PAVEIKTS KRIETNS DARBS

Līvija Vītoliņš. Latvialaisen Kokoelman (1820-1917) Luettelo / Latviešu literātūras krājums (1820-1917). Helsinki: Helsingin Yliopiston Kirjaston Monistesarja 11:1, 1978. 185 XVIII lp. $10,-

 

1828. g. Krievijā izdeva cenzūras likumu, kura 52. paragrafs noteica, ka viens no krievu cenzūrai nododamiem eksemplāriem jānosūta Aleksandra, tagad Helsinku Universitātes bibliotēkai. Tādā veidā arī radies plašākais un vienreizējais pētījumiem pieejamais latviešu grāmatu un periodikas krājums ārpus Latvijas. Lettonica satur aptuveni 10 000 vienību, to skaitā apm. 7 250 grāmatu 220 gadagājumu laikrakstu, 270 gadagājumu žurnālu un tūksteošiem dažādu brošūru un gadijuma rakstura izdevumu, no kuŗiem daudzi kvalificētu bibliotēkāru un arī līdzekļu trūkuma dēļ nav kataloģizēti. Latviešu rakstniecības pētnieku un citu interesentu darbu ļoti atvieglinās Geteborgā, Zviedrijā, mītošās bibliotēkāres Līvijas Vītoliņas izstrādātais un Helsinku universitātes bibliotēkai nodotais Lettonica visu dzīves nozaŗu aptveŗošais katalogs, ko tagad sāk publicēt bibliotēkas stencilēto izdevumu serijā - taisni tā, kā sastādītāja to sagatavojusi jau 1967. gadā. Lielformāta I sējumā ietilpināti tikai tie publicējumi, kuŗus lielākā vai mazākā mērā var pieskaitīt daiļliterātūrai - kopā 2 302 vienības (septiņas vienības ārpus numerācijas iestarpinātas pēc 160.lp.). Priekšvārdos, kas ievietoti somu, zviedru, latviešu un angļu valodā, Helsinku universitātes bibliotēkas virsbibliotekārs Esko Hekli (Häkli) izsaka sastādītājai pateicību par lielo un nozīmīgo veikumu. Arī Vītoliņas ievads iespiests minētajās četrās valodās.

