Tavā dārzā ir dedzis −

          nokvēpis, dūmu sūrumu drēbēs

          tu ver man vārtus.

                      „Skaties! pelnos tās aug vēl trakāk,

                               bet smaržo savādāk,”

          tu saki.

Vīna kausiem rokās

ieejam tumšzaļā naktī, tumšzaļi tagad

arī paši.

          Izdedžos, vai varbūt dobēs, iekāpuši

          saucam tos mūžīgos, nemainīgos sev blakus,

          bet skaņu vairs ne mūsu,

          ne viņu balsīs,

                      vien vīna kausos un mūsu miesās,

                      tumšzaļām oglēm līdzīgās.

Tuksnesi, ko tu aiz sevis atstāji,

vēl vienmēr nespēj aizsegt

ne portorikaņu parādes, ne Tamajo izstāde,

ne aizaugt jumtu dārzu vīnāji.

Tavs nams vēl vienmēr tik tukšs,

ka tam var cauri redzēt,

kāpnes tik caurspīdīgas,

ka jākāpj stāvus gaisā.

Tā ari darām −

gaisa autobusos sakāpuši laižamies ielām pāri

tevi meklēdami, ar rozi pie krūtīm,

kumelītēm rokā.

Bet drīz vien attopamies −

          ja ielām nosaukumi jau aizmiglojušies,

          un viens otru tik tikko apejam saūjināt,

          kā gan mēs tevi, caurspīdīgo,

          atradīsim pilsētas tukšumā,

          kur ielās tavi kuģi tagad kuģo zem asfalta?

Tad pēkšņi − TU PARĀDIES!

                      Mūs glābt, pats bojā gājis?

Gandrīz jau paši caurspīdīgi kļuvuši

              mēs tevi atkal ieraugām.

Mēs runājām par vāverēm,

bet viņa nostājās starp eglēm

un lēni izģērbās.

          „Karsts”, viņa teica,

          nometa blūzi, brunčus

          un izslējās vizoši kaila.

Aizturētu elpu skatījāmies

nepakustēdamies,

bet bērni ap viņu saskrējuši

piedūra pirkstu,

it kā viņa būtu marmora statuja.

kāda

plūsma, strauja un dzidra.

ūdens garša ar zemes veldzi,

mazliet

savāda pēc pirmā malka.

dzeŗu otru, dzeŗu vēl un vēl.

var iebrist

klusu taku starp zālēm.

viss norimst, viss norimst aiz manis.

es

elpoju nesteidzīgi.

nekas nav jādara, krūze dzirkst pilna.

par

strautmales sauleni

pārtapis.

            ar pēdām

iesakņojies melnā augsnē

saulei piegrieztu seju.

uz acu

plakstiņiem kūst balta

dienvidus gaisma.

viss dzeŗ. viss virmo.

pastiepies

              saņemt.

bet sirds puksti

dun

dun Dun DUN!

man jāatmostas.

rūgta garša uz mēles.

acis smagas.

pirksti

mizo stiebraino stublāju.

apžilbis

satveŗu krūzi.

nesaprotu

tās

     acs

mēmo spožumu.

LĪDZ RĪTAM,

LĪDZ SAULES

LĒKTAM

es tevi salīdzināju ar puķi

iespraustu krēslainā telpā,

vēsibalta, baltzelta, starojoša.

es sēdēju tev pie kājām −

īstenībā citur jau nebija vietas.

man liekas mēs runājām

par dzeju, vēlāk tev

vajadzēja vedēja uz naktsmītni

kaut kur pavisam nenoteiktā

virzienā, tālu ārpus centra.

tā bija jautra spēle cilpot

nakts ielās meklējot īsto,

kuŗu tu teicies pazīšot.

pa ceļam bija jābūt

dažām fabrikām un lielam

ūdens tornim, gluži nepareizi

jau tas nebija, ārā kāpjot

tu prasīji, kāpēc vēlos

tavu adresi, saprotams, saldi

ziedēja puķes gar grantētā

celiņa malām, un tālumā

klusi vēl murdēja pilsēta.

