CIK LĪDZĪGAS ŠĪS GLEZNAS

Andreja Siņavska domas par krievu nacionālismu un preses brīvību

 

1966. gadā Andreju Siņavski tiesāja par to, ka viņš bija publicējies Rietumos ar segvārdu Ābrams Tercs (Tertz). Izcietis sešus gadus padomju soda nometnē, viņš 1973. g. izceļoja no Padomju Savienības, pašreiz dzīvo Francijā un nesen kopā ar sievu sāka izdot žurnālu Syntaxis. Intervijā, kas ievietota Ņujorkas grāmatu apskata The New York Review of Books 1970. g. 22. novembŗa numurā, viņš runā par Solžeņicinu, jauno krievu nacionālismu un krievu emigrantu sabiedrību Rietumos.

 

− Pārdomas par krievu nacionālismu man šodien ir ļoti svarīgas un arī sāpīgas. Visa mana dzīve un literārā darbība ir saistītas ar Krieviju... Es mīlu Rietumus un par tiem interesējos, bet krievu kultūras pētīšana ir mana nodarbošanās. Pirms mani apcietināja, mēs ar sievu bieži braucām uz nomaļām Krievijas vietām apskatīt īkonas un vecus manuskriptus. Krievu tradicijas man ļoti mīļas. Tomēr vērojot krievu nacionālismu šodien, esmu spiests to vēlreiz izvērtēt un apskatīt tā tālākās implikācijas. Tāpat kā visur citur, arī Padomju Savienībā pašlaik tiek meklēta nacionālā identitāte. To dara kā krievi, tā arī minoritātes, kas pašlaik ieslēgtas Padomju Savienībā. Redzot Āfrikas valstu attīstību, ko atbalsta Padomju Savienība, arī tādas republikas kā Ukraina un Baltijas valstis domā kāpēc tās nevarētu iegūt polītisku autonomiju. Tiešām, kāpēc gan ne?...

Bet krievu tautība dominē Padomju Savienībā, un tāpat kā pirms revolūcijas krievu pašapziņa kļūst ļoti uzstājīga, nepiekāpīga. Tai jau ir šovinistisks raksturs. Ir naidīga nostāja pret visu pārējo pasauli, pret citām padomju tautībām, pret Rietumiem, arī pret Ķīnu. Bet to var saprast zināmā mērā, jo Ķīna ir mūsu pašu pagātnes karikatūra; Mao mums atgādina Staļinu...

Bet atgriezīsimies pie Solžeņicina... − daži sīkumi daudz ko atklāj. Piemēram, pēdējā intervijā viņš apraksta savu ceļojumu uz Ļeņingradu. Viņam esot grūtības runāt par šo pilsētu, jo neesot pieņemams nosaukums Ļeņingrada... Jautājums par nosaukumu varētu likties nesvarīgs, bet es šeit saskatu, ko es gribētu apzīmēt par „revolūcionāro ūtopiju” piekopšanu, ko dara tie, kas vēl nav uzvarējuši, bet jau visos sīkumos izplāno citu cilvēku nākotni... Pašlaik mūsu jaunnacionālisti plāno Krievijas nākotni tāda pat sīkumainā veidā. Viņi jau ieplānojuši cenzūru, kādu ievedīs, kad tiks pie varas...

 

*

Autokratiskā valstī nav vietas liberāļiem, īpaši jau ne liberāliem intellektuāļiem. Tas pats ir pamatā Solžeņicina noraidīgajai nostājai iepretī Rietumu polītiskajam plūrālismam, kā arī preses brīvībai. Pēdējais var izlikties gluži nesakarīgs, ja to saka cilvēks, ko pašu izglāba Rietumu prese... Mēs visi zinām, ka parasti intellektuāļi vairāk interesējas par brīvību nekā par varu. Viņiem patīk diskutēt, nevis paklausīt. Veselīgā sabiedrībā ir līdzsvars starp autoritāti un opoziciju. Bet Padomju Savienībā no intellektuāļiem baidās.

Rupji izsakoties, es teiktu, ka Solžeņicins gribētu, lai trešā emigrācija tur muti. Pēc viņa domām tai nav tiesības eksistēt, jo tā sastāv no cilvēkiem, kas brīvprātīgi atstājuši Padomju Savienību. Turpretī viņu padzina pret viņa gribu. Šis apstāklis viņam dod īpašas priekšrocības... It kā būtu kāda fundamentāla starpība, vai kādu fiziski izmet no Krievijas vai citādi piespiež izbraukt, kā tas ir bijis tik daudziem pēdējā laika emigrantiem... Likt saprast, ka šie pēdējie emigranti ir nodevēji, ir tipisks padomju paņēmiens viņu diskreditēšanai...

Ir lieki teikt, ka... Gulags ir vienreizējs kaut vai savu milzīgo apmēru dēļ. Solžeņicinam ir lieliski izdevies sintezēt kopējo pieredzi un iedot tai savu balsi. Bet nevajag aizmirst, ka lielākā daļa tā spiediena, kā mērķis ir uzlabot dzīvi aiz dzelzs aizkara, nāk no tiem pašiem Rietumu liberāļiem, ko Solžeņicins tik aplami novērtē, kad viņš saka: „... amerikāņu liberāļiem ir lielas simpātijas pret sociālismu un komunismu. Viņi ar to dzīvo un to elpo.”

... Kopš Solžeņicins saskata pirmsrevolūcijas Krievijā gandrīz ideālu valsts iekārtu, noteikti pārāku par jebkuŗu Rietumu demokratiju šodien, viņš Krievijas sabrukumu var izskaidrot vienīgi ar ļaunu varu iejaukšanos no ārpuses. Marksisms ienāca Krievijā no Rietumiem, Ļeņins atgriezās Krievijā no Šveices, daļa no boļševiku vadības bija žīdi, latviešu pulki palīdzēja Ļeņinam gāzt valdību... Pēc manām domām šāds uzskats ne vien pazemo krievu tautu, bet tam nav arī vēsturisku pierādījumu...

Kā rakstnieks, kas apraksta zināmu laikmetu, Solžeņicins var paust kādus uzskatus vien viņš grib. Lai viņam veicas no mākslinieciskā viedokļa, un ar to pietiek... Es gribu uzsvērt, ka ļoti augstu vērtēju Vienu dienu Ivana Denisoviča dzīvē un Gulagu... Es tikai apšaubu viņa zināšanas kā kritiķim... Romāna iespaids ir savādāks nekā uzrunas vai pamfleta, tas atšķiŗas arī no direktīvām un programmām...

Žurnāls Syntaxis ir mūsu bērns un, kā tas mēdz būt ar pastarīti, mums ļoti mīļš. Mēs tam veltījam daudz laika un domu. Mums radās doma uzsākt žurnālu tāpēc, ka mēs sajūtam neredzamas, bet stingras robežas tam, ko var publicēt krievu emigrantu presē. Mums saka, ka mēs nedrīkstot mazgāt publiski savu netīro veļu. Viens no tematiem, par ko nerunā ne vairs ar valsts aizliegumu, bet gan sabiedriskā spiediena dēļ, ir jaunais labā spārna nacionālisms disidentu starpā. Vēl viens temats ir intellektuāļu antisemītisms. Arī Solžeņicina kritiska izvērtēšana nav atļauta. Mēs esam pret jebkāda veida cenzūru, un tāpēc mēs ar sievu nolēmām radīt izdevumu, kas apskatītu visus nepopulāros tematus tāpat, kā to dara Rietumu prese. Mēs gribam radīt krievu presi, kas vaļsirdībā līdzinātos Rietumu preses standartiem.

Emigrantu žurnāliem ir dažreiz tāds vientiesīgs viedoklis. Mēs žurnālā Syntaxis publicējam rakstus ar filozofisku noslieci, kas iztirzā mūsu laikmeta daudzveidību. Mums nevajag lozungu. Piemēram, mums nav nekādas vajadzības vēlreiz nosodīt KGB. Tai vietā mēs gribētu rakstu, kas apcerētu, kā šis savādais un briesmīgais iestādījums radies. Mēs priecātos saņemt rakstus par to pašu tematu, kas viens otram runātu pretī. Nekam nav galēja atrisinājuma....Intellektuāļu uzdevums nav saslēgties ierindā un aizsoļot, lai viņus arestē vai nogalina. Praktiskā dzīvē viņi maz ko var darīt, izņemot domāt un formulēt savas domas pēc iespējas skaidri un izteiksmīgi. Padomju vara ir vienmēr uzsvērusi darbību, celšanu, nogalināšanu. Visa pretestības jēga ir iekustināt cilvēkus, lai viņi sāk domāt bez aizspriedumiem. Tā dzimst literātūra un sabiedrības uzskati.

 

(Tulkojusi Anita Liepiņa)