Jaunā Gaita nr. 129, 1980. g. 3. numurs
Vilis Zariņš
|
|
CILVĒKAM |
Ja tu zinātu, cik tas akmens ir tukšs, uz kuŗa stāvēdams rokas izmisumā izsvied pretī tavām acīm neredzamām nezināmām debesīm, varbūt paliktu tev vieglāk un to nastu, kas plecus tagad tev tik nežēlīgi noliec, beidzot pacietīgāk nestu tavs jaunais nepierastais augums, nojauzdams, ka varbūt sēkla esi jaunā labā zemē, pāri kam jau rītu varbūt tavas rokas viegli izplauks jaunā spirgta rīta pilnā gaismā.
|
RĪTA VĀRTI |
Zinādama, ka zvaigžņotais ugunskurs strauji bēg, dzirkstelēm sakrītot pelnos, sapņu kārā acs maldās tālu, bet neredz atvērtu vārtu rīta gaismas pārlietiem dārziem. Kāpēc atslēgu sargs savu darbu nedara gaidītā laikā? Varbūt ir jāiet vēl tālāk, jeb varbūt nekas nav bijis aizslēgts nekad ej, grūd vaļā ar drosmi kārotos vārtus, gaismu un rītu dzer, lai atdzimst zvaigznēm dziestošā sirds.
|
BRĪNUMU ACIS
|
Laika noganītais aploks brīnumu lielās un klusās acis vairs nepūlas saistīt. Pie vārtiem klusi un noliektām galvām tie gaida vakarā vērēja soļus.
|
AKLAIS LIDOJUMS |
Ir jāpaliek pamazam kurlam, lai dzirdētu jauno vārdu, ir jāaizmirst redzēt, lai atrastu ceļu uz mājām. Aiz sevis jāatstāj saule, draugi un dziesmas, krāsainās, skanīgās dienas. Ir jāiegrimst pamazām naktī bez zvaigznēm, bez vējiem, bez putnu ceļiem, pērkoniem spējiem, bez ūdeņiem un slāpēm, prieka sīka, dziļākām sāpēm. Lidojums naktī jāvada akli: vārda jaunā pavedienā planē, viegli aizturot elpu pa agro sākumu saspriegto telpu, līdz abi stari gals un sākums sakrīt kliedzienā vienā: jā, tas tu esi, tas tu biji, tam ir jābūt.
|
VAKARS UN RĪTS |
Grimst starmešu kūļi, kas kādreiz tumšzaļos džungļos meklēja brīnumu acis. Tumst ritošu domu troksnis. Ne vēlies, ne nīsti. Dzīves duļķainā straume skalojas tālu aiz tevis. Asaras nemoka tukšās acis, smaids sakrīt ap gurušiem kauliem,
Kas pacels šo putekļu sauju? Kam rūpēt var zaudētais, gūtais, grūti cīnītais, vieglumā plūktais? Viss pelēki putekļi, pelni, nav tevis, nav nekā tava.
Ai vēji, tie blāzmainie vēji! Tiem nāves un nīcības nav. Tiem mūžības mākonis zilgans ir dzīve un miršana tava.
Kam taujāt, kur izbrīnā griezties vai esi tas tu, vai sieties liesmās citādās, jaunākās sākas dienu pelnu apraktās ilgas; bet mūžīgā kūrēja skatā dzirkst pelēko putekļu sauja.