patiesībā nezinu es

vai tu palikām vēstuli parādā.

bet tonakt es priecīgs maldījos

atpakaļ uz viesnīcu, un tu?

es jau tevi nekad nepazinu.

tagad domāju tu allaž tiecies

pārkāpt horizontu, kas bija mērs

mums. un tavs? vai tādu atradi?

gribas taujāt tā, bet

tu jau nevari atbildēt.

pēkšņi tev viss bijis pateikts.

pēkšņi tie ir beidzamie vārdi, tādi

un nekad citādi, un avīzē

atrodu sēru vēsti ar tavu seju.

tik maz var atcerēties, arī

to kādreiz visskaistāko.

lasi mums savu nerakstīto grāmatu,

jo nakts ir satumsusi ap

mums, un daudz kas nebūs.

ir vēsa nakts. cik gara nakts.

cik vientuļa. tā smagi sedz,

un viss ir kluss, un būs un būs.

saki, cik var zināt, ko

var izturēt, varbūt tu vari.

kāds ir atlikums tai stundai,

kad jātur dzīves elpa cieši

līdz rītam, līdz saules lēktam.

No šejienes,

kur vēl tālāk...

būt izlūkam,

jaunās pasaules ceļotājam,

pārvest mājās eldorado teikas,

svešu dievu zelta rakstos

Maz ir to, kas atgriežas,

vēl mazāk to,

kas saules dievam sejā raugās,

bet stāsta −

reizēm kaut kas manīts

pirms akmens vārti paveŗas,

kaut kas saules šķēpā mirdz,

šajā brīdī ...

pirms balsu spilgtums izšķind

Ko gaidi vēl, kā apdullis

sprāgstošu mūŗu pelnos,

ko vēl apburts stāvi

saules lokā?

Birst no vaļņiem

akmens šķembas,

dreb zem kājām klons,

ko kā apmāts raugies vēl,

kur spāņu zobens

Ir viegli šo neizsakāmo saprast,

tikai pakļaujies...

roka pati vedīs pie vārdiem,

cauri vārtiem,

tikai nāc ...

Ik mirkli visa mūžība,

viss miers,

kas bija, ir un būs,

izstaro

un tevi pārņem kā sapnī.

Pat Aušvicas kapos

nāves dzelžos kalti

ir tie, kuŗi pārnāca,

ir tie, kuŗi staroja,

un tos nevarēja aizskārt

neviens...

Mēs mūžam esam brīvi,

nav nevienas saites,

kas mūs tur −

tik vien greizā spoguļa acs

No mums,

kas paliks,

ja ne mīlestība,

piliens jūŗā,

smilšu grauds.

Vai tad skolās māca

zemes vārdus −

pielikt roku

uz tās smilšu krūts,

lai justu, kā zem

pirkstiem pukst.

Bez tautas būt,

var būt,

jo esam te bez tautas. −

Paliek zemes spēks,

zili zaļi baltais zieds

starp zvaigznēm −

Kas no mums tad paliks,

ja ne zemes smilts

nemainīgā.

iegrebts dziļi manā atmiņā

vai sekli kā smilšu kapā?

Viņa sēdēja jūrmalā

un smiltis sijāja,

ar vienu roku plaukstā bēra

tad pirkstus atvēra,

lai vējš papūstu.

Māte, no kuŗas es gadus sūcu,

ko meklē manos matos sirmumu,

ko meklē manā sejā bēdas,

no tevis iemācījos tās slēpt.

Viņa sijāja smiltis kā gadus,

caur viņas trausliem pirkstiem

tās bira,

vislabākos gadu graudus

tā devusi man,

sekls ir smiltīs rakts gadu kaps,

bet man ir biezāki pirksti

un āda, māte,

smilšu sijātāja.

Viņa sēdēja jūrmalā,

vējš papūta smiltis,

apsedza viņas tekas,

es pati apgriezos un gāju,

bet viņas sijātās smiltis

sita manas kājas.

