Jaunā Gaita nr. 128, 1980

 

J. Purviņš Jurjāns

SOCIĀLISMA NĀKOTNE

 

Par modernā, sekulārā sociālisma sākumiem varam uzskatīt rūpniecības revolūcijas laikmetu Eiropā. Šai laikā, sakarā ar mantu ražošanas procesa pārmaiņām, sabiedrībā radās plašāka apmēra netaisnības, par ko tad runāja un rakstīja cilvēki, kas bija ieinteresēti nepareizības novērst.

Tā kā rūpniecība visātrāk attīstījās Anglijā un arī Francijā, tad šajās zemēs sociālās taisnības meklējumi bija agrāki kā pārējā Eiropā.

Šī laikmeta centieniem bija raksturīgs to pasaulīgums jeb sekulārisms. Tie bija attālinājušies no Kristus un seno praviešu taisnības atziņām, kas bija aizstātas ar pašu cilvēku idejām.

Vārds sociālists pirmoreiz lietots 1826. gadā Anglijā žurnālā Kooperatīvs, apzīmējot Roberta Ovena (Owen) piekritējus. Francijā tas ierodas 19. gs. trīsdesmitajos gados, apzīmējot grāfa Sen Simona (Saint Simon) piekritējus. Anglijā Ovena sekotāji četrdesmito gadu sākumā oficiāli pieņēma nosaukumu sociālisti.

19. gs. vidū vārds sociālisms jau plašāk lietots visā Eiropā. Ar to apzīmēja Sen Simonu, Čārlzu Furjē (Charles Fourier), Robertu Ovenu un līdzīgus filozofus un to simpatizētājus. Kad Ovens un viņa sekotāji īstenoja sociālisma teorijas praksē, tās kļuva vairāk nekā dzīves filozofija.

Jāatzīmē, ka Sen Simonu un Furjē nevaram uzskatīt kā absolūti sekulārus sociālistus, jo viņu ideoloģijās daudzreiz reliģiski elementi.

Šie pirmie ideologi, pētījot vēsturi, atrada radnieciskas filozofijas jau senāku rakstnieku darbos: Platona Republikā, Tomasa Mora (Thomas More) Utopijā, Tomaso Kampanellas (Tomasso Campanella) Pilsēta saulē, Džerarda Vinstenlija (Gerrard Winstanley) Brīvības likumos un citos.

Ejot atpakaļ vēsturē, sekulārie sociālisti savu sarakstu pagarināja ar senās Spartas un Krētas likumdevējiem. Kad pie saviem priekštečiem viņi pieskaitīja 18. gs. rakstniekus un filozofus, kas bija sagatavojuši ceļu franču revolūcijai, un angļu agrārreformātorus, saraksts kļuva vēl garāks.

Mūsu dienās viņu pēcteču sevišķi daudz, jo pie tiem pieskaitāmi visi tie sekulārā sociālisma ideologi, kas nākuši klāt pēc 19. gs. vidus līdz pat mūsu laikiem. Šai pēdējā sarakstā tad arī atrodam Kārli Marksu, Frīdrichu Engelsu un daudzus citus jaunāko laiku pārstāvjus un fanātiķus.

Sekulāro sociālismu ir grūti precīzi definēt, jo tam daudz un dažādu novirzienu, kas bieži viens otram pilnīgi pretstatā. Reizēm šie novirzieni pat asā kaŗa stāvoklī cits ar citu.

Sevišķi liela atšķirība mūsdienās starp Rietumu un Austrumu reprezentantiem. Arī pašu rietumnieku un austrumnieku vidū ir šķelšanās, kā to redzam ar Zviedrijas, Dienvidslāvijas, Anglijas, Padomju Savienības un Ķīnas pārstāvjiem.

Sociālā taisnība sekulāriem sociālistiem dažādās sabiedrībās un tautās ir dažāda. Bieži vien, kas vienā zemē vienam sociālistam ir taisnība, citā zemē citam sociālistam − netaisnība.

Liela nevienprātība valda par definīcijām, prioritātēm un metodēm. Strīdus objekti ir personas un privātīpašuma tiesības valstī, ražošanas līdzekļu piederība, naudas saimniecība un citi sabiedrības fainomeni kā iekšēji, tā starptautiski. Par domstarpībām liecina viņu daudzās internacionāles, manifestācijas un platformas.

Kas sekulārā sociālisma ideoloģijām ir kopējs? Kā jau vārds sekulārs norāda, pirmais kopējais faktors ir, ka Radītājs šo ideologu pasaules skatījumā neieņem centrālo vietu ne indivīda, ne sabiedrības dzīvē.

Daži sociālisti Radītāju pat pilnīgi noliedz. Šai vietā atrodam pirmo pretstatu JHVH (Radītāja) praviešu pasaules skatījumam.

Kā nākošais kopējais faktors dažādo novirzienu sekulārā sociālisma pārstāvjiem ir īpašība pārvērtēt cilvēka dabu jeb dabiskās tieksmes. Ar nepareizu cilvēka dabas novērtējumu sirga gandrīz viņi visi, sākot ar Robertu Ovenu un beidzot ar Kārli Marksu.

Šai ziņā varam atzīmēt otru pretstatu praviešu pasaules skatījumam. Pravieši bija reālisti. Viņi skatīja cilvēku tādu, kāds tas ir ar visām viņa vājībām, trūkumiem, tieksmēm un daudzreiz ļauno dabu.

Illustrācijai šoreiz Jesajas brīdinājums: „Jūsu rokas asiņainas. Nomazgājieties, kļūstiet tīri, atmetiet ļaunumu manā priekšā un pārtrauciet darīt ļaunus darbus. Mācaities darīt labu, ievērojiet taisnību, atbrīvojiet vergus, nedarait netaisnību bērniem, kam nav tēva, aizstāviet atraitni!”

