Nesen rakstīju par makabro Šostakoviča grāmatu. Nupat gadījās lasīt pilnīgi pretēja rakstura pianista Artura Rubinšteina atmiņas: From My Many Years by Arthur Rubinstein, published by Alfred A. Knopf.

Vairākas vietas šajā grāmatā atgādina latviešu tautas nerātnos anekdotus. Drīz pēc Pirmā pasaules kaŗa Parīzē Stravinskis žēlojies, ka esot galīgi izputināts, jūtot paniskas bailes no kādas nezināmas fatālas slimības, tāpat agri norīta konstatējis, ka esot arī impotents. Nākamais solis būšot pašnāvība. Bez kavēšanās Rubinšteins aizvedis Stravinski uz toreiz slavenāko bordeli 12 rue Chabanais, kur kāda Madelīna slaveno komponistu visai ātri izārstējusi, tā kā Stravinskis jau pēc pusstundas triumfā izsaucies: Cette femme est geniale.

Daudz grāmatu rakstīts par Stravinski, taču nekur nav pieminēta Madelīna, kas paglāba komponistu no pāragrās nāves Parīzē. Parīzē Rubinšteins ticies arī ar Pikaso. Tanī laikā Pikaso bijis precējies ar Olgu Koklovu. Pēdējā bijusi dejotāja Djagiļeva baleta kompānijā un vienmēr lielījusies ar saviem augstiem radiem bijušā cara galmā. Tāpat kā pie mums tagad trimdā. Kad viņa kļuvusi par Pikaso modeli, meistars bez pozēšanas sagaidījis arī ko citu. Modelis, būdama zvērināta jaunava, pirms kāzām nav atļāvusies, un Pikaso padevies liktenim.

Tā Pikaso žēlojies par savu nelaimīgo dzīvi, un Rubinšteins atkal izlietojis savu brīnumrecepti − 12 rue Chabanais. Vienu vārdu sakot, Rubinšteins uzvedis Pikaso uz ceļa, pie kuŗa meistars vēlākā dzīvē jo cieši pieturējās.

Taču kādreiz spēlēja arī klavieres. Drūmais Rachmaņinovs, noklausījies Rubinšteina izpildīto Grīga klavieŗu koncertu, norūcis: „Nolādēti noskaņojušās klavieres.”

Aizkustinoši ir lasīt rindas, kur 93 g. vecais meistars spiests pārtraukt muzicēšanu acu kaites dēļ.

Personīgi Rubinšteinu dzirdēju pirms 30 gadiem tepat manā dzīves vietā. Spēlēja Bēthovena „Valdšteina sonātu”. Neaizmirstams priekšnesums!

 

*

Šogad uz 75 mūža gadiem atskatās Arvīds Žilinskis, neapšaubāmi viens no populārākiem latviešu komponistiem „abās pusēs.” Ir jau pa dziesmai, ko pašreiz neatskaņo Latvijā, piem., „Karogu”, tāpat trimdā mazāk dzird tās, kur slavēta Padomju Latvija. Žilinska skaņdarbu sarakstā 1300 muzikāli darbi, ieskaitot trīs operas. Komponistam parasti pārmesta sentimentalitāte un vienkāršība, uz ko viņš atbildējis: „Bet es taču netraucēju jūs citus rakstīt labāk un sarežģītāk!” It sevišķi jāuzsveŗ Žilinska rūpe par bērnu mūziku, kā arī viņa paidogoģiskais darbs jauno pianistu audzināšanā.

Savukārt uz 70 mūža gadiem atskatās arī komponists un rakstnieks Marģers Zariņš. Ja Žilinski atskaņo trimdā visai daudz, tad Zariņš ir pilnīgi noliegts, kas, protams, garantē viņam lielu popularitāti. Kā tas arī būtu, vēlam abiem jubilāriem vēl daudz darba gadu.

 

*

Kā vienmēr jāpriecājas par Imanta Ziedoņa attieksmēm pret latviešu tautasdziesmu. Tā LuM 1980. g. 16. maija numurā lasām V. Jugānes rakstu:

 

VISS SAISTĪTS AR RĪTIEM

Literāro sarīkojumu „Mana tautasdziesma”, kas 13. maijā notika LARP kultūras namā, ievadīja tautas mūzika. Augstrozes koklētājs M. Baumanis stīgu stīgām sasaistīja dažādo auditoriju. Viņa spēlētās visiem tuvās tautasdziesmu melodijas it kā attīrīja cilvēku sirdis un prātus, un I. Ziedonis varēja šajās labajam, gaišajam pavērtajās dvēselēs kaisīt savu meklējošo domu.

− Vajadzētu organizēt literāro sarīkojumu ciklu „Manas tautasdziesmas”, − viņš teica ievadā: − Dažādiem dzejniekiem var būt dažāda izjūta un attieksme pret tautasdziesmu. Tautasdziesma ir tik liela, tik varena, ka taisni bail iet tajā iekšā.

Šoreiz dzejnieks ar saviem klausītājiem vēlējās runāt galvenokārt par vienu problēmu − par to, ka atšķirībā no daudzu citu tautu folkloras, īpaši eposiem, latviešu tautasdziesmās nav traģiska momenta.

− To es apgalvoju kā dzejnieks, nevis kā zinātnieks, uzsvēra I. Ziedonis, it kā paredzot iespējamos iebildumus. − Tautasdziesmu filozofijas pamatā ir tieksme pēc harmonijas, vēlēšanās risināt nopietnas ētiskas problēmas, audzēt gudrības prieku, labvēlību, nesavtību, pašaizliedzību.

Dzejnieks, runājot par atsevišķu tautasdziesmu filozofisko domu, tēlu sistēmu, valodas bagātību, vilka parallēles ar seno austrumu filozofiju, ar sanskritu, − tātad rosināja domāt par jautājumiem, kas gaida ne vien tīri dzejisku, bet arī zinātnisku izpēti.

− Citgad runāsim par rītiem tautas dzīvē, cilvēku dzīvēm, − atvadoties solīja dzejnieks. Būtībā gan arī šī saruna bija par to nemitīgo ritumu, kas vērojams dabā, sabiedrībā, cilvēka domā un darbībā − par mūsu ciešo vienotību ar pasauli, ar mūžseno un vienmēr jauno tautasdziesmu.

 

*

Kā paskaidro okupētās Latvijas kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, Doma koncertērģeļu restaurāciju uzņēmusies Holandes baroka stila ērģeļu restaurācijas firma „Flentrop.” Remonts turpināšoties trīs gadus. Jāpiezīmē, ka ar ērģelēm ir tāpat kā ar vīnu: jo vecāks, jo labāks. Jaunas ērģeles patiesībā neder nekam. Vietā būtu arī piezīmēt, ka šogad oktobrī Bostonā notiks trimdas pirmās ērģeļu dienas, kur pulcēsies jaunie un vecie latviešu ērģelnieki no visa Amerikas kontinenta, varbūt arī no aizjūras.

Imants Sakss