Haralds Biezais
FAKTU UN TEORIJAS PRETRUNAS KOMŪNISTU TAUTAS JĒDZIENĀ
Latvijā problēmu risināšanā, kas saistās ar tautas jēdzienu un vispār nacionālismu, pirmajā vietā izvirzījusies nesen P. Stučkas Latvijas valsts universitātē ieceltā vēstures profesore Ilga Apine. Skolojusies Maskavas partijas augstskolā un Rīgas partijas vēstures institūtā, viņa tad ir izraudzīta, lai izteiktos par eksplozīvajām problēmām; kas ir sevišķi aktuālas, bet arī bīstamas pašreizējos Latvijas apstākļos. Nesen viņu izjautājis Literatūras un Mākslas (LuM) reportieris, bet par šiem jautājumiem viņa jau agrāk izteikusies vairākos citos rakstos, visplašāk, kā liekas, pārstrādātā doktora disertācijā, par ko te turpmāk.
Es šai gadījumā nedomāju apstāties pie viņas komūnistiskās ideoloģijas, jo mēs, brīvās pasaules cilvēki, to atļaujam katram savai personiskai pārliecībai. Man tikai interesē Apines terminoloģija un viņas zinātniskā domāšana. Vai tā atbilst zinātniskās metodoloģijas prasībām? Viņas darbos minēti dažādi ar tautas jēdzienu saistīti termini: tautība, nācija, etnoss, tauta. Ļoti pareizi viņa norādījusi, ka "precīzas terminoloģijas izstrādāšana ir ļoti svarīgs zinātnes uzdevums, jo jēdzienu sajaukšana padara neiespējamu jebkuŗu domu apmainu." (LuM, 1979. g. l0.aug.) Tas liek sagaidīt, ka Apines terminoloģija atbildīs šādām prasībām. Viņas terminoloģija ir saistīta ar noteiktu evolūcijas schēmu.
1. Tautu attīstības agrākajā periodā ir jārunā par etnosa jēdzienu. To viņa definē sekojoši: "Termins 'etnoss' daudz precīzāk apzīmē vēsturiski izveidojušos pastāvīgu ļaužu kopu, kam ir samērā stabila valoda, kultūra, psīchiskās īpatnības un kas apzinās šo kopību un savu atšķirību no citām līdzīgām. Šī apziņa visskaidrāk izpaužas nosaukumā, ko etniskā grupa pati sev piešķir." (Turpat) Citiem vārdiem, šo ļaužu kopu resp. "etnisko grupu" noteic četri momenti: sava valoda, sava kultūra, psīchiskas īpatnības un beidzot apziņa par atšķirību no citiem.
2. Pēc evolūcijas schēmas nākamā pakāpe ir "tautība". Savā laikā jau P. Stučka bija norādījis, ka latvieši līdz vācu iebrukumam Latvijā vēl nebija izveidojušies par tautību (Nacionālais jautājums un latviešu proletariāts, 1972, 68. lp.). Taču viņš nav definējis, ko saprot ar šo jēdzienu. To nav darījusi arī Apine, kas šo terminu lieto sevišķi bieži. Viņa tikai ir norādījusi, ka "mēs to arī lietojam, lai apzīmētu etniskās grupas, kas vēl nav izveidojušās par nācijām." (Turpat) Citiem vārdiem, tas ir pārejas stāvokļa apzīmējums starp jēdzieniem etnoss un nācija. Trūkstot definīcijai, trūkst arī jebkādu ziņu par šī pārejas stāvokļa saturu, t.i., īpatnībām, kas to atšķir no iepriekšējā etnosa stāvokļa un sekojošās nācijas. Bet tā kā "tautības" veidošanās notikusi ļoti ilgā periodā kopš 13. gs. līdz 18. gs., tad šis jēdziens ir bieži lietots komūnistiskā literātūrā dažādos sakaros. Jādomā, ka Apine to ir lietojusi saskaņā ar savas vides un laika tradiciju. Tādēļ ir vietā ieskatīties tanī. Par tautības jēdzienu izteicies skaidrāk H. Strods: "Tautībai būtiska teritorijas, valsts, valodas un nosaukuma (kurā sevi dēvē tās locekļi un pēc kura tā pazīstama kaimiņu tautībām), kā arī zināma ekon. sakaru, kultūras un psihiskās struktūras kopība." (Latvijas PSR mazā enciklopēdija, 3. sēj. 1970. g., 507. lp.) Viņš turpat arī piezīmējis, ka šo terminu lieto arī citā nozīmē, jo tas "latviešu valodā apzīmē vispārnacionālu kopību vai piederību pie tās, vienalga, vai tā ir nācija, tautība vai nac. (etniska) grupa."
