Sandra Bašēna

DAŽAS PIEZĪMES PAR LATVIJAS PLAKĀTU UN PLAKĀTISTIEM

 

Laimonis Šēnbergs. Plakāts

Plakāts! Jauna mode, jauna māksla − jauno māksla, kas sagrābj, uztrauc un aizrauj ar savu laikmetīgumu, pašreizējā brīža nozīmīgumu. Rīgā plakāts jau ir deficīta prece, − kaislīgie kollekcionāri, ja citādi nevar, tos rūpīgi ar asmenīšiem izgriež no sienu dēļiem. Kopš 1960.-ajiem gadiem šī mākslas ievirze, attīstīdamās pakāpinātā tempā, ir izvērtusies plašumā ar darbu skatēm, konkursiem un izstādēm. Tagad Latvija ieņem vadītāju vietu šajā žanrā. 1978. gadā Rīgā rīkoja 4. Baltijas plakātu izstādi, bet 1980. − svarīgajā olimpiskajā − gadā Rīgai uzticēta Vissavienības plakātu izstāde. Daudzi autori piedalījušies ārzemju izstādēs (Šveicē, Rietumvācijā, Polijā un citur), bet atsevišķi vislabākie mākslinieki (Blumbergs, Šēnbergs) jau ir starptautiski pazīstami. Zīmīgi, ka taisni šo mākslas žanru virza gados jauna, pēc kaŗa dzimusi, mākslinieku paaudze, kas tomēr ir jau paspējusi to apzīmogot sev īpatā veidā.

Kas ir plakāts? Tas ir darbs, kas apvieno sabiedrībai aktuālas informācijas devu ar mākslinieciski vizuālu zīmi, kas šo informāciju kodolīgi pasniedz. Tā uzdevums ir pievērst sev uzmanību, apstādināt un vienā momentā ar (pēc iespējas) skopiem izteiksmes līdzekļiem fiksēt informatīvo saturu gaŗāmgājēja atmiņā. Plakāts ir īstā māksla masām, jo tas ir mums visapkārt un pieejams visiem. Rīgā, piemēram, visbiežāk sastopam dažādu izrāžu un izstāžu plakātus un sociāli polītiskus un plakātus, kas skaŗ visādas sadzīves jomas.

Visinteresantākie meistari atkāpjas no tradicionālās akadēmiskas vai pliki dekoratīvās attieksmes pret plakātu, lai izmantotu minimālu vizuālu zīmi kā simbolu daudz plašākam jēdzienam vai domai. Skatītājam jāiespēj vienā acu uzmetienā uztvert plakātā sniegtā informācija. Tomēr, ja tas ir īsts mākslas darbs, vēl ilgi varēs pārdomāt tā formu vai simbolisko veidolu, līdzekli satura pasniegšanai, kas bieži ir daudznozīmīgs, bagāts zemtekstu slāņiem. Tādā veidā plakāts vienlaicīgi kalpo tagadnei un vēršas nākotnē.

Ar jaunās mākslinieku paaudzes devumu latviešu plakātu mākslā parādās iezīmes, kas to stipri atšķiŗ no kaimiņu mākslas un no pašu pagātnes veikumiem. Pārvarēta ir ciešā saistība ar Latvijas grafiskās mākslas tradīcijām, kas ilgus gadus bija viskonservatīvākās Baltijā. Ja igauņu plakātu raksturo racionālisms, bet lietuvju vēl arvien dekorātīvisms, izteikts dažādās spontānās akcijās, tad latviešu plakāts sakņojas, galvenokārt, pamatīgā akadēmiskā mākslas izglītībā, kas Baltijā visspēcīgākā. Šo pamatu papildina divas vispārējas tendences, ko ir devuši vadošie jaunie plakātisti un kas tuvina viņu sniegumu Rietumu mākslas novirzieniem. Pirmā šī tendence ir latviešu senā, visos etnogrāfiskajos priekšmetos redzamā tieksme uz ģeometrisko formu, kas arī sabalsojas ar Rietumos populāro minimālo mākslu. Otra tendence ir attīstījusies tiešākā Rietumu ietekmē, t.i., sirreālismā, kaut arī šai nosliecei var rast parallēles jebkuŗā folklorā.