Šodien − mani − pavasar’s

noglaudīja,

manu vaigu,

kā silta,

mitra

suņa mēle,

šodien sulas svīst.

ziema −

pagājusi

ar skujām,

ar vientulību

rūgtā skuju vientulībā

ledus lauskās ganoties,

pelēcību sūcot,

no balta zēna

sārtās atmiņu mutes.

pavasarī,

atrastās lūpās,

es esmu −

sviedros,

siekalās,

asarās un atminās.

Asinis caur sietu

tek −

lēni, lēni pil.

Vērsis šķūnī

ārdās.

Iekšā gaiss

ir sastindzis.

Notiek asiņu tīrīšana.

Drīz būs asinis iztīrītas.

Saimnieks paņem dvieli

un uz baltā palaga

atstāj asiņu mēli.

Asinis, asinis lēni pil.

Vērsis šķūnī ārdās.

Vīrieti,

tevī nav,

kur paslēpties.

Manās māsās

tu meklē

mieru, maigumu,

jo tevī

nav kur paslēpties.

Miesā tu izkali šūpoles

un sauci tās par savām −

Viņas kļūst vientuļas,

pārpilnībā tukšas,

mīlestībā indīgas.

Mātes, kas meklē

saviem bērniem tēvus,

auklējot tēvus,

nenesa augļus.

Vīrieti,

tevī nav, kur

paslēpties,

tādēļ es saritinājos,

tik cieši savās iekšās,

ka nonācu pati savā dzemdē,

gaidu savas dzemdības,

savu atdzimšanu,

pirmās elpas maldinātāju saldumu.

RAKSTU DIEVAM

PROTESTA VĒSTULI

neesmu norūdīta,

raudu.

dzintars ir kļuvis par lodēm

kaut ievainota

milzu priede kāpas galā diriģē

basu, jūŗas dibenā rūc bēru dziesmu

soprāni − viļņi

lokās, kliedz

izmesti krastos mēģina līķus pārklāt

ar baltām putām −

tomēr baltām.

mēģina.

neizdodas.

viss koris maina krāsu.

Mājas,

spoguļos skatīdamās

redz pusaudžu sejas

kuŗas pārdzīvojušas vēja bakas

nu cieš

no smagām allerģijām.

ceļa zīmes

zaudējušas galvas,

apjukušas grāvjos tup.

Nav degunu, ar ko iedomīgi pamest

     − nav arī draugu uz ko.

Bez rādītāju pirkstiem

arī tās ir bezdarbnieces.

Tā ceļa zīmes

brīvprātīgi piesakās

pa pāŗiem pārskoloties

par krustiem.

neesmu norūdīta.

raudu.

rakstu Dievam protesta vēstuli

un ceru,

ka tā ceļā netiks cenzēta.

VĪRIETIM,

KO PAR LAIMI

NESATIKU

Viņa dvēsele ir kā vilcienu stacija naktī.

nelaipna.

tumša.

netīra.

pilna savādību

un savādumu.

samētāta neēstām, sapuvušām

            vakariņām, launagiem.

nelietotām biļetēm.

stūŗos guļ netiklība

atejās slēpjas pamestie

kājas pacēluši

            tie mēģina neiekrist podos.

kā akli

gar sienām grābstās

            piedzērušie

gar mani.

jo arī es tur guļu.

RĪGA,

TEVI TIK TUMŠĀS

PAGRABA BALLES

SATIEKU

Rīga,

ar Tevi naktīs vīnu dzeŗu

− bet Tu vienmēr tā piedzeries,

                 ka neatmini.

Tev ugunīgus ziedus zogu,

bet tumsā

Tu domā, ka Tev sarkanus dodu

− un tu nepieņem

un, kad visi dejot sāk,

Tu pieņem, ka tik moderno protu,

un, pagriezusies pret sienu,

neredzi,

ka lecu polku.

bet visvairāk man sāp,

Rīga, tas,

ka agrā rīta stundā

Tu ej viena pie jūŗas smiltīs gulēt

un nemaz neievēro

pie viesnīcas durvīm stāvam

mani

− ar guļammaisu rokā.

