JG127 Vaira Vīķe-Freiberga

Monumentālie latvju dainu krājumi veido mutvārdu liriskās dzejas pieminekli, kādam līdzīgu būs grūti atrast citās tautās. Folkloras archīvos Rīgā ir aptuveni 700,000 dziesmu ierakstu. Kaut liels skaits pierakstīto dziesmu ir identiskas, publicēto pamatdziesmu skaits ir pāri par 65,000, variantu − netālu no 200,000. Šis dzejas piemineklis īpatnējs ar to, ka metriskā forma un uzbūve tam ir ļoti viengabalaina, bet saturs ārkārtīgi dažāds. Krišjāņa Barona klasifikācijā dziesmas sakārtotas pēc diviem galveniem cikliem: cilvēka mūža gaita no šūpuļa līdz kapam ar attiecīgiem ģimenes godiem kā pieturas punktiem un saules gada ritums, kam pieturas punkti ir gadskārtējās svinamās dienas. Vēl atsevišķi lielā satura kategorijā varētu iedalīt dziesmas par dažādiem lauku dzīves darbiem un nodarbībām, ieskaitot dziesmas par pašu dziedāšanu, ar ko Barons iesāk savus krājumus. Bet pat šīs trīs dziesmu kategorijas nespēj aptvert visu dainu saturu un atsevišķās nodaļās vēl varētu iedalīt: reliģiskās un mitoloģiskās dziesmas, buŗamos vārdus, mīklas, bērnu rotaļas, nerātnās dainas u.c.

Dabiski, ka tik lielā dziesmu kopumā ne visas ir vienā kvalitātes līmenī. Blakus dainām, kas ir ģeniālas, ir atrodami arī neveikli dzejiskās masu produkcijas paraugi. Bet pateicoties dainu krājuma lielumam, dzejiski augstvērtīga materiāla ir ļoti daudz.

Ievērojot dainu satura lielo daudzveidību, nav viegli atrast specifiskas īpašības, kas spētu precīzi aprakstīt dainu īpatnējo, vienreizējo raksturu. Kas ir tas, kas dainās ir tik savdabīgs, tik atšķirīgs no mākslas dzejas un arī no citu tautu folkloras?

Plašu, neatsveŗamu darbu par dainu metriku un retoriskiem izteiksmes līdzekļiem ir veicis Ludis Bērziņš. Arturs Ozols un citi valodnieki arī ir pievērsušies dainu valodas un izteiksmes īpatnībām. Šī darba pieeja atšķiŗas ar to, ka tā mēģina ne tikai aprakstīt, bet arī daļēji izskaidrot dainu īpatnības, norādot uz psīcholoģiska rakstura procesiem.

Manā uztverē dainu īpatnības saistāmas ar trim galveniem faktoriem: komunikācijas vidi, kas ir mutvārdu valodas vide; literāro žanru, ko tās pārstāv, kas ir liriskās dzejas žanrs, un īpatnējo dzīves gudrību, kādu pauda dainu dziedātāji.

Pati svarīgākā dainu īpatnība ir tā, ka dainas radušās mutvārdu tradīcijā, laikā, kad tautā lasīt un rakstīt māka vēl nebija izplatījusies. Tas nozīmē, ka dainu uztvere un tālāk laišana norisa dzirdes modalitātē. Rakstītās literatūras tradicijas turpretī, tiklab radīšanas kā komunikācijas brīdī, noris galvenokārt redzes modalitātē. Psīcholoģiskā plāksnē šīs divas uztveres vides ir stipri atšķirīgas, it sevišķi mijiedarbē ar atmiņas procesiem.

Dzirdes uztvere ir savā būtībā laicīga, secīga un gaistoša. Ja klausītāja uzmanība kaut uz brīdi pārtrūkst vai nomaldās sāņus, teiktais viņam neglābjami paiet gaŗām. Redzes uztverē turpretī (kā tas ir lasot rakstītu tekstu) dzenulis ir telpisks un paliekošs. Ja kas bijis neskaidrs, lasītājs var vienmēr pamest skatu atpakaļ un attiecīgo vietu pārlasīt. Redzes modalitāte līdz ar to pieļauj uztvert daudz vairāk detaļu, vairāk informācijas vienā brīdī, izņemot, ja prezentācija ir padota secības ritumam, kā tas ir ar filmu un televīziju.

