Saulcerīte Viese

PIRMS SIMT GADIEM

Raksts pārņemts no almanacha Varavīksne (Liesma, 1979)

 

 

1879. GADS

 

 

Tas ir šķirtnes gads latviešu literatūrā. Vienā pusē atmiņās pārvēršas Ausekļa īsais, kā trohaja četrrindē saliktais mūžs un līdz ar viņu − tautiskā romantisma slavas laiks, lai pēc gadiem desmit vēlreiz piedzīvotu renesansi Pumpura eposā. Otrā pusē tiek iezīmēts ceļš latviešu reālisma − patiesi tautiska reālisma attīstībai. 1879. gadā mirst Auseklis un iznāk brāļu Kaudzīšu „Mērnieku laiki”.

Ausekļa nāve Pēterpilī 6. februārī (pēc vecā stila − 25. janvārī) ir smagākais un pēkšņākais akords veselas kultūras darbinieku plejādes aiziešanā. Dažus mēnešus vēlāk Vecpiebalgas Vidus kapos blakus Kronvalda Atim tiek paglabāts pagasta ilggadējais skolotājs, slavenā kora vadonis un dzejnieks Jēkabs Pilsātnieks (dz. 1838. g.). Turpat netālu rok Piebalgas ārstu Jāni Andžu Jurjānu (dz. 1830. g.), Krišjāņa Valdemāra līdzgaitnieku. Ķirpja vakaru dvēseli, zemnieku sūdzību rakstu sastādītāju.

Ausekļa radošais mūžs aptver tikai septiņus gadus. Cik dziļš bijis viņa darbošanās iespaids laikabiedros, vislabāk raksturo bēru ziņojumi un nekrologi latviešu laikrakstos.

„Rīga dabūja redzēt bēres, kādas viņa savās ielās gan vēl nebūs redzējuse (...). Bēres, kur nepārskaitāms liels pulks ļaužu no dažādām kārtām − gan smalkos, gan prastos uzvalkos, gan vīri, gan sievas, gan sirmi veči, gan skolas gados stāvoši bērni − vienīgi tik iz nelaiķa īstas cienīšanas vairāk kā trīs verstes kājām nepiekusdami līķim pakaļ iet, − tādas bēres būs pārāk rets vai varbūt pavisam neredzēts skats Rīgā,” raksta anonīms „Baltijas Vēstneša” korespondents laikraksta 6. numurā (7. februārī).

Lai Ausekļa mirstīgās atliekas varētu pārvest dzimtenē, Pēterburgas latvieši − tādi paši trūcīgi jauni cilvēki kā ar tīfu mirušais dzejnieks − samet tiem laikiem visai prāvu naudas summu − pāri par trīs simti astoņdesmit rubļu. Rīgas stacijā vilcienu sagaida nepārskatāms ļaužu pūlis, kas soli pa solim pavada nelaiķi līdz piemiņas vietai Latviešu biedrības nama priekšā un tālāk līdz pat Aleksandra vārtiem, kur zārku no bēru ratiem pārceļ uz ragavām, lai vestu uz Aloju.

Atvadu vārdi skan īstam tautas interešu aizstāvim, tautas skolotājam un tautas dziesminiekam. Ir, protams, grūti novērtēt dzejnieku laikabiedriem, kad trūkst distances, kad nav izkristalizējušās mākslas procesa dzīvotspējīgās līnijas’ un paša radītāja darbs turklāt bijis īslaicīgs, saraustīts, ieskicēts ar nelieliem stipri dažāda rakstura izdevumiem − ar 2 „Dzeiju” brutnīcām. „Ozolu vainakiem” un „Līdumnieku” sākot ar „Paidagoģiskās gada grāmatas”, „Baltijas gruntnieku, saimnieku, pag. valdību u. c. kalendāru” un „Dunduru” almanahu sastādīšanu beidzot. Ausekļa personības diženumu, patiesi demokrātisko tautas mīlestību, taisnīguma principu, dzīvespriecīgo cīņas garu, nesamāksloto skaistuma izpratni, viņa gājienu (Andreja Pumpura vārdiem runājot) „no tautības uz cilvēcību” laikabiedri vairāk izjūt nekā māk formulēt vārdos. Tuvākie dzejnieka līdzgaitnieki spēcīgi uztver divas būtiskas iezīmes viņa radošajā personībā: tās ciešo sakņojumu tautas daiļradē (un folklora Ausekļa laikmetā ir pati patiesākā, godīgākā māksla) un ciešo sakņojumu dzimtenes dabā, kas reizē ir vārti no vācu mācītāju uzspiestās literārās skolas uz neviltotu, tiešu dzīves izjūtu, tās likumību un ritmu izpratni. Kažoku Dāvis, pirmais Ausekļa biogrāfs, piemēram, dod mazliet panaivu, taču mākslinieka tapšanā visai zīmīgu skici no bērnu dienām:

