JG129 Jaunās Gaitas simpozijs par sociālisma nākotni

JAUNĀS GAITAS SIMPOZIJS PAR SOCIĀLISMA NĀKOTNI

(1. turpinājums. Sākums JG128)

SOCIĀLISMA NĀKOTNE

Sabiedrisku parādību nākotnes zīlēšana ir veltīga laika šķiešana, jo cilvēku sabiedrības attīstība pakļauta pārāk lielam faktoru skaitam, lai to kaut aptuveni varētu iepriekš noteikt. Tāpēc par sociālisma nākotni vērts iztirzāt tikai vēlmes, kādas varētu sagaidīt šīs politiskās kustības attīstībā latviešu un citu tautu interesēs. Lai būtu skaidrs, par ko runā, jāvienojas, ko saprot ar sociālismu. Es gribētu lietot trīs izpratnes.

1. Padomju ideologi runā par sociālisma fazi, kas patlaban sasniegta komūnisma attīstībā. Šādā izpratnē sociālisms dibinās uz ideoloģiju, kas ietveŗ šķiru cīņu, proletariāta diktatūru (kas praksē izvēršas vienas personas vai partijas vadības valdīšanā), vienpartijas sistēmu ar 99,99 % „vēlēšanām”, ražošanas līdzekļu nacionālizēšanu, kas pilnīgi sagrauj lauksaimniecību un rūpniecisko ražošanu lielā mērā. Humanitārajās zinātnēs šāds sociālisms pieņem par dogmu dialektisko un vēsturisko materiālismu, kas pētīšanu padara lieku, jo atbildes jau iepriekš ir noteiktas, un ja kāds pētītājs atrod citas atbildes, tad to apklusina ar cenzūru un cietumiem.

Šāda veida sociālisms, kas parasti pretendē uz augsta līmeņa zinātniskumu, pieder pie 19. gadsimta māņticībām. Šai gadsimtā tas ir nesis neaprakstāmu postu ar apmēram 90 miljoniem cilvēku upuru, ar dažu tautu atsviešanu kultūras attīstībā par 50 gadiem un nemitīgiem kaŗu un apvērsumu draudiem visai pasaulei. Jau 40 gadus ar šo sociālismu kā propagandas aizsegu Maskavas imperiālisti tur verdzībā latviešu tautu, draudot to iznīcināt, un apzināti straujā procesā pūlas tai atņemt Latvijas zemi, pārpludinot to ar sveštautiešu kolonistiem. Pret šādu sociālismu ir jācīnās visiem spēkiem katram apzinīgam cilvēkam, jo tas ir ļaundabīgs un krimināls process.

2. Sociālisms, kas saistīts ar parlamentāru demokratiju, daudzpartiju sistēmu, brīvām vēlēšanām, jauktu saimniecību (nacionalizētu un privātu), parasti nes sociāldemokratijas vārdu. Šādām valdībām ir tieksme lielā mērā centralizēt valsts pārvaldīšanu, līdz ar to ierobežojot indivīda brīvību. Ja saimniecisko pasākumu nacionālizēšana notikusi plašos apmēros, tā prasa rigorozu plānošanu un līdz ar to vietējas iniciatīvas un ražības samazināšanos. Tautas kultūras un saimniecības interešu sekmēšana šādā sociālismā ir pretēji proporcionāla sociālisma dogmu striktai īstenošanai. Latviešu rakstura individuālajai un konservatīvai ievirzei kollektīvās rīcības un plānsaimniecības veidi ir grūti pieņemami. Latviešu sociāldemokratiskā partija, ja var ticēt tās vadītāju apgalvojumiem, ir atteikusies no marksisma bāzes, tā lietderīgi kalpo Latvijas atbrīvošanas centieniem trimdā un, ja turēsies brīva no dogmām, varēs būt noderīgs loceklis neatkarīgas demokratiskas Latvijas atjaunošanā.

3. Daļu sociālisma ideju var pārņemt un īstenot arī citi politiskie virzieni, ierobežojot kapitālu koncentrēšanos nedaudzās rokās, pārņemot valsts ziņā svarīgākās saimniecības nozares, bet citur atbalstot privāto iniciatīvu, nodrošinot visiem iedzīvotājiem brīvu ārstēšanu, vecuma pensijas, brīvu vai atbalstītu izglītību. Šāda nedogmatiska pieeja parasti sekmīgi pakalpo tautai, „tās mērķis ir labklājības valsts, kas kopš Otra pasaules kaŗa jau kļuvusi par noteiktu politisku jēdzienu (Welfare State). Politiskās atšķirības šādā izkārtojumā sāk samazināties, daža konservatīva partija mēdz kļūt sociālistiskāka (kā Anglijā Mekmilena un Hīta laikā) par dažu sociālistu partiju (kā Helmuta Šmita Vācijā) un otrādi. Dogmas, ja tās padara par pašvērtību, noslāpē brīvo garu un cilvēka iniciatīvu. Sociālisma nelaime tā, ka tas nācis pasaulē kā dogma, kā brīnummācība, kas visiem apsola brīvbiļetes uz paradīzi, kas izrādās par Gulaga valsti. Tikai pēdējā laikā radusies pārliecība, ka sociālismam jākalpo cilvēkiem, nevis cilvēki jāupurē sociālismam.

