Lalita Muižniece
FRAGMENTI NO
MELITAS PIEDZĪVOJUMIEM RĪGĀ
Melita stāvēja uz pontona tilta.
To viņa sev bija apsolījusi: pāriet kājām pāri Daugavai. Viņa bija apsolījusi sev vēl šo to. Piemēram:
Uz zooloģisko dārzu viņa neaizgāja. Mežaparku arī neizstaigāja. Bet uz tilta stāvēja.
Lejā upe bija brūna un strauja. Kā grāvji pavasarī. Melita pārliecās margām. Tādā var noslīkt viegli, to viņa saprata un domāja par Austru. Ja tu nebūtu noslīkusi, tu būtu veca tagad. Diez kāda. Bet varbūt mirusi vēlāk. Un ja tā, tad tevis tagad būtu daudz mazāk. Nu tu paliki. Blakus Ziemeļniekam un Čakam. Jo: tu nomiri īstajā laikā. Bībelē teikts: dzimsti īstā laikā. Bells par to uzrakstīja veselu grāmatu. Ar miršanu ir tas pats.
Melita stāv, pārkārusies pār margām, rokas sabāztas kabatās. Vējš purina viņas mēteli un matus. Tad viņa atliecas un pagriežas pret pilsētu: pret mūŗiem, pret torņiem, pret - jā, arī pret plakātiem. Ar plakātiem ir tā: te tie ir, un te to nav. Vai pareizāk: te ir vieni, te atkal citi. Ar torņiem ir citādi. Par tiem stāsta teikas no vecvecvecvecvecvectēvu laikiem un vēl tālāk, no viņu vecvecvecvecvectēvu.
Melitas rokas vēl aizvien ir mēteļa kabatās, vējš vēl arvien purina viņas matus un mēteli.
Es atnācu, viņa klusi saka pilsētai aiz ūdens. Vai tu mani pieņemsi?
Tūkstošgadīgā sieva purina vējā savus sirmos dakstiņus.
Nu, mīļā, viņa beidzot saka. Tu aizskrien uz trīsdesmit gadiem, un man tevi vienkārši jāņem pretī, ko? Just like that! (Viņa savā gaŗajā mūžā bija diezgan dzirdējusi visādas pasaules valodas un labprāt izmantoja izdevības paspīdēt ar savām zināšanām un sakariem). Tādi jūs man esat: skrienat un nākat. Un man jūs visus jāpieņem.
Nu, nu, tāpēc jau nav jāraud. Še, noslaukies! Torņi pasvieda Melitai vēja lakatu, tas susināja Melitas vaigus un kaklu, kamēr viņa pati brīnījās: viņa nemaz nezināja, ka tie bija gluži slapji.
... es tev Rīga, lieku cilpas, skaties, blēde, neiekļūsti tajās cilpās, tā kā todien sirdī iekriti man pēkšņi, un es nezinu, vai bij tas netīšām vai tīšām.
Tās ir Ojāra rindas. Melitai tās ieskanējās ausīs cauri vējam.
Nu nāc vien, nāc, pilsēta pamirkšķināja ar Pēteŗa gaiļa apzeltīto aci. Gan jau satiksim.
* * *
Zīmē virs durvīm bija rakstīts: CENTRĀLAIS ANTIKVARIĀTS. Tā bija vieta, kur varēja dabūt lietotas grāmatas. Arī tādas, ko citur Rīgā nevarēja dabūt.
Melita priecīga gāja iekšā. Ieraudzīja: Eglonu, Belu, Ezeru. Un veselu plauktu pilnu pirmskaŗa grāmatu. Uz tām Melita mēģināja daudz neskatīties, viņa zināja, ka ir aizliegts tās izvest un tāpēc, drošs paliek drošs, lai nekristu kārdinājumā. ---
Pārdevēja, glīta, patīkama izskata pusmūža dāma, nesteidzās ar apkalpošanu, un Melita vienā mierā varēja pētīt plauktu. Beidzot viņai izdevās piesaistīt pārdevējas uzmanību.
Es gribētu, lūdzu, Eglona Stāstus un Bela Izmeklētāju, teica Melita.
Pārdevēja izņēma grāmatas no plaukta, pašķirstīja, noteica: 69 kapeikas, un sāka grāmatas tīt. Melita deva viņai naudu.
