Irēne Blūmfelde

DZĪVĪBA

 

Vakara blāzma vēl logā nav izdzisusi. Vēl pavisam tumšs nav arī istabā. Ja kādam patiktu skatīties, blāvā gaismā vēl var saredzēt jaunu sievieti. Rokas ir klēpī un nekustas. Galds tumsas šļakatām apšļākts. Vientuļš un plats. Un viņas priekšā uz gludās virsmas šujammašīna. Nekustīga. Adata apstājusies strādāt. Divas rokas Rozalindes klēpī apstājušās strādāt. Divas rokas kā mirušas klusē. Divas rokas uzgūlušas uz tikko šūdinātas jaunas blūzes zīda krāšņajām puķēm. Divas vienmēr strādīgas, steidzīgas un ātras rokas sastomījušās skumjā vienaldzībā klusē.

Es neesmu nekam vērta, es nekam nederu, es neesmu nekas... nekas... Kāpēc es esmu? Jau kuŗo reizi Rozalinde saka sev un grimst kāda staignā muklājā, nesaprotamā bezdibenī, bezdibenī... bez kustībām grimst...

Rozalinde! Rozalinde! Kāpēc tu neatnāci agrāk? Es tevi gaidīju ilgi, un tagad man drīz jāiet, viņš satraukts runāja, mani uzlūkodams pārmetoši. Jau tad es neuzticībā uz viņu paskatījos, lai gan jutos laimīga. It kā no nebūtības, no neesmes virspusē, caurspīdīgā dienas gaismā uzniris mans saspringtais augums pēkšņi atraisījās, nometa visu zemes smagumu kā nevajadzīgi lieku nastu un pieņēma mākoņu liegumu. Es sajutu savu augumu vieglu kā nekad. Kā nekad kustības atsaucās uz katra mana pārdzīvojuma niansi. Es smējos, saulei acīs skatīdamās. Debess atvāžas apbrīnojami zila, groda un plaša, zibošos gaismas joņos pasaule atsedzās skaistumā sanoša, tīra kā nupat spirgtā lietū nomazgāta. Līksmi visapkārt vizēja zaļi zaļi zāļu stiebri; zaļas vēsmoja smaržīgas lapotnes. Pilns neparedzēti daudzsološu varbūtību dzīves un dzīvības krāšņums plaiksnījās visapkārt, es jutos droša un smējos. Tālu aiz dārdošas pilsētas robežām, tramīgiem mechaniskiem trokšņiem, aiz kailu šoseju maģistrālēm, zaļā dzīvības dārzā, ziedošā meža pļavā basām kājām virs gundegu saknēm stāvēdama, es smējos jautri un skaņi. Es ticēju vai gribēju ticēt tam, kam patiesībā, dziļākā būtībā neticēju un smējos. Aiz prieka, ka esmu, ka dzīvoju. Ka viņš ir. Dienvidvējš manus pašas gaŗos vaļējos matus iesvieda man sejā, pēc tam viņa sejā, un es smējos, atdevīgas mīlestības iedvesmota.

Pļavai cauri izskrēja trīsas. No zemes dziļumiem, neredzamiem avotiem dzirdami šķautnainās aizās plūda ūdeņi. Žuburainus zarus izpletuši, viedīgi šalca augstie koki un veldraini viļņojās savvaļā augusi zāle. Zāle un vasara.

Rozalinde, tu esi eņģelis, viņa starojošās acis teica, manās raudzīdamās, un tad atskanēja sauciens, čuksts: − nāc! Iekšējas gaismas caurstrāvota, es iemetos atplestās rokās. Viņa balss, viņa kustības mani priecināja. Visi vārdi likās svarīgi un nozīmīgi. Viss pilnīgs un brīnumains. Droša es jutos. Droša kā nekad un piederīga visam.