Kaut arī pēc cenzūras likuma 52. paragrafa katra publicējuma viens eksemplārs, sākot ar 1828. g., nododams bibliotēkai, krājums ne tuvu nav pilnīgs. Visvairāk publicējumu uzglabājušies no 19. gs. pēdējām četrām dekadām un šī gs. pirmajiem desmit gadiem. Lai gan, kā apgalvots ievadā, periodika I sējumā nav uzņemta, vairāki periodiski rakstu krājumi tur atrodami, piem., Teodora Zeiferta rediģētā Jauna rascha piecos sējumos (1898-1901), Latweeschu Isglihtibas beedribas gadagrahmata piecos sējumos (1909-1913), Wahrpas divos sējumos (1894-1895), "popularu sinisku rakstu, dseju un stahstu krahjums" Tautas Druwa (1904), J. Pāvila sastādītā "literariska krājuma" Swirgsdes pirmais sējums. Bibliografija, protams, rakstīta oriģinālrakstībā, t.i., vecā ortografijā. Bet autoru atklāšana mūsdienu rakstībā būtu atvieglojusi viņu atrašanu rādītājā. Tagad Eduards Cālītis jāmeklē zem "Zahlitis", Jēkabs Zvaigznīte zem "Swaigsnite", Ernests Dīnsbergs zem "Dünsberg", Kārlis Jēkabsons zem "Jakobsons", Edvards Treimanis jeb Zvārguļu Edvards zem "Treuman" vai "Swahrgulis" utt. Grāmatu formāts nav uzrādīts, izņemot foliantus. Nevar gluži pievienoties Vītoliņas ievadā uzdotajam apgādu neminēšanas iemeslam: "... neviena no tā laika izdevniecībām sen vairs nepastāv"; tādēļ grāmatu apgādi uzdoti "tikai nepieciešamības gadījumos, -event. pārpratumu novēršanai u.tml." Par bibliografiskās informācijas pareizību Vītoliņa pārliecinājusies vairākās citās rokasgrāmatās: piecsējumu Allgemeines Schriftsteller - und Gelehrten - Lexikon der Provinzen Livland, Esthland und Kurland (Mitau 1827-1861, sast. Johan Friedrich von Recke, Karl Eduard Napiersky), Die evangelischen Kirchen und Prediger Kurlands (2. izd. Riga 1910, sast. Theodor Kallymer), Jāņa Misiņa Latviešu rakstniecības rādītājā (Rīgā 1924-1937), Alberta Prandes Latvju rakstniecība portrejās (Rīgā 1926), bibliografijā Latviešu periodika, 1768-1919 (Rīgā 1966), Britu mūzeja vispārējā katalogā 263 sējumos (1959- 1966), kā arī bibliografijas sastādītājas pašas nepublicētajā manuskriptā Baltiešu pseidonīmi. Par daudzu pseudonīmu un signātūru atklāšanu, kas prasījusi divus gadus laika, "jo neskaitāmos gadījumos tulkotāji uzdevušies par autoriem, vai darbi līdz nepazīšanai pārgrozīti un lokālizēti", Vītoliņai pienākas īpaša atzinība. Literātūras rādītājs ir ne tikai palīgavots visiem tiem, kam nepieciešams pievērsties konkrētajiem avotiem; tas spēj izraisīt interesi arī kā saistoša lasāmviela, kur atspoguļojas mūsu Literātūras nepilns gs., un vēl vairāk, ja ieskaita pārpublicējumus, piem. Apgaismes kustības izcilākā pārstāvja Vecā Stendera Ziņģu lustes (1849, 1884) un viņa rakstus divos sējumos, kuŗus simtgades jubilejai sakopojis K.Kundziņš Rīgas Latviešu Biedrības Zinību komisijas uzdevumā. Tad vēl Neredzīgā Indriķa dziesmas, kuŗu otrs laidiens iznāk Jelgavā 1862. g.