„Sīpolu māja stāv pie mazas upītes, kura tek caur zāļainiem līčiem un treknām druvām. Aiz druvām nāk skaistas birztaļiņas un diženi skuju meži. Še mūsu dzejnieks nodzīvoja savus pirmos dzīves gadus − vairāk vienatnē nekā ar citiem, vairāk rotājās ar dabas tēliem, tautas dziesmām un teikām nekā ar citiem bērniem. Pats viņš nesen vēl runāja par tiem dīvainiem stāstiem, ko viņam bērnu dienās meža šņākšana, lapu drebēšana un putnu dziedāšana bija ausīs skandinājušas (kursīvējums mans − S.V.), kad viņš pa stundām meža malā mauriņā sēdēja.” („Balss”, 17.febr.)

Gan Andrejs Pumpurs, gan Kažoku Dāvis uzsver, ka Auseklis pirmais latviešu rakstītajā dzejā konsekventi pievēršas „tautas dziesmu garam”, to ritmus un valodu „par priekšzīmi ņemdams”. Līdz ar to no viņa daiļrades zūd stereotips izskaistinājums un jau noklabinātais skaniskums, saturs netiek pakļauts tīši uztieptām formas prasībām. Kažoku Dāvis turpina:

„Viņa dzejas ārīgās savādības ir šīs: viss, kas tautas dziesmām ir svešs, to viņš arī iz saviem dzejoļiem prom raidīja, īstām tautas dziesmām atskaņu (rīmju) nav, un redzi − viņš pēdējā laikā vienīgi bez atskaņām dzejoja. Negribu teikt, ka atskaņas dzeju maitā, bet varu teikt, ka lielākā daļa no latviešu dzejoļiem ar atskaņām man ir tikpat riebīgi, kā tie bija Auseklim. Atskaņas ir tik šķidrs auts, aiz kura labprāt slēpjas dzejas vārdi. Kam ir dzejas gars, tā dzejoļi bez atskaņām būs ne mazāk skanīgi, bet tāpēc jo spēcīgi nekā ar tām. Cik daudzreiz nenākas atskaņu dzejniekiem galvu lauzīt, kamēr atrod piederīgu atskaņu, cik daudz lieku vārdu un domu dzejolī ievest, kam tiešām tur nebija vietas.” (Turpat. 21. febr.)

Ausekļa atstātajos papīros palicis liels tautas dziesmu krājums − gan paša, gan draugu un skolēnu savākts. Kažoku Dāvis un Stērstu Andrejs stāsta arī par Ausekļa ieceri „lielisku varoņu dziedi (eposu) izstrādāt, lai tas būtu visiem viņa dzejoļiem par kroni” (Kažoku Dāvis, turpat, 21. febr.). Sižetu veidotu vēstījums par Induli − varoni, kas latviešu ciltis „izvedis iz Indijas un atvedis Dzintaru zemē” (A. Stērste, „Baltijas Vēstnesis”, 21. febr.).

Kā Auseklim būtu izdevies liels darbs, kur sižeta pamatā nav konkrēta folkloras materiāla un, kā redzams šodien, nav arī vēstures faktu (indoeiropiešu gājiens noticis citādi), var tikai minēt. Ausekļa spārnotā, tīri zēniskā sajūsma spēja ļoti daudz.