Te vispirms jāpiezīmē, ka Strods, definēdams "tautību", uzrāda tieši tos pašus četrus momentus, ko Apine sakās esam raksturīgus un būtiskus etnosam, t.i., etniskai grupai. Divas parādības ir apzīmētas tātad ar vienu un to pašu terminu. Te var piezīmēt, ka Strods ir pielicis vēl piekto pazīmi - valsti. Taču nelaimīgi. Ja nu viņš pats ir nolicis latviešu "tautības" veidošanos no 13. gs. līdz 18. gs. beigām, tad tas bija laiks, kad latviešiem nebija, savas valsts. Ar vienu un to pašu terminu nevar apzīmēt dažādus jēdzienus.
Strods ir atklājis arī otru grūtību, aizrādīdams, ka terminu "tautība" lieto plašākā nozīmē "nācijas, tautības vai nac. (etniskas) "grupas" apzīmēšanai. Taču jēdzienam, kam trūkst norādījuma uz dažādu jēdzienu speciālajām diferencēm, nav loģiskas un līdz ar to zinātniskas nozīmes. Tas noticis tādēļ, ka šī termina lietotāji nav ievērojuši sen nodibinātu latviešu valodas vārda "tautība" sēmantisko saturu. Jau Endzelīns it skaidri ir aprādījis, ka vārdu formas ar -ība palaikam ir abstrakti substantīvi, kā: patiesība, draudzība, devība, pazemība u.c. (Latviešu valodas gramatika, 1951. g., 392. lp.), ko atkārto arī tagadnes Rīgas gramatiķi: "Mūsdienu Latviešu literārajā valodā -īb - ir visproduktīvākais substantīvu piedēklis abstraktu jēdzienu nosaukumu atvasināšanai." (Mūsdienu Latviešu literārās valodas gramatika, 1. sēj.,1959. g., 121, s.lp.). Tas rāda, ka arī no Latviešu valodas struktūras viedokļa "tautības" termina lietojums ir nelaimīgs. Cilvēku kopība, kas dzīvoja no 13. gs. līdz 18. gs, bija konkrēti empīriski dots lielums. Tāda apzīmēšanai nav piemērots termins, kas saskaņā ar Latviešu valodas struktūru lietojams abstraktu jēdzienu apzīmēšanai. Ja nu, neskatoties uz šeit pieminētiem diviem apstākļiem, Apine un citi lieto šo terminu, tad tam ir savi iemesli.
Gvīdo Augusts. "Ābols" no Latvijas vēstures cikla. Zīmējums (1978).
3. Trešais jēdziens, ko Apine šo problēmu lokā savos rakstos lieto, ir nācija. Šeit viņai ar jēdziena definēšanu ir bijušas vēl lielākas grūtības. No zinātniski teorētiskā līmeņa viņa noslīd uz aprakstošu piemēru minēšanu. Te viņas vārdi: "Mūsu zemē pamattips, kas aptver apmēram četras piektdaļas visu iedzīvotāju, ir nācijas. No tām vienpadsmit bija izveidojušās jau pirms revolūcijas kā buržuāziskās nācijas, un sociālisma celtniecības gaitā kļuvušas par sociālistiskām. Šai grupā ietilpst arī igauņi, latvieši un lietuvieši (...) atlikusī piektdaļa padomju zemes iedzīvotāju pieder pie dažādām tautībām, etniskām un etnografiskām grupām, kā arī nacionālām grupām. (Turpat) Pēdējā teikumā Apine min jaunus, iepriekš neminētus jēdzienus - "etnografiskas grupas" un "nacionālas grupas". Kas tās tādas un ar ko tās atšķiŗas no agrāk minētajām etniskajām grupām? Autore nekad to nav paskaidrojusi. Tas atstāj iespaidu, ka autore nav pārdomājusi par savu terminu konsekventu lietojumu. Viņa turpina un atzīst, ka Staļina nācijas definējums ir nepilnīgs (ko gan nekad nemin), bet ka tagad tas izlabots. "Nācija tiek uzskatīta par sociāli etnisku kopību."