Medaina tvana piesūkusies, diendusas mierā zaļa zaļa zaļoja vasara. Zuzēja kā pirmsākumā. Kā aizmūžīgā laikā. Kā nebeidzamība. Kā nemirstība. Kā atklāsme. Kā pirmo reizi piedzimusi un mūžīga reizē. No dzidra ezera izbridusi, kaistoša aizvēja saulē atslābinātiem muskuļiem mēs gulējām ilgi, dzelmainām, nepārskatāmām debesīm pretī izstiepusies, debesīs iekrizdami. Pie neapēnota mežrožu krūma.

Un naktī, citā naktī, lieliskā − ārkārtīgi skaistā mēnesnīcas naktī spožo staru atšķilas caur neviļus pašķīrušiemies loga aizkariem telpā ienākdamas, kā teiksmainas ēveļskaidas, kā sudraba šķēpeles bārstījās uz pagalvja, kaisījās mums pāri. Pasaulē nebija sajukuma, ne jautājumu, ne atbilžu, tikai mēs. Mēs atbīdījām aizkarus pavisam un klusumā skatījāmies mēnesim sejā. Kaili. Kaili un šķīsti. Neievainoti un nesabojāti. Kā Adāms un Ieva paradīzes dārzā, kad viņi vēl nezināja, kas ir ļaunums un grēks. Tas nebija pret citiem logiem. Mēs stāvējām augstu pret mūŗiem, pret torņiem, pret stāvo augstceltņu jumtu un neredzamu cilvēku bezgalību.

Pilsētā. Milzīgā pilsētā.

Rozalinde, Rozalinde, kāpēc tu sevi moci un māni?

Rozalinde, pie durvīm zvana.

− Jā?

− Jā.

Iztraucēta jaunā sieviete tramīgi pieceļas kājās, ļaudama košajai blūzei, kas pārkārusies pāri galda malai, ar klusu zīda šalkoņu noslīdēt uz grīdas. Ar aizturētu elpu, ar neuzticību viņa pamet acis uz durvīm, aizdomīgi paveŗas uz tumsā zvilnošām sienām. Mēmums. Četru sienu, četru kaktu mēmums. Klusums. Kur paslēpties? Kur bēgt? Zvana atkal. Nepacietīgi, neatlaidīgi. Klauvē. Nospiež durvju rokturi, enerģiski sit pret stenderi.

− Rozalinde, ielaid. Kāpēc tavi logi ir tumši? Kāpēc tu neiededzini gaismu? Es zinu, ka tu esi mājā, es zinu, ka tu esi iekšā.

Nē. Rozalinde nekustas. Durvis ir aizslēgtas, kaimiņiene nevar pārkāpt slieksni. Atslēga ir šajā pusē, Pamazām Rozalinde ieslīgst atpakaļ krēslā.

Klusums, īsu brīdi. Zvana atkal, klauvē atkal.

− Kas noticis, Rozalinde? Kāpēc tu esi tik noslēpumaina? Jau vairāk nekā nedēļu tu neesi iznākusi ārā, neesi satikusies ar citiem cilvēkiem. Tas nav labi, Rozalinde. Tas ir bīstami.

Rozalinde domā − pamācību un brīdinājumu man nevajag. Ļauj man vienai būt!

− Tas nav labi, Rozalinde. Pēdas mīņājas otrā sliekšņa pusē.

− Neaušojies, Rozalinde, tevi − mūs gaida. Tu apsolīji, tu teici, ka būsi. Ielaid.

− Nē. Man nerūp nekas, man neinteresē nekas, neviena es negribu redzēt, neviena satikt. Projām, ak projām ej un ļauj man vienai būt! Soļi mīņājas, soļi atkāpjas, soļi attālinās gaitenī. Var dzirdēt, ka kaimiņiene apgriežas, pagriežas citā virzienā. Augsto cieto papēžu dusmīgie piesitieni, klap klap klaudzieni noklaudz celtņa galā uz cementa klona. Citas durvis atveŗas ar joni. Un aizcērtas. Ar joni.