|
|
|
VIENTULĪBA |
Kad vientulības ķēdes Ap mani sienas Debess tad vienmēr Ir mēma akla un kurla
Virs krūtīm krustotām rokām Kā zaglis slēpjot kas zagts Ceļos slīgstu Lācera atmiņas lūdzu Noslāpst klusumā kurlā Lūgšana mana Debess ir mēma
Aiz loga stikla mākoņi melni Kā aizplīvurotas atraitnes raud Izmisums akls lauskās šķaida Smilšu pulksteņa stiklu Satraukts klausos vai pēdējais Smilšu grauds man stāstīs Kam dzimu, kurp eju, kam miršu Bet debess ir mēma akla un kurla
|
LAIMI GAIDOT |
Sodrēja asaras tumšas Pilsētā raudāja migla Krēslainās ielās Iedegās reklāmu sveces Piespiedies laternas stabam Reibu ostmalas smaržās Un gaidīju laimi
Varbūt atbrauks tā Limuzīnā melnā Adas cimdos pie stūres Varbūt atjās tā Stalta uz policijas zirga
Ielasstūŗu meitene liesa Pūdeŗslotu slaucītu seju Pienāca klusi Solīja laimi par naudu
Aizdrāzās autobuss zaļš Sacēla putekļus krūtīs Šķaudīdama saplīsa Mana vientiesīgā sirds
|
ATMODA |
Vakar, Sanaidojies ar savu egoismu Es ardievas teicu, Savam pilnbārzdu zodam Tukšu un pilnu pudeļu grēdām Un kaņepju pīpei sausai Šorīt, Es dzīvi nenīstu vairs Bet mīlu to kā meiteni daiļu, Kas smaidot ļaujas Un raudot aizliedz prieku Vakar, Vēl sekoju dzīvei Kā karogs pēc zaudētas cīņas Šorīt, Sveicu to Ar lauskās plēstiem laimes mirkļiem Un putnu svilpieniem jautriem
|
DEJA AR PILSĒTU |
Pie asfalta spoguļa melnā Savus matus kuplcekulotus Cauri pirkstiem laižu un smaidu Jo šonakt ne frakā bet kreklā Ar vaļēju krūti Es pilsētu dejot lūgšu Pat nerātns kļūšu Kā Grīziņkalna zēns. Bezbēdīgā priekā mēs leksim polku Pa platāko ielu Lai taures kliedz un bremzes spiedz Tad izslāpuši pie strūklakas skriesim Un ielas nemieru Iesaiņotu avīzē vecā Kā pašbrūvētu spirtu dzersim
|
|
|
MANA NARKOZE |
Bēthovens un vīns, Dieva svētītās dāvanas ar ko gremdēt un remdēt sāpes un slāpes.
nāc, draugs.
iedzersim saldrūgtās skaņas neaizmirstamās skaņas dzīvības vīnu mūžības asinis.
atceries vecos laikus? uz krodziņu līdzens ceļš, uz krodziņu līdzens ceļš...
tik Dieva dēļ.
neesi atturībnieks! ...uz baznīcu grumbuļains, uz baznīcu ...
atturībnieks, ķēms!
tad atceries manu Bēthovenu, manu vīnu. tie šeit būs. pats esmu ierāvies aizmirstībā.
|
SATIKŠANĀS AR LABU DRAUDZENI 3 ½ REIZES
|
liekas pirms neilga laika, kad sasveicinājos ar telefona staba laistītāju. un tāpat pirms neilga laika kad dienas iegrima iedomātā sniega putenī. HEJ SIRDS! MĀCIES PRIECĀTIES! vai tas varētu būt, ka tavās overall kabatās ir viss? gribēju klausīties tavos sestdienas vakara vārdos, tavu balsi atkal iespēlēt galvas lentē, bet atmiņas neatļāva.
|
AR EL BRAUCOT |
vilciens, stūrī vecs, aizmidzis, aizmirsts
cilvēks? kā sačunkurots kožamgumijas papīrs kādās salāpītās, pelēkās biksēs kabatā taupīts.
ko taupi? gumija izspļauta sen jau.
|
SEŠI MĒNEŠI VĒLĀK |
tas jau nu nebūtu nekas, ka nevarējām satikties pusceļā. klaidoņi ne vienmēr grib kur tikt.
bet kāda velna pēc tev bija jāizrauj tik daudz manu sirds sakņu? to taču grūti no jauna ieaudzināt.
nekas. neesmu dusmīgs. tik vēl neesmu atkopies no ceļojuma.
|
|
|
ROZES |
Tagad griež rozes pumpuros sārtas sārtas gaŗiem kātiem ūdenī mērcot.
Pēc pirmās dienas tās plaukst brīnišķas ziedot tādā krāšņumā gan divas dienas tikai līdz vīšanai.
Tā ir īslaicīga puķe pēc dabas vispār.
|
TIEM NEBIJA BALSS
|
Neizpērkamās grēdās tev piedāvā šos automata veidojumus roku neskartus neiedzīvinātus parastās Vulvorta bļodas zupas un putras podus.
Parasti podi diendienas vajadzībām tie dara savu darbu ne vienreizēji ne izcili pietiekoši.
Ir visādas prasības.
Tu stāvi te pie Vulvorta trauku galda.