Neskatoties uz komunikācijas vides īpatnībām, pamata procesi, kas iesaistīti dzejnieka attiecībā ar publiku, ir vieni un tie paši. Varam pieņemt, ka radošā ierosme sākas ar pārdzīvojumu vai ideju, ko dzejnieks mēģina izteikt, iešifrējot vai iekodējot to vārdos. Dzejnieka reakcija − dzejolis savukārt kļūst dzenulis klausītājam vai lasītājam, kas uztvertos vārdus atšifrē vai atkodē. Ja komunikācija bijusi efektīva, tad klausītājs beigs šo ķēžveidīgo norisi ar veselu reakciju kompleksu, kas ietvers intellektuālas, aistētiskas un emocionālas reakcijas. No šī viedokļa raugoties, dzejas galvenais nolūks būtu izraisīt klausītājā vai lasītājā reakcijas, kas būtu kā atbalss, kā atskaņa sākotnējam mākslinieka pārdzīvojumam. Lai šo mērķi sasniegtu, dzejniekam jāizprot savas komunikācijas vides īpašības un jāizstrādā paņēmieni, kas attiecīgajā vidē ir sevišķi iedarbīgi. Dainās uzmanību pievērš tas, ka pantu īsums un metriskā viengabalainība atvieglina tiklab dzirdes uztveri kā atmiņu. Bet galvenokārt, dainu dzejnieki operē ar dzejas tēliem, kas ir ļoti skaidri, asi kontūrēti un viegli iespiežas prātā.

Otrs galvenais faktors, kas veido dzejnieku izteiksmi, ir attiecīgajā tautas tradīcijā pieņemtais literārais žanrs. Tā kā dainas ir galvenokārt liriska rakstura, tad saprotams, ka vēstītājs elements tajās ir relatīvi niecīgs, Šis apstāklis neapšaubāmi iespaido izteiksmes līdzekļu izvēli dainās. Varētu teikt, ka dainas veido patstāvīgas gleznas, verbālas viņetes vai miniatūras, ne freskas, kas vijas gar visām sienām vai komiķu tēlvijas, kam vienmēr ir turpinājumi.

Ja salīdzinām dainas ar rakstīto mākslas dzeju, tad galvenā starpība, man šķiet, tāda, ka dainu radītais iespaids ir „centrbēdzīgs” (centrifugāls), bet rakstītās dzejas − daudz biežāk „centrtiecīgs” (centripetāls). „Centrbēdzīgā” dainu stilā dziesmas teksts pēc iespējas koncentrēts vienā smaguma punktā, vienā dzejas tēlā. Šis tēls tad iedarbojas kā rāmā ūdenī iemests akmens, kas klausītāju saviļņo un izraisa no izejas punkta atkāpjošos reakciju viļņus. „Centrtiecīgais” stils turpretim iespaido no perifērijas un mēģina uzbūvēt vienu, centrālu, kopīgu reakcijas kodolu. Starpību vieglāk būs saskatīt, salīdzinot šīs dažādās pieejas vienam un tam pašam motīvam. Vispirms, tēvu zemes mīlestības motīvs, kā tas parādās divās līdzīgās dainās:

Ai, tēvu zemīte,
Tavu jaukumiņu!
Smildziņa ziedēja
Sudraba ziediem.

Mazs bij’ tēva novadiņis,
Bet diženi turējās:
Visi mazi kadiķīši
Zied sudraba ziediņiem.

Kā kontrasts dažas rindas no patriotiska dzejoļa, ko sarakstījusi „tautas dzejniece” Mirdza Ķempe: [2]

Redzu ap sevi ziedu armijas, mežu masīvus,
Tīrumus, pilsētas, upju elektrostacijas
Karsti un alkaini elpojam dzīvi.

Lietojot kinematogrāfisku salīdzinājumu, daina palielina un izceļ (zoom in) atsevišķu, it kā sīku un pat nesvarīgu detaļu, un apstājas tuvskatā. Ķempe turpretim, ved kameru pāri detaļu rindai (panning), kas izteiktas kā lietvārdu iterācija, ieskaitot arī kollektīvus lietvārdus − armija, masīvs, un tad apstājas uz panorāmas. Vai atkal varētu teikt, ka dainu stils ir kā ikebana, japāņu puķu kārtošanas māksla, bet rakstnieces stils kā 17. gs. holandiešu meistaru puķu gleznās. Japāņi bieži pievērš skatītāja uzmanību, rādot vienu vienīgu ziedu un lapu attiecīgā ietvarā. Holandiešu gleznās, turpretim, mēģina radīt bagātības un pārpilnības iespaidu, rādot piebāztas vāzes, pār kuŗu malām veļas visas iespējamās puķu šķirnes, tam visam vēl ar devīgu roku pārkaisot pāri dažnedažādus kukainīšus, gliemezīšus, taurenīšus, tārpiņus, odziņas, putnu spalvas un rasas pilienus. Japāņu pieeja uzsver intensitāti, Rietumu pieeja uzsver ekstensīvitāti. Saturs abām vienāds (šinī gadījumā − puķu skaistuma izbaudīšana), bet formas izteiksmes stili ir atšķirīgi.

