JG redakcijai:
A. Ezergailis patiešām daudz runā un raksta, šķiet, cenšoties pakalpot latviešu tautas interesēm, nevairoties no pārmetumiem arī komūnistiskai iekārtai. Viņa rakstos sastopamas interesantas domas un novērojumi. Tomēr par nožēlošanu viņa JG 122. numurā iespiesto rakstu „Vai ir vajadzīga jauna trimdas nacionālpolītika” izlasot, rodas iespaids kā viņš dažreiz runā un raksta, kas tik iešaujas prātā, bez rūpīgas iedziļināšanās problēmu izpratnē un bez faktu pārbaudes. Viņš raksta: „Šinīs divās nedēļās (t.i. vācu armijas ienākšanas laikā no latviešiem) likvidētas gandrīz vai visas izpildu komitejas, apmēram ap septiņi cilvēki pagastā. Tā kā Latvijā ir 516 pagasti, pareizinot tos ar septiņi iegūstam ap 3600. Šī bija liela latviešu etniskās dzīves traģēdija.” Redzams, viņš aizmirsis pielikt pilsētu upurus.
Pēc manas pieredzes, ko redzēju un dzirdēju tajā laikā dzīvodams laukos (tuvākā un tālākā apkaimē) tas tā nenotika. Vispirms, tuvojoties vācu armijai izpildu komitejas vīri nebija kādi naīvi muļķa jēri, kas neapzinās, kas tiem draud. Tos par stāvokli informēja čeka, un tā gādāja, lai varētu tikt projām. Daži no tiem pievienojās sarkanarmijas frontes čekai. Tāpēc frontes čekai bija ļoti precīza informācija par tiem, kas varētu būt nelabvēlīgi sarkanarmijai. Aizdomīgos meklēja nesaudzīgi, pratināja un nošāva. Droši vien tādu upuru būtu bijis daudz, ja vācu armija nebūtu virzījusies tik strauji.
Dzirdēju par gadījumiem, ka sašutušie par ģimenes locekļu mocībām, nāvi čekas kambaros vai aizvešanu vainīgos nodevējus ir uzmeklējuši un uz vietas nošāvuši. Šādu gadījumu upuŗu skaits var būt (mazāk vai vairāk) ap desmit Latvijas mērogā.
Pēc sarkanarmijas atkāpšanās bija palikuši tikai nenozīmīgi komūnistu funkcionāri vai pa kādam ļoti rafinētam komūnistam, dažreiz pa vienam uz pāris pagastiem, izspiegošanai un komūnistu darbības koordinēšanai. Uz laukiem nejuta tikko ienākušās vācu armijas interesi par iedzīvotāju dzīves kārtību. Iedzīvotāji paši atjaunoja pagastos valdīšanu un policiju, kas aicināja bijušos aizsargus un citus pašaizsardzības grupu veidošanā. Pret komūnistisko terroru atsaucība bija liela, tika gūstīti palikušie komūnistu aktīvisti un ar tiem sākumā bija pārpildītas policijas un iecirkņu arestu telpas. Arestētie netika šauti, bet tika nopratināti un nozvērināti vairs nenodarboties ar komūnistiskām aktīvitātēm. Tos palaida brīvībā, izņemot gadījumus, kur pamats bija aizdomām, ka arestētie bijuši iniciatori iedzīvotāju mocībām vai nāvei. Drīz, t.i. pēc pāris nedēļām Gestapo pārņēma uzraudzību pār latviešu policiju, un arestētie par polītiskām aktīvitātēm kļuva pilnīgi atkarīgi no Gestapo, t.i. tos latviešu policija nevarēja atbrīvot bez Gestapo atļaujas.
A. Ezergaiļa aprakstītajās divās nedēļās manā un kaimiņu pagastā neviens netika nonāvēts. Izziņas man nav, bet iespējams un ticu, ka tamlīdzīgi bija daudzos pagastos. Bez šaubām ar izņēmumiem.