Taču 1879. gads dod darbu, kas savā ārējā izteiksmē ir pilnīgs pretstats Ausekļa un tautiskā romantisma krāšņajai dzejas pasaulei. Dod ļoti konkrētās situācijās un ļoti konkrētā vidē izaugušos „Mērnieku laikus”.

Par brāļu Kaudzīšu grāmatu ir rakstīts daudz, un, tā papilnam pelnījusi vēl jaunus pētījumus gan mākslinieciskajā, gan filozofiskajā aspektā. Dzīves uzvara mākslā − arī tā varētu nosaukt šo sacerējumu, īpaši spilgti to jūt, ja blakus noliek otru tajā pašā gadā iznākušu romānu − Māteru Jura „Sadzīves viļņus”.

Kaudzīšu iecere veidojas garākā laikposmā un ne tikai kolekcionējot anekdotes un vērojumus par dažādām sadzīves nebūšanām Piebalgā. Jau ilgi pirms „Mērnieku laiku” parādīšanās Kaudzītes Matīss, analizēdams latviešu literatūras virzību vairākos kritiskos rakstos (īpaši par Juri Neikenu 1875. gadā), uzsver, ka rakstnieka darbam vielu dod „ikkatrs tautas sirds pukstējiens”, ka mākslai piemīt „dzīvas, redzošas acis”, ka īstā grāmatā lasītājs redz ne tikai notēlotus citus cilvēkus, bet ierauga pats sevi. „Mērnieku laiki” ir rakstīti par tautu un tautai, ar šo jēdzienu saprotot milzīgos, jau diferencētos zemnieku slāņus un no tiem izejošos atzarus, kas 70. gados pārdzīvo sarežģītu attīstības procesu.

Zemnieku sēta, krogs, skola, nabagmāja, pagastnams, cietums un visi šajā panorāmā esošie ļaudis − saimnieki un kalpi, skolotāji un tirgotāji, skroderi un mērnieku jaunskungi − brāļiem Kaudzītēm ir vērtība par sevi, dzīves centri un dzīves avoti, no kuriem smelt vielu gan traģiskām, gan komiskām daiļdarba lappusēm. „Mērnieku laiki” uztver cilvēku „sirds pukstējienus”, jūtas domas, analizē visdažādāko sociālo noskaņojumu ideālus, sabiedrisko virzību, ētiku. Laiku pa laikam autori „sprediķo, lūkodami noformulēt personības morālos principus, taču arī šī sprediķošana (reizēm pakļaudamās, reizēm oponēdama vispārpieņemtajām reliģijas dogmām) notiek grāmatas varoņu interesēs, redzot viņos saudzējamas cilvēciskās vērtības. Patiesa cieņa un mīlestība pret vienkāršo tautu, pret cilvēku veido grāmatas dziļākos slāņus un tuvina Kaudzīšu darbu Ausekļa lirikai, kaut, kā minēts iepriekš, ārējā atšķirība ir milzīga.

„Sadzīves viļņu” autors izmantojis diezgan līdzīgu zemnieku dzīves materiālu, īpaši runādams par negatīvajām parādībām muižas kalpu, dažādu amatvīru, saimnieku vidū. Taču te centrā ir nevis lauku sēta ar patiesajiem likteņiem, bet gan muižas lielkungu istabas, un uz šīm istabām, kur dzīvo labais, humānais muižnieks un viņa daiļā meita, tiecas galvenā varoņa un arī autora domas un jūtas. Visdažādākās situācijas romānā kalpo pierādījumam: jaunajam, izglītotajam latviešu puisim, kura ģimene kopš neatminamiem laikiem bijusi uzticīga savam kungam, ir tiesības sēdēt ar muižnieku pie viena galda un ieņemt vietu viņa ģimenē.

Sadzīves sasāpējušās problēmas var atrisināt tikai šis labais vācu barons vai grāfs un viņam līdzās nostājies latviešu izglītotais darbonis.