Nu jau kuŗo gadu stārķi ligzdu vij

kaŗā grautās baznīcēkas torņa stumbenī.

Nu jau kuŗo gadu vēja sēkla krīt

senlaicīgās krāsns aukstā skurstenī.

Izdilst ļaužu acīs lopu muižu jumti,

viensētās mirst rijas, pirtiņas un klētis,

šodien visi meklē jaunām mājām grunti

balto silikātu skubā neredzētā.

Šodienai nav laika − sienas slien un drīvē,

lai tik ūdens krānā, lai tik vanna silta,

rītu atmodīsies iemūrēto ciltis,

apmulsuši taujās: kā mums tālāk dzīvot!

Kā mums iemūžināt saviem bērnu bērniem

jauno darbu slavu, rūpju celtnes pērnās!

Īsredzīgi prasot, atbildi drīz rodam

ne jau laiku laikiem, ne jau tautas godam.

Ai, manas ābeles, ai, jaunās, staltās −

ko atņēmusi jums šī ziema saltā!

Cik bālgans zaros lapojums, cik sīks

un grūti izauklēts − zieds vīta neauglīgs.

Bet vecai ābelei, kam miza šķelta,

ir nasta ābolu jau atkal plecos celta,

un sakumpusi viņa aizies tur gar sētu,

un ieies mūžībā ar spēku nepārspētu.

VAI ES DOMĀJU

PAR ASPAZIJU?

Ar priekšautiņu atkal Mūza staigā

pa virtuvi, un ūdens krānā šļakst.

Šķind katli. Diena kliedz: nav laika!

Nav laika dzejoļiem. Ir tikai soļu raksts.

Tā šodien, rīt un parīt. Acu plaksti

no mēness ezeriem vien miegu dzeŗ,

un prāts kā zobens, dziļi noslēpts makstī,

vairs vārdu asos zibšņus neuzcērt.

Un velti mierināt ar „citreiz” un ar „vēlāk”,

nav ikdienībai spēka burtus burt.

Ar liesmu un ar spārniem Mūza cēlās,

bet ne jau plītī guni kurt.

Ne savelkas briesmas,

pat ne caurvēja īsta −

šis ir mušu sitamais laiks,

kad ne kopīgas dziesmas,

ne sirdī skabargas nīstamas,

tikai samācies vaigs.

Tikai sīkumi traucē.

It kā sīkumi.

Nav atbalss, kad saucu,

un ceļš ir viss vienos līkumos.

Kur es tev kādreiz, kur tu man teici

sakāmo lielu un tīkamu!

Sitam mušas.

Šis mušu ķeramais laiks.

Sīki impulsi smadzenēs jaucas.

Kaut ko gaiņājam, kaut ko darām,

bet ne par ko īsti nav jāuztraucas.

Tikai mušas, o, mušas,

un cik neiecietīga roka un vaigs!

Es esmu ieaugusi smilgās,

jo kam gan zāli, kam gan puķes pļaut!

Pat nezāles − šī virza − ziedēs ilgi,

kuŗš man ir devis tiesības to neatļaut!

Kuŗš devis tiesības man izspriest tiesu,

un kuŗš par manu aiziešanu lems!

Lai katrs ņem no dzīves savu tiesu,

lai smaržā izteic sevi vīgriežčems,

lai zilo zvanu skanēšana sēklās pārtop,

un sēklā neredzams lai citgad mostas zvans!

Es pārsteidzīgi esmu gribējusi kārtot

it visu, kas ir bijis un nav bijis mans,

nu tagad pati ieaugusi smilgās,

vien debess plaša, plaša pāri lās

un pielej acis pilnas ilgām

pēc sirdij mīļajiem, kas savās vasarās.

Nakts debess pilna zelta kļavlapām,

ko rudens vakar vēl no kokiem plēsa.

Nakts debess pilna zelta kļavlapām.

Neko vairs neatņemt. Un nepielikt vairs klāt,

kā solījums un parāds dzēstais,

ko dzīvē nepaspējām samaksāt.