Klusums. Rozalinde nekustas. Vientuļa, vienmuļa virmo tumsa un klusums. Pasaule šķiet no visa iztukšojusies, tikai klusums to piepilda. Pēc nežēlīgas saules tveicīgs, karsts klusums. Šeit, ne visā pasaulē. Pasaule nav izmirusi. Tā vienmēr pilna dzīvības un cilvēku. Tie neatliekami kustas, steidzas un kaut kur iet. Arī naktī. Arī šai naktī.

Rozalinde nekustas, tumsas dziļumos iegrimusi, no visiem paslēpusies. Pat nedomā kādu laiku. Nedomā nekā.

Celtnis apstājas kāpņu telpā, šai stāvā. Durvis atbīdās, kāds izkāpj, paiet Rozalindes durvīm gaŗām. Tūlīt kāds cits ir iekāpis celtņa būrī, tas ar savu īpatnējo skaņu slīd atpakaļ uz leju. Varbūt kaimiņiene saposusies dodas uz viesībām? Varbūt Gvido jau aizbraucis? Un Arabella? Varbūt viņu tur nemaz nebūs? Varbūt viņi šai nedēļas nogalē aizbraukuši uz citu vietu, uz citu pilsētu? Varbūt viņš viesībās nemaz nebija aicināts? Man tikai tā ienāca prātā... viņš pazīstas ar mājas māti jau sen. Man tikai tā ienāca prātā — Varbūt man vajadzēja braukt kaimiņienei līdz? Nē! Neviena es negribu redzēt, neviena satikt.

... toreiz ārā, laukos viņš man pienāca klāt drošs.

− Viena? Visu laiku viena? Es vēroju jau labu laiku. Nav gaŗlaicīgi?

− Ir. Bet tā tas ir.

− Tā tam nav jābūt. Var arī citādi būt.

− Jā?

− Jā.

Un trauksmaini manu roku savā satverdams, viņš iegavilējās − heijā! Heijā, heijā − ejam. Un mēs aizgājām dejot aiz simtgadīgiem milzu ozoliem, zem drūzmainām zvaigznēm, zem Greiziem ratiem mūzikas ritmā griezdamies, zem svētiem baltstumbru bērziem griezdamies, virpuļojām dzīvības brīnišķības apžilbuši, dzīvības greznumā ietinušies. Līdz ritam.

Pēc tam dienas skrēja. Visas saulainas. Arī apmākušās, arī tās, kuŗās spožo debesu spīdekli neredzēja. Es strādāju ar uzviju, ar līksmi. Strādāju un dziedāju. Dziedāju un strādāju. Cik tu esi daiļa, Rozalinde! Manas darba biedrenes, citas šuvējas teica. Un citas skaudībā nenovīdīgi klusēja. Cik tavas rokas gudras un zinīgas, tavi pirksti mērķtiecīgi un veikli. Diegi, pavedieni, vīles un šuves, krāsainie audumi tek un plūst caur tiem kā ūdens, kā upe, kā dzīvība, kļūdami par viesību un kokteiļu kleitām, par šauriem ņieburiem un platiem svārkiem, par greznām blūzēm un pasakainiem balles tērpiem. Kāda tev brīnišķīga gaume un izdoma! Cik ātri, cik brīnumātri tu esi kļuvusi meistare, Rozalinde! Priekšnieks mani slavēja vienā laidā.

Un tad − kā viņš to varēja! Kā tas iespējams!

Arabella, Arabella... man pāri pārliecies, mani skūpstīdams, mani savās rokās sev cieši klāt turēdams − kā viņš to varēja! Kvēlā čukstā tirpdama, viņa balss man pie auss teica: Arabella, vai tu zini, ka es tevi mīlu?