( Turpat) Lai šo domu illustrētu, viņa min šādu piemēru: "Pēc kara dažādus attīstības ceļus sāk iet divas Vācijas. Rezultātā (...) izveidojusies vācu sociālistiskā nācija, kas atšķirīga no buržuāziskās nācijas Rietumvācijā." (Turpat) Šos Apines norādījumus un piemērus nekādā ziņā nevar uzskatīt par nācijas jēdziena definīciju. Norādīšana uz vienu pazīmi - "sociāli etnisku kopību" - nav pietiekama, jo sociāli etniska kopība ir arī iepriekš minētās "etniskās grupās" un "tautībās". Tādēļ arī šoreiz jāmeklē skaidrība ar tās tradicijas palīdzību, kuŗā dzīvo šo uzskatu izteicēja. "Nāciju raksturo materiālās dzīves apstākļu (teritorijas un ekon. dzīves), kā arī valodas, kultūras un nac. psiholoģijas (dažu rakstura īpatnību, nac. pašapziņas kopība", saka P. Laizāns (LME, 2. sēj. 1968. g., 608. lp.)
Gvīdo Augusts. "Brīvā Latvija" no Latvijas vēstures cikla. Zīmējums (1978).
Viņš to ir pārņēmis no krievu valodā izdotajām un tulkotajām vārdnīcām; kur tas atrodams vārdu vārdā; piem.: Nācija - vēsturiski radusies cilvēku kopība, kas izveidojusies uz viņu kopīgās valodas, teritorijas, ekonomikas, kultūras un dažu rakstura īpašību pamata." (Svešvārdu vārdnīca, 1969. g. 408. lp.; tāpat Filozofijas vārdnīca; 1964. g., 286. lp.). Acīmredzot Apinei būs bijusi prātā šī oficiāli atzītā "nācijas" standarta definīcija. Tanī ir minēti pieci būtiski momenti: valoda, territorija, ekonomija, kultūra un rakstura īpašības. Ar ko tā atšķiŗas no iepriekšminētajām attīstības fazēm - etniskās grupas un tautības? Atliek ieskatīties iepriekš minētajā tautības jēdziena definīcijā, lai redzētu; ka nācijas definīcijā ietilpst visi tie paši momenti: valoda, territorija, kultūra, ekonomija un rakstura īpašības. Tas nozīmē, ka nācijas definīcija neuzrāda tās atšķirību no tautības. Tādēļ tā savas neprecīzitātes dēļ zinātniskai parādību skaidrošanai nav piemērota. Apines uzskatos tādā kārtā jēdzieni "tautība" un "nācija" per definitionem identiski.
Bet ar to mēs pieskaramies kādam citam jautājumam. Kādēļ Apine
nelieto latviešu vārdu - tauta? Zinātniskajā literātūrā ne tikai latviešu
valodā; bet tāpat arī franču, angļu un vācu valodā, blakus no latiņu valodas
natio veidotajam internacionālismam tiek lietoti pašu valodas vārdi (peuple,
people, Volk). Šāda tradicija ir izveidojusies arī latviešu
valodā, kur blakus vārdam "tauta" lieto tanī pašā nozīmē arī nācija. Tā to
darīja jau jaunstrāvnieki, pirmie sociālisti un komūnisma celmlauži, piem.,
F. Roziņš (skat. Dienas Lapa, 1895. g. 14. okt.); tāpat
viņa
speciālajā rakstā. "Tauta un tēvzeme" (Latviešu Strādnieks,
1900. g. 5.nr.). Te nevaram sīkāk izsekot diskusijām par nācijas
jēdzienu, kas risinājās šī gadsimta sākumā no vienas puses starp
M. skujenieku, kas atzina par nācijas būtiskām pazīmēm nacionālu raksturu,
kultūru un valodu (Nacionālais jautājums Latvijā, 1913.
