Indra Gubiņa
TĀ NEBIJA PASAKA
(Īsstāsts)
Šis darbs nolasīts sarīkojumā, kuŗā autore saņēma Jaunsudrabiņa prozas fonda balvu.
Vienai mātei bija trīs meitas. Nē, tā sākas pasakas par dēliem, kuŗās divi tie gudrie, bet jaunākais - muļķītis. Meitas pasakās parasti divas: viena labā, otra ļaunā. Bet ja nu tomēr ir trīs meitas, tad tās noteikti ir karaļmeitas, princeses, un allaž jaunākā ir visskaistākā, vislabākā, vismīļākā, bet muļķīte - kā tas pasakās par trim dēliem - nav nemaz!
Bet - tā nebija pasaka. Dziesma arī ne. Dziesmā trīs jaunas māsas sēž rožu dārzā, bet tie ir pagātnes laiki. Tagadnē trīs jaunās māsas dzīvoja lielpilsētā un rozes, ja vajadzēja, pirka veikalā. Tomēr viņas visas bija daiļas. Ja gadījās visām trim kopā pa ielu iet, ļaudis apstājās un noskatījās. Citu meitu mātes jau vāvuļoja, ka tik skaistas meitas laba gala neņemšot.
Tajos vecajos labajos laikos, kad meitas sēdēja rožu dārzā, pīdamas vainagus, viņas gaidīja tautas, preciniekus. Tagadējās trīs māsas preciniekus negaidīja, jo modernajos laikos tie jāmeklē pašām. Un maz, gaužām maz viņām varēja palīdzēt māmuļa, kas, svešajā krastā tikusi, sagura, sanīka un nespēja atlabt. Un tāpat kā dziesmā daiļās māsas - viena vērpa, otra auda, trešā zīdu šķetināja. Vecākā strādāja austuvē, vidējā vērptuvē un jaunākā pielaboja audumus, vilkdama smalkus zīda pavedienus, kur tie bija pārtrūkuši. Tas bija Anglijā tajā laikā, kad tur saplūda no kaŗa dzīvi un veseli palikušie bāleliņi un kad meitas toreiz bija dārga manta.
Tajā pašā namā, kur dzīvoja māte ar daiļajām meitām, mita stalts puisis, kā jau latvietis - vārdā Jānis. Un kas notika?
Patiesībā, nekas sevišķs. Kā jau paredzams, jauni ļaudis, viens otra tuvumā būdami, samīlējās. Vecākā māsa iemīlējās Jānī, bet viņam savukārt patika vidējā. Viņš nāca sērst, kādreiz vakaros visi kopā padziedāja, un allaž vecākā māsa viņu pacienāja, piesēdās tuvumā, mēģinādama visu Jāņa uzmanību piesaistīt sev, taču viņa acis vairāk kavējās pie vidējās, līdz viņa to pamanīja, atplaukdama pretim kā puķe. Reizēm Jānis izgāja ar vecāko, reizēm ar vidējo māsu. Bet laiks skrēja, un, ar abām māsām iedams, Jānis atskārta, ka arī jaunākā jau pieaugusi un patiesībā, viņam patīk vislabāk. Jaunākā savukārt, Jāni vērodama un vērtēdama, bija viņā iemīlējusies ar savu pirmās mīlestības spēku. Tā nu iznāca, ka Jāni mīlēja visas' trīs māsas, un viņš - jā, arī viņš mīlēja viņas visas trīs!
Sākumā māmuļa it priecīga vēroja stalto puisi, bet tad kļuva bažīga un beidzot meitām noprasīja: kuŗu tad viņš īsti uzcerējis?
- Mani, - sauca vecākā, kas bija droša un izdarīga; - mani, - rāmi atteica vidējā, kas bija laba un pacietīga; -mani, - klusi piebilda jaunākā, jo viņa vienmēr vēl bija kautra un bailīga. Visas trīs māsas nu skatījās cita citā, un šajā mirklī viņas vairs nebija daiļas.
Māmuļas bažas auga augumā, tās un sirdēsti darīja viņu vēl vārgāku, jo agrāk tik saticīgo meitu starpā nu valdīja rūgtums. - Vai citu puišu nav? - Viņa vaicāja vecākai meitai, bet tā tik atsmēja, ka puišu vairāk nekā vajag , tikai viņām citu nevajagot, kādēļ gaidīt citus, ja Jānis tepat - pa rokai!