Tātad vispirms skarba patiesība par cilvēka dabu, un tikai pēc tam aicinājums ievērot sociālus taisnības principus. Tieši šī cilvēku dabas pārvērtēšana Eiropā bija traģiska tām tautām un sabiedrībām, kas pieņēma šo sekulāro ideoloģiju. Ja Rietumeiropas tautām šāda flirtēšana nebija tik iznīcinoša, tad vienīgi tā apstākļa dēļ, ka Kristus un praviešu patiesības bija iesakņojušās ļaužu sadzīves normās.

Austrumeiropā sekošana sekulārā sociālisma ideoloģijām izvērtās par lielu katastrofu ar daudzu bojā eju. Asiņainas rokas, netīri un ļauni cilvēki ar ļauniem darbiem dominēja to tautu vēsturēs, kuŗu sabiedrības daļa bija aizrāvusies ar šī pasaules skatījuma ekstrēmāko novirzienu.

Šo pagātnes notikumu gaismā redzam iezīmējamies nākotnes attīstību Eiropā un citos kontinentos. Cilvēkticības sociālisma territorijā, sevišķi pēc Ādolfa Hitlera nacionālsociālistiem, arvien sarūk. Liekas, ka pasaulē izkristallizējas divi sociālisma poli. Uz terroristu, barbaru polu virzās viena sabiedrības dala, uz JHVH (Radītāja) polu − otra.

Jau 19. gs. Anglijā radās pirmās kristīgo sociālistu kustības, ko vadīja priesteri Frederiks Moriss (Maurice) un Čārlzs Kingslijs (Charles Kingsley). Šīs kustības bija pamatā vēlākām demokrātisko sociālistu organizācijām Lielbritānijā. „Sociālisms, kas nozīmē mīlestību un brālību ikkatrā aktīvā sabiedrības nozarē, ir patiesībā vienīgais kristietības ārējais izpausmes veids”, raksta Anglijas strādnieku partijas vadītājs Lensberijs (Lansbury) 20. gadsimtenī.

Sevišķi raksturīga Anglijai un kristīgās ticības ietekmei ir fābiāņu kustība. Tā sākās 1884. gadā un savu vārdu ņēma no Romas ģenerāļa Fābija Kunktātora, kuŗa izvairīšanās un nogaidīšanas stratēģija pret spēcīgāku ienaidnieku deva viņam kaŗa nobeigumā uzvaru.

20. gs. otrā pusē kristīgas sociālistu partijas ir Beļģijā, Lichtenšteinā, Luksemburgā, Vācijas Federālā Republikā un droši vien arī citās valstīs. Daudzi valsts un saimnieciskās dzīves vadītāji, analizējot vēsturi, par jaunu atklāj Kristus ziņoto principu nepieciešamību cilvēku un valsts sadzīves likumos.

Viens no mūsdienu tīrākajiem un stabilākajiem kristīgā sociālisma paraugiem ir dievbijīgo huterītu kolonijas Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Huterītu kolonijas, ļaužu vienvietas apmetnes, ar savu 100 gadu vēsturi ieņem pirmo vietu pasaulē, skatoties no taisnīgas materiālo līdzekļu sadales un dabīgā pieauguma (dzimstības). Huterītu un daudzu līdzīgu sabiedrību saimnieciskā dzīve balstās uz Tēva sūtīto ziņnešu vārdiem: „Un viņi pārdeva savus īpašumus un mantas, daloties (brīvprātīgi) ar citiem, kam bija nepieciešamība.” Šī notikuma gars ir pravietisks nākotnes sociālismam.

Latviešu sabiedrībā līdz šim sociālisms pazīts šaurā bazē. Vienā posmā tas zināms kā cīņa pret muižniecību un baznīcu (muižas sabiedroto), vēlākā posmā kā strādnieku šķiras kustība, kā kaut kas radniecisks komunismam (terroristu sociālistiem). Citiem tas atmiņā kā demokrātiskās Latvijas polītiska partija. Mūsdienās tas lokāli jaušams kā cīņa pret Maskavas ielikteņiem Latvijā un to dogmām.

Kas kopējs šādai sekulārsociālistu cīņai ir, teiksim, ar Meksikas laukstrādnieka cenšanos pēc labākas dzīves? Ejot no vienas šauras bazes uz nākamo, ir radies apsīkums. Ar to piemeklēti nav tikai latviešu sekulārie sociālisti.

Kādam mūsu vēsturniekam ir pārmests, ka viņš rakstījis: „Krieviem piemīt spēja definēt cilvēces mērķus visplašākos augstumos un dziļumos.” Kāpēc pārmetums, kāpēc ne pateicība? Iespējams, ka vēsturnieks mudina definēt latviešu sabiedrības mērķus uz plašākas un dziļākas bāzes. Dažreiz sacensība ir derīga.

Kāda iespēja pastāvētu, ja latvieši varētu izteikt cilvēces mērķus no universa visaugstākā spēka perspektīvas? No šādas pozīcijas ir priekšrocība pacelt gaismu pār to, kas, sniedzoties pēc plašākiem un dziļākiem mērķiem, ieslīdējis cilvēces ļaunāko dziņu mijkrēslī.

Ja sociālismam ir pozitīva nākotne, tad ne sekulārā nozarē. Pozitīvu un svētību nesēju sociālismu redzu kā taisnīgu ļaužu sadzīvi, kas pamatojas uz JHVH praviešu un Kristus dzīves veida, atziņām un redzējumiem.


Jaunā Gaita