Centrifugālās pieejas kodols un izejas punkts ir uzmanības koncentrēšana vai fokusēšana vienā punktā, bieži izceļot kādu detaļu, kuŗas loma ir pārstāvēt visumu. Klasiskajā retorikā šai stilistiskai pieejai atbilst tropi, ko sauc par metonimiju un sinekdochu.[3] Tā, piemēram, dainu sīkā, pelēkā un trauslā smildziņa viena pati sevī pārstāv visu tēvu zemi. Apstāklis, ka pat smildziņa viņa acīs ir sudrabota, parāda, cik dziedātājam viņa tēvu zeme ir subjektīvi vērtīga.

Dainu izteiksme ir tipiski koncentrēta, lapidāra un apvaldīta, izceļot konkrētus, labi pazīstamus vārdus un izvairoties no verbālām abstrakcijām. Konkrēti vārdi klausītājā izraisa atmiņas tēlus, asociāciju ķēdes, emocionālas konnotācijas daudz vairāk nekā abstrakti vārdi.[4] Šis lakonisms, šī mazvārdība risina klausītāju pašu aizpildīt dzejnieka atstātos tukšumus, līdz ar to atļaujot aktīvu līdzdalību mākslinieciski radošā procesā.

Centrtiecīgā, literārā pieejā turpretī dominē autors. Viņš krauj detaļu pie detaļas tā, lai pēc iespējas cieši vadītu uztvērēju savā izvēlētā virzienā. Lasītāja izdomai šeit daudz mazāka nozīme. Līdz ar to lasītājam rodas tendence kļūt par pasīvu mākslas darba patērētāju drīzāk nekā aktīvu līdzradītāju.

Šeit aprakstītajai atšķirībai starp centrbēdzes un centrtieces stiliem ir nenoliedzama līdzība ar Maršala MakLūana[5] atšķirību starp „karstām” un „vēsām” komunikācijas vidēm. Interesantā kārtā augšminētos piemēros Ķempes ainava elpoja „karsti un alkaini”, turpretim dainu sidraba smildziņas un kadiķīši ir ne tikai metalliski spoži, bet arī metalliski vēsi. Taču jāuzsveŗ, ka līdzība abu sistēmu starpā ir tikai daļēja, it sevišķi tādēļ, ka MakLūans nav ne pārāk precīzs, ne arī konsekvents savās definīcijās. [6]

Lai dzejolis spētu aizsniegt savu auditoriju, ir nepieciešama dzejniekam un klausītājam kopēja dzīves pieredze un valodas izpratne. Tas it sevišķi svarīgi centrbēdzes stila dzejā, kā dainās, un palīdz izskaidrot, kādēļ dainas tik grūti, ja ne neiespējami, efektīvi tulkot citās valodās. Lasītājam, kas audzis citā kultūrā, kas pieradis pie rakstu literatūras stila, ir īpaši jāpiepūlas, lai mēģinātu iejusties dainu pasaulē, lai ļautu savai izdomai vaļu lasīt starp teksta rindām, lai paceltos pāri vārdu tiešai nozīmei.

Centrbēdzes stila darbība varbūt visskaidrāk saskatāma, aplūkojot veidu, kādā dainās izteiktas emocijas. Dainu sacerētāji redzami izvairās no tiešiem jūtu aprakstiem. Bet tas nebūt nenozīmē, kā dažkārt maldīgi domā, ka dainu stils nespētu izteikt dziļi pārdzīvotas un stipras jūtas. Dainas jūtas tveŗ it kā slīpi, no sāniem, izvēloties kādu konkrētu detaļu, kam netiešs sakars ar jūtu pārdzīvojumu. Klausītājam pašam jāspeŗ nākamais solis: jāizdara loģiskais secinājums no aprakstītās situācijas vai dzejas gleznas uz attiecīgo izjūtu. Apdāvināta dzejnieka rokās šī pieeja nebūt nemazina izteikto jūtu intensitāti, drīzāk otrādi.

Lai parādītu, kā šie principi iedarbojas praksē, aplūkosim tuvāk dažus piemērus. Ņemsim grupu līdzīgu dziesmu, kam kopējais izejas punkts ir glezna par sievieti, kas šuj kreklu. Redzēsim, kā no šīs konkrētās, ikdienišķās detaļas dainu dziesminieces ir spējušas radīt veselu rindu ļoti dažādu iespaidu.

