SPRIEGS ATELPAS BRĪDIS
Valda Dreimane. Kad bēg putni. Dzejoļi 1971-1977. Vesterosā: Ziemeļblāzma, 1978. 88 lp. $5,-.
Jā, kad tad putni bēg? Kāpēc tie bēg? Kam jānotiek, ja putni bēg? Uz šiem jautājumiem jāatbild, lai attaisnotu grāmatas virsrakstu un izprastu tās satura noskaņu. Bet atbildes Valda Dreimane savā cildenā mākslinieciskā varēšanā nekad nedod tieši. Koks ar putnu, arī ūdeņi ir dzejnieces iemīļoti simboli. Īpaši abu pirmo starpā ir viscaur vienotība, savstarpēja atkarība un mijiedarbe: "vien putns ielido koka sapnī kā lapa," (7) *1). Esam katrs savs "tu esi egle starp eglēm, putns starp putniem," (8). Mums ir vēlēšanās, sapņi, "kur saskarties putnam, mākonim, kokam," (7). Bet tad nāk lielākas pārvērtības - koku nocērt. Tas mirst pamazām, kad arī jau putns no viņa atsvešinājies, "putni tevi vairs nepazīst," (53). Koks ir kritis. "Krīt putns vidū celmam." (54). Koks, kur ietilpst viss stiprais, drošais, ierastais, sen zināmais uzskatos, paražās, visa mūsu līdzšinējā izdarīšana iet pamazām bojā: "skujas visā mežā piebriest rūgtuma... vēl saknes tur koku mānīgā stingumā." (53). Un putni, mūsu gara dzīves lidojums, mūsu atjaunotnes, pārveidošanās spējas plok: "putni apmulst, nekur vairs zara, kas sauktu mājās, ... koks un putns - aizturam elpu, kad koki un putni krīt!" (54).
Un tā tad ir visa grāmata - kā aiztuŗēta elpa divu lielu brīžu izmaiņas vidū. Tas ir mūsdienu technikas un morāles pārmaiņu gaiss, kas it kā brīdi sastindzis uz vietas.
Un šodien man jādomā par Poruku, par to,
kā viņš uz pēdējās lapas vairs
nerakstīja, jo viss
ir pateikts, jo nekas
nav pateikts, jo viss
ir saprasts, jo nekas
nav saprasts, bet šī ir
pēdējā lapa.
Poruks tad raudāja. (73)
Mēs neraudāsim, lai gan šinī krājumā arī autorei brīžam uzpeld mazliet baigums un īslaicīgs pesimisms, *2) īpaši, kur saskarsme ar atmiņām par dzimteni. *3) Tās rindojas ap noteiktu vietu nosaukumiem - Dunti, Salacu, Latgali u.c., kas tēlojumu dara tuvu. Tomēr lielums šo atmiņu beidzas gaišā vizijā: "Vilciens neapstājās, bet ir lijis, un diena kaut kur Latgalē tik svaiga, tik tuvu debess." (47). Līdzīgs, it kā atelpas brīdis (34.78) tēlots cilvēku, arī dzejnieces intimajā dzīvē. Kad pēc liela piepildījuma, kas kopā ar dabu tēlots V.D. iepriekšējā krājumā Ūdens raksti (60.-70.g.), atslābst jūtu straujums, tad: "Es jau staigāju tevī, vārdojot, kamolus šķetinot, asus dzīparus velkot sev pēdās, lūk, kā tu sakusties, bet aizapziņā - nepamodinot slīdēšana tev cauri." (62). Vai: "Tukša un mežonīga kā sāpe es naktī mētājos palagos, bet pie brokastu galda mana balss ir mierīga, laipni es bērniem krūzītēs ieleju pienu, roka, maizes riecienu griežot, ir droša." (85). Dainiski skan: "Ieraksti mūs jūrmalas smiltīs, ieraksti mīlestību, kad šķirsies ceļi, jūŗa aiznesdama paglabās." (63). Šīs ir zīmīgi tēlotas divkosības, kas bagātina kādu divu cilvēku dzīves posmu: "Mēs it kā jau elpojam klusāk un rāmāk mīlam, bet mūsu ziemai ir zaļas acis, tik zaļas ir acis, tik siltas, ka elpa allaž atkal sakustas, sašūpojas viss, kas mūsos mīl. (67).