Mans Dievs! Vai zemeslode sazvārojās, neticamā ātrumā apsviedās ačgārni un vibrēja zem manām kājām? Arabella! Mana apziņa paklupa un atsitās pret šo negaidīto nežēlīgo vārdu. Es nodrebēju. Iekšēji, sevī, ārēji laikam sastingu, kļuvu nekustīga. Tad tāpēc viņš tās divas iepriekšējās reizes neatnāca, kā bija norunāts! Tāpēc! Tāpēc... es nodrebēju atkal un sastingu atkal. Neredzami telpā ienākusi, Arabella izelpoja visu gaisu, es smaku. Viņas nekad nedzirdētais vārds kā ass durklis izdūrās man cauri, uzbāzīgi piešalca un piepildīja visu pasauli, un man nebija vietas. Kāpēc es nekustējos? Kāpēc es neskrēju projām? Viņš atlaida savas rokas no maniem pleciem un nesaprašanā noprasīja:

− Kas tev notika? Kāpēc tu pēkšņi esi tik savāda?

Es klusēju.

− Kāpēc? Runā! Kāpēc tu neatbildi? Es atkal viegli nodrebēju.

− Runā, kas noticis?

− Nekas, beidzot saņemdamās es teicu, nekas, man tikai mazuliet salst.

− Salst?

− Salst.

Salst, salst, briesmīgi salst, es gribēju kliegt, cik jaudas, bet mana mute neatdarījās.

− Tu tiešām esi dīvaina, Rozalinde, viņš teica.

Un tās ir beigas? Beigas, kuŗām nekad nebūs beigu? Es negulēju visu nakti. Visas nākošās dienas un naktis. Un viņš neatnāca vairs.

Tu esi jauna, un viņš nav vienīgais vīrietis pasaulē, Rozalinde saka pati sev. Viņš nav, viņš ir... Aizmirsti, aizmirsti, esi kā citā gultnē iemesta plūsma, plūsti tālāk.

Nē.

Nepakustēdamās, noliektu galvu jaunā sieviete sēž, uz elkoņiem atbalstījusies tumsas mutuļos blenzdama, vaļējām acīm.

Pa pussatrunējušiem tilta dēļiem basām kājām mēs soļojām smiedamies, bez bailēm pie vējā trīsošas smilgas kāta turēdamies, divās tukšās un mēmās bezairu kopā sasietās laivās grīšļos uz ūdens lūkodamies un tālāk uz platā ceļa klausījāmies, kā akmeņainā jūŗas krastā ātrā skrēja uz sliedēm noskanēja vilciena svilpe. Es dzirdu kā sapnī... ka cilvēki, augumi, sejas, domas un izjūtas skrejošā vilcienā kaut kur traucas, kaut kur aizbrauc īstenībā kā sapnī...cilvēki, kas meklē viens otru, cilvēki, kas satikušies aizbrauc...

− Viena? Visu laiku viena? Nav garlaicīgi?

− Ir. Bet tā tas ir.

− Tā tam nav jābūt.

Tagad viņi visi ir sen sanākuši. Dzīres iesākušās. Un dziesmas varbūt? Dejošana. Es varu iedomāties, es dzirdu viesību burzmu un čalu, it kā es pati tur sēdētu un neuzkrītoši pētītu klātesošās sejas, citkārt nopietnu acu jautru iespīdēšanos pēc pāris vīna glāžu vai cita dzēriena malkošanas, sevī vērsta rakstura pēkšņā pacilātībā izteiktus negaidīti sirsnīgus vārdus svešam blakus sēdētājam. Kāds cits nerunīgais manāmi atdzīvojas un veiksmīgi izstāsta asprātīgu joku. Daudzbalsīga smiešanās. Bagāta galda galā stūrgalvīgi nepiekāpīga vīrieša balss ko noraida un pretojas nupat apgalvotiem faktiem. Smiekli un izsaukšanās. Gvīdo, savu pīpi aizdedzinājis, ērti sēdeklī atgāzies, neapzinīgi smaida un uzliek roku uz Arabellas pleca. Varbūt viņu tur nemaz nav? Varbūt viņi aizbraukuši uz citu vietu, uz citu pilsētu?