g. 38. lp.),
noraidīdams territorijas un izcelsmes kopību. Pret viņa uzskatiem asi ir
vērsusies virkne boļševiku: Stučka, Dermanis, Daniševskis u.c. Stučka gan
atzina Skujenieka nacionālo raksturu un valodu, bet ne kultūru. Tai vietā no
savas puses viņš lika territoriju un saimniecisko dzīvi (Darbs, 1914,
g. 12,lp.). Ka paši boļševiki nebija vienis prātis, rāda Dermaņa
apgalvojumi: "Nācija ir cilvēku kopība ar kopēju valodu, kopēju formāli
nacionālu garīgo kultūru (literātūru) un sevišķi territoriju kā nācijas
vairākuma dzīves vietu." (Domas, 1914. g., 479. lp.). Tā
Dermanis atgriezās tomēr pie Stučkas noraidītās Skujenieka minētās
nacionālās kultūras. Daniševskis kritizēja Skujenieku vairāk niansēti - un
atzina, ka prīmārie momenti ir territorija un saimnieciskā dzīve, kamēr
kultūra un valoda ir sekundāri momenti (Domas, 1914. g., 371.
lp.).
Visa šī diskusija; kas te tikai pieminēta ir labi pazīstama arī Apinei (Latvijas
sociāldemokratija un nacionālais jautājums (1893-1917),
1974. g., 189 ss.lp.). Taču viņa ne ar vārdu nav minējusi, ka šie boļševiku
teorētiķi gan lieto vārdu nācija, bet patiesībā ar to domā tautu un mēģina
dot šī jēdziena definīciju. Viņu termina "nācija" lietošana ir motivēta ar
to, ka viņi grib izteikties "mācītā" valodā, atšķirībā no ikdienas valodas.
Viņu nolūks nav definēt "nāciju" atšķirībā no "tautības" vai "tautas". Tie
viņiem ir identiski jēdzieni. Kā no mūsu iepriekšējā "etniskās grupas",
"tautības" un "nācijas" definiciju iztirzājuma tagadnes komūnistu literātūrā
redzams, tad šie jēdzieni nav skaidri definēti. Patiesībā visi viņu
uzrādītie momenti: valoda, territorija, kultūra, nacionālais raksturs un
saimnieciskie faktori ir zinātniskās diskusijās vispār atzīti tautu (nāciju)
raksturojoši momenti. Tie nekādā ziņā nav komūnistu teorētiķu no jauna
atklāti.
Patiesības labad var gan runāt par to, ka komūnistu teorētiķi un līdz ar viņiem Apine liek lielāku uzsvaru uz saimniecisko apstākļu nozīmi. Tādēļ arī brīvās pasaules pētnieku apzīmēšanai it kā pretstatā pret komūnistu pētniekiem par "reakcionārās emigrācijas ideologiem" nav nekāda pāmata (skat. Apine, Latvijas sociāldemokratija... 192. lp.). Taču oficiālajās iepriekš minētajās vārdnīcās pat tāds reakcionārs moments kā "nacionālais raksturs" ir atzīts par konstituējošo elementu nācijas definīcijā!
Vienmēr vēl paliek neatbildēts jautājums, kādēļ Apine nelieto pašu latviešu valodas vārdu "tauta". Viņa lieto tā vietā vārdu "nācija" kaut arī pati nav varējusi dot tā definīciju. Mums tā bija jāmeklē pie citiem komūnistu pētniekiem. Uz šo jautājumu tomēr ir atrodama nepārprotama atbilde. "Jēdziens 'tauta' komūnistiskajā domu pasaulē ir ar citu saturu," L. Brežņevs teicis, vērtējot dažus PSRS konstitūcijas projektā apspriešanas gaitā izteiktus priekšlikumus. Šai runā skaidri teikts: "Kā zināms, Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā izveidojusies jauna vēsturiska cilvēku kopība - padomju tauta." (LuM). Te tad nu mēs sastopam jēdzienu "tauta" tā; kā tas saprasts un iekļauts komūnistu domu sistēmā. Tas ir jauns jēdziens, un tas apzīmē visus tos iedzīvotājus, kas dzīvo Padomju Savienības robežās. Vispirms, tad kļūst skaidrs, ka atsevišķām tautām, kas dzīvo tās robežās, nav vairs piemērots "tautas" vārds. Jo tad ar šo terminu apzīmētu divas dažādas parādības. Zināms, visas valodas ir nepārtrauktā dinamiskā procesā, kur atsevišķo vārdu sēmantiskais saturs mainās psīcholoģisku, socioloģisku un daudzu citu apstākļu iespaidā. Tādēļ arī Brežņevs var lietot "tautas" vārdu, kā viņam tas iepatīkas. Bet tas neatņem mums brīvību redzēt, ka tāds vārda lietojums izkrīt no zinātniskās tradicijas. Viņa tautas jēdzienā trūkst definīcijas būtiskā momenta - proti, kopīgas valodas. Viņa (padomju) tautai nav vienas valodas. Arī visi te iepriekš minētie boļševiki atzina, ka valoda ir būtiska tautas pazīme.