Pārdevējas seja saviebās. Jāmaksā ir pie kases, viņa teica tik skarbi, ka tas izklausījās pēc uzbrēkšanas. Melita paskatījās apkārt, bet kasi neredzēja.
Kur lūdzu IR kase? Melita vilcinādamās prasīja.
Ne jau šeit! Tur! pārdevēja izgrūda un pameta ar galvu uz telpas aizmuguri.
Melita mēģināja pasmaidīt, bet pati juta, ka tas negrib visai labi izdoties. Piedodiet, viņa teica. Šī ir pirmā reize, kad es iepērkos ... Rīgā ... un gāja uz veikala aizmuguri, kur aiz telpas sadalītāja patiesi bija kase.
Pie kases bija jāpasaka summa, par kādu gribēja iepirkties, jāiedod nauda un jāsaņem zīmīte, kas liecināja, ka šī summa samaksāta, tad zīmīte jāaiznes atpakaļ pie grāmatu letes, jānodod un jāsaņem savs pirkums.
Šāda kārtība bija gandrīz visos veikalos; lai kaut ko nopirktu, bija jāstāv trīs rindās. Kad Melita par to brīnījās, citi brīnījās par viņu. Kā, viņi teica, tu taču nedomā, ka vajadzētu ieiet veikalā, iedot savu naudu, paņemt savu iepirkumu un iet projām? Ko tad mēs ar visu to brīvo laiku darītu? Patiesībā Melita tieši tā domāja, bet apjautusi, ka tiek zobota, neteica nekā.
* * *
Melita peldēja pilsētas kanālā. Tā to arī sauca: Pilsētas kanāls. Tas sākās Daugavā pie tirgus – vai varbūt tur beidzās, ar kanāliem ir grūti pateikt, kur tiem sākums, kur gals – , apgāja apkārt Vecrīgai, caur pilsētas apstādījumiem, gaŗām operai vienā pusē un universitātei otrā, cauri Bastejkalnam, cauri Kronvalda dārzam un tad pie ostas iepretim Ķīpsalas ziemeļu galam atkal savienojās ar Daugavu. Kādreiz tas bijis Rīgas nocietinājumu grāvis.
Melita izlikās, ka ir gulbis. Savu slaido kaklu viņa bija izstiepusi augstu, balto kostīmu uzbužinājusi, gaŗās kājas ievilkusi un bija patiesi grūti atšķiŗama no īstajiem gulbjiem, kas, starp citu, gluži mierīgi peldēja Melitai blakus, ne no viņas vairīdamies, ne arī uzbrukdami.
Kanāla malās viscaur bija apstādījumi. Vienu daļu no apstādījumiem ar maziem pakalniņiem sauca par Bastejkalnu. Tas esot vienīgais no Rīgas „-kalniem”, kur arī esot kāds kalns; zem tā puķu dobēm un kokiem un krūmiem guļot sagāzti vecie Rīgas mūri.
Blakus puķu dobei gulēja vīrietis. Tas mēģināja piecelties. Iegrūdis roku puķēs, viņš sagrāba pilnu sauju leduspuķīšu un, izrāvis tās ar visām saknēm, atradās atkal guļus. Apjucis viņš pacēla roku ar puķēm pie acīm, apgrieza otrādi un ilgi pētīja puķu saknes. Tad, pazvēlies sāņus, lūkoja tās iebakstīt atpakaļ zemē. Puķes ļengani sagulās dobē, un vīrietis nopūzdamies atšļuka atpakaļ guļus.
Melita domāja: vajadzētu brist malā un palīdzēt vīram piecelties. Bet nule viņš atkal rāmi un apcerīgi lūkojās zilajās debesīs, kas, kā Melitai rakstīja vēlāk no Rīgas – bija padzinušas mākoņus un lietu tieši tās divas nedēļas, kad viņa tur atradās, un Melita nolēma viņu netraucēt un peldēja tālāk.
Zaļie krasti slīdēja gaŗām, daži sarkankaklautaini bērņuki pakaisīja viņai maizes drusciņas, un viņa bezmaz būtu aizmirsusi, ka nav gulbis ĪSTENĪBĀ. Bet divi studenti, patiesībā students un studente viņai to atgādināja.
Paskat uz to tur, meitene teica, rādīdama uz Melitu. Paskat, ir jau rudens, un tam tur vienam aizmirsuši apgriezt spārnus.
Varbūt tas ir no gāju putniem. Pieklīdis, puisis atteica.