Viens no galvenajiem Rīgas plakātistiem, Varšavas VII Internacionālās plakātu bjennāles goda prēmijas saņēmējs, ir Laimonis Šēnbergs. Izglītojies Rīgas Lietiskās mākslas vidusskolā (RLMV) un Valsts mākslas akadēmijas (VMA) interjera nodaļā, Šēnbergs pārstāv lietišķu, tīra dizaina pieeju plakātam. Viņš rada galvenokārt sadzīves, sevišķi dažādām mākslas izstādēm veltītus plakātus. Šēnbergs nemeklē filozofisku jēgu savam sakāmajam, bet apvieno konstruktīvu pieeju, teicamu formas izjūtu un pilnīgu lakonismu, lai radītu koncentrētu vizuālu tēlu, savu zīmi. (Piemēram, plakāts „6. Republikas plakātu izstāde”.) Viņa mākslā ir atrodami minimālās mākslas, kā arī latviešu tautas mākslas elementi. Šo trāpīgo domu un lakonisko izteiksmi bieži vieno metafora, kā, piemēram, Leonardo da Vinči (astronauts apbalvotajā plakātā „Cilvēka domu − progresam” vai kājāmgājējs) automobilis plakātā „Gājēji, braucēji, esiet savstarpēji laipni!”. Pretstatā savai apvaldītajai mākslai, pats Šēnbergs ir visai ekspansīva personība, kas labprāt patērzē un papriecājas ar draugiem savā dzīvoklī Vecāķos.

Ilmārs Blumbergs ieņem pirmo vietu Latvijā, varbūt pat Padomju Savienībā ar savu grafiku, scenogrāfiju un plakātiem. Kaut pieslējies grafiskam izteiksmes veidam, Blumbergs savos darbos ir visnotaļ glezniecisks izjūtā − viņš pat mīl uzgleznot savas grafikas ar kaiju spalvām! Blumberga plakāti, tuvāki tīrai mākslai nekā dizainam, ir tikai blakus nodarbība, viņa lielās, grafiskās mākslas turpinājums. Beidzis RLMV un VMA ar uzsvaru uz moderno kultūru un apguvis sava amata prasmi akadēmiski reālistiskās studijās, viņš ir pakāpeniski attīstījis sirreālu pasaules skatījumu. Savā agrākajā darbā kā Dailes teātŗa galvenais mākslinieks (ko viņš tagad ir atstājis, lai brīvi bez blakus prasībām nodotos savai mākslai) Blumbergs, kas pārstāv funkcionālās scenogrāfijas intellektuālo novirzienu, ir veicis daudzu lugu scenogrāfijas un līdz ar tām attiecīgos Šekspīra, Ibsena, Raiņa, Dostojevska darbu un daudzu citu dramaturgu plakātus. Viņa pieeja šiem plakātiem ir ne mazāk nopietna kā savai grafikai. Savā būtībā dzīves filozofs un tad tikai mākslinieks, Blumbergs izdibina katras lugas dziļāko jēgu, no tās izkristallizē visbūtiskāko un tad to reducē vienā ārkārtīgi vienkāršā, bet izsmalcinātā gleznieciski grafiskā zīmē. (Skat. veselu virkni viņa minimālo plakātu: Raiņa Krauklītim, Dripes lugai Pēdējā barjera, Pētersona Bastardam udc.). Šī bez izņēmuma rafinētā zīme ļoti subtīli simbolizē katras lugas pašu būtību. Blumbergs ir neatlaidīgi nopietns katrā savā mākslas darbā; katrs plakāts prasa sev pilnīgu mākslinieka atdevi. Šī nopietnība mākslā atspoguļojas arī viņa privātajā, dažkārt gandrīz askētiskajā, dzīves stilā: viesi nedrīkst viņu traucēt viņa Purvciema darbnīcā; viņš pat neparādās Rīgas mākslinieku iemīļotajās kafejnīcās; viņš ietur ne tikvien garīgu, bet arī fizisku režīmu, katru dienu skrienot pa Biķernieku mežu. Viņa doma un māksla ir nopietna. − Ne velti Ilmārs Blumbergs ir ierindojies starp Latvijas visizcilākajiem jebkuŗa žanra māksliniekiem.