Šuvu vienu linu kreklu,
Šuvu visu vasariņu.
Dod, Dieviņi, tam kreklam
Pa prātam valkātāju. (7395)

Šī daina ir tik vienkārša, ka, pavirši lasīta, tā varētu likties pavisam proziska. Bet ja atmetam literārus aizspriedumus, atklājas, ka šis necilais teksts nav bez sava efekta. Daina uzbuŗ skatu, kur jauna meita ilgi pūlas, šūdama un rakstīdama pūra kreklu savam nākamajam vīram. Viņa iegulda krekla šūšanā daudz mīlestības, bet nezina, vai krekla valkātāju būs spējīga mīlēt vai ne. Kontrasts starp meitas kontroli pār krekla veidošanu un viņas nespēju izraudzīt vīru sev pa prātam rada rezignētu noskaņu, kam ir jau viegli traģiska pieskaņa.

Ar dažām pārmaiņām otrā divrindē potenciālā traģēdija kļūst aktuāla, bažas par nākotni pārvēršas izmisumā par jau notikušo:

Šuvu vienu linu kreklu,
Šuvu visu vasariņu.
Kam to šuvu, tam netika,
Citam devu raudādama. (7394)

Kaut tekstā minēta raudāšana, viss cits ir palicis neizteikts. Mēs nezinām, kādēļ meita nevarēja apprecēt iecerēto, mēs nezinām, kādēļ viņa apprecēja citu. Mēs nezinām, kādēļ viņš tai nepatika. Bet mēs zinām, ka tādas lietas dzīvē notiek, un dziesma mums atgādina šīs atziņas rūgtumu. Dziesma maz saka, bet daudz izteic un tieši tur ir tās mākslinieciskais spēks.

Vēl spēcīgāku, izteikti traģisku iespaidu veido sekojošā daina, kaut arī lieto to pašu mierīgi ikdienišķo izejas gleznu:

Smalki vērpu, biezi audu
Dēliņam kaŗa kreklu,
Lai viņš mani pieminēja,
Svešu zemi staigādams. (7396)

Mātes mīlestība, rūpes un bažas par dēlu, kam kaŗā jāiet, šeit izteiktas gluži vai neticami koncentrētā un atturīgā veidā ar ārkārtīgu izteiksmes skopumu. Vienīgais vārds, kam jebkādas tiešas jūtu konnotācijas, ir pamazinātā forma „dēliņam”. Citādi mātes jūtas izteiktas tikai divos vārdos, kas raksturo viņas rīcību: „smalki vērpu, biezi audu.” Klausītājam pašam no tā jāsecina, ka māte darina kreklu, cik nu labu vien iespējams. Neizteikta, bet spēcīgi suģestēta paliek doma, ka māte īpaši pūlas tādēļ, ka drīz nekā vairs nespēs dēla labā darīt, it sevišķi, ja viņš no kaŗa nepārnāktu.

Līdzīga atturība un lakoniska mazvārdība it spilgti izceļas daudzās bēru dziesmās, kas var būt dziļi aizkustinošas. Te gan izteiksmes stila vēsums ir tik cieši sakusis ar stoiski rezignētu dzīves filozofiju, ka grūti izšķirt vienu no otra:

Ar Dieviņu, tēvs, māmiņa,
Labvakaru, Zemes māte;
Labvakaru Zemes māte,
Glabā manu augumiņu.

Aizverāsi zemes vārti,
Aizkrīt zemes atslēdziņ’;
Gulēt manim zem zemītes,
Kamēr saule debesīs.

Atgriežoties pie stila paņēmieniem, jāuzsveŗ, ka tas pats dzejas tēls var kalpot daudziem un dažādiem efektiem. Pirmajos trīs piemēros par kreklu šūšanu izceltas bija dramatiskas vai traģiskas jūtas. Tas pats priekšstats var kalpot arī komiskiem efektiem, kā, piemēram, satīriskās vai apdziedāšanās dainās:

Šuj, māmiņ, man krekliņ’
Sīkajām siksniņām;
Trīs gadiņ’ tautu dēls
Zobiem plēsa raudādams. (7379)

Krekls šeit, domājams, ir meitas kāzu krekls un minētie trīs gadi, protams, ir hiperbola, dzejiskais pārspīlējums, retoriska figūra, kas it sevišķi iecienīta satīriska rakstura dainās. Beidzot, tā pati dzejas glezna var kalpot tīram priekšstatu un vārdu skaņas spēles priekam:

Liepu lapu kreklu šuvu,
Kļavu lapu paladziņu;
Kļavu lapu paladziņu,
Lazdu lapu villainīti. (39844)