Naukšēnietis
Ezergaiļa piebildes
Manas atmiņas par šīm divām nedēļām zināmās kontūrās saskan ar Naukšēnieka novērojumiem. Pievienojos viņam, ka komūnistu provokācija pret pārējiem latviešiem bija bezgala liela, bet mūsu domas šķiŗas, vai šinīs divi nedēļās latvieši pārvarēja vai paļāvās šai provokācijai. Naukšēnietis it kā saka, ka latvieši bijuši daudz saudzīgāki pret komūnistiem nekā Gastapo vīri, kuŗi pārņēma kontroli pār ieslodzītajiem pēc kādām divām nedēļām. Pēc manām ziņām bieži notika pilnīgi otrādi. Tie komūnisti, kas vienādi vai otrādi nokļuva vācu arestā, bieži pēc pusgada vai gada pārnāca mājās. Naukšēnietis saka, ka visā Latvijā nošauto skaits bijis desmit. Šobrīd man vēl nav iemesla manu aplēsi mainīt. Ceru, ka Naukšēnietis turpinās interesēties par šo problēmu un mani informēs par saviem turpmākiem novērojumiem.
VĒSTURES PAZEMĒ
E.B. no Fīniksas (Laika 12. janvāŗa num.) mani kritizē par nezinātnisku izrunāšanos. E.B. raksta: „Prof. Andrievs Ezergailis ir zinātnieks, bet šķiet, ka šoreiz viņš Latvijas vēstures pazemē ir nokāpis ar sētas mietu rokās un tik dragā.”
E.B. ir tiesa, ka JG 122.numura rakstā „Vai ir vajadzīga jauna trimdas nacionālpolītika” patiešām biju nokāpis Latvijas vēstures pazemē. Gribu vienīgi protestēt par to, vai tas bija sētas miets, ar kuŗu dragāju.
Minētajā JG rakstā es runāju par dažādiem momentiem mūsu 20. gs. vēsturē, kuŗos notikusi masveida latviešu iznīcināšana, Kā vienu no šiem brīžiem es piesaucu 1941. g. jūliju/augustu pēc vāciešu ienākšanas Latvijā, kad latvieši nošāva lielu skaitu latviešu komūnistu, puskomūnistu un iesarkanu līdzskrējēju. Kā emigrācijas latvieši zinās, šis nav moments, kas pie mums būtu bijis jebkad diskutēts. Neviens par šiem latviešiem vēl nekad nav interesējies un trūkst arī statistikas. Nošauto cilvēku skaitu neviens nezina, pat aptuveni nezina. Ir tiesa, ka daudzos pagastos nenošāva nevienu, no citiem komūnisti aizlavījās uz Padomiju. Mūsu pagastā tika nošauti deviņi, kaimiņu pagastā divi. Bez tam ir arī zināms, ka dažās pilsētās un miestos cilvēku likvidēšana bija daudz plašāka. Saka, ka Rīgā nošauto skaits sniedzies vairākos simtos.
No vēsturnieku viedokļa šī ir visai intriģējoša problēma − nesens notikums, bez gala daudz tā laika līdzgaitnieki vēl dzīvi, bet datu nav nekādu. Mana aplēse, skatoties no statistiskā viedokļa, bija visai rupja, droši vien pat nepieņemama. Bet vēsturnieks nav statistiķis. Vēsturniekam ir jāiet tālāk nekā statistiskie „fakti” vien ļautu. Attiecībā uz šo problēmu Latvija līdzinās senvēstures pilsētai, par kuŗas eksistenci mums liecina pāris lauskas un sabrucis skurstenis. Statistiski šīs lauskas ir nenozīmīgas, bet tas nenozīmē, ka archaiologi uz šo lausku pamata nevarētu nākt klajā ar tālejošiem secinājumiem par aizvēsturisko pilsētu.