|
ZIEMAS VAKARS
|
Tas varbūt ir tikai mānīgs šķitums, liekas visi ielas trokšņi rimuši, automašīnas klusināti šad tad tikai piedod basu, gandrīz var dzirdēt ikkatras sniega pārslas nosēšanos pa vienai, bezbēdīgi, pagaidām, līdz pēkšņi visas asās kontūras, stabi un sētas, atkritumu tvertnes, automašīnas ielmalās, klusi valkā baltas pūsmu cepures, un jābūt piesardzīgiem lai gaŗām ejot visu nesajauktu gaisīgā dūmu mutulī. Ārā krēslo un lēni snieg. Ēnains logs. Piespiedies pie vēsās rūts, es meklēju vislielākās sniega pārslas virmojošās debesīs. Nāk arvien jaunas, vēl lielākas, lēni griezdamās. Es esmu apstājies. Spiedīga vēlēšanās iegrimt tumšajā naktī, slīdēt līdzi debess dejā. Debesis sakustas. Pārslu menuets sagriežas vērpetēs. Gājējs ieraujas sevī, saliekdamies pretvējā. Pamazām viss apstājies uz manas ielas. Mēs paliekam savās vietās nesasniedzami. Pamestais lauks pārvērties baltā tuksnesī, neskarts, bezgalīgs klajs. Atrakšanas darbs sākās norīta. Dziļās redutēs grimušās automašīnas lēnām atbrīvo, kaut dažas liekas nekad vairs neizcels. Tas nu ir pārdzīvots. Lielās šķūres atbrīvo ceļus, smagās kolonnās aizved sniega kaudzes, un beidzot, zilām ugunīm blisinot, sāls mašīnas pārvērš pēdējo ledus kārtu netīrā putrā. Pie tā ir pierasts. Šad tad vēl uzkaisa dažas pārsliņas, bet ļaunākais ir gaŗām. Baltais sniega lauks atkal pilns visvisādas ielas drazas, līganās kupenas pilsētas gaisa saēstas. Cilvēki domīgi cilā sniega lāpstas, un klausās laika pareģojumus. Sagaidāma caurmēra ziemas pelēcība, bet neviens gluži nespēj tam paļauties.
|
Vincents
|
|
SAULES VĒJĀ |
Es redzu dienu uzziedam, saules vējā, spārnus izplešam pāri zvaigžņu tālām jūŗām sudrabainas ēnas slīd un pa manu logu ienāk R Ī T S kad klusām dziedu savu dziesmu tiem kas nejautā no kurienes es pārnācu ...
|
KAD ĒNAS DZIED |
No veciem kokiem zelta lietus līst, lapas virpuļo, uzliesmo un vīst.
Dziesmu vainagam skaņas birst, smiekli izskan naktī, un vasara mirst.
Gaisā spoki māj, un veļiem viegls miegs; bezmierā jāvaid zemei līdz uzsnieg pirmais sniegs.
|
Lolita Gulbe
|
|
APRĪLIS SIDRABENĒ
|
Bāli ledainā Porcelāna zilumā Pavasaŗa debesis izplešas. Pret viņām Tīri iezīmēti koku silueti Sniedzas. Pāri apvārsnim Pārlījusi zeltaina saule Uzliek pēdējo glazūru. Miers vistīrākās krāsās, Ir pavasaris, Aizturējis elpu. Miers ? Melnie koku zari, Pilni dzīvības sulas, Baro sīkos pumpurus, Kas plīsīs Ar nedzirdamu troksni. Saknes stiprāk ieķeras zemē, Dzīvā un smagā, Kā māte ar bērnu. Ir pārziemots. Dieva roka noglāsta Katru putnu, Kas kailos zaros Meklē lizdām vietas, Katru iesārtu asnu Un mani.
|
PAVASARĪ |
Es Nekad nebiju Ieskatījusies pavasarim Acīs. Un nu, pievakarē raugos Viņš ir iekāpis visos kokos. Pieliec ausi pie zemes Un klausies Zeme dun. Saknes izplešas. Gāju putni atgriežoties Ieraksta Saules zīmes debesīs, Un manam dēlam Ir dubļaini ceļi Un pirmie krokusi rokā.
|
Ontons Zvīdris
|
|
SAPNAM
|
Ar zaltu un purpuru rudins vācynoj rūkas, atvodas vosorai, posokai...
Kreitušu lopu putins zaltā un purpurā zib. Gaistušu sapni dvēsele aizkavēt gryb.
|
Inese Baļķīte
|
|
SVĒTDIENA
|
Puteklis. Drupača. Papīra gabals. Veca avīze. Izsmēķēta cigarete. Netīra glāze. Tukša pudele. Pelēks mākonis. Divi pelēki mākoņi. Klasiska mūzika. Opera. Istabā iestājas svētdienas pēcpusdienas melancholija.
|
* |
Es rakstu dziesmu, dzeju, dzeloni. Kam vajadzīgs? Kā slimība, depresija, ienadzis, Sāp.
Slimnīcas baltā istabā guļu, Tikai nesūtiet man tukšās grāmatas un nokrāsotās rozes Man nav vajadzīgas. Labāk vēl vienu reizi pārlasīšu kādu sapni: ātrā vilcienā baltā zirgu karietē mani aizved mani atvieglo no miegu miglām jukumu dejām un iešūpo mani rītā pa mežu pa rasu tīmekļiem pa zirnekļu tīkliem gaismā.
|
|
|
SAULE MANĀ LOGĀ |
Saule manā logā arvien vēl silda Jau tagad maigāk Un ēnas aug, un istabu ar tumsu pilda. Ko varētu tev teikt šai mierā nepacietīgajā Caur kuŗu tikai tukšums skan?