Citētie piemēri skaidri parāda, ka dainu vienkāršā, konkrētā izteiksme nebūt nav sajaucama ar dainu saturu, kas spēj izteikt ne tikai spēcīgas jūtas, bet arī sarežģītas un abstraktas idejas. Ja dainā minēta kreklu šūšana, tas nenozīmē, ka sacerētāja ar to gribējusi radīt prozisku rokas grāmatu kreklu šūšanas mākslā. Dzejas glezna par kreklu šūšanu ir tikai līdzeklis, lai izteiktu pavisam ko citu. Šāda glezna pati par sevi nav ne sevišķi poētiska, ne neparasta, ne cēla, bet drīzāk gan vienkārša, ikdienišķa, pat necila. Bet līdz ar attiecīgās detaļas izcelšanu simboliskā vai gandrīz simboliskā līmenī, notiek tāda kā apoteoze, kā transmutācija, kas necilo pārvērš cēlajā. Lai labāk izceltu tādas transmutācijas, dainas lieto dažādus paņēmienus, ko varētu saukt par fokusēšanas paņēmieniem. Nemēģinot sastādīt izsmeļošu šādu paņēmienu sarakstu, aplūkosim šeit dažus no raksturīgākajiem.

Visvienkāršākais un varbūt visbiežāk lietotais fokusēšanas paņēmiens ir fokusējošais epitets. Te ieskaitāmi bieži lietotie epiteti „sudrabs”, „zelts” vai „dimants”, kas rada asociācijas par spožumu, greznumu, paliekošu vērtību. Tāpat epitets „balts” (galvenokārt attiecināts uz māti un brāļiem), kam dainu kontekstā plašas pozitīvas konnotācijas un kas izsaka īpašu emocionālu tuvību.[7]

Interesantā kārtā, kaut arī lietoti bieži un it kā šabloniskā veidā, fokusējošie epiteti tikai izņēmuma kārtā uzskatāmi kā tukši formālismi. Viņu simboliskā vai allegoriskā vērtība parasti balstās uz ļoti pareiziem un smalkiem īstenības novērojumiem. Ja dainas saka, ka smilgas vai kadiķi zied sudraba ziediņiem, tad tas varētu būt dzejisks pārspīlējums, bet ne dzejisks izgudrojums. Zināmā gaismā smilgas tik tiešām izskatās sudrabainas, un tas pats sakāms par kadiķu ziediem un ogām. Tāpat epitets „balts” varētu būt saistīts ar baltiem krekliem un baltām villainēm, ko latvieši augsti vērtēja.

Ir, protams, gadījumi, kur fokusēšanas epiteti apzināti izceļ kāda priekšstata neparasto, nereālo vai pārdabisko raksturu, kā tas ir ar leģendāro papardes ziedu:

Visas puķes noziedējšas,
Papardīte neziedējse;
Tā ziedēja Jāņa nakti
Sudrabiņa ziediņiem. (32415)

Kā jau tas sagaidāms, papardes zieds dažādos variantos pamīšus aprakstīts arī kā zelta vai dimanta.

Blakus epitetiem ir arī citi valodas paņēmieni, kas kalpo fokusēšanas nolūkiem. Viens tāds ir verba uzsvērta atkārtošana, kā vārdi degtin dega sekojošā piemērā:

Bitītei greznas meitas
Sarkanām actiņām.
Tai actiņas degtin dega
Caur ozola lapiņām.

Īpatnējs un plaši lietots fokusēšanas paņēmiens ir fiziskā mēroga pārvietošana. Visbiežāk to redzam kā samazinājumu, bieži miniatūrizāciju, bet ir arī palielinājuma gadījumi (kas dažkārt saplūst ar hiperbolu).

Dainu struktūra jau pati par sevi veicina miniatūrizētu pieeju. Katra daina, tikpat kā japāņu tanka vai haiku, ir poēma miniatūrā, kaut ir arī gaŗākas, vairāku pantu aptverošas kompozicijas. Visumā dainu liriskā tendence izpaužas kā novēršanās no grandiozā un ironija par pretenciozo. Interesants piemērs tam sekojošā daina:

Apsagrieza vēja māte
I vienādi, i otrādi,
Dieva namu slaucīdama,
Mēnestiņa istabiņu. (34049)

Šai dainā sastopam personificētu vēju, kas pūš pāri metaforizētām debesīm. Lūk, temats, kas it kā prasīt prasītos pēc palielināšanas, pēc episkās pacilātības. Varam viegli iedomāties, kā tiklab Rietumeiropas, tā slavu fantāzijā šādas vēja brāzmas pārvērstos izspūrušā jātniekā, plīvojošu apmetni plecos, kas auļotu pāri debesīm ar nosvīdušu, putās saskrietu kumeļu. Šādai iespējai asā kontrastā dainu dziesminieks izvēlas pieticīgo, intimo gleznu, kur veca lauku māmuļa slauka istabiņu. Izraudzītā gleznā atrodam telpiskā mēroga samazinājumu (debesu plašums saraukts lauku namā un istabiņā) un arī pārcilvēcīgā pazemināšanu uz cilvēcīgo, kosmiskā pietuvināšanu ikdienišķajam.

