Kanadas laikraksti ziņoja, ka pasaules slavenais vijolnieks Jehuda Menuhins spēlējis koncertu Abotsforda cietuma klausītājiem. Menuhins uzskata mūziku arī kā terapiju krimināli vājprātīgiem ieslodzītiem. Kā piemērotāko mūziku viņš uzskata Korelli, Haidnu, Bachu un Bartoku.

Šī nav pirmā reize. 20. gadu beigās Amerikas slavenā Sing-Singa cietumā uzstājās arī lielais krievu dziedonis Fjodors Šaļapins. Viņa repertuārs parasti bija loti populārs un vienāds. Bez slavenās „Blusas” viņš ļoti bieži dziedāja Volgas strūdzinieku dziesmu „Ei uchņem”. Amerikāņu katordznieki taktī kratījuši savas važas un piedziedājumu dziedājuši līdz. Nav, protams, ziņu, vai kāds trimdas ansamblis vai solists būtu kādus savus tautiešus iepriecinājuši „aiz restēm.”

 

*

Visumā bēdīgi mums iet ar mūzikas kritikām. Ir vēl palikuši daži pašaizliedzīgi cilvēki, kas pēc latviešu koncerta noklausīšanās vēl spējīgi to aprakstīt presē. Šīs kritikas parasti ir svinīgi nopietnas, pamācošas un to virsraksti ir ļoti lepni: „spīdošs koncerts”, „vienreizējs koncerts”, „cerīgs koncerts” utt. Tiktāl labi, kaut arī vienu otru reizi derētu vairāk informācijas, piem., kas dziedāja, ko dziedāja, kāpēc dziedāja. Kā patīkams pārsteigums laikraksta Latvija š.g. 8. marta numurā paspīd V. Mellakaula kritika par kādu koncertu Anglijā. Te lasām pavisam svaigus kommentārus par vecām dziesmām, tāpat atklājam daudz labas informācijas par koncerta norises apstākļiem. Kritiku še citēju nesaīsinātu:

 

 

 

Pieredzējušie rīkotāji tātad balli laida pa priekšu, pēc tam koncertu. Kāpēc gan ne? Ja jau var būt koncerts-balle, var arī būt balle-koncerts. Tāpat pavisam jauna informācija ir par A. Kalniņa dziesmu „Biķeris miroņu salā”. Izrādās, ka tajā risinātas alkoholiķu problēmas. Visai revolucionāra ir doma resp. divdomība par ilgām pēc dzimtenes vai ... meitenes. Lielākos laurus atkal ir plūcis Žilinskis , bet izjusti vienība dziedājusi „Guļu, guļu”. Vakars tomēr turpinājies, jo spēlējuši „šamie”.

 

*

Dažos vārdos gribētu pieskarties kādam ievērojamam pianistam Mauricijam Pollini, kas savu karjeru iesāka 60. gadu sākumā, uzvarot Šopēna konkursā Varšavā (78 dalībnieki). 18 gadu veco jaunekli tomēr neapmulsināja agrie panākumi un slava. Gluži otrādi. Viņš atgriezās Milānā, turpināja savas studijas gan mūzikā, gan filozofijā, gan šachā. 70. gadu sākumā viņš atgriezās aktīvā koncertturneju dzīvē, tāpat skaņu plašu ieskaņošanas darbā. Pašlaik viņš ir viens no pasaules ievērojamākiem pianistiem. Viņa technika ir apbrīnojama. Ļoti raksturīgs apstāklis ir tas, ka viņš daudz spēlē arī tagadnes mūziku, piem., Vēbernu, Šēnbergu, Bulēzu, Stokhauzenu un arī Nono. Pēdējais ir viņa personīgais draugs. Šinī draudzības ielokā redzam arī latviešu komponistu Gundari Poni.

Pollini kādreiz nonāk domstarpībās ar t.s. pirmo rindu publiku. Par modernistu atskaņošanu viņš ir saņēmis svilpienus. Kādā citā reizē, spēlējot Stokhauzenu, pianistam jānoliek elkoņi uz klaviatūras un jātur 30 sekundes. Pirmo rindu dāmas čukstējušas: „Ak, cik viņš ir noguris!”

Pielietojot romantisku atkāpi un zināmu vēsturisku parallēli, jāpasmaida par kādu gadījumu 20. gados Rīgā, kad Em. Dārziņa dziesmas dziedājis profesors Pauls Sakss, Pienākusi kārta dziesmai „Mana laime” (Helgi), kur pēdējās rindas skan šādi:

Pie tavas krūts kad miršu,
tā mana laime būs.

Profesoram mazliet sajukuši vārdi, un viņš dziedājis:

Pie manas krūts kad mirsi,
tā tava laime būs.

No pirmās rindas atskanējis čukstiens: „Fui, cik iedomīgs!”

Atgriežoties pie Pollini, jāpiezīmē, ka viņš vienmēr nopietni vingrinās koncertiem. Draugi noskatījušies, ka viņš tad sēdot pie aizvērtām klavierēm, uz kuŗām novietots šacha galdiņš ar figūrām. Viņš ļoti intensīvi spēlējot pats ar sevi. Arī latviešu mūziķi ir bijuši ievērojami šachisti, piem., Emīlis Melngailis bija meistars, tāpat loti izveicīgs šacha spēlē bija Jēkabs Vītoliņš un Jēkabs Poruks.

Imants Sakss