Tomēr Jānis gaidīja. Ko, to īsti nezināja ne viņš pats, ne kāda no māsām. Bet pagāja gads, un vēl viņš nebija izšķīries, kuŗu ņemt. Vecākā dzīvē noteikti pratīs iekārtoties vislabāk, viņai viss veicās, darbi šķīrās un, ja ko nodomāja, izdarīja. Tādēļ jau arī māmuļa domāja, ka viņa Jāni paņems sev. Bet vidējā māsa bija pacietīga, viņa Jāni nesteidzināja un nemācīja, tikai pieturēja, kamēr jaunākā kautri pavirzījās pie malas, noslaucīja asariņas un staigāja ar smagu sirdi. Viņa bija radusi padoties vecākām māsām, saņemt to, kas viņām paliek pāri vai vairs neder. Visu bērnību un agro jaunību viņa nēsāja māsu apvalkātās drānas, jo viss - māsām pirmajām! Arī mīlestība.
Māmuļa kļuva pavisam vārga, un viņa runāja ar vidējo meitu: - Tu ar vienu roku turi vecāko, ar otru jaunāko. Tu esi lēna un prātīga, tavs pienākums viņas abas noturēt; vecāko pievaldīt, jaunāko pavilkt. Ej tu pie Jāņa, tā būs labāk. -
- Kā es varu iet? Jānim jāņem pašam! –
Drīz māmuļa nomira, un Jānis ņēma arī. Bet - vienu ņēma, otra nāca, trešā līdzi taisījās!
Vecākai gaidīšana uz Jāni bija apnikusi, sadziedājusies ar bāleliņu pāri jūŗām, aizbrauca tam līdz uz zviedru zemi. Kā gan vidējā māsa būtu varējusi viņu noturēt? Un arī Jānim angļu zemē vairs netikās dzīvot, viņš izlēma doties uz pasaules otru pusi, uz Austrāliju, kur esot daudz saules un siltuma. Sievu viņš gribēja paņemt līdz, un vidējā māsa pie viņa gāja. Jaunākā, protams taisījās līdz. Viņas sirds gauži sāpēja, jo, būdama jaunākā, neviena cita nebija mīlējusi, un arī tagad par citu nespēja domāt kā tikai par Jāni. Un Jānis? Arī viņš tinās un pinās ap jaunāko, taču mirušās māmuļas vēlējumu pieņēma. Jaunākā, nebūdama kā Pūtvējiņi Baiba, kas Daugavā lec, lai otra māsa mīļoto dabūtu, it kā samierinājās un, arī ja Jānis ir māsas vīrs, viņa tomēr brauks viņiem uz tālo dienvidu zemi līdz.
Taču pašā pēdējā brīdī viņas krūtīs kaut kas sagriezās, saslējās un viņa pateica - nē, nedošos jums līdz, bet braukšu viena pati uz Kanādu, uz auksto ziemeļu zemi.
Tā viņas izklīda, izsijājās pa pasauli, ne vairs trīs jaunas māsas, bet divas sievas un viena nabaga dvēselīte.
Jaunākai māsai pasakās piešķiŗ visu cerēto un gaidīto, bet dzīvē viņa palika tukšā. Kā no koka notraukta lapa viņa, likteņa mētāta, aizokeāna zemē iejuka svešos ļaudīs, meklēja, cerēja, skatījās, bet otra Jāņa vairs neatrada un nevienu citu iemīļot nespēja.
Gadi ritēja ātrāk, ātrāk, tad jau tie sāka auļot, un daiļās māsas novecoja. Ne vairs viņas auda, ne vērpa, ne zīdu šķetināja. Vecākai auga dēls, vidējai trīs meitas, jaunākai - nekas. Tā aizgāja daudzi gadi un vidējā, pieminēdama mātes vēlējumu - turēt abas māsas, sasparojās un aicināja viņas pie sevis uz savas vidējās, vēl vienīgās neizprecētās meitas kāzām. - Brauciet, viņa rakstīja, - naida taču starp mums nav, un kas zina, cik kuŗa vairs dzīvosim, satiksimies vēl, saredzēsimies! -
Jaunākā, aicinājumu saņēmusi, juta, ka sirds vēl vienmēr velk uz Jāņa pusi, un viņu, ne vidējo māsu satikt viņa devās tālajā ceļā. No aukstās ziemas viņa iekrita tālā kontinenta vasarā svelmainā dienā, kad tur dega zilie kalni. Pār pilsētu klājās svilstošo koku pelnu plēnes, un debesīs, dūmu aizsegta, kā sarkana brīdinājuma uguns rādījās koša sarkana ripa. Vai tā bija saule?
