KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

PAR RAIŅA GADAGRĀMATĀM

Nesen iznākusi Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 80. gadam, turpinot savu 14 gadu veco tradiciju. Tagadējā Latvijā arī iznāk Raiņa gadagrāmata. Pārlapojot abas, neviļus gribas tās salīdzināt. Ārēji tās līdzīgas: mūsējā ir lielāka un plānāka, viņējā − mazāka formāta, bet biezāka. Mūsējo rotā strunkiskais apvalks, viņējai iesieto vāku apvij Goldmaņa zelta viņete. Šķiet, abām gadagrāmatām mērķis arī līdzīgs: popularizēt Raiņa un Aspazijas daiļradi. Jāpiemetina, ka šī mērķa sasniegšanai turienes gadagrāmatai ir tik lielas priekšrocības, ka īsti neklātos abus izdevumus salīdzināt. Rīgas muzejos atrodas viss Raiņa un Aspazijas rokrakstu krājums, Rainis izsludināts 1940. g. par Tautas dzejnieku un tāpēc varētu gaidīt lielu veco un jauno latviešu literātu interesi par šādu izdevumu.

Bet turot rokās pēdējā gada izdevumu, jākonstatē, ka četras oriģinālrakstu autores ir uzrakstījušas tikko pāri par 40 lappusēm, pieskardamās mūzejiskiem tematiem, runājot gan par pirmā Raiņa portreta autoru, gan par Jāņa Kugas dekorācijām Raiņa lugās un pasekojot Aspazijas un Raiņa sarakstei ar aktrisi Birutu Skujenieci. Temati nav slikti, tiem nopūsti muzeja putekli, materiālus pārcilājot, un tie rātni kommentēti. Viļa Samsona garo iztirzājumu par Raiņa mantojumu diemžēl nevar uzskatīt kā Raiņa gadagrāmatai domātu velti. Tas būtu publicējams tam piemērotā izdevumā, proti, − Dzimtenes Balsī vai Svešuma Skaņās... Patīkami pārsteidz O. Dunkera darbiņš „Rainis Saules zemē”, kuŗā stāstīts par Zelta zirga iestudējumu Uzbekijā. Tas interesants tādēļ, ka tanī manām „dzīvo” Raini šodienā. Pārējās − ap divsimt lappusēs − ir pārpublicējumi gan no 1929. gada Sociāldemokrata un Jaunākajām Ziņām (derīgi un paidagoģiski!), gan izvilkumi no dienasgrāmatām, gan sarakstes un nepublicēto materiālu iespiedumi − viss tas, kas vieglu roku paņemams no muzeja krātuvēm. Gadagrāmatas redakcija gaŗlaicīgi paceļ vāku lielajām bagātībām un šo to pavēdina tautai...

Mūsējās gadagrāmatas saturrādī redzam desmit autorus, pie kam tikai divi ir prominentas personas − prof. Ed. Dunsdorfs un prof. V. Rūķe-Draviņa. Pārējie astoņi ir jauni literāti. Var pabrīnīties par ačgārnu proporciju abu gadagrāmatu autoru skaita ziņā! Bet arī rakstu metodes un stils ir citāds. Šejienieši ar lielu pietāti cilā Raiņa rindas (nav jau mums sakrāto muzeju bagātību!), katru citātu un apgalvojumu pamato ar norādēm. Rakstītais teksts tomēr nav domāts zinātniekam vien, bet kuŗam katram literātūras mīlētājam-lasītājam, jo teikumi ir īsi, doma skaidra, valoda korrekta bez svešvārdiem − viss tik pretējs tagadējā Latvijā populārai puķainai, sažuburotai liekvārdībai un smagajiem teikumu vijumiem. Bet visvairāk atšķirības jūt rakstu satura virzībā. Piemērs teiktajam ir A. Graša raksts par Pūt, vējiņi darbības laikmetu. A. Grasis lietišķīgi polemizē ar turieniešiem un klasiskajiem rainistiem, citējot gan V. Hausmani, J. Lapiņu, gan brāļus Birkertus, K. Dziļleju un citus, un nāk ar svaigu, savdabīgu apgalvojumu, proti, ka lugā Pūt, vējiņi nav pamata saredzēt „senatnes attēlojumu”, kā to līdzšinējās tradicijas gribējušas skatīt. A. Graša teiktais nav nekāds vēsturisku faktu pārcilājums. Viņa apgalvojums var likties daudzajiem Pūt, vējiņi pazinējiem gluži provokatīvs, un tādā veidā Raiņa daiļrade pēkšņi iegūst jaunu lasītāju un skatītāju garīgās aktivitātes rosinātāju spēku.

Ed. Dunsdorfs ar vēsturnieka aci meklē un sameklē Raiņa jaunības autobiografijā patiesības faktus, atšķirojot tos no paša Raiņa fantāzijas tēlojumiem. Kā piedzīvojis sirotāju vadītājs autors izvadā šāsdienas lasītāju vai nu no Austrālijas, vai Venecuēlas pa Raiņa bērnības takām, padarīdams viņu mums cilvēcīgi tuvu.