It sevišķi skaidra fiziskā mēroga samazināšana redzama sekojošos piemēros:

Tais, bāliņi, tiltiņu
Pār plašo jūŗu,
Lai brauca māsiņa
Ciemoties. (52231)

Taisīšu tiltu
Pār plašo jūŗu,
Lai varu ik vakarus
Pie māsas sērsti.

Tilts plašai jūŗai pāri nepārprotami samazina to cilvēkam vieglāk pieejamos apmēros. Psīcholoģiskā plāksnē šeit izteikta vēlēšanās tuvināties, atkal sastapt tālumā aizprecētu māsu un jūŗa simbolizē atšķirtību tiklab laikā, kā telpā. Šī dzejas glezna, šķiet, saglabājusies no sensenās indoeiropiešu mītoloģijas. Motīvs, kur brālis (vai līgavainis) ceļ tiltu pār jūŗu, lai sasniegtu aizprecētu vai nolaupītu māsu (vai līgavu), sastopams tiklab vēdās kā vēlākos indiešu eposs, sevišķi Rāmajānā. [8]

Spēlēšanās ap fizisko mērogu var notikt arī pretējā virzienā, palielinot ko sīku, bet atkal tuvinot priekšstatu cilvēciskam mērogam:

Neguļu dienu,
Neguļu nakti,
Nevaru pūriņa
Piedarināt.

Nāc tu, māsiņa,
Zirnekļa meitiņa,
Palīdzi pūriņu
Piedarināt. (7760)

Līdzīga kukaiņa palielināšana piedomājama arī sekojošai dainai, kas atgādina Mateja evaņģēlija (6:28-29) salīdzinājumu starp lauku liliju skaistumu un Zālamana greznumu:

Kukaini, ragaini,
Tev grezni svārki;
Ne tādi kungam,
Ne bajāram. (52476)

Dainu tieksme uz mērogu samazināšanu zināmā līmenī saistāma ar ļoti bieži lietotajām pamazināmām formām. Te gan jāatceras, ka ne katrs pamazinājums attiecināms uz fizisko lielumu. Latviešu valodā, kā arī citās indoeiropiešu valodās, kas to saglabājušas, deminutīvās galotnes nozīme ir semantiski divdomīga. Pirmajā nozīmē pamazinājums tulkojams tieši, jo, piemēram, kaķēns tik tiešām ir mazs kaķis un kurpīte − maza kurpe. Bet tieši tādēļ, ka tā tik cieši saistīta ar bērniem un mazuļiem, deminutīvai formai nāk līdz arī mīlināmā konnotācija. Tā, piemēram, „kaķītis” varētu būt mīlināmais vārds cilvēkam. Beidzot ir skaidrs, ka daudzos gadījumos deminutīvs nav domāts ne vienā, ne otrā no augšminētām nozīmēm, bet gan lai aizpildītu vajadzīgu lieku zilbi vai divzilbi pantmēra uzbūvē. Taču arī tādos gadījumos lietotais vārds nevar pilnīgi izbēgt no savām jēdzieniskām līdzskaņām. Rezultātā biežā deminutīvu lietošana dainās rada (vai nu gribēti vai negribēti) ļoti īpatnēju noskaņu: tādu kā vieglumu, gaišumu, siltumu un labestību.

Kur konteksts skaidri rāda, ka mīlināmās formas lietošana nekādi nevar nozīmēt īsti mīlīgu noskaņu, deminutīvs it kā palīdz ieturēt emocionālu distanci, palīdz nogludināt satura asumu:

Sinepīte sīva sēkla −
Sēsim purva maliņā;
Sīva, dzedra mūs’ māsiņa −
Dosim tālu tautiņās. (12318)

Līdzīgi lācis, kas būs pelnījis, ka to draud dzīvu nodīrāt, dainā uzrunāts ar apbrīnojamu iecietību − saprot, bet nožēlo lāča viedokli:

Ai lācīti, platkājīti,
Kam nomini linu druvu!
Ies māsiņa raudādama
Tukšu pūru tautiņās.

Minētos piemēros atkal redzam dainu tendenci ikdienišķo, rupjo, nepatīkamo it kā pārkausēt un pārveidot, paceļot to dzejiskās fantāzijas plāksnē. Tādēļ arī pamazināmās formas lietošanu var bieži uzskatīt kā emocionālās fokusēšanas paņēmienu.