Kā pretstatu Blumbergam var minēt vēl otru mākslinieku, kas ir radījis plakātus sava teātŗa galvenā mākslinieka uzdevumā. Tas ir Gunārs Zemgals, Drāmas teātŗa mākslinieks un scenogrāfs. Zemgals pretēji pārējiem šajā rakstā minētajiem māksliniekiem pārstāv vecāku, 1930.-ajos gados dzimušu paaudzi. Viņa pieeja saviem teātŗa plakātiem ir tīri utilitāra; plakāts ir tikai reklāmas nepieciešama piedeva viņa galvenajai nodarbībai − scenogrāfijai. Šī zemākas pakāpes attieksme pret plakātu izpaužas tā aprobežošanā ar samērā spilgtu, kādreiz neizteiksmīgu dekorātīvismu. (Skat., piemēram, viņa plakātus lugām Skroderdienas Silmačos, Pasaulīt, tu ļaužu ēka, Pirosmani, Maija un Paija uc.) Neievērojot to, Zemgaļa idejas var būt interesantas, un viņš izmanto šodienas latviešu mākslai raksturīgas sirreālistiski vizuālas metaforas un asociācijas, bieži tās izteikdams fotokollažas technikā. Tomēr Zemgaļa attieksme pret plakātu ne tuvu neizmanto tās mākslinieciskās iespējas, ko plakāts piedāvā.

Jānis Borgs, grafisks dizaineris (RLMV un VMA izglītība, žurnāla Māksla mākslinieks), kas ir samērā mazražīgs plakātu jomā, nodarbojas, galvenokārt, ar iespēju robežās radikāliem meklējumiem attiecībā uz plakātu mākslai principiāliem jautājumiem. Tā kā šie meklējumi bieži vien prasa tādu technoloģiju plakātu pavairošanai, kāda latviešu māksliniekiem vēl nav pieejama, Borga nedaudzie plakāti parasti rodas vienā eksemplārā. Tie nelīdzinās cits citam stilistiski, bet katrs iemieso sevī jaunu gājienu, sevišķu cenšanos sasniegt trīsdimensiju illūziju. Šīs telpiskuma izjūtas maksimālizēšanai Borgs lieto dažādus paņēmienus: nogriežot plakātu stūrus (Čīles triptichā), radot vēja kinētisku plakātu ar zelta lentēm (Pūt, vējiņi!) vai radot divpusīgi skatāmu maisu − plakātu ar maināmām iekšām. Savos konvencionālākos plakātos Borgs izmanto savas paaudzes iemīļotās sirreālās tēmas, izteiktas metaforās un asociācijās (Brechta Trīsgrašu operas, Pogodina Kremļa kurantu plakāti). Ne tikvien plakātu radītājs, Borgs ir arī kaislīgs visas pasaules plakātu kollekcionārs, kam ir bijusi vadītāja loma Gustava Kluča 1920.-ajos gados Maskavā ar fotomontāžu radīto plakātu un vispārējo dizaina principu popularizēšanā. (Skat. Neue Gesellschaft für bildende Kunst Berlīnē izdevumu ar Kluča spartakiadas plakātu un pastkaršu seriju, arī viņa, Valža Celma, Andas un Māra Argaļu pielāgoto metu kinētiskai skulptūrai − bākai Balasta dambī 1978. gada Mākslas 4. numurā.)

Vēl otrs samērā mazražīgs, bet elegants plakātists (un kaislīgs spiningotājs, svaigu aiz polārā loka iegūtu, ikru piedāvātājs!) ir Gunārs Lūsis, kuŗa smalkā, dizainiskā pieeja plakātam izpaužas klasiskā formas izjūtā un reti rūpīgos detalizējumos, kā, piemēram, plakātos „Katra izsmēķētā cigarete saīsina mūžu par 15 minūtēm” un „Imants Zemzars: faktūras klavierēm.” Juris Dimiters, mākslinieku Skulmju dinastijas atvase, ir iegājis plakātistos kā gleznotājs un bieži vien viņa plakāti ir ar eļļu gleznoti. Šis Mākslas 1979. gada laureāts tīši kultivē melno humoru un sirreālismu, izteiktu paradoksos a la Magritte.

Šai Rīgas plakātistu plejadā ne tuvu neietilpst visi mākslinieki, kas, radot savus plakātus, ietekmē, maina un paplašina vispārējās plakātu mākslas robežas. Šīs piezīmes var tikai noderēt mazam ieskatam Latvijas arvien augošajā plakātu pasaulē, kas beidzot ir sākusi sasniegt arī mūs. Paldies, jums Rīgas plakātistiem!