Rozalinde krēslā sašūpojas, it kā mēģinādama nokratīt uzmācīgo domu drūzmēšanos, bet šinī mirklī nespēdama cīnīties un irties pret straumi, atkal tām padodas, noslīkdama tajās pilnīgi, līdz vēlā stundā uz ielas iedūcās mašīna, apstājas un apklust. Laikam kāds atgriežas no kino vai teātŗa, vai kādas satikšanās.

Telpā noplaiksni īss spožums un pazūd. Iztrūcināta Rozalinde saraujas un paskatās pusatvērtā logā. Zibens? Nē. Jā, jā. Liesmainas zigzaga svītras, īsas un gaŗākas. Kā bultas asas līknes un līnijas, ugunīgas šautras šaudās rūtīs un dziest. Pēkšņs virpuļvējš, savās dzīvības alkās − ak vai! − mežonīgā šalkoņā bez sāta un rimas nežēlīgi loka dzīvus un kuplus dzīvības kokus.

Jāaiztaisa logs. Jāaiztaisa logs. Rozalinde pieceļas. Rokai aizkaru satveŗot, − tāltālu pāri klinšu virsotnēm, atbalsīgām ielejām, akmeņainai lielpilsētai un cilvēku bezgalībai pāri, dobji rībēdams, dzedrs un spalgs nogrand pērkona dārds. Ilgs. Aklo tumsu par jaunu iešķeļ zeltā mirdzošs zigzaga zibens un lielām lāsēm, taisnām spēcīgām strūklām sāk līt. Neizģērbusies, gultā uz mutes spilvenā iekritusi, Rozalinde dzird un zina, kā ūdens gāžas no gaisa, pil un rit no augsto namu platajiem jumtiem, no torņiem, no lieliem un sīkiem zariem. Pāri gājēju un braucēju sliežu un soļu pēdām baltos burbuļos, kā katlā šļakstīdamās, palaini plūst straumes, steidzīgas urgas un urdziņas irdz pa cietām gludām asfalta ielām. Pilsētā. Milzīgā pilsētā.

Zibeņo. Zibeņo un dārd negaisā sabangota vasaras nakts. Vai viss bezgalīgais universs atvēries? Daudzo dienu karstumā iztvīkušie mūŗi nodreb un nobāl to iemītnieki. Rozalindes smadzenes tvan.

Lēni un klusām veŗas durvis. Lēni un klusām pazīstams augums pazīstamās kustībās kā dīkā dēkā uz priekšu irdamies, tiktikko neaizkārdams, pazib un noplīvo Rozalindei blakus. Gvīdo? Tiešām atnācis? Beidzot atnācis! Slaids, melnīgsnējs, melnmatains, pabālu seju kā vienmēr, tikai mazliet nedrošs šoreiz. Gvīdo, tu atnāci? Tu atnāci? Vilcinādamies, tomēr nenociezdamās, Rozalinde izstiepj roku. Gvīdo − Bet viņa lūpās nav smaida, zem biezajām uzacīm paslēpušās acis nemeklē Rozalindes acis, vaibsti tik svešādi. Straujiem pirkstiem atglauzdams savas viļņainās cirtas no pieres, neatskatījies, neatsaucies, nervozā steigā kā sveša būtne viņš pazūd kā nebijis. Rozalindes roka satveŗ bezķermenisku tukšumu un tumsu. Melns suns izkārtu sarkanu mēli tekā apkārt. Suns? Kur tas te gadījies? Suns? Nē. Jā, jā.