Vecā rakstība un izteiksmes veids rādītājam piedod sevišķu šarmu, piem., 1850. g. klajā laistais Daschadu wezzu un jaunu rakstu krahjums, kur warr atrast siņģes, pasakkas, mihklas, mahzibas, dseesmiņas un stahstus, kas no wahzu wallodas pahrtulkotas woi jaunas isdohmatas un sarakstitas zaur Lundberg, Latweeschu wallodas mihļotaju un beedri. Bez mācītāja un literāta Jēkaba F. Lundberga, pārejas posmu uz mūsu nacionālo rakstniecību 19. gs. vidū vēl pārstāv Kārlis Hūgenberģers ar dzejojumu Leelajs Kristaps (1850), Jānis Ruģēns (Ruggens) un izteiktie "veclatvieši" Ansis Līventāls (Lieventhal), Ansis Leitāns, Fridrichs Mālberģis un arī vācu tautības mācītājs Gustavs Braže (Brasche). Raženais un dedzīgais izglītības propagandētājs starp Latviešu zemniekiem Ernests Dīnsberģis pārstāvēts ar vairāk nekā 20 oriģināldarbiem - no- rīmēm un lustigām ziņģēm līdz divdaļīgajam romānam Wihreeschu kreetnums un seeweeschu untums (1901-1902). Par viņa ziņģes Bahrinsch Antonius lielo populāritāti liecina tās veseli seši laidieni starp 1869, un 1881. g. No Dīnsberģa daudzajiem cittautu klasiskās Literātūras tulkojumiem Helsinku universitates bibliotēkā atrodami Miltona Pazaudētā paradīze divās grāmatās (1893, 1899), V. Zukovska Divpadsmit gulošas jumpravas (1868), Homēra Odiseja (1890, 1894, 1903), kā arī Bīčeres-Stovas (Harriet Elizabeth Beecher-Stowe) Onkoļa Toma būda (1863). Tās pilns nosaukums: Onkel Tohma buhda jeb Nehģeru dsihwe Amerikas wehrgu-walstis, ko ihsi saņehmis, sawai tautai par pasaules atsihschanu latwiski pahrzehlis E. Dünsberg. Jaunlatviešu kustību pārstāv Jēkabs Zvaigznīte (Sterns), pirmā pazīstamā latviešu rakstniece Medinsku Marija un pats spilgtākais - Juris Alunāns, ar kura Dziesmiņām (1856) sākas Latviešu jaunlaiku literātūra. Helsinkos ir šo atdzejojumu un oriģināldarbu kopojuma 1867. g. laidiens. Tur atrodami arī 60. un 70. gadu tautas nacionālās atmodas laikmeta nozīmīgi darbi - Ausekļa Dseijas (1873), Pumpura dziesmas Tehwijā un sweschumā (1889), Brāļu Kaudzīšu Mehrneeku laiki (1879), Māteru Juŗa Sadsihwes wiļņi (1879), kā arī veselas 16 Adolfa Alunāna lugas un vairāki "jautru dzejolīšu" kopojumi. Atsevišķi minami kristīgā nacionālista Jura Neikena darbi. Bagātīgs ir grāmatu klāsts no atmodas laikmeta izskaņas posma 80. gados - prozisti (Apsīšu Jēkabs, Doku Atis, Pērsietis, Jānis Purapuķe), bet visvairāk dzejnieki (no Eduarda Zeibota, Frīdenberģu Jāņa, Sudrabu Edža un Lapu Mārtiņa līdz Vensku Edvartam, Teodoram Zeifertam, Pēterim Blauam, Straumes Jānim un "Tik pie Gaujas" autoram Rieteklim, kam vēl pievienojas Matīss Siliņš ar dzejoļu krājumiem Schis un tas (Maskavā 1887), Wehl kas (Jelgavā 1887) un Jauns kas (R īgā 18R8). Sociālā protesta iezvanītājus dzejniekus pārstāv Eduarda Veidenbauma pirmais, stipri nepilnīgais un krievu cenzūras izkropļotais kopojums Dzejas (1896) un Edvarda Treimaņa (Zvārguļu Edvards) Sahpēs un smaidos (1896) u.c. No bibliotēkā atrodamajiem jaunstrāvniekiem minami Ermanis Pīpiņš-Vizulis un Jukums Palevičs, un ar daudz jo daudziem pirmizdevumiem pārstāvēti, protams, Aspazija un Rainis. Tad vēl jaunstrāvniekiem tuvais Zeltmatis un pseudotautiskais romantiķis Stepermaņu Krustiņš. Un pēdīgi šī gs. sākums jeb "laikmeta polifonija" (Andrejs Johansons) ar daudzām pazīstamām balsīm: Augusts Deglavs, Jēkabs Janševskis, Zeiboltu Jēkabs, Augusts Saulietis, Rūdolfs Blaumanis, Andrievs Niedra, Jānis Poruks, Vilis Plūdonis, Anna Brigadere, Ezerietis, Valdis, Pāvils Rozītis, Andrejs Upīts. Arī mazāk azīstamām: Teodors Lejas-Krūmiņš, Reinis Dievkociņš, Diženajo Bernhards, Tirzmaliete un Birznieku Latiņa. Tad vēl tā dēvētie dekadenti (Viktors Egīitis, Fallijs, Haralds Eldgasts, Eduards Mēklers, Valdemārs Dambergs, Atis Ķeniņš, Jānis Kleinberģis) un astoņi dzelminieku deklarācijas "Mūsu mākslas motīvi" (1906) parakstītāji (no deviņiem): Jānis Akurāters, Kārlis Skalbe, Kārlis Štrāls, Kārlis Jēkabsons, Kārlis Krūza, Jānis Jaunsudrabiņš, E. Cālītis, A. Baltpurviņš. Vienīgās dzelminieces, Zemgaliešu Birutas, stāstiņi un vārsmojumi netiek iespiesti atsevišķos krājumos. Vēl minams ar dzelminiekiem tuvu saistītais Antons Austriņš. Interesi izraisa arī vairāku vēlāk par revolūcionāriem kļuvušu un Padomju Savienībā valstiskajās tīrīšanās nomaitātu literātu agrīnie darbi - Roberta Eidemaņa pirmais dzejoļu krājums Straumē (Valkā 1910), Veiņa (Pētera Vintiņa) Fabrikā (1913) un Linarda Laicena pirmā dzejoļu grāmata Kwehle (Valmierā 1907).