Jaunākā māsa tai uzmeta īsu skatu jo viņai bija vienalga, vai tas brīdinājums vai siltuma avots, viņas rokas stiepās pretim Jānim, kas bija atnācis viņai pretim. Un šajā karstumā, šajā mežu degšanas laikā, aizgājušie gadi izkusa. Jaunākā māsa smaidīja ar tādu pašu kautrīgu smaidu kā toreiz, kad Jānis viņu istabā ciemojās vēl māmuļai dzīvai esot, bet droši un paļāvīgi tagad pieglaudās māsas vīram, juzdamās atkal pavisam jauna, jauna.
Vidējā māsa, smagnēja un iesirma kļuvusi, kārtoja meitai kāzu godus. Karstums viņas soļus negurdināja, viņa tecēja raita kā atspole, pamezdama no ziemeļiem atbraukušai māsai pa vārdam, pa stāstam, pa jautājumam. Bet jaunākā māsa mēģināja palikt nomaļus un skatīties Jānī.
Vienā brīdī Jānis apstājās pie viņas un klusi sacīja: - Tev nevajadzēja braukt. Man būs grūti. Toreiz gan paņēmu otru māsu, bet sirds palika pie tevis. Vai tu nejuti to visus šos gadus? -
Kā gan ne! Kā gan jaunākā māsa to nebūtu jutusi? Nu viņa zināja, kādēļ vienmēr jutās tik smaga kā zeme. Divas sirdis taču grūti nest.
Bet zilie kalni turpināja liesmot. Ļaudis bailīgi skatījās uz piedūmoto debesi un izkaltušajiem dārziem. Dega diena, dega Jāņa acis un tad dega arī viņa mute uz jaunākās māsas lūpām. Sājā mirklī viņa zināja, ka vajadzēja braukt šurp, vajadzēja, vajadzēja! Un tieši šajā brīdī vidējai māsai vajadzēja pavērt durvis un viņus abus redzēt. Bet viņa bija laba un pacietīga, jau gribēja durvis atkal aizvērt, kad Jānis sievu pamanīja.
- Tavai māsai pelni sabiruši acīs, - viņš teica, atkāpdamies soli nostāk. Viņa gan bija redzējusi, ka vīra mute pelnus no māsas lūpām, ne acīm izskūpstīja!
Kad ieradās vecākā māsa ar savu vīru, viņas priecīgā balss apsitās ap visiem, un viņas soļi pat šajā karstumā kustējās moši, līdz viņa satikās ar Jāni. Aizgājušo gadu jaunības atblāzma sāka plandīties degošo mežu gaismā un sūrumā. Varbūt tādēļ saule kvēloja vēl sarkanāka, bet tās brīdinājums jau nāca par vēlu - viņas visas trīs bija atkal kopā un viņas visas trīs vēl mīlēja Jāni, vēl tagad, pēc trīs gadu desmitiem.
Atausa kāzu diena ar savu steigu, satraukumu, raizēm un prieku. Bet kā no pasaku burvju lādes izsitas uguns, tā bija izsitusies mīlestība, tā dedzināja un postīja. Vidējā māsa zināja sargāt acis, viņa aizgriezās, jo meita tautās dodama. Viņai par sevi nav vaļas domāt! Vecāko māsu aizgrieza vīrs, tas sargāja un ar stingru roku prata savu sievu pieturēt. Tikai jaunāko nesargāja neviens, un viņai jau arī nebija, kam sargāties, viņa ļāvās ugunij, trīsdesmit gadu gruzdumam.
