PAR PUĶU PODIEM UN LATVIJU

Gunars Janovskis. Un kas par to. Romāns. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1978. 349 lp.

 

Gunars Janovskis raksta kā jau Gunars Janovskis raksta. Varētu teikt - vecmodīgi. Romāna Un kas par to (vai nevajadzēja jautājuma zīmes beigās?) kompozicija ir jau sen pazīstamā vecā labā reālistiskā romāna, bez konstruktīvisma iedīgļiem, bez stilistisku eksperimentu kūleņiem, bez "ieiešanas cilvēkā tāds, kāds viņš ir". Janovskis atļāvies palikt savā visu zinātāja pozicijā. Viņš ir stāstītājs, kas savu stāstāmo izstāsta no viena gala līdz otram, neuzveldams lasītājam rūpi par veseluma radīšanu no romāna kompozicijas detaļām.

Arī to var visādi izdarīt. Janovska stāstījums iezīmējas ar vienkāršu dabiskumu, ar patīkamu slieksmi saskatīt ikdienas vienkāršos vaibstus - kā tad, kad tie ķēmīgi saviebjas, tā arī, kad tajos salasāma sentimentālitāte, jūtu sabangošanās, ko materiālistiskā ikdiena nespēj pakārtot saviem metiem un audiem.

Kā jau vairākos Janovska romānos, arī romānā Un kas par to Janovska temats ir latviešu trimdas ikdiena, cilvēki, kam ir kaut kas savs un kam ar šo savu jātiek galā, nesagaidot jūtamu atbalstu ne no apkārtējās vietējās vides, ne no tā saucamajiem likteņa biedriem. Un pati šī termina atbilstība šāsdienas reālitātēm jau kļuvusi apšaubāma, jo "likteņi" izrādās, ir dažādi un kļūst vēl jo dažādāki, kad panorāmā parādās ārzemēs dzimušās paaudzes.

Janovskis veltījis šo romānu vecās un par latviešiem izaugušās jaunās paaudzes uzskatu un izrīcību tematam. Sagaidāmā paaudžu "plaisas" interpretējuma vietā Janovska romāns Un kas par to pārsteidz ar līdz šim nebijušu, redzīgu un izprotošu iejušanos īpaši jaunās paaudzes pārdzīvojumu un uztveres jomā.

Apmēram šādi: Valdošais uzskats trimdā ir, ka esam paglābuši savus bērnus no... Termini ir dažādi, bet - katrā ziņā paglābuši. Bet no šiem bērniem, kad tie pieauguši un redz savu tiešo ikdienu savādāk un attīstības perspektīvu lielākās līnijās, pēkšņi nākas dzirdēt, ka "mēs" īstenībā tos nozaguši Latvijai, latviešu tautai.

Reālā trimdas panorāma (izbēga 120.000, cik no tiem un viņu bērniem kaut ko patiesi konkrētu Latvijas vai latviešu labā darījuši vai dara - kaut vai, pareizi latviski runājot ?) motivē šo negaidīto uzskatu. Vismaz daļēji motīvē. Janovskis piemin dzirdētu domu, ka labāk esot kļūt par angli nekā Latvijā kalpot krievu komūnismam (tādi uzskati arī citur dzirdēti; Janovskim ir taisnība, ka tā domā). Bet kāds labums latviešiem no angļa, zviedra vai amerikāņa, labums var būt tikai no latvieša, ja vispār par labumu var runāt. Un kādā veidā šo labumu parādīt? Domas var dalīties, bet viens skaidrs - pārtautojušies ir latviešu tautai nozagtie.

Vide Janovska romānā ir gandrīz vai cēloņsakarīgi Anglijas latviešu saimes pilsoniskā vide, un cilvēki - kas kaut kā izķepurojušies tādā kā virsslānītī un tur "piekopj" trimdu. Nedēļas ikdiena viņiem ne ar ko neatšķiŗas no angļu ikdienas, kur tāpat katrs ierauts savā "maizes pelnīšanā". Redzamu vietu Janovska stāstījumā ieņem stāsts par uzņēmēju Rubeni, kuŗa būvuzņēmums aiziet postā, bet kuŗam ir tāds "ķēriens", ka viņš drīz vien ir atkal uz strīpas - pārdodams puķupodus. Otrs pavediens ir par zobārstu Kraukli, viņa sievu Rutu un abu ģimeniskiem negaliem. Pa starpu pamaisās šiverīgais Teodors Lauge, apkārtceļojošais tirgonis; un visi laiku pa laikam saskrien kopā latviešu klubā, kur viņiem gan mazākas, gan lielākas glāzes pielej Imantiņš , rūpīgi ievērodams angļu policijas nosacītos atvēršanas un slēgšanas laikus.

Visi šie "pavedieni" ir tādi, kuŗu dēļ romāns nebūtu jāraksta. Romānā Un kas par to tie arī nav nekas cits kā fons, uz kuŗa jaunā šaubītāju paaudze atklāti pārcilā savas izjūtas un attieksmes ar Latviju un trimdu. Šiem jaunajiem, kā viens no viņiem saka, Latvija ir konkrēts jēdziens, kamēr viņu vecākiem tā ir - sapnis. Tāpēc šis romāns ir rakstīts; un to uzrakstīdams Janovskis ir panācis gluži vai neticamo - viņš atklātībai nodevis kādu patiesību, kas ilgi noklusēta.

Un mēs varam jautāt, kā tas noticis, ka vajadzēja vesela romāna, lai šo domu gaitu izgaismotu, kaut arī tā īstenībā piederētu publicistikai un mūsu laikrakstiem kā visu ārzemēs dzīvojošo latviešu dzīves un uzskatu spogulim.

Janovska romāns Un kas par to ir pamatīga replika drusciņ jau apdilušā "sakaru" temata ietvaros, replika, ar kuŗas starpniecību serde izlaužas cauri mizai, ar kuŗu dažam labam jau sen zināmais ieguvis vienreizēju publicitāti. Raganu dedzinātāji, kā būs ar Janovski?

Perspektīvas ieskicējot, jāpiebilst, Janovskis vietumis arī tā sakot pāršāvis pār strīpu. Rubeņa dēla Andŗa gadskārtējā aizvesto pieminēšana Mozeles malas katoļu baznīciņā ir mazliet pekorāla, un vismaz šāsdienas perspektīvā nepaticama ir arī Gusteles aizbraukšana darbā uz Siguldu.

Bet viss jau vēl var notikt. Katrā ziņā - Janovskis ar varenu vērienu ir izlauzies cauri kādai barjērai, un ir pārliecība, ka viņš zina, ko viņš raksta. Viņš ir vērojis un klausījies, un bez aizspriedumiem pakļāvies patiesības aprakstīšanas noteikumiem.

Dažas sīkas faktu kļūdiņas romānā ir ieviesušās. Skandinavu prinči nebraukāja apkārt ar "tādu kā ķipi galvā" un vērša ragiem pierē, tā ir vēsturiska nepatiesība. Tāpat gleznotājs Irbe (savādnieks Irbītis) nekrita no lodes "kad vācieši dzina krievus laukā". Gluži otrādi, kad krievi dzina vāciešus laukā! Arī krievu disidenti, ciktāl zināms, nav par latviešiem kā tautu nekā slikta teikuši, atsevišķos gadījumos ir bijusi runa par konkrētām latviešu cilmes personām. Turpretī, vietā ir kritiskā piezīme, ka latvieši ārzemēs izraidītos krievu pretestībniekus vērtē augstāk nekā pašu kultūras darbiniekus, kas grib palikt pie savas tautas.

 

Gunars Irbe