DZEJOĻU GRĀMATA PAR PRETSTATIEM

Imants Ziedonis. Caurvējš. Dzeja. Rīgā: Liesma, 1975. 136 lp. 55 kap.

 

Atveŗam grāmatu, kuŗā sakopoti no 1970. līdz 1974. g. sacerēti darbi. Lasām pirmo dzejoli. Vai par vēju un nemieru? Nē, dzejolis stāsta par laika apstāšanos un par tādu klusumu un mieru, kad pat ziedlapiņas nebirst. Nejauša sagadīšanās vai apzināts kontrasts? Atsevišķais gadījums nav tik svarīgs. Nozīmīgāk ir, ka visu krājumu var lasīt kā dziesmu par pretstatiem, par dzīves dubultajām patiesībām.

Teze un antiteze nav jauni jēdzieni Ziedoņa dzejā. Vārdā nosaukts šis vecais filozofiskais pāris parādījās grāmatā Es ieeju sevī, kas izdota 1968. g. Tas bija laikā, kad Ziedoņa dzeja pārorientējās no sabiedriski ideoloģiskas tematikas uz individuālākiem apcirkņiem. Dzīves pretrunas nu vairs nebija ideoloģiski atrisināms uzdevums, bet viens no pamatnosacījumiem, ar ko mums visiem jādzīvo.

Caurvēju lasot, viens no pirmajiem iespaidiem ir daudzpusība, temu bagātība. Un tā pa lielākai daļai ir piesātināta bagātība. Solis no agrāko gadu dzejas līdz Caurvēja izteiksmes intensitātei ir liels. Nav šaubu, ka Ziedonis ar šo grāmatu ir sasniedzis savas dzejas brieduma pakāpi.

Salīdzinājumā ar iepriekšējiem krājumiem Caurvējā ir vairāk tumšās krāsas. Ieiešana sevī, dažkārt pieminēta kā simbols ne tikai Ziedoņa, bet ari citu Latvijas dzejnieku ievirzei sešdesmito gadu beigās, ir vedusi dziļumā. Kas šādu ceļu gājis un naktī un vientulībā ieskatījies, tam vairs neder gludi vienkāršojumi un viegli gūts optimisms.

Kādā 1975. gadā publicētā Ziedoņa esejā*) var atrast vairākus pavedienus, kas ved uz Caurvēju. Šī eseja stāsta par Raini un viņa "galu un sākumu", bet reizē arī par Ziedoni pašu. Viens no esejas motīviem ir aicinājums nemest laipu pāri naktij, bet tai cauri staigāt. Par to, kas caur nakti ejot redzēts, Caurvējā ir daudz liecību.

 

***

Jo tuvāk iepazīstamies ar Imanta Ziedoņa dzeju krājumu, jo skaidrāk atklājas ar neatlaidīgu konsekvenci izvestais divkāršais dzīves skatījums. Temu bagātība Caurvējā ir neparasti liela, un tām pa lielākai daļai ir katrai sava prettema. Balsis un pretbalsis vijas viena ap otru, un visa šī kontrapunktiskā daudzbalsība veido kādu savdabīgu struktūru, kuŗā tumšās un gaišās krāsas ritmiski mainās.

Dzejnieks, kas tā raksta, ir ļoti apzinīgs savā attieksmē pret valodu un dzejas tēliem. Nav pārsteigumu, ka intellektuāla apziņa un paškritiska izteiksmes līdzekļu vērtēšana vietām noved pie dzejošanas par dzejošanu. Dažreiz tas darīts it kā rotaļājoties, bet arī tad nopietnība nav tālu. Kā rakstīt, kā izteikt to, kas redzēts un nojausts, ir viens no svarīgākajiem jautājumiem Ziedoņa šī laika dzejā.

Varam manīt, ka Ziedoņa īstenības uztvere ir pārdzīvojusi kādu krizes periodu. Caurvējā ir dzejoļi, kas uz izmisuma robežas liecina par identitātes lūzumu, par pamata un patvēruma trūkumu. Ja īstenības balsti brūk, tad saļodzas arī dzejas pamati. Par to varam lasīt vienā no grāmatas centrālajiem dzejoļiem:

Bij caurvējš ērģelēs.
Ērģelnieks sala.
Tā ne bija eņģeļu aurošana ar pilnām un noreibušām mēlēm.
Tā nebija ieslodzītu sikspārņu marseljēze.
Tā nebija akmeņu plīsdama dziesma.
Tā varēja arī notekcaurules pie stūŗiem. .
Manas rokas skrēja kā tīģeŗi pa klaviatūru,
Kā drebulis pa ezera virsu.

Nekā!
Ne aiz viena sprūda nebija aiztures.
Neviena rīkle neplīsa vaļā.
- - -
Lēni un vienmērīgi vilka caurvējš. -

Un arī šai spoku stundas dziesmai ir pretdziesma. Krājuma pēdējā dzejolī caurvējš nav izmisums, bet izaicinājums, un caurvējā stāvēšanai ir sava jēga:

Tas ir labi, ka vienmēr kā liekot,
Kā lūdzot uz tevi kāds raugās.
Un tu eji un caurvējā stāvi.
Šķirbās. Un durvju spraugās. -

Ja gribam, varam saskatīt loku, kas savienotu Caurvēja pirmo dzejoli ar pēdējo, galu ar sākumu. Grāmatas ieskaņa stāsta par mīlestības brīnumu, izskaņa par iespēju dzīvē atrast savu vietu. Šāds loks saskanētu ar dzejnieka citviet izteikto ticību gaišo ritumu uzvarai.