Sujammašīna, gludināmais dēlis, gludeklis, pat modes žurnāli, viesībām šūdinātās blūzes piegrieztne un lielās spožās grieznes, mēbeles, krēsli un citas istablietas, neticami, tiešām neticami, savas ārējās formas un veidus nepārmainījušas, steidzīgi pārvietojas, kā ļauna gara trenktas, nemierīgi staigā pa telpu, snaicās, tuvinās, lokveidīgi ielenc un blīvējas apkārt, it kā atpestīšanu lūgdamas. Tad pašas no sevis atkāpjas un nostājas savās parastajās vietās. Tikai jaunā blūze, spītīgi gailēdama, paliek plāna vidū viena. Rozalindei to uzskatot, vizmainais audums čaukstēdams saritinās kā čūska midzenī, piepūšas, kūņojas kā mošķis, iztaisnojas pleci. Mēļi, sarkani violeti ziedu ķekari saķeras kopā, puķainās zīda piedurknes cilājas, paceļas uz augšu, izstiepjas uz abām pusēm, saplivinādamies kā dīvaina putna spārni pirms lidošanas; ap kakla izgriezumu mīkstā drāna saveļas, savelkas cietā kamolā, kļūst arvien lielāka un krampjaini raustīdamās, uz pārmērīgi izstīdzējuša kakla kā uz tieva kāta uzdurta, ķēmīgi izbāžas cilvēka − sievietes galva, izbalējušiem, pinkainiem, ilgi nesukātiem matiem. Arabella? Rozalindes sirds sāk strauji sist. Vaska dzeltenīgumā kropla lelles seja ar garu degunu kā ziņkārīgu knābi, šaurām caurspīdīgām nāsīm. Smagie plaksti atveŗas. No kaulainiem dobumiem šķielēdami izlien un uz augšu pavērušies, Rozalindei pretī virzās lieli redzokļi, kā aprīt gribēdami. Draudīgas ļaunas burves zaļas acis urbjas, duŗas Rozalindei cauri. Biedē, suģestē. Biedē, biedē un mesmeriski pievelk viņas acis. Putnu biedēklis − Arabella? Kur bēgt? Kur tverties? Bet Rozalinde kā noburta, kā valgos un pinekļos saistīta, nevar izkustēties no vietas. Pēkšņi arī gaiss, visa gulta salīgojas un sāk celties stāvus kā dzīva. Murgaina nenomācama īstenība? Neatgaiņājams šķitums? Kur es esmu?

Bezpalīdzīga, ar aizžņaugtu, gandrīz bezskaņas iekliegšanos Rozalinde mostas un izslejas gultā sēdus. Samulsušām pusvirus acīm savā mājoklī, kā svešā vietā apmaldījusies, neizpratnē raugās apkārt. Rūtīs gaisma, citādi istabā viss kā bijis, tikai no nakts ēnām, no tumsas plēnēm vēl pilnīgi neizvīstījusies, vakar pa nakts melnumu ar kāju nemanot pavilktā jaunā blūze plāna vidū šļauganās krokās un kruzuļos sakritusi, grīdai pieplakusi, kā pa roku galam nevīžīgi nomests novalkāts kankars, kā veca ņerba, dēd.

Rozalinde sagrozās un pavērš skatu pret logu. Lielajai pilsētai, visai daudzšķautņainai, daudzkrāsainai pasaulei pāri un Rozalindei pretī, kā pirkstgalos pacēlies, vieglām saulē iemērktām ēnām aptinies, spodrajās rūtīs spoguļojas tvirts rīts, kam nav daļas ar vakardienu. Nepacietīgi Rozalinde izlec no gultas. Šai kustībā nokrīt, kā lietuvēns noveļas smagums un aizplūst. Atbrīvota jaunā sieviete atveŗ logu līdz galam. Tūlīt, augšup celdamās, skanīgi viņu sveic ielas dzīves kņada, auto taures un, tuvējās namu fasādes aizsegdams, it kā negaidīts, it kā pirmo reizi ieraudzīts, pretī plešas un ņirb parka koku daudzzarains zaļums, gaismas spožums un, dziļumos sakustējusies, mistiski un neatvairāmi, Rozalindi apskauj un silda viņas pašas dzīvība.