Interesantākais šajā pieejā ir tas, ka tā parasti atspoguļo kaut ko daudz dziļāku nekā vienkāršu īstenības noliegšanu freudiskā nozīmē. Dainu dzejnieki un dzejnieces nepatīkamu īstenību nenoliedz, viņi tikai atsakās no psīchiskas varas pār sevi:

Pelēkais akmentiņ,
Iesim abi spēlēties.
Gan es tevi iespēlēšu
Baltu miltu kupenā.

Dziesmā minētais pelēkais akmentiņš ir, protams, liels un smags dzirnakmens, un „spēlēšanās” − malšana ar roku dzirnām ir smags darbs. Bet šie vārdi nav domāti kā eufēmismi tādā nozīmē, kā Viktorijas laikā Anglijā vārds „loceklis” bija pieklājīgā sabiedrībā nepieciešams eufēmisms grēcīgi piedauzīgajam vārdam „kājas”. Kas dainā ir izteikts − un tā ir ārkārtīgi svarīga nianse − tas ir, ka dzirnakmens var gan nogurdināt meitas rokas vai muguru, bet viņa nekad neļaus tam salauzt savu garu, savu dzīvot prieku. Šai sakarībā atkal redzams, cik cieši dainu izteiksmes stila „vēsums” saistīts ar dainās atspoguļoto dzīves gudrību, ar filozofiskām rīcību un nostāju vadlīnijām. Varētu teikt: nostāja pret dzīvi, ko dainas atspoguļo, arī ir savā ziņā „vēsa”.

Nav tā, ka dainās nekad nebūtu atzītas grūtības vai izteikta sūdzēšanās, kā tas skaidri redzams sekojošā piemērā:

Vai, pelēku akmentiņi,
Bij man tevi ritināt?
Ūdeni tev gulēt,
Viļņam tevi ritināt.

Bet bieži pat sūdzēšanās par grūtībām būs izteikta ironiski, pašizsmiekla veidā:

Māku diet, māku lekt,
Māku puišus kaitināt;
Kad uzliku audekliņu,
Apar gāju raudādama. (7332)

Ir veseli dainu cikli, kas izsaka sēras, bēdas, sabiedrisko apspiestību, netaisnību, rūgtumu, un tie katrs ir pelnījuši atsevišķus pētījumus. Taču vispārējā salīdzinājumā ar citu tautu dzeju tas, kas dainām šķiet tik īpatnējs, ir tur izteiktā rēnā un stoiska dzīves filozofija, kā arī dziļi izjustā kopība un saskaņa ar dabu, ar organisko un neorganisko pasauli. Šis rēnums daudzās dainās sasniedzis grūti pārspējamu izteiksmes meistarību.

Apsagūlu saldu miegu
Jūŗas kāpas galiņā;
Dzied akmens, raud ūdens,
Vēja māte gavilēja.

Lēni, lēni Dieviņš brauca
No kalniņa lejiņā;
Netraucēja ievas ziedus,
Ne arāja kumeliņu. (33683)

Mitoloģiskās dainās it sevišķi saista uzmanību tas, ka personificētā Saule un dažādās dievības neparādās kā drausmīgi, biedinoši vai nesasniedzami, bet gan kā silti, tuvi, mierinoši un atbalstoši tēli. Labs piemērs tam Saule kā māte vai krustmāte, kas devīgu roku dala augošās dabas bagātības un pašu dziedātāju it kā ietērpj savā mirdzumā un siltumā:

Saulīt’, mana krustamāte,
Tā man’ daiļu izrotāja:
Zīda josta, zelta sagša
Sudrabiņa ielokiem. (33937)

Pamazināmie vārdi kā „Saulīte” un „Dieviņš” ir gan familiāri, bet tie izsaka tuvības izjūtu, ne nicināšanu. Vārds „zīda” līdzās „zelta” un „sudraba” ir viens no klasiskajiem fokusēšanas epitetiem.

Kā pēdējo paraugu dažādiem fokusēšanas paņēmieniem citēšu vēl sekojošo dainu, kuŗas 11 vārdos iemiesotas vesela rinda īsti dainiskas īpatnības:

Cūciņa ceļu tek,
Rindiņa pakaļ.
Griez, skauģi, ceļu,
Lai rinda rindā.