 

* * *

Imanta Ziedoņa intellektuālā apzinība nav nomākusi viņa svaigo pantu rakstīšanas prieku. Ja tas Caurvējā savā vietā uzdzirkst spožāk nekā agrāk, tad laikam tādēļ, ka valoda nu ir precīzi noskaņots instruments, ar ko meistars var spēlēt pats savam un citu priekam.

Caurvēja daudzpusībā iekļaujas rinda dzejoļu, noderīgi - pēc cienījama parauga - kā īsa pamācība mīlēšanā. Šie dzejoļi ir dziesmas bez illūzijām, dažas patīkami frivolas, citas intensīvi labskanīgas. Taču arī šeit priecāšanās nav nekomplicēta - šīm dziesmām ir dzeloņi. Jūlija zaļumballē (kad "Tumša nakte ziedēja, zaļa zāle elpoja. Lakstīgala klusēja, Vairs nespēdama") iecērt vientulības sāpe, un jūtu trakulība aizvirpuļo pie paša nelabā. Un pat brīdī, kad nekādi ļauni gari netraucē apburtu mēnesnīcas nakti, kaut kur gruzd apziņa par nepastāvību un aiziešanu. Ieklausieties šinī smeldzīgajā nomoda sapnī vasaras naktī Latvijas upmalā.

Tur viņa aizpeld
Caur ievām. Naktī. 0, mēnes!
Baltas zied ievas. Tumši zied naktī purenes.

Tur viņa aizpeld.
Naktī. Ievās. Kādas miglainas salas!
Nevar saprast, vai ievas smaržo vai lakstīgalas.

Nevar saprast,
Vai viņa no ēnām nāk vai no gaismas.
0, mēnes!
Ja tu vēl vari, lai viņa paliek vēl.
Nenes!

Lai viņa paliek.
Lai pasēž uz akmens naktī manā
Ievu tumsā un upes mirdzēšanā.

 

* * *

Ir vecais teiciens par dzīves un sabiedrības plaisu, kas iet caur dzejnieka sirdi. Imanta Ziedoņa septiņdesmito gadu dzejā tam netrūktu apliecinājuma. Caurvējš neapgalvo, ka plaisu vatētu aizlāpīt. Tā pastāv kā viens no dzīves pamatnosacījumiem. Cita lieta ir, ka "kamēr asinis ceļas un grimst, jāturas saules pusē."

Caurvēja drūmajiem motīviem par dzīves pamatu šķobīšanos, par vientulību un iznīcību vispirms jau lūko iebilst pašironisks šķērsu akcents ("ak, kā tu sevi iežēlini, čālīt!"), kas tomēr daudz neiespēj. Gaismai ir jānāk no citiem avotiem. Dažus jau pieminējām, vēl ir citi.

Bezcerības izjūtām pretim stāv aicinājumi uz sasparošanos, uz spītīgu iecirtību. Bezjēdzības lāsts neķeŗas klāt tam, kas visai Latvijai pāri vagu grib dzīt, un ne tam, kas izgājis sidraba birzi sargāt. Un atsvešināšanās rēgs saplok, ja stiprinās kopības sajūta ar agrākām paaudzēm, ar savu tautu.

Paaudžu saitēm Caurvējā ir veltīts vesels dzejoļu gredzens. Te ir dziedamā dziesma par vecotēvu no Ainažu jūrskolas (un Raimonds Pauls savu paveica bez kavēšanās). Te ir Nīcas dziedātājas pirtnieku mātes piemiņai rakstītās rindas, līdz malām pilnas ar Ziedonim raksturīgo izjūtas siltumu, kā no tautasdziesmu gara nākušu. Kam šie atvadu vārdi ko izsaka, tas sapratīs rūgtumu, kas citā Caurvēja dzejolī vēršas pret tautasdziesmas sabradātājiem:

Un pret savas tautas dziesmu
var tikai savējie
Un pret savu tautas dziesmu
cits nevar it neviens
Jo cits nezin, kā bārenis
pie ābeles stāvēja
Un kāds no tā laika mūs
kopā sien pavediens -

Atmodas laikmets, Piektais gads un strēlnieku laiks ir mūsu tautas vēstures trīs posmi, kas dažam labam šāsdienas Latvijas dzejniekam ir noderējuši kā balsti tiltam no pagājušā uz šo gadsimtu. Ziedoņa vēsturisko paaudžu tilta loks sākas ar Krišjāni Baronu un Krišjāni Valdemāru un, spēcīga patosa un rainisku nākotnes meklēšanas jūtu nests, sniedzas vēl tālāk, līdz mūsu gadsimta trīsdesmitajiem gadiem . Šinī Ziedoņa celtnē trīsdesmito gadu pārstāvji ir Eduards Bērziņš, Linards Laicens, Jēkabs Alksnis, Roberts Eidemanis un viņu līdzinieki. Tas mums jāpatur prātā, ja gribam izprast Ziedoņa vēstures skatījumu.

 

* * *

Caurvēju aizveŗot ir sajūta, ka pie šīs grāmatas nāksies vēl daudzreiz atgriezties. Tā iezīmē svarīgu posmu Ziedoņa dzejā, bet nebūsim pārsteigti, ja šis krājums ar laiku izveidosies par ceļa zīmi vēl plašākā mērogā.

Ziedonis noraida vienkāršotu dzīves uztveri un neatlaidīgi atgādina lasītājam, ka ir vēl otra, cita patiesība. Ar to viņš pievienojas tām balsīm Latvijas šāsdienas literātūrā, kas prasa patiesāku, neideālizētu īstenības attēlojumu. Imanta Ziedoņa Caurvējš palīdzēs dzejai iet šinī virzienā.

 

Mārtiņš Lasmanis

 

*) Literatūra un Māksla, 37/1975, arī grāmatā Garainis, kas veicina vārīšanos, Rīgā: Liesma, 1976.