Jānis Andrups

VAI SOCIĀLISMAM IR NĀKOTNE?

Šis ir jautājums, uz ko var atbildēt divējādi − ir pozitīvi, ir negatīvi, skatoties, ko par sociālismu uzskata vai, pareizāk, ko par sociālismu grib uzskatīt. Abējādi būs pareizi un nepareizi.

Tas tāpēc, ka uzskati par sociālismu vēl vienmēr ir kontroversālas dabas. Ir cilvēki, kas sociālismā saskata sociālo problēmu atrisināšanu cilvēku sociālā stāvokļa izlīdzināšanā, bet ir citi, kuŗi sociālismu uzskata par kādu mākoņos paceltu nereālu ideju eņģeļu, ne cilvēku sabiedriskai iekārtai ar abstraktiem, utopiskiem mērķiem.

Pirmajiem sociālisms ir doktrīna, kā cilvēku − individu ierobežot sabiedrības labā ar mērķi vispārības interesēs. Bet par laimi vai nelaimi cilvēkā ir kāda psīches rakstura ievirze, kas fundamentāli neļaujas asociēties pilnībā ar sociālo visumu. Cilvēkā ir kāds iedzimts primārs savas eksistences pašsaglabāšanās instinkts savas eksistences uzturēšanai kā ikvienai dzīvai radībai. Tas padots savas eksistences cīņas likumībai. Cilvēks dzīvo un var dzīvot, vispirms domājot par sevi. Dabā vienīgi skudras un bites ir nonākušas stāvoklī, kur atmesta katra egoistiska tieksme un kur bez iebildumiem akli upurējas vispārības (sava pūļa) labā.

Arī modernā bioloģija ar savu gēnu teoriju māca, ka cilvēka dabu un psīchi noteic ne tikdaudz viņš pats, ne arī apkārtnes iespaidi (kā liberālā skolas doktrīna to apgalvo), bet viņa iedzimtie dzenuļi, kas nāk tam līdz no pirmcilvēka laikiem. Tā cilvēks ir un paliek vēl vienmēr tikai dzīvnieks. Ir vecs sakāmvārds − Homo hominis lupus est. (Cilvēks ir cilvēka vilks.) Kā zvērs var dzīvot tikai uz citu rēķina, tos aprijot, un lops grib noplūkt treknāko zāli, tā arī cilvēks pirmajā vietā rūpējas par sevi. Vienmēr tā darījis un darīs. Cilvēka daba nemainās. Tas padara sociālisma ideju par cilvēka dzīves galīgu izlīdzināšanu un nolīdzināšanu par problemātisku un nereālu. Padomju Savienībā ne ar propagandu, ne dvēseļu „inženierēšanu”, ne pat ar varu un spaidiem absolūti nekā nav varējuši mainīt cilvēku dabā un tieksmēs. Padzīti no viensētām, tie atkal būvē sev savrupmājas kolchoza centros un kopj savu piemājas zemīti vairāk nekā kolchoza.

Tiem, kas sociālismu grib uzskatīt tikai par tīri teorētisku, filozofisku ideju, kaut arī utopisku, jau vieglāk runāt par sociālisma pastāvēšanu arī nākotnē. Tiem sociālisms ir jauns ticības apliecinājums. Tie dzīvo nākotnei, nākotnes illūzijās. Gluži tāpat kā Kristum ticīgie. Un ticībai nav jārēķinās ar realitātēm, ne laika mēriem. Tā var pastāvēt arī neloģiskā uztverē un − kāpēc gan arī ne − iedomās un illūzijās. Kristīgā ticība tāpat kā citas reliģijas, ir savā būtībā neloģiska, nereāla, metafiziska un kontroversāla, bet pastāv tomēr jau gadu tūkstošiem un acīmredzot pastāvēs ari vel ilgi. Tādējādi arī Sociālisma mācība, ciktāl tā bāzēta illūzionārā doktrīnā, var pastāvēt arī nākotnē. Cits jautājums, vai to kādreiz visā šīs doktrīnas totālitātē (maksimālā programmā) arī varēs dzīvē realizēt. Par to jāšaubās.

Neskatoties uz visu augšā sacīto, