19. AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU TEĀTŖU FESTIVĀLS MELBURNĀ
Valtera Nollendorfa Variācijas par Antiņa temu
pasaules pirmizrāde
Piedalās: Austrālijas latviešu teātris (Melburnā) ar Valtera Nollendorfa Variāciju par Antiņa temu, Sidnejas latviešu teātris ar Pedro Kalderona O Fortuna Māras Rozītes tulkojumā un Adelaides latviešu teātŗa ansamblis ar Mārtiņa Zīverta lugu Cenzūra.
Žūrijas komisija (Gerhards Brēmanis, Eduards Silkalns un Ņina Luce) par labāko ansambli atzina Sidnejas latviešu teātri, par labāko režisoru Egilu Ķipsti; veiksmīgāko galvenajā vīriešu lomā Induli Bumbieri, galvenajā sieviešu lomā Margrietu Kagaini; vīriešu papildlomās: Gustavu Graudu un Jāni Ķauķi, sieviešu papildlomās: Olgu Brutāni un Māru Rozīti. Induļa Nīča balvu saņēma Eero Pūpēdis, bet Daugavas skolas (Melburnā) speciālo Krolla fonda balvu piešķīra Imantam Kamergrauzim.
Neskatoties uz bieži dzirdētajām vaimanām par latviešu teātŗu apklušanu trimdā, nupat notikušais teātŗu festivāls pierādīja pretējo, ka visam par spīti, mūsu teātŗiem ir nāktone! Gluži nemanot ir izaugusi jaunā maiņa, jauni aktieŗi un jauni režisori, kā Ieva Takere, kas prot jaunatni ieinteresēt un piesaistīt latviešu teātrim. Apbrīnojama ir jaunās režisores drosme iestudēt Valtera Nollendorfa Variāciju par Antiņa temu, kas nemaz nav no veiglajiem skatuves darbiem, jo satira latviešu režisoru veco paaudzi saista maz, tāpēc ka to nav iespējams inscenēt tik iecienītajā reālajā spēles stilā. Šķiet, ka taisni tāpēc Nollendorfa luga ir spējusi ieinteresēt jaunās paaudzes režisori. Viss, ko uz skatuves redzējām, piederēja Ievas Takeres un dekorātores Brigitas Strodes radošai fantāzijai.
Nollendorfa skatuves darbu var aplūkot no vairākiem aspektiem. Pirmkārt, autors tur ironizē par mūsu dzīvi patvēruma zemēs: mūsu korī dziedāšanas apsēstību; sarīkojumiem, kas nevar noritēt bez desu un kāpostu ēšanas līdz ar stiprāka malka piedzeršanu; savas tautas tradiciju, kā Līgo svētku, aizmiršanu u.c.
Bet Variācija par Antiņa temu ir arī luga par Saulgriežu svētkiem, kad Antiņš reizi gadā satiekas ar Saulcerīti, kas simbolizē dabas atmodu. Trešais nozīmīgais elements ir neuzbāzīga polītiskā pavediena ievērpšana ar trīsgalvainā pūķa palīdzību. Visi minētie elementi tomēr radīja kā lugas saturā, tā formā zināmu neskaidrību. Varbūt autoram nebija izdevies visus drāmas elementus, kas pa daļai pārņemti no Raiņa Zelta zirga, Aivara Ruņģa Pats esi kungs, pats, Jāņa Turbada Ķēves dēla Kurbada, īsti pārstrādāt, un tā abas temas, Antiņš kā mīts no vienas puses un satira par mūsu dzīvi patvēruma zemēs no otras, plūs vēl polītiskais pavediens, neizdevās saliedēt vienā vienībā − lugā. Nenoliedzami Antiņš ir mūsu mīts; Domājams, ka tieši tāpēc Nollendorfs to arī izmantojis kā savas lugas varoni. Tas nozīmē, ka trimdā sākusi veidoties nacionāla drāma, kas izaugusi no tautas mākslas pamatvielas folkloras motīviem, kas nenoliedzami ir iepriecinoša parādība. Šis folkloras varonis ar savu pašaizliedzību un sirds dedzību un sirds skaidrību spēj ziedoties citu labā, tāpēc likās, ka Antiņa loma nebija pietiekami spēcīgi akcentēta, lai to atzītu par lugas idejas nesēju. Neievērojot minētos trūkumus, luga saistīja ar svaigo režiju un jaunības entuziasmu. Viss bija jauns: autors, režisore, dekorātore un vairums tēlotāju zem divdesmit pieciem gadiem, no kuŗiem daži pat spēlēja divas lomas.
Pievēršoties tieši režijai, varēja vēlēties, lai režisore būtu vairāk lietojusi sarkano zīmuli vietās, kur atkārtojās līdzīgas ainas: Antiņa un Baltā tētiņa pratināšana, Lipsta un Bierna tirgošanās, kas sāka gaŗlaikot, jo nevirzīja lugas drāmatisko darbību uz priekšu, bet kavēja jau tā gauso izrādes tempu. Inscenējuma ritmu traucēja arī nevajadzīgā vairākkārtējā aktieŗu pārģērbšanās uz skatuves, ko režisore bija izmantojusi lugas drāmatiskai darbībai. Diemžēl, Takere bija pārāk respektējusi autora norādījumus, iesaistīdama pat filmu, kas izrādei nekā nedeva. Vai nu filma bija pārāk bāla vai arī tai vajadzēja darboties tikai kā fonam, nevis kā atsevišķam izrādes elementam.
Ja Austrālijas latviešu teātŗa izrādē varēja saskatīt mūsu teātŗa nākotni, tad Sidnejas latviešu teātris ar Pedro Kalderona O Fortuna reprezentēja mūsu teātŗa tagadni. Arī šeit lugas iestudētājs Egils Ķipste un vairums tēlotāju bija zem trīsdesmit gadiem, bet jau ar lielāku skatuves pieredzi. Tāpēc Ķipstem mākslas ziņā izdevās sasniegt profesionāla teātŗa līmeni. Inscenējumā nebija nevienas ne mazas, ne vājas lomas. Neviens tēlotājs „nerāva” izrādes kvalitāti uz leju, kā tas reizēm atgadās. Luga var patikt vai nepatikt, bet aktieŗu varēšana jāatzīst. Tāpat varēja pamanīt režisora drošo, skaidrām līnijām izzīmēto drāmatisko darbību. Tas bija īsti saliedēts ansamblis, kur ikviens tēlotājs bija lielisks savā lomā.
Režisors Ķipste, vēlēdamies izraisīt skatītājos vairāk intelekta kā emociju, izvēlējās inscenējumam tā saucamo Brechta atsvešināšanas metodi. Režijā bija ievērots apstāklis, ka Kalderons ir klasiķis, kas prasa zināmu teksta skandējumu, kaut arī tulkojumā nav bijis iespējams ieturēt lugas oriģinālo dzejas pantu, bet valodas ritmika bija akcentēta, ko papildināja tēlotāju stilizētās kustības, kas piešķīra zināmu ritmu visai izrādei. Bez tam režisors, attēlodams cīņas ainu starp kristīgiem un musulmaņiem, nebija aizmirsis illūziju un fantāziju, attēlodams cīņu ar gaismas un skaņu efektiem. Dekorācijas (Edgars Stubis) un kostīmi (Lauma Treimane) bija izteikti vienkārši, atbalstīdami režisora nodomu, visu vērību veltījot lugas idejai − varas lāstam un apsēstībai! Adelaides latviešu teātŗa ansamblis festivāla izrādei bija izvēlējies Mārtiņa Zīverta Cenzūru ar režisoru Miervaldi Bumbieri. Tā bija izrāde, kas skatītāju aizveda pagātnē, kad mūsu amatieŗu ansambļi vēl taustījās, krita, klupa, lai celtos atkal augšā un spēlētu un spēlētu! Bija sajūta, ka režisors ar lugu nebūt nav tuvāk iepazinies, nav izstrādājis ne tipus, ne raksturus. Vai tad Janelis patiesi ir idiots, kādu Indulis Bumbieris to traktēja? Tāpēc trešajā cēlienā Januļa pārvērtība bija nesaprotama, pārāk krasa. Janelis taču ir latviskās labestības apveltīts cilvēku mīlētājs Antiņš, ko tikai egoistiskā sabiedrība neizprot, bet tāpēc viņa ētiskie dzīves principi nav mazāk nozīmīgi. Cik bezgala tālu atradās Ilgas Puides Iza no Zīverta kritušās sievietes Izas tēla, kas pilna emocijām un kuŗā Janelis caur ciešanām atmodina augstāku dzīves jēgu! Bet vājā rakstura dēļ Iza šo pārvērtību neiztur un atslīd atpakaļ „pasaulīgos priekos”, kas tomēr notiek ar traģisku smeldzi, kamēr Ilga Puide ar mazliet vulgāru noslieci tikai norunāja tekstu bez dziļākas lomas izpratnes, bez pārliecības un, pats galvenais, bez ticības sev. Nesaprotama bija paša režisora Bumbieŗa − komandanta kāpšana uz skatuves ar paštēlu, kas taču ir raksturloma !
Būtu patiesi jāpapētī, kāpēc Adelaides latviešu teātŗa ansamblis savā mākslinieciskā varēšanā tā atslīdējis? Vai pārāk maz laika veltīts lugas iestudēšanai? Jeb vai ansamblis sastindzis tāpēc, ka pēdējos deviņos festivālos lugas režisējis tikai Miervaldis Bumbieris, kamēr Melburnā un Sidnejā tai pašā laikā mainījušies seši, pat septiņi dažādi režisori, kas nenoliedzami veicina ansambļa vispusīgu attīstību. Lai būtu, kā būdams, Adelaides latviešu teātŗa ansamblim pašreiz vairāk kā jebkad ir nepieciešamas „jaunas asinis”.
Ņina Luce
KĀRLIS GULBERGS − KR. BARONA PRĒMIJAS LAUREĀTS
Aktieris un režisors Kārlis Gulbergs dzimis 1923. gadā Rīgā un ir viens no Sidnejas latviešu teātŗa dibinātājiem 1951. gadā. „Mūsu teātŗa tēvs” šķiet ļoti nepiemērots apzīmējums aktierim ar jauneklīgo izskatu unatsperīgo gaitu. Un tomēr, viņš ir Sidnejas latviešu teātŗa tēvs. Viņa bērni: Lija Veikina, Juris Zemītis, Uldis Siliņš, Jānis Ķauķis, Jānis Saldums, Ivars Birze, Valda Līce, Jānis Čečiņš, Egils Ķipste, Māra Rozīte, Andris Jaunbērziņš, Ilone Sauka, Linda Ozere u.c.
Kārlis Gulbergs pats spēlējis 72 lomas un režisējis 63 izrādes. Bet no 1967.-1974. gadam iestudējis ar jauniešiem atsevišķi vienpadsmit lugas. Nevar nepieminēt arī Gulberga teātŗa mākslas audzinātāja darbu ar pašiem jaunākiem sestdienas skolas skolniekiem, no kuŗiem daļa piedalījās viņa režisētajā dziesmu spēles Sprīdīša izrādē 29. Austrālijas latviešu Kultūras dienās Sidnejā.
Bet Gulbergs ir audzinājis ne tikai aktieŗus, bet arī publiku. Viņa laikmetiski tvertie Indrāni 1956. gadā, tā satrauca skatītājus, ka to izrādi piemin vēl šodien pēc divdesmit pieciem gadiem. Tas toreiz nebūt neatbaidīja jauno režisoru no tālākiem teātŗa eksperimentiem, iepazīstinot skatītājus ar absurdo teātri. Viņa inscenējumā esam redzējuši Ž.P. Sartru. E. Albiju, Kopitu, Jonesko, Beketu u.c. modernistus. Ar šīm izrādēm Gulbergs pierādīja, ka teātŗa māksla rada pati savu īstenību, savu nereālo pasauli, kas skatītājiem jāpieņem.
Ņina Luce
MĀRAS ROZĪTES ATZIŅAS PAR MŪSU TEĀTRI TRIMDĀ
Pusaudzes gados piedalījos Jauniešu teātŗa ansamblī Sidnejā, kur režisors Kārlis Gulbergs mani tā ieinteresēja teātŗa mākslā, ka, ģimnāziju beidzot, aizbraucu uz Adelaidi mācīties Flindersa universitātē, jo dzirdēju, ka drāma ir ieskaitīta humanitāros priekšmetos. Toreiz likās, ka teātris ir mana dzīve, gribēju ne tikai vairāk par to zināt, bet iegūt arī lielāku drosmi, lai varētu teātrī īsti darboties. Ticēju teātrim kā vitālam un nepieciešamam cilvēka personības izpausmes veidam. Drāmas kurss Flindersa universitātē bija tikai nesen nodibināts un tādēļ vēl veidošanās stadijā. Tur sniedza vairāk teorētiskas nekā praktiskas zināšanas, piem., apskatījām vēsturiskā aspektā mūsdienu teātŗa attīstību, analizējām 20. gs. teātŗa teorētiķu darbus un iepazināmies ar teātŗa spēles stiliem. No praktiskām nodarbībām obligāta bija vingrošana, līdzdalība dažādos teātŗa inscenējumos un citu studentu filmās. Arī filma mani ieinteresēja, un divus gadus mācījos par filmu un filmēšanu. Diemžēl, teātŗa mākslas praktiķu universitātē iemācījos maz. Tikai tagad, pievēršoties atkal skatuvei, sāku saprast teātŗa spēles principus un cenšos praktiskā darbā izlietot studijās iegūtās zināšanas. Kaut gan atzīstu teātri kā individa pašizpausmes līdzekli, vēl jo nozīmīgāka loma skatuvē ir sarunai starp skatītāju un izrādes veidotājiem. Bez tam izjūtu teātri ka ļoti nacionālu mākslu, tādēļ mani latviešu teātris, latviešu valodā runājošais teātris, saista vairāk kā austrāliešu-angļu. Austrāliešiem nav arī savu teātŗa tradiciju, kas sakņotos Eiropas teātŗu tradīcijās. Austrāliešu teātris ir tikai angļu teātŗu turpinājums. Toties latviešu teātris veidojies vācu un krievu teātŗa iespaidā, ko pārņēmis arī amerikāņu teātris.
Domājot par latviešu teātriem Austrālijā, mani visvairāk skumdina, ka mūsu ansambļu potenciāls atstāts neizmantots. Mēs nepievēršam pietiekami lielu uzmanību mūsu tautas, mūsu vēstures, mūsu trimdas stāvokļa analīzei, bet samierināmies ar teātri kā laika kavēkli. Bez tam ansambļi pietiekami labi nesagatavo savas izrādes. Esmu konstatējusi mūsu apstākļos novēršamas paviršības. Protams, ir arī izņēmumi, un tādas izrādes var skatīties ar patiesu prieku.
Ja man būtu iespēja vadīt kādu latviešu teātŗa ansambli, pirmkārt, es mēģinātu izkopt katra tēlotāja fantāziju, kas tik nozīmīga skatuves darbā, ieviestu Staņislavska principu apskati un to pilnīgu lietošanu izrādes veidošanā. Tas nozīmētu izkopt aktieŗa koncentrāciju līdz ar ārējās un iekšējās darbības attīstību un saliedēšanu, lielāku skaidrību centrālā skatu izvēlē un vairāk improvizācijas. Kaut Staņislavska mācības pamatprincipi ir viegli saprotami, taču grūti veicami.
Es rīkotu arī iknedēļu mēģinājumus visam ansamblim, protams, ārpus izrāžu iestudēšanas, lai aktieŗiem dotu iespēju papildināt spēles techniku − vingrināt savu balsi, dikciju, ķermeni un improvizācijas spējas. Mūsu amatieŗu ansambļu aktieŗiem būtu nepieciešami iepazīties ar teātŗa vēsturi un skatuves mākslas teorijām. Teoretiskas zināšanas ir nepieciešamas ne tikai aktieŗiem un režisoriem, bet arī potenciāliem drāmatiķiem. Tādā veidā atsevišķos aktieŗus varētu saliedēt ansamblī, izveidojot kopīgu spēles stilu.
Trimdas teātŗos nepieciešams vairāk piesaistīt gados jaunos skatītājus. To spētu tikai tādas izrādes, kas būtu piemērotas trimdā dzimušo skatītāju mentalitātei, lugas, kuŗas risina viņu, jauniešu, problēmas. Ja jaunos skatītājus izdotos ieinteresēt, tad varētu rasties arī jauni aktieŗi un varbūt pat jauni autori.
Pierakstījusi Ņina Luce