„Bērni, te ir jūsu jaunais dzimtskungs!” romāna noslēgumā vecais muižnieks iepazīstina uzticamo saimi ar nākamo znotu un mantinieku, kad Māteru Juris lappušu lappusēm ir centīgo varoni drošinājis, ka viņš to drīkst, ka atšķirībā no daudziem citiem zemniekiem viņā plūst dižciltīgāku latviešu asinis, ka viņa senči kopš laikiem bijuši tikpat kā muižnieki un brīvi ļaudis... Savādi to visu lasīt − vēl jo vairāk tāpēc, ka Māteru Juris 70. un pat 80. gados ir populārs tieši ar savu kaismīgo vēršanos pret daudzām laikmeta negatīvajām īpašībām, ar latviešu buržuāzijas un baltvācu muižniecības kritiku. „Sadzīves viļņos”, vai nu to autors apzinājies vai ne, cilvēks sākas tikai no muižnieka.

Acīmredzot spožs stāvoklis sabiedrībā un mirdzums, ko dod veca bagātība, fascinē rakstnieka talantu Māterā un pārvērš visu grāmatu pamācību krājumā, kā kļūt par muižnieka mantinieku. Un ne tikai tas − veselas lappuses, gluži kā „Baltijas Zemkopī”, veltītas padomiem, kā kopt laukus un pārlūkot mežus, kā apieties ar kalpiem utt. Varmācīgi uzspiesta merkantilisma ideja nokauj mākslu pašā dīglī kā jau tas daudzkārt noticis literatūras vēsturē.

Pārējā literatūrā vērojama nožēlojama pelēcība. Arvien skaļāks kļūst tautiskais epigonisms. It kā Ausekli aizvietot cenzdamies, nepārtraukti dažādus teiku apdzejojumus un tēvu zemes cildinājumus publicē J. Lautenbahs-Jūsmiņš. Liela daļa no sarakstītā ir skaidri zagta manta, piemēram, dzejolis „Ilgule”:

Vai zināma tev dzintar-zemīte,
Kur ievas zied gan dažā pakalnē,
Aiz lēna vēja apšu lapas trīc,
Pār pilsdrupiem tur atspīd saules rīts?...

(Baltijas Vēstnesis, 22. aug.)

Arvien biežāk laikrakstos sāk parādīties Vensku Edvarta un Pērsieša vārdi, taču galvenokārt zem jūsmīgām un ilgu pilnām mīlestības dziesmām. Pat labākajā lirikas daļā var just to vienīgo dzejas izpratni, ko Vensku Edvarts kā savēju noformulējis Ausekļa piemiņas brīdī:

„Dzeja mums dāvā to, ko mums daba aizliedz: mūžīgu pavasari, nevīstošas puķes, netraucējamu laimi; viņa mūs paceļ iz zemes putekļiem, iz zemes raizēm mūžīgi jaukajās fantāziju debesīs un palīdz mums aizmirst dzīves nepārvaramos trūkumus, kādēļ tad arī dzejnieks katrureiz ir cilvēku iepriecinātājs, bet tikai tad, kad debess to par īstu dzejnieku izredzējuse, kad dievība tam savu zieģeli uz pieri uzspieduse.” („Baltijas Zemkopis”, 28. febr.)

Vērīgi ieklausoties, šī dzejas izpratne dzirdama gadu desmitiem cauri, reizēm gan izsaukdama asus kritikas uzbrukumus, tad brīdi pieklusdama un atkal iznirdama jaunā veidā un formulējumos.