Jau Ūdens rakstos ir uzmests jautājums: "tikai, kā zināt, ka mūsos nedzied putns, kas mirst?" Bet šinī krājumā rinda norāda, ka "ledū akla brūce" (12). Mums jātop redzīgiem. Kā tad jāizturas šai maiņu un nogaidīšanas laikā, kad putni bēg no tevis? 71. lapas pusē ieteic: "Apstājies, kad putni bēg no tevis, paliec vietā kā koks un viegli izstiep rokas kā zarus,... elpu apstādini, lai ap tevi tik sūna un klusums." Lai atgrieztu putnus, jāvairās straujuma, uzbāzīga, tīša aicinājuma, forsēšanas, spaidu. Ar klusēšanu, maigu mieru, pacietību jārada atmosfaira, lai tad pats "putns nolaižas, putns izstāsta savu lidošanu." (71). Jo ne tikai tu pats un koka krišana vien ir iemesls putnu bēgšanai, bet arī putni top citi, mainās. Filozofijā un literātūrā visā pasaulē visos laikos ir nepabeigta cīņa pretstatu starpā. Cīkstēšanās V.D. ir par rupju. Viņai pietiek ar pretstatu saskaršanos, lai jaunais putns lidotu:
Kur satiekas gaišs ar tumšu,
dzelošs ar maigu,
izšķiļas dzeltenais putns
un izmēģina spārnus -
kur saskatās vakar ar rīt,
var ar nevar, padebess
ar upi.
Viņš ar viņu
Kad saskaŗas, jauns putns
savicina spārnus. (61)
Atjaunotajam lidojumam tāpat palīdz ļoti daudzpusīgais padoms dzejolī: "Atspīdumi ... ataudz pie saknes atpakaļ, aizdziedies līdz gaismai - kamēr tu izbrīnījies atkal tomēr stāvi vārtiem nepareizā pusē: šai pusē, šai malā, šai svešā malā, bet sakne atspīdumos visu cauru dienu, pagalmi visu dienu, visu dienu atspīduma balss." (48). Tad spēcīgāk:
Pasaule tomēr atkal saliekas kopā:
pilsēta pie pilsētas, ceļš pie ceļa,
vēji pie vējiem.
Pavisam jauna
tā padodas, it īpaši putnam ar zivi
ir cita sakarība, tāpat
svecei ar ēnu, tāpat
tev ar mani - bez robežām
tādi nekad neminēti plašumi.
tagad vēl izstaigāt laiku. (60).
Apstājoties pie pēdējā vārda - laiku, prātā nāk Čaka teiciens: "Laiks, nāc, ceļu vaļā šķir!" *4), ko dzejniece piemērojusi sev savā pirmajā dzejolī: "Laiks, no maniem spoguļiem atkausē manas upes, atslēdz jūŗas, kuŗās ieplūst: man atkal jaizlīst pa kādiem vārtiem!" (7). Uz to dzejnieci var tikai skubināt ar viņas pēdējā dzejoļa sākumu:
Tu pati sev pasniedz roku, pati
izvelc sevi no atvariem,
uz krasta atkal ienāci sevi elpot
tā, ka locekļi sakustas,
un acis atveŗas platas,
Ir jau tik ļoti latviski būt dabas bērnam: tikai saule, ūdeņi un zemes košums ir ap tevi un tevī. Bet pasaulē ir vēl kas cits - citi ļaudis un viņu radītās lietas. Tam V.D. bija redzīgi pievērsusies savos sākuma gadu dzejoļos, piem.: Rodēna mūzejs Parīzē, Pārdomām (Ņujorkā), Martā, Sintakse u.c. *5) Arī tādos tematos var ielikt latvisko redzēšanu. Toreiz vēl padevās autores tik jaukais, labsirdīgais humors, kas vēl pazibsnī Ūdens rakstos, bet ko veltīgi meklēt šinī krājumā. Īsts humors mūsu latviešu dzejā tik rets!
Daži periodikā iepriekš ievietotie dzejoļi krājumā nedaudz pārveidoti vai īsināti, piem.: "Tumšā naktī, zaļā zālē" labots uz "Tumša nakte, zaļa zāle", kas norāda uz autores tuvību dainām. Neitrāli baltajā grāmatas vākā māksliniece Maira DreimaneReinberga gaumīgi ieplūdinājusi violetas putnu spārnu vēdas koka gadu riņķos.
Kad bēg putni ir izsmalcināta, kontemplātīva vērotājas noskaņu un izjūtu dzeja, kam cauri strāvo bieži vārdā nesauktas vērtību norādnes un maiņas.
Edīte Zuzena
NORĀDES
Skaitļu rindas ir krājuma Kad bēg putni lapas puses
*1) 7, 8, 14, 38, 53, 54, 71
*2) 28, 32, 52, 56, 57, 62, 79
*3) 37, 38, 39, 44
*4) A.Čaks Raksti 2.daļa 152 lp., Liesma: Rīgā, 1972. g.
*5) Jaunā Gaita 29. num. 45. lp. 32. num. 171. un 172. lp.