Acīmredzot, Apine ir bijusi spaidu varā. Brežņeva jaunais tautas jēdziens viņai vairs neļauj to lietot latviešu tautas apzīmēšanai. Tādēļ viņai tai vietā ir jālieto nācijas vārds. Bet nelaimīgā kārtā nedz Apine, nedz citi komūnistu teorētiķi nevar atbrīvoties un atbrīvot tautu no tās valodas. Tā joprojām lieto "tauta" un "nācija" kā sinonimus. Ka tas tā, to rāda viņas pašas praktiskais šo vārdu lietojums. Saskaņā ar schēmu viņai, runājot par latviešu tautu, nu būtu jārunā par latviešu nāciju. To viņa nedara un joprojām it pareizi runā par latviešu tautu (skat. Latvijas sociāldemokratija... 20., 21., 24. lp. utt., utt.). Brežņevam ir savi skaidri zināmi motīvi, kādēļ viņš tautām, kas dzīvo Padomju Savienībās robežās, nevar atļaut saukties par tautām. Tādēļ arī ir konstruēta sevišķa evolūcijas schēma - etniska grupa, tautība, nācija, (padomju) tauta. Šīs konstrukcijas atsevišķo evolūcijas fažu definīcijas tomēr neatbilst faktiem. Bet katra definīcija, kas neatbilst faktiem, ir nepareiza. Ja nu tā tomēr tiek uzturēta, tad tam, kā teicu, Brežņevam ir zināmi motīvi, kuŗus skaidri pateicis jau Ļeņins (Kopoti raksti, 22. sēj. 298 s.lp.; 29. sēj. 164 s.lp.) un ko pieņēmusi arī Apine: "Marksistiskā zinātne ir pierādījusi nāciju vēsturiski nenovēršamu saplūšanu komūnisma apstākļos. Vēsturiski materiālistiskā attieksme pret nacionālās dzīves parādībām deva zinātniskā komūnisma pamatlicējiem iespēju izsecināt, ka tie paši cēloņi (ražošanas likumi, sabiedrības attīstības vajadzības), kas radīja nāciju konsolidāciju, zināmā cilvēces attīstības pakāpē novedīs pie nāciju saplūšanas." (Latvijas socialdemokratija..., 200 s.lp.). Tā ir tā pati ideoloģija, kas izteikta vārdos - ein Volk, ein Reich, ein Führer (viena tauta, viena valsts, viens vadonis). Taču Apine mierina savu reportieri: "Asimilācija ir ļoti ilgstošs process. Tanī nav nekā traģiska vai pretdabiska, ja cilvēku izvēle ir brīvprātīga" (LuM). Brežņevs sludina savu ideoloģiju. Bet ko dara vēstures profesore Ilga Apine? Kā mūsu analize rāda, tad viņas lietotie termini "nacionāla grupa", "tautība"; "nācija" un "tauta" nav precīzēti. To teorētiska šķiršana viņu noved pretrunās ar faktiem. Latviešu tautas degradēšana komūnistiskajā schēmā par nāciju balstās pārpratumā, jo vārda nācija tulkojums latviski (tauta) nedod tam citu saturu.
Viņa sevi apmāna, ja domā; ka latviešu vārdu aizstājot ar internacionālismu, ir atradusi zinātnisku pamatojumu dogmatiskai evolūcijas schēmai, kam patiesībā trūkst pamata faktos.
Es esmu pārliecināts; ka to zina un saprot arī Apine, tādēļ viņas izteikumi jāuzskata par viņas situācijas grūtību apliecinājumu.
Gvīdo Augusts. "Rīga" no Latvijas vēstures cikla. Zīmējums (1978).