Ir skaidrs, ka cūka, kam pakaļ tek vesela rinda sivēnu, nevar būt no mazajām. Deminutīvs šeit, tātad, domāts mīlinošā nozīmē. Pirmā divrinde izsaka neslēptu zemniecisku prieku par sīklopu auglību, otra divrinde izsaka māņticīgas bažas par eventuālu skauģu iejaukšanos. Vienā līmenī, tātad, šī daina ir visai proziska materiālu rūpju izpausme. Taču fokusēšana uz grafisko gleznu: cūka ar sivēniem vienā rindā piešķiŗ dainai arī izteikti aistētisku līmeni. Kļūst redzams, ka dziedātājas priekam ir arī vēl citas dimensijas, kas pārsniedz praktisko utilitārismu. Savā totemisma analizē Klods Levi-Strauss [9] ir teicis, ka totemiskais dzīvnieks nav tikai „labs ēšanai”, bet arī − „labs domāšanai.” Līdzīgā veidā par šo dainu varētu teikt, ka cūciņa te sola barot ne tikai cilvēka vēderu, bet arī viņa garu, viņa dzejisko iztēli.

Kopsavilkumā, konstatējam, ka absolūti jebkuŗš īstenības aspekts dainās spēj rosināt dzejisko iztēli. Dainās redzam, ka nekas nav ierosinošs, skaists vai saistošs pats par sevi, bet tikai mijiedarbē ar novērotāja uztveres spējām. Un otrādi − nekas nav tik zems, tik niecīgs un tik nevērtīgs, neviens apstāklis tik nospiedošs vai necerīgs, ka dzejiskā iztēle nespētu to pārveidot, radot ko intellektuāli vai aistētiski saistošu.

Nobeigumā vēl daži vārdi par dainu māksliniecisko vērtību. Līdz mūsu dienām nav vēl pilnīgi izzudusi 19. g. simtenī attīstītā nostāja, ka dainām trūkstot dzejiskā vēriena. Dainām ir pārmests episkās laika perspektīvas trūkums, un to liriskā intimitāte ir iztulkota kā naīva un bērnišķīga. Šādas kritikas ir tikpat pamatotas kā secinājums, ka tūba ir muzikālāka par pikolo tādēļ, ka tā ir lielāka un rada skaļāku troksni. Centrbēdzes „vēsa” stila dzeja kā dainas, nav vērtējama pēc mērauklām, kas atvasinātas no centrtiecīga rakstura dzejas, kā, piemēram, episkās romances (un arī otrādi).

Tiem kritiķiem, kuŗu priekšstati par mutvārdu dzeju veidoti eposā un romancē, it sevišķi jāuzmanās, lai nesajauktu daudzvārdību ar izteiksmes spēku un vēsturisko momentu ar universālitāti. Ir zināms, ka eposa daudzinātais vēriens bieži nav nekas cits kā nenogurstošs čaklums vārdu kalšanā, kas lasītāju apdullina ar nebeidzamu sīkumu uzskaiti un iemidzina ar nesvarīgu detaļu aprakstīšanu. Un no dažas labas romances monotonijas var ausis sākt sāpēt, kā Čosers to labi saka savā parodijā, Sēra Topasa epizodā Kenterberijas stāstos. [10]

Dainās būtībā konstatējams paradokss: lai gan lietota pirmā persona un tagadnes forma, tajās drīzāk izteikti universāli konstatējumi nekā partikulāri, personīgi pārdzīvojumi. Tas skaidri bija redzams agrāk citētos piemēros par kreklu šūšanu: te runa nebija par kādu īpašu sievieti, Līzi vai Madi un tās personīgajiem piedzīvojumiem, bet gan par iespējamām norisēm, kas varētu attiekties uz jebkuru sievieti līdzīgos apstākļos.[11]

Kas attiecas uz laika perspektīvu dainās, tad varētu sagaidīt, ka dainas kā fotogrāfija iesaldētu un izceltu vienu momentu no laika plūsmas. Klausītājam tad atliktu aizsākto laika plūsmu turpināt savā izdomā. Pa daļai tā arī ir. Daudzas dainas it kā pilnīgi izkāpj ārā no laika plūsmas perspektīvas un attēlo kaut ko, kas līdzinās mūžīgai tagadnei. Pat temas, kas būtībā ir episka rakstura, kam vēsturiskā dimensija būtu pilnīgi piemērota, dainās pazaudē jebkuŗu specifiski vēsturisku pieturas zīmi:

Mirst mērī, kauj kaŗā
Manus baltus bālēliņus;
Viena pate palikusi
Kā eglīte izdzenīta.

Ir ļoti iespējams, ka šī daina radusies laikā pēc Lielā Ziemeļu kaŗa, kad pēc kaŗa un mēŗa postījumiem Vidzemē varēja „jāt trīs dienas un nedzirdēt gaili dziedam vai suni rejam”. Bet daina to nesaka. Un tā, atsakoties no vēsturiskā konteksta, kas ierobežotu notikušo vienā noteiktā laika punktā, daina iegūst pārlaicīgu patiesību, kas ir mūžīga un vispārcilvēcīga.

VĒRES UN PIEZĪMES