Pagājušā gs. beigās un šī gs. sākumā sāk parādīties daudzi nozīmīgi klasiskās literātūras, kā arī tā laika labāko rakstnieku darbu latviskojumi - no Šekspīra, Dikensa, Valtera Skota, Gētes, Šillera un Heines līdz Puškinam, Ļermontovam, Gogolim, Tolstojam, Dostojevskim un Čechovam, no Lessinga, Hamsuna, Bjernsona, Senkeviča un Oršeškovas līdz Meterlinkam, Andrejevam, Gorkijam, Aptonam Sinklēram, Zudermanim un D'Annunzio. Vērtīgus tulkojumus un arī oriģināldarbus plaši izplata Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa, tad vēl Drāmatiskā bibliotēka, Dzirciemnieku izdevniecība, Universālā bibliotēka (Pēterburgā) u.c. Bet visvairāk ir sentimentālu dēku stāstu un romānu tulkojumi, pirmām kārtām no vācu valodas, arī no krievu - tādi kā Fridricha Gersteķera (Gerstäcker) Tohms un Anna jeb breesmiga kauschanahs (1868), Ahrprahtigais students un skaistā Mihliņa (1874), Mihlestibas atreebschana pehz nahwes jeb: trihs naktis pee mihļakās sahrka (1896). Helsinkos atrodami arī veseli 75 gs. pēdējā ceturksnī tautā iecienītie Franča Hoffmaņa didaktiskie ražojumi jeb "jauki un derrigi stahsti" - Dohds dohdamam atdohdahs jeb Labb' darischana nes augļus (1875), Iswoschtschiks jeb Dimanta adata (1883), No kurpneeka par generali jeb : Zaur zihņu pee mehrķa (1883). Ne mazāk populārs bijis Kristaps fon Šmits (Schmid) ar tādiem gabaliem kā Preeschu-kalna Rose (1886), Grafeene Genowewa (1891), Kara leelskungs Eistakius (1900) u.c. Daudzus izdevumus pieredzējuši jau vērtīgākie Till Puhzesspeeģelis un wiņņa johzigi trakka dsihwe un mohdiga aprakschana. Ar dauds bildehm. Pahrzelts is wezzahm wahzy tautas-grahmatahm no D. Landmann (Jelgavā 1869), Barona Münchhausena brihnischķigi un johzigi trahpijumi, ko tas peedsihwoja reisodams pa uhdeni, semmi un gaisu. Wahziski stahstiti no wiņņa pascha muttes, bet latwiski gaismā laisti no Fr. Mekon. Puschķoti ar 16 bildehm (Jelgavā 1870), un, protams, Dakteris Fausts un wiņņa buriga jeb wellaskunstiga dsihwe un breesmigs gals (Trescha druka Jelgawā 1879). Daudzi darbi veltīti dažādiem kaŗiem un vēsturiskām personībām, piem., Ķeisara Petera Leelā slawenais sobgals Balakirewslihds ar ihsahm siņahm par Petera Leelā raksturi, eeraschahm un dsihwi, kas iznāk vairākos izdevumos 80. gados.

