ZEMGALIEŠU ROMĀNA MALUMS...
Voldemārs Richters. Uz Jelgavas pusi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1978. 269 lp. $9.00.
Redzēdams Ed.Dzeņa apvāka zīmējumu ar jaunu sievieti - meiteni, trīs jauniem, nevaldāmiem zirgiem, starp tiem bārdainu vīru, bet tālumā Jelgavas hercogu pili, kas Latvijas laikā pārvērtās par Lauksaimniecības Akadēmiju, savā malēnieša prātiņā cerēju, ka te būs kaut kas radniecisks Irmas Grebzdes jaunības romāniem. Latvijas brīvības gados, man nebija vaļas blandīties bagātajā Zemgalē, bet 1944.gada pēdējā jūlija nedēļā, redzēju Zemgales un Jelgavas bēres - asinīs un liesmās...
Lasot romānu Uz Jelgavas pusi, apjēdzu, ka Voldemārs Richters aprakstījis zemgaliešu lauciniekus: saimniekus, saimnieces, viņu dēlus un meitas, viņu kalpus un kalpones. Izcilā vietā arī pāris čigānu ģimenes - Kazlaucku un Zemgu. Gadi nav minēti, bet ir pieminēts, ka Platones, Glūdas, Svētes un Jēkabnieku pagastos jau iedzīvojušies arī jaunsaimnieki. Liekas, romāns trīsdesmitajos gados.
Autors apgalvo, ka veidotās personas esot viņa safantazētas un visi notikumi sagudroti. Vai nu tā ir vai nav - nezinu, bet viņa pieminētie Zemgales laucinieki nemaz nedomā par savas valsts polītikas norisēm, ne partiju, ne vadoņa gados. Pat visvarenākais Platones pagasta saimnieks Sukums ārpus zemes darbiem domājis tikai par savu slaveno ērzeli. Bez tam viņš nav rūpējies darba zirgus uzaudzināt pats savā saimniecībā no piemērotām ķēvēm, bet pircis, vai mainījis no čigāniem. (Malēniešu lauksaimniekiem neatkarības gados ar čigānu zirgiem nebija nekādu ievērojamu "andeļu".) Sukuma atriebība Kazlauckim par aršanai nederīgo zirgu attēlota bīstami stulba. Viņš grib čigānu sist ar ratu ilksti. Ja čigāns nebūtu veikls skrējējs, galviņa būtu sašķaidīta. Varenais zemgalietis apsievojies ar skaistu polieti - kalponi, bet arī tā nav bijusi uzticīga sava bagātā vīra vīrišķības ērzelībai. Viņu panerro arī Jelgavā dzīvojošais dziļaku urbējs.
Bez Sukuma un abiem čigāniem romānā iecentrēts Upmaļu Ainis. Jauns lauksaimnieks. Tēvs miris. Māte grib vedeklu un Ainis labu sievu, lai saimniecība zeltu tikpat labi kā Sukumam, Dungam, Dīčiem u. c. platoniešiem. Ainis vienīgais lasa arī žurnālus (kādus?). Viņam esot arī rakstnieku grāmatas: Grīna, Jaunsudrabiņa, Rozīša, Sārta, Veseļa. Citu tautu: Hamsuna, Kellermaņa un Zūdermaņa. Diemžēl, čaklais, jaunais saimnieks nav zinājis, ka pļavu un ganību meliorēšanai Latvijas Zemnieku banka aizdod naudu uz 40 gadiem par 2%. Kaimiņš Dunga, kam naudas netrūkst, aizdod, bet tikai uz pāris gadiem un 4%. Ainis ir tik naīvs, ka pat nepapētī, cik blēdīgas parādzīmes parakstījis.
Arī mīlestības būšanās viņam "klapatas", Ballēs viņš slavens dejotājs, iznesīgs jauneklis. Visskaistākā un seksīgākā esot Dungu meita - Marga. Viņa mācījusies arī Rīgā mākslas un teātŗa kursos. Viņai sava tēva bagātās mājas un pagasta puiši, balles, teātrīši. Ainis ir tik "garīgs", ka nespēj nopeldēties divvientulībā ar Margu, iemūk krūmiņos, lai acis neapgrēcinātu rasmīgajā meitenes kailumā... Autors gan slīcina Margu upītes atvarā. Tad Ainis skrien no krūmiem, lec ar visām biksēm atvariņā un izglābj savu brūti. Nav minēts "bīstamās" upītes vārds. (Ja pareizi atceros, tad Platones pagastam tecēja cauri arī Platones upīte. Pie Lielplatones muižas Platonē ietecēja vēl mazākā Sidrabene. Arī Latvijas trīsdesmitajos gados meitenes, kas dzīvoja upju vai ezeru tuvumā, tik viegli neslīka. ) Ainis gribēja "glābt" Margas mīlestību un viņas tēva naudu, bet izglāba tikai meliorāciju un dažas "sugas" gotiņas. Tās pašas pateicoties Margas žēlastībai. Autors Aini bija žēlsirdīgi iepazīstinājis arī ar čigāna Zemgas meitu Maritu. Šī mukusi no Kazlaucku dēla mīlestības, un nakts tumsā iekritusi grantsbedrēs. Marita čigāniski skaista, ļoti čakla kalpone un būtu Ainim derīga arī sievas izdarībās, ja vien tai nebūtu tik karstas, tik greizsirdīgas miesīgās izjušanas. Beidzot Ainis gan ballēs, gan pienotavā, pamazām iepazinies ar kāda Alūksnes jaunsaimnieka meitu - Rutu. Viņa atbraukusi uz Zemgali par kalponi. Gadījies, ka viņu "saderējis" Upmaļu kaimiņš Smēdens. Tā beigās Ainis ticis garīgā un laicīgā mīlestībā pie sievas, malēnietes Rutas.
Voldemāra Richtera valoda romānā Uz Jelgavas pusi manās ausīs neizklausās kā trīsdesmito gadu, bet gan vairāk kā 19. gadsimta beigu vai 20.gadsimta sākuma valoda. Zemgales ļaužu pļāpībās ir it kā radniecība ar slavenā Kurzemes rakstnieka Jēkaba Janševska romānu jautrākajām nodaļām, bet šī "radniecība" naīvi neveikla. Nopietnākās nodaļās izteiksme dažviet atgādina arī Augusta Deglava romānu ietekmi, bet daudz šaurākā aplociņā. Domāju, ka romānu Uz Jelgavas pusi ar lielāku ziņkārību lasīs tie svešuma latvieši, kas vēl dzīvi un dzimuši uz laukiem no 1880. līdz 1915. gadam. Manuprāt, Voldemāram Richteram būtu labāk, ja viņš romānu saskaldītu stāstos vai novelēs. Noslīpētu un padziļinātu, nebaidoties no patiesiem vēsturiskajiem faktiem.
Valentīns Pelēcis