1879. gada kritikas apjoms ir visai minimāls. Nozīmīgākais vārds te pieder pašiem rakstniekiem, kas, intensīvi domājot par savu darbu, skaidrāk un būtiskāk redz arī literatūras trūkumus. Asāk nekā agrāk izskan uzbrukumi diletantismam. Ādolfs Alunāns (Dobelnieks) ievieto „Baltijas Vēstneša” 21. un 28. novembra numuros plašāku apskatu „Mūsu kalendāri uz 1880. gadu”, pamatoti protestēdams pret to literāro daļu. Kalendārs lielum lielai lasītāju daļai ir vienīgā laicīgā grāmata, „pamācītājs sadzīves vajadzībās”, bet tieši kalendārā tiek savāktas kopā visas garīgās barības pabiras un „tādas rīmes, kuras katrs gara ubags var sacerēt”. Piemēri, ko sniedz Ādolfs Alunāns, ir visai kuriozi. Taču autors aprobežojas vienīgi ar dažādu aplamību uzrādīšanu, par mākslinieciskumu nopietnāk nerunādams. Šinī ziņā dziļākus rakstus dod Kaudzītes Matīss, pieprasīdams, lai dažu labu rīmju kalēju taisnā ceļā nestu slīcināt „ar visām dziesmām uz Betezdas suņķi (dīķi)” („Balss”, 17. martā). Darbs pie „Mērnieku laikiem” saasinājis viņa uzmanību pret vārdu literatūrā, mācījis to lietderīgi izmantot, mācījis rakstniekam nepieciešamo prasmi - valdīt pār vārdu. Mērķtiecību valodas izmantošanā Kaudzītes Matīss prasa arī no citiem autoriem (raksts „Uz mata”): „Daudziem rakstniekiem un rakstītājiem ir tas ieradums ar vārdiem mētāties, tā ka tie sāk īpašības, laika jeb vietas vārdus lietāt, tad dod bez taupīšanas. Tas ceļas, pirmām kārtām, no tam, ka rakstītājs, no jūsmām sagrābts, vairs nav pats savs kungs un tā prāts vairs neiespēj pārkūsdamas jūsmas atgaiņāt un domas ar vārdiem saskaņā turēt, otrām kārtām, tas ceļas no tam, ka rakstītājs nepūlējas vārda īsteno nozīmējumu atģist.” („Balss”, 31. martā.)

Rakstā „Kāds nopietns vārds par jauna gada dziesmām” („Balss”, 17. un 24. martā) kritikas smagums vērsts pret „rīmēšanas un dziesminiekošanas slimību”, kas ļaunāka par delamo kaiti un garo karsuli. Visasāk šī sērga izpaužas dažādās svētku reizēs, kad dažs pantu fabrikants gatavs ar saviem sacerējumiem apgādāt visas avīzes pēc kārtas. Kāda tad nu ir šī dzejas mašīna? Ar astoņiem piemēriem − vienas „veca gada dziesmas” un vienas „jauna gada dziesmas” variantiem − rakstnieks uzskatāmi un komiski parāda „dzejas lauka” apstrādāšanas paņēmienus, ko veic centīgie dziesminieki jeb, Kaudzītes Matīsa vārdiem runājot, Apollona nodzītie kleperi.

Pirmajā avīzē:	Urrā! jauns gads jau klāt! Kas zina gan viņa prāt?!...
Otrajā avīzē:	Jauns gads klāt! Urrā!! Kas zin to prātu tā?...
Trešajā avīzē:	Urrā! Jauns gads − urrā! Ko gaidām mēs no tā?!
Ceturtajā avīzē:	Urrā! Nu klāt tas jaunais gads, Vai tu būsi šāds jeb tāds?...

Tā pati doma, tā pati izteiksme (ja par tām vispār var runāt), tās pašas pieturas zīmes, kas Kaudzītes Matīsu uzjautrina visvairāk.

„Tās izsaukuma zīmes viņi tad raksta, kad Apollons (dziesminieku dievs) tiem ar kulaku dod mugurā, uzsaukdams: „Uz vagas!” Vagu uzsākdami un nobeigdami, tie mēdz iesprauslāties: „Urrā!” Pie izsaukšanas zīmes pieliek vēl klāt „?”, kad nezin, uz kuru pusi tiem Apollons liek uz vagas iet − vai uz labo jeb kreiso roku.”