19. gs, beigās un 20. gs. pašā sākumā "ļoti jauku romantisku stāstu" žanrā roku izmēģina arī vairāki mūsu pašu autori, piem., Zemzarītis (Semsarītis) romānā Mantu, asinis, dsihwibu us Tehwijas altara! Kreewijas warone Wera Dragozenow (1904), Brīvnieku (Brihwneeks) Marija stāstā Helena jeb: Mihlestibas satikschanas pehz nahwes (1898), Ernests Mežsargs romānā "is latweeschu dsihwes" Dsihwes zihninsch (1895) un Abavietis (Abaweetis) stāstā Skaistā Luzijas mihlestiba un zeeschanas, jeb: sareschģita radneeziba ar diweem patehweem un tikai weenu mahti (1903). Līdzīgi temati apcerēti "peršās" jeb "rīmēs" piem., Marija Karleton nosaukta Franzijas prinzese, Seschu wihru seewa un leela laupitaju bara wadone. Noteesata Londonā. Apdseedahta wehl klaht ar skaistu rihmi (1875). Protams, ziņģu vairums mīlestībai jeb "jaunibai par eewehroschanu saskandināts", piem., Birgera (Gottfried A. Bürger) "aisgrahboscha un jauka mihlestibas gaudu siņģe" Kārlis un Anniņa, kas starp 1868. un 1881. g. iznāk veselās piecās "drukās", kāda anonima ziņģētāja Arturs un Ermine jeb Ihstas mihlestibas wara (vairāki laidieni gs. beigās), Teodora Silgauša (Silgausch) Puķķu-walloda jeb perschas no katras puķķes.Tahdeem, kas mihlejas un draudsejahs, par islusteschanos (1868) un A. Mežmalieša (Meschmaleetis) "tautas jaunībai" dāvinātais Seedoņa kronis. Daschadi jauki dsejolischi, albuma puķites, eewehrojamas domas par mihlestibu, pilniga puķu waloda, puķu pulkstens un krahsu isskaidroschana. Laimes wehlejumi saderinateem, kā ari bruhtes pahrim kahsu dienā (jaunjelgavā 1895).

Īpašu populāritāti ieguva Lapas Mārtiņš (Lappas Mahrtinsch) gan ar ziņģēm (piem., Trihs jaunas siņģes, kas dziedama meldijā "Pee straujas upes sehdeja", 1868), gan arī prozas darbiem (piem., Smiltneeka Peters jeb: Kā wiņam ar prezeschanos gahjis). Veselās sešās drukās iznāk viņa "stahsts is Widsemes senlaikeem" Par welti mihlets (1872-1901). Kamēr Lapas Mārtiņu vismaz gaŗāmejot piemin literātūras vēsturēs, daudzi savā laikā pazīstami mīlestības nopūtu un ziedoņa vēsmiņu dzejnieki aizgājuši nebūtībā līdz ar savām dzejoļu grāmatiņām - Andrejs Reitmanis, Andrejs Riekstiņš, Puriņu Klāvs, Kārlis Zilinskis, Artūrs Priedītis, Jānis Bitte, J. Dannenbergs u.c.

70. un 80. gados tautā ļoti iemīļotas bija no vācu valodas pārceltas "johku spehles" un "sadsihwes bildes ar dseedaschanu", piem., Ohds un kohds (1872), Trihs tehwi weena reisē (1872), Lustigais nerris us tirgus platscha (1874), Skroderis Rosite jeb skahdigs nahburgs (1879), Zilweku preze, jeb: 720-kahrtiga slepkawiba (1885), Ak, schee wihreeschi (1886) u.c. Tikpat iecienīti bijuši mūsu pašu Kārļa Mačernieka (Matscherneeks) darbi, tādi kā "behdu luga" Aisleegtas mihlestibas augļi (1881).