Saule manā logā, negrib projām iet Tai zelta sejā lūgums pēdīgais: Jel vēlreiz pamēģiniet Jo nākot vakaram šis brīdis mierīgais Var palikt brīdis bēdīgais
Saule manā logā, jau projām taisās Mēs sēžam acīm nolaistām, un nesaprotam Kāpēc tās neizteikto vārdu važas Pašas neatraisās
Tik daudz to vārdu sirdī nemierīgi dun Bet lūpas negrib laist tos gaŗām Ko mēs šeit īsti darām?
Saule manā logā vairs nepaskatās Un projām ejot līdzjūtīgi dziest Tik tumsa briest Un tumsā katrs otram savas rokas sniedzam Bet sirdis savas otram liedzam
|
* * *
|
Cik laimīgi ir tie, Kam koka sirdis Jo, savām sirdīm līdzīgi Tie viegli peld, kā liepu laivas Negrimdami Pa asaru okeāniem buŗojot Un buŗu vietā lietojot Sausos kabatlakatiņus
Neraudi neraudi neraudi Jo es vēl nemāku peldēt
|
Imants Auziņš
|
|
* * * |
Laiks ņem un sagrauj sastingušus svētumus Un sagatavo jaunus svētkus mums... Kur teicām: Nevar! Nē! Nav iespējams! Tur veŗas necerētas iespējas: Vēl tapt. Vēl pārradīt. Vēl pārveidoties Un tālāk doties. Ir grūti sasniegts viss, kas sniegts, Tāpēc to svētu dēvēt mēdz, Bet runā darbs, sirds, saule, sniegs Viss tālāksolis necerēts,
Dzejas diena, Liesma, 1976.
|
Ieva Lešinska
|
|
* * * |
Apdzēst jau visu var kvēlošas ogles, dzirksteli saujā. Un akmeni ceļmalā arī var apdzēst.
Apdzēsiet lāpas lai neliesmo naktī. Apdzēsiet upi tā degoša lokās. Apdzēsiet mani es gruzdoša esmu.
Tikai atstājiet lūdzu, neaizmirstiet pāris smilšsaujas, Kapraci saudzējiet.
|
* * * |
Vienu vienīgu spīdošu nieku Vienu zvaigzni atņemšu naktij Kādam būs nolaupīts naktsmiers.
Bet manā kabatā, Mutautā ievīstīta, Dvesīs pirmā nozagtā zvaigzne Garantija Manam naktsmieram.
|
* * * |
Slinks sikspārņa spārnu vēziens, Tāls, aizsmacis, suņa rējiens Un vienmuļi vientuļš pūces brēciens Vienmēr. Vienmēr. Vienmērība. 0, svētā, apdziedātā nakts, Kā lai tavai apnicībai iekož.
|
* * * |
Maza jauka micīte Silta ausainīte Vēl ar širmīti Actiņām priekšā Tā nu mēs ejam Klusi, klusi Nedzirdami, neredzami, Nedzirdoši, neredzoši Uz priekšu vien, uz priekšu vien Gan jau aiziesim Gan nepaklupsim. Visām trepēm ir margas Un kāpt lejup Nav grūti.
1975.
|
* * * |
Zibošas spuldzes Lūša acīm Dzeltenām un kārām Tvarsta tevi Kā mušu zirnekļa tīklā. Simtiem, tūkstošiem zibošu spuldžu Gaida tevi Tavu vājumu un aizlūšanu Nešķied spēkus, meklējot ēnu Mierīgu ēnu nav. Ir tikai vienmuļi spīdošs, Bezgalīgi mirdzošs, Apžilbinošs Staru loks ap tevi Kā aureols. Ēnu vairs nebūs, Tu visu mūžu paliksi Nemierīgā, vaicājošā Prožektoru gaismā.
1975.
|
* * * |
Ai, cik man grūti, Ak, cik man smagi, Pacilāt roku, Piesist ar kāju. Ai, cik man grūti Ak, cik man smagi, Sokrāta piere Drusku par lielu. Ai, cik man grūti, Ak, cik man smagi Dvēselē plosās Cilvēces ilgas. Ai, cik man grūti, Ak, cik man smagi, Ilgas pēc ļaudīm Ilgas pēc vienatnes Ai, cik man grūti, Ak, cik man smagi, Palīdziet taču, Lieciet man mieru Ai, cik man grūti, Ak, cik man smagi, Cik gan vēl ilgi, Nāksies man gaust tā?
1977.g.
|