Pret dzeju, kas „rupji grēko pret valodas un dzejas likumiem un īpašībām”, uzstājas arī Andreja Pumpura raksts „Nedziediet blēņu dziesmas!” − nozīmīgākais kritiskais apcerējums 1879. gadā („Baltijas Vēstnesis”, 13. un 20. jūn.). Dzejas uzdevuma izpratne Pumpuram stipri atšķiras no Vensku Edvarta jūsmām par „iepriecinājumu” un „netraucējamu laimi” dodošu mākslu. „Jaunāko dziesmiņu”, resp., Andreja Pumpura laika modernās lirikas mērķis ir aktīvs un karojošs − „paskubināt uz tautas un tēvzemes mīlestību, uz cenšanos pēc gaismas, izglītības un brīvības”, un tikai šāda rakstura māksla var aizstāvēt „cilvēcības augstākos tikumus”. Andrejs Pumpurs aizrāda arī uz dzejas satura nemitīgu paplašināšanos un izvirza satura un formas vienības jautājumu. Daļa raksta veltīta kuriozajam Siliņa dzejolim sakarā ar Ausekļa nāvi − „Lielais dziesmu eņģelis miris, / Norīb visa Latvija”, asi kritizējot dzejiskās izjūtas trūkumu, aizmaldīšanos tukšvārdībā, pseidotautiskumu. Ir sācies periods, kad dzejnieki, „dzīdamies saviem sacerējumiem piedot lielāku dzejas vērtību jeb arī tuvāku līdzību ar tautas dziesmām, tanīs čupu čupām sakrauj visādus dievus un garus, kā Dievu-dēlus, Saules-meitas, Pērkonu, Laimu, Līgu u.t.jpr., arī bez tam vēl pastarpām eņģeļus”. Andrejs Pumpurs apkaro šādu ārēju atgriešanos pie folkloras, taču tautas dziesmas un teiku tēli viņa izpratnē ir un paliks augstākā mākslas meistarības skola. Folklorā ik vārds, ik teiciens „izpilda savu vietu tā, itin kā būtu jādomā, ka visā valodā nav vairs citu vārdu, kuri varētu viņu vietu ieņemt”. Jaunas dziesmas sacerētājam reti kad izdodas savas jūtas atklāt tik vienkārši un tēlaini, tādēļ tas ķeras „pie mākslīgiem vārdiem”. „Bet šos atkal ir grūti tik smalki un pilnīgi nosvērt, kā tas tautas dziesmās ir sajūtams, tie izsaka viens par daudz, otrs atkal par maz, trešais ir pavisam nevietā” − kā, piemēram, bēdīgais rīmējums „norīb visa Latvija”.

Kādreiz vācu mācītāji tautas dziesmas saukuši par blēņu dziesmām. Andrejs Pumpurs par blēņu dziesmām rakstā nosauc gan Siliņa un viņam līdzīgu rakstītāju literāros nedarbus, gan netieši − pašas baznīcas dziesmas, pretstatīdams tās latviešu jaunākajai, respektīvi, Ausekļa lirikai, kur dievi un senatnes varoņi darbojas, jūt, mīl un cieš kā cilvēki, līdz ar to kļūdami lasītājiem tuvi un saprotami.

„Gluži otrādi ir pie kristīgās ticības. Viņas dzeja ir tikpat klaja, nepieietama un neizprotama kā tās debesis, kur viņas ideāli dzīvo. Mums gan ir teikts, ka eņģeļi debesīs mīlē viens otru, bet tāda mīlestība bez miesīga skaistuma, bez vīrišķas un sievišķas kārtas dziesminieka krūtis nejausmina, tā paliek priekš viņa auksta, nesajūtama un nedzīva...”

Folklorā un Ausekļa lirikā parādās mākslas tēlu ciešā tuvība dzīviem cilvēkiem. Cilvēku un cilvēcību meklē arī Andrejs Pumpurs, iedams pretī sava „Lāčplēša” atrisinājumam.

 

Redakcijas piezīme:
Pārpublicējot Saulcerītes Vieses rakstu, esam paturējuši autores pareizrakstību.