Daudzu rakstu autori vērsās pret dzeršanas netikumu. 1867. g. Rīgā laiž klajā Ernesta Dīnsberģa 71 lp. biezu grāmatiņu Piķķis un Stintis jeb: speeģelis dsehrajeem, ko wezais Pehteris Gohdis teem prieekschā turrejis Bubuļakrohgā. Tajā pašā gadā Jelgavā iznāk Peezi stahstiņi, sarakstiti Latweeschu tautai par preekschsihmi un derrigu mahzibu wezzeem un jauniem no K.A. Tad vēl kāda anonima rakstītāja Kā seewas mihlestība wihru no dserschanas atradinajuse (Rīgā 1874), Breesmigs gals zaur dserschanu. Pateesigs notikums Kurseme, kas rahda, kahdu breesmigu postu dserschanas sehrga padarijuse (Rīgā 1880), kas "apdseedats ar rihmi". Interesi var saistīt arī "Wislehtakee skrejoschee sahtibas beedribu raksti", piem., Teodors Gailis, Ķesu Pehtersons un wezais Mahrtinsch, Rigas leelakee schupas (Helsinkos pieejams tā otrs laidiens, 1894). Turpat titullapā autors iesaka: "Katrs lai lasa scho grahmatiņu, kuŗa rahda, zik breesmigi dsiļi zilweki war krist, kad nododas dserschanai un netikumigai dsihwei".

Krietna daļa no 19. gs. publicējumiem pieder pie katēgorijas "siņņas un stahsti par Deewa walstihbas leetahm" ar tadiem nosaukumiem kā Kā Indriķis no Ohsolkalna pee Deewa - atsihschanas nahze (1834), Pasudis un atkal atrasts. Stahsts par sesto bausli (1848), Jehkabs, tas deewbihjigs krohplihts (1849), Rutte ta masa Deewa kalpone (1862), Deewa kalpone wezā Romā (1890), Martas pirmais eeskats debesis (1890), Septiņi selta lukturi un Kristus draudse kapenēs (1891) u.d.c.

Jānis Andrups (Londonas Avīzē 12.5.1978) nožēlo, ka Latvijas neatkarības gados nav bijusi neviena iestāde, kas parūpētos, lai mūsu grāmatu (jaunizdevumu) pilnīgs krājums nonāktu kādā ārzemju bibliotēkā. "Tas būtu bijis Valsts bibliotēkas uzdevums un lielā mērā palidzētu latviešu jautājumu pētītājiem." Še gribas piemetināt, ka ļoti maz tiek darīts arī mūsdienās. Pirms nedaudziem gadiem vairāki Helsinku universitātes bibliotēkas darbinieki šo rindiņu rakstītājam izteica zināmu neizpratni, kādēļ trimdas grāmatu apgādi un periodisko publicējumu redakcijas neparūpējas, lai pa eksemplāram no visiem publicējumiem nonāktu kollekcijā Lettonica. Tagad tur atrodami pavisam nedaudzi trimdas izdevumi. Tikpat maz tur arī padomju varas laikā latviešu valodā klajā laisto grāmatu un periodikas. Zaudēto daļēji varētu atgūt, ja apgādi vai organizācijas nosūtitu mūsu publicējumus uz:

Helsingin yliopiston kirjasto
Helsingfors universitetsbibliotek
Collection Lettonica
Helsinki, Finland

Turpat mūsu literātūras pētītāji u.c. interesenti var pieprasīt mikrofilmas vai zeroksa kopijas (xerox).

Par savu neatlaidīgo, sirdsdegsmes piesātināto darbu Līvija Vītoliņa pelnījusi visu latviešu atzinibu.

 

Rolfs Ekmanis

 

LĪVIJA VĪTOLIŅA - KR. BARONA PRĒMIJAS LAUREĀTE

PBLA Kultūras fonds piešķīris Kr. Barona prēmiju humānitāro un sociālo zinātņu nozarē Līvijai Vītoliņai par darbu Latviešu literātūras krājums (1820-1917) Helsinku universitātē. Šis izcilais darbs par latviešu literātūras un periodikas krājumu Helsinku universitātes bibliotēkā ir neatsveŗams palīgs latviešu vēstures un literātūras pētniecības darbā.