Gadagrāmata seko mūsu kultūras notikumiem arī citā veidā, piem., V. Rūķe-Draviņa apcer pagājušajā gadā simt gadu gaviļnieka Alfrēda Kalniņa kantāti ar Raiņa tekstu. Ar literārzinātniskajām acenēm izsekojot šī Raiņa dzejoļa „Darbam vara, darbam slava” gaitām līdz visjaunākajam Raiņa rakstu akadēmiskajam izdevumam, autore izceļ arī tanī to rainisko domu, kas tagadējā bezdarba laikā iegūst jaunu aktualitāti − darbu kā cilvēka esmes pamatu.

M. Krastiņa nelielā ekskursā turpina iepriekšējā gadā J. Rozīša pasākto tematu par pārdabiskām parādībām Raiņa lugās, pati meklēdama Spēlēju, dancoju un Gētes Fausta saskares. Šī interesantā problēma uzskicēta ar drošu roku un erudīciju. Ja nākamajā gadagrāmatā būs vēl tālāks tās risinājums, radīsies studija par komplicētu, bet īpatnēji šodienīgu tematu.

Baņutas Rubesas pienesums par Uguns un nakts sakarībām ar 1979. gadā Montreālā uzvesto dziesmuspēli Varoņdarbi sasaucas aktualitātes ziņā ar Zelta zirga iestudējumu Uzbekijā. Atšķirība tomēr ir spilgta: šejienes jauno latviešu rosme ceļas no tieša kontakta ar Raiņa darbiem, Raiņa daiļrade ir apaugļojusi viņu izdomu un jaunradi, kamēr turienes jaunie latviešu mākslinieki meklē tradicionālajam Rainim jaunus sapratējus citā tautā.

Žēl, ka pagājušā gada Daugavas uzvedums Visbijā atspoguļojas tikai ar diviem attēliem un programmas lapu, jo liekas, ka tieši Raiņa un Aspazijas gadagrāmata ir piemērota lielākām dokumentācijām arī par Raiņa lugu likteņiem trimdā. Varbūt varam to sagaidīt nākamajā gadā.

Pirmo reizi gadagrāmatas vēsturē lasām sacerējumu angļu valodā − jauninājums, kas rada zināmas pārdomas, proti: V. Kīlmans (Keelmann) salīdzina Pumpura Lāčplēša un Raiņa Uguns un nakts idejas.

Aspazijas daiļradei pieskaŗas V. Rūķe-Draviņa, runājot par mums visiem tuvajām Jāņu tradīcijām Aspazijas darbos un izceļot mūsu trauksmes dzejniecei raksturīgo papardes zieda motīvu kā mūžam meklējamo ilgu puķi. Toties V. Liepiņa pakavējas pie nemirstības domas Aspazijas lugā Zalša līgava, izšķetinot no tās tautas folkloras iestrādājumus.

Pilnīgi saprotams, ka K. Skalbe šogad ir ielūgts „viesu stūrītī”. Viņa aforismi no pasakām papildina J. Rozīša apceri par Skalbes Sarkangalvīti salīdzinājumā ar citām šīs pasakas versijām. Sīki salīdzinot to ar Grimma, Pero un latviešu tautas pasakām, viņš paveŗ dziļāk mums K. Skalbes garīgo pasauli, un lasītājs reljefāk saredz Skalbes radošo seju. Kaut ko par K. Skalbes valodas īpatnībām iegūstam arī no A. Priedītes rūpīgām analizītēm, kam droši vien būs arī turpinājums.

Mūsu gadagrāmata pasvītro savu tuvību ikdienas lasītājam ar ievietoto kalendāriju, ko šoreiz grezno dzejoļi par gada maiņām.

Lai saka arī skaitļi savu teicamo: šejienes gadagrāmatas tūkstoš eksemplāru aizlido pāri okeāniem (tik netiek pāri Baltijas jūrai) un top lasīti un apcerēti. Ja no turienes astoņi tūkstošiem atskaita kādu pustūkstoti, kas nonāk mūsu rokās, tad nepaliek daudz pāri, ko piedāvāt − tautai...

Bez naida un dusmām šķirstot abas gadagrāmatas, Raiņa daiļdarbu izplatītājas jaunajās audzēs, diemžēl, var redzēt, ka Zviedrijā izdotā ir spraigāka, interesantāka satura daudzumā, tuvāka tagadējam latvietim, vienalga, kādā pasaules pusē viņš dzīvotu.

Redakcija pratusi ar to mazumu, kas šeit pieejams mūsu acīm, mērķtiecīgi organizējot latviešu literātūras entuziastus, dot vērā liekamu ieguldījumu.

Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 80. gadam dabūjama: L. Rumaka grāmatnīcā, 27 Miller Place, Hempstead, NY 11550, USA vai pie redaktores: M. Krastiņas Baltiska Institutet, Box 162 73, S-103 25 Stockholm 16, Sweden.

 

V. Lasmane