Tāls zvaigznes mūžs

un sveces tuvā liesma,

kas siltas asaras uz tavas rokas raud...

Tu nekāro ne svešatnes, ne moku

un tomēr zvaigznes vientulību skaud.

Kāds mūžs − cik tālu saredzams, cik spožs,

cik visiem piederošs

un sev pat nepiederošs!...

(Literatūra un Māksla, 30.11.79.)

Pusnakts pieres rievās

zīmē ēnu grāvjus,

viss ir fiktīvs, −

Kanāļi uz Marsa, Atlantidas drupas,

Beverīnas pils;

viss nogrimst;

pāri dziļumiem kā mēmā filma

nomirušā ēnas spēlē −

nevar saprast −

teātri vai dzīvi.

Trijos naktī kreisā acs

paveŗas uz brīdi,

atkal aizkrīt ciet,

vēl notrīs plaksts −

bet tas − pa miegam.

Tas cilvēks ir un nav,

nakts arī − nav, bet tomēr ir,

kaut arī zagļi guļ,

un maizes cepējs

jau slauka prom

pa grīdu izbārstītos miltus.

Seši −

dārzs atmodies,

no lapām nopil klusa rasa,

bet zods ir citādāks:

uz iekritušiem vaigiem

tumšas ēnas.

Deviņos ar labo aci

pamirkšķina pārdevējai,

vēders klusi murkšķot domā

sviestmaiziskā svešvalodā.

Vēl ir asfalts drusku mitrs,

sauli visās ielās neredz.

Pusdienlaiks −

pār gludu pieri

plauksta novelk ūdenszīmi,

un viņš iet uz otru pusi,

aiziet tur, kur deguns rāda.

Un tomēr viņš vēl ir

Bet tas nav trauks

Tas tikai ūdens trauka formā

(Svētais Grāls)

Tu viņu redzēji

Vēl daži (varbūt arī mēs)

(0! arī Arturs un tie 12)

Bet Lanselots iet viens

Tur dziļumā starp jūŗas zvaigznēm

Un starp (tagad laikam) zivīm

Zobens i nemaz nav nerūsošs

Sirds arī

Bet jūra jāpārcērt

No betoncietā ūdens

Jādrupina nost pa lāsei

(Akmens drūp vēl ātrāk)

Un jāatrod

Un jāatdod

Un jāatdzīvina

CIK MĒS ESAM

vienu oda sīcienu

sīciņu zāles stiebru

zebras svītroto vīziju

tantes Līzijas dzimšanas dienu

siena narkotisko smaržu

varžu aprīlisko sadziedāšanos

zvanos paslēpto klusumu

sausumu mutē pirms lēciena

brēcienu sterilā baltumā

albumā ielīmēto vecmāmiņu

vienu dziesmiņu mazu un tūkstošgadīgu

PAŠNĀVNIEKA

Nu beidzot tu man esi rokā,

Saltā, bezmērķīgā migla;

Starp stikla cilvēkiem un

Dzelzbetona zvēriem

Es ilgi klīdu,.

Tavu vārdu saukdams,

Bet vienmēr kādi smalki pirksti

Vai tēraudcietas ķetnas

Līksmais vedinājums

Man izsita no krūtīm elpu,

Un kliedziens karājās

Kā telegrāfa stieple

No tevis līdz pat bezdibeņa malai,

Un tā tālāk.

Tu biji lejā −

Miklā, vientulīgā sega, −

Pār klintīm dziļi pārliecies,

Es stiepju lūgšanas un roku,

Bet abās pusēs sargi

Zaļā aizsargkrāsā

Vai baltos chalatos

Kā hiēnas rieza kārās rīkles

Pēc manas kalsnās, sadilušās būtnes,

Un tā tālāk.

Velk brūnas skudras

Brūnu, tukšu čaulu,

Ko bērniem skrubināt,

Bet aukstā, baltā miglā

Vēl viens tauriņš balts

Un brīvs, un laimīgs,

Un tā tālāk.