Kāzas ritēja savā gaitā, skanēja dziesmas, skanēja valodas, vīta vainagi un ziedi, plauka jauno ļaužu cerības un laimes vēlējumi. Taču pašā skaļākajā murskulī vidējā māsa mierīgi teica vīram: - Nu visas mūsu meitas būs savā dzīvē, mēs paliksim divi vien lielajā mājā. Es dzīvošu tev, tu man. -
Jānis pavērās sievā, nespēdams viņas teiktajam pievienoties. Bet viņa jau negaidīja apstiprinājumu un turpināja savu domu: - Jaunākā māsa svešā zemē viena, vai tomēr nevajadzētu viņu aicināt palikt te, pie mums ? -
Nu Jāņa skats starp viesiem pietaustījās un palika pie jaunākās māsas, tomēr teikt viņš neteica nekā, un sieva aizgāja saimnieces solī. Drīz viņam piestāja vecākā māsa un pusčukstus runāja: - Man tevis vairs nevajag, man pašai savs vīrs! Bet pat aklais redz, ar kādām acīm tu skaties uz jaunāko māsu. Esi vīrs, dari, kā sirds liek! Vidējai māsai ir meitas, būs mazbērni, bet viņai, - vecākai māsa pamāja uz jaunākās pusi, - viņai nav nekā! Tagad tu vari iet pie viņas. - Bet Jānis tikai klusēja.
Kāzu prieki beidzās. Karsto dienu nomainīja maigs vakars un nakts ar skopu valgumu, nespēdama tomēr aizdzīt dienas svelmaino spraigumu. Rīts ar to pašu karsto sauli modināja kāzu namā palikušos viesus. Karsts, karsts! Jaunie aizspurdza meklēt vēsumu jūŗas malā. Jā, peldēt, atveldzēties, nomazgāties, aizmirst rūpes, nemieru un degošos mežus! Un arī viņi visi kopā devās uz jūŗas malu atveldzēties, viņi visi: vecākā māsa ar savu vīru, vidējā ar savu Jāni un jaunākā - kā piektais ritenis! Valodas neritēja, tās ķērās un pinās tāpat kā viņu skati, kas vaicāja, sargāja un taustījās. Neviens no viņiem vairs nebija īsti drošs, vai šī tikšanās, šī atkal kopā būšana patiešām bija laba? Bet labi bija iebrist jūŗas varenajos viļņos, kuŗi meta augstas bangas. Tās parāva peldētājus iekšā plašumā, lai ar jaunu vilni liktu tiem slīdēt pret malu. Tā viņi šūpojās baltajās putās vai pazuda starp diviem ūdens kalniem, lai atkal parādītos, nākamajam vilnim pārslīdot pāri. Kā košas puķes līgojās visas trīs māsas, un viņas sargāja divi vīri.
Jaunākā aizšūpojās nostāk no pārējiem.
Vidējā pamanījusi, māja ar roku, sauca atpakaļ; viņa gan zināja, kur te bangas spēcīgākās, kur straume rauj jūŗā. Bet jaunākā māsa neskatījās. Starp viļņiem viņa brīžiem pazuda, brīžiem iznira un likās, ļāvās viļņu šūpām ar patiesu līksmi. Tad arī Jānis pamanīja viņu slīdam tālāk, un tālāk, un strauji devās turp. Viņa roku mājienus jaunākā māsa ievēroja, un mēģināja pa viļņu lejām traukt Jānim pretim. Pamazām viņi tuvojās viens otram, līdz Jāņa roka cieši satvēra jaunākās māsas vēl šmaugo augumu.
Katrā jūŗā, katrā malā kādreiz uzsitas devītais vilnis. Tāds nāca, liels, augsts un spēcīgs, tas aizsedza Jāni un jaunāko māsu citu skatiem, atdalīja viņus no pasaules tik pilnīgi, ka Jānis aizmirsa ūdens spēku un pievilka jauno māsu sev cieši, cieši klāt, jo tikai te viņi jutās patiesi viens otru sastapuši. Tāpat kā pirmajā tikšanās dienā Jāņa mute uzgūla viņas lūpām, tikai tagad tās nedega. Slapjas un sāļas kā ilgu gadu asaras tās pieplaka Jānim, bet nākamais vilnis jau gāzās viņiem pāri, atrāva jaunāko māsu un nesa sev līdz.
Abas vecākās māsas lielajam vilnim pārslīdēja pāri, ar delnām slaucīja slapjās sejas un matus, skatīdamās pēc jaunākās māsas un Jāņa. Jāni viņas pamanīja, bet tad nāca negaidītais tuvais otrs vilnis. Tas apsita viņas abas un rāva savā murskulī. Tomēr viņas pēc brīža paguva izslieties, paguva seklumā nostāties un ar skatiem sameklēt savus vīrus.
Trīs meitiņas lielījās pār Daugavu pārpeldēt! Divas pāri pārpeldēja, trešā grima dibenā.
Jaunāko māsu izmeta krastā tikai pret vakaru.