Par šo latviešu iznīcināšanu 1941. g. jūlijā/augustā man bija vairāk nekā lauskas vien, jo es zināju, cik cilvēkus nošāva manā un dažos kaimiņu pagastos. Bez tam par šo problēmu emigrācijas gados esmu sarunājies ar daudziem ļaudīm. Numurs 7 likās bija tas visbiežāk atkārtotais skaitlis. No archaioloģiski vēsturiskā viedokļa mana metode, domāju, bija pat visai izsmalcināta. Numuru 7 es pareizināju ar 516, t.i. pagastu skaitu Latvijā, kas tad noveda pie mana secinājuma, ka 1941. g. jūlijā/augustā nošauti ap 3600 latvieši. Savā aplēsē es neieskaitīju ne pilsētās, ne miestos nošautos. Teiksim, ja Rīgā būtu likvidēts ap 200, tad tas atsvērtu 30 pagastus, kuŗos nenošāva nevienu. Latvijā bija ap 60 pilsētu un vairāk nekā 100 ciemu, kur šis varas pārejas moments bieži nokārtojās savādāk nekā pagastos. Pilnīgi pieļauju, ka mans aprēķins ir kļūdains, bet tas nenozīmē ka mans skaitlis būtu par augstu. Daži cilvēki pēc mana raksta parādīšanās ir teikuši, ka mana metode ir bijusi aplama, bet skaits par zemu. Citi ir teikuši gluži pretējo.
Drīz būs jau 40 gadi pagājuši kopš tām dienām. Domāju, tas ir pietiekami ilgs laiks, lai mēs kaut kādu patiesību par 1941. g. jūlija/augusta notikumiem rekonstruētu. Ja kāds tautietis gribētu parādīt, kā to precīzāk izdarīt, būšu vienmēr gatavs mācīties. Nekas nav iegūts izliekoties, ka nebūtu nošauts neviens.
Vairākkārt esmu mēģinājis par šo problēmu iegūt informāciju no Padomju Latvijas. Domāju, ka viņiem vajadzētu būt skaidrība par šo lietu, jo nošautie bija galvenokārt komūnistu partijas biedri. Bet līdz šim neko neesmu saņēmis. Man ir aizdomas, ka šī statistika tiek slēpta ar nolūku. Ja nu padomju iestādēm šinī jautājumā būtu ko slēpt, nedomāju, ka emigrācijas latviešiem būtu jāuzvedas līdzīgi.
Mēs zinām, ka padomju propaganda kopš kaŗa beigām šo latviešu likvidāciju ir sajaukusi ar žīdu likvidāciju Latvijā. No latviešu nacionālā viedokļa, domāju, būtu pareizi to atsijāt.
Būšu pateicīgs visiem tautiešiem, kas man palīdzēs šo statistisko un morālo problēmu noskaidrot un atšķiŗot. Ja kādam būtu informācija par nošauto latviešu komūnistu skaitu jūsu vai kādā citā pagastā, pilsētā vai miestā, lūdzu sūtiet to man. Man galvenokārt interesē latviešu nošaušana, bet ja jūsu novadā šinī pārejas posmā latvieši uz savu roku būtu nošāvuši arī kādu žīdu vai čigānu, tad arī tādu informāciju es uzkrātu. Visu informāciju koordinēšu un nodošu tautas zināšanā. Mana adrese: Dept. of History, Ithaca College, Ithaca, NY 14850, U.S.A.
Andrievs Ezergailis
JG 25 gadu laikā ir devusi iespēju visiem redzamākiem latviešu sociāldemokratiem un viņu atvasēm brīvi izteikt savas domas un kritiku JG slejās. Taču 1977. gadā LSDSP organs Brīvība sāka izplatīt baumas, it kā JG redakcija liedzot iespēju Dr. R. Ekmanim publicēties Jaunajā Gaitā. (Skat. R. Ekmaņa š.g. sākumā Ziemeļkalifornijas Apskatā publicēto paskaidrojumu, kuŗu Brīvība nav atradusi par vajadzīgu publicēt un JG redakcijai atvainoties.) Vēl lielāks pārsteigums bija, ka no apgāda „Ceļinieks” padomes priekšsēža Dr. A. Oltes publicēšanai nosūtītās vēstules Brīvība 1980. g. 3. num. iespiedusi tikai 3 rindas starp 100 rindu gaŗiem kommentāriem.
Sniedzam Brīvības nepublicēto vēstuli.
LSDSP Izdevuma Brīvība redakcijai:
Gribu piebilst dažus vārdus pie A. Baloža raksta Brīvības 1979. g. decembŗa numurā, jo šinī rakstā ieviesušās daudzas faktuālas kļūdas. A. Balodis, būdams Zviedrijā, protams, nezina, kas notika Jaunās Gaitas dienās Toronto, Kanadā.
Šīs dienas bija domātas kā apgāda „Ceļinieks” godinājums un atzinība L. Zandbergam un J. Bieriņam par divdesmit gadu ilgo darbu Jaunās Gaitas redakcijas vadīšanā. Un kā tādas tās arī notika.
„Ceļinieka” vadības un redaktoru un autoru sanāksmē nebija nekādu diskusiju par „sadarbības līniju”, jo tā eksistē tikai A. Baloža fantāzijā. Bija gan pārrunas par Latvijas autoru publicēšanu Jaunajā Gaitā. Nebija neviena sanāksmes dalībnieka, kas teiktu, ka šo autoru publicēšana būtu pārtraucama.
Neviens sanāksmē arī nespēja atgādināt „Zandbergam agrākos lauztos solījumus,” jo tādu vienkārši nav. Tāpat „maza aktīvistu grupa manipulē Jauno Gaitu” tikai satracinātajās A. Baloža smadzenēs. Jaunās Gaitas redakcija ir tik plaša un profesionāli augstvērtīga, ka tā vienkārši nav manipulējama, pat ja L. Zandbergs to arī vēlētos. Katram redaktoram ir viena balss un noteikts profesionāls uzdevums vai nodaļa redakcijā. Jaunās Gaitas abonentu skaits turpina pieaugt, it kā par spīti A. Baloža pūlēm.
Tikdaudz par raksta divām pirmām rindkopām. Liekas neticami, ka raksta pārējo daļu ir sacerējis A. Balodis, kas esot viens no labākajiem latviešu nacionālo interešu aizstāvjiem.
Esmu Brīvības abonents. Jāatzīstas, ka mani visvairāk uztrauc un apbēdina Brīvības redakcijas izrīcība ar faktiem par Jaunās Gaitas dienām Toronto. Toronto ir brīva pilsēta, un Brīvībai vajadzētu būt bijis pa spēkam pārbaudīt A. Baloža „faktus” pirms to publicēšanas. Kā nu es, Brīvību lasot, lai vairs ticu Brīvības ziņām no Rīgas? Vai šīs ziņas arī pirms publicēšanas tiek izvērtētas ar tādu pašu rūpību un pēc tāda paša patiesības standarta kā A. Baloža Toronto ziņas?
Prof. Dr. Andrejs Olte, „Ceļinieka” padomes priekšsēdis
1980. g. 23. februārī
DAŽOS VĀRDOS
Čikāgas Ziņas publicējušas garāku Paulīnes Zalānes ievadrakstu 1980. g. febr. numurā. Sniedzam divus fragmentus:
TAUTAS garīgās dzīvības saglabāšanā nedrīkstam novērtēt par zemu to devumu, ko snieguši tagadējās Latvijas izcilākie dzejnieki, rakstnieki, komponisti u.c. mākslinieki. Palasiet viņu darbus! Ieklausaities viņu rūpē par tautu! Tad būs jānokaunas par tiem zaimiem, kas kā nezināšanas un nedomāšanas sekas nākuši no šīs puses. Paprasiet, ko par viņiem domā tauta dzimtenē. Dzimtenes ļaudis jums izbrīnā pajautās pretī: „Kas būtu noticis, ja visus šos gadus mūsu rakstnieki nebūtu rakstījuši, mūsu komponisti komponējuši? Vai jums vēl nav skaidrs kas nāktu šī tukšuma vietā? Mūsu jaunatne dziedātu krievu „častuškas,” ja nebūtu Raimonda Paula dziesmu. Un nedrīkstam šķirot tautas sargus un tautas nodevējus pēc partijas biedru kartēm. Domātāji latvieši dzimtenē apskauž lietuviešus, kas ar partijas biedru kartēm ir pratuši un spējuši nosargāt pietiekami varas un iespaida pašu tautas rokās. Vai gan pats Kristus nav teicis’: „Esiet gudri kā čūskas.” Un latviešu dzejnieks saka: „Tīra mana dvēsele slēpdamās.”...
...CAURMĒRA DZIMTENES APCIEMOTĀJS satiekas ar apm. 50-100 cilvēkiem. Ja visi, kam iespējams, brauktu mēs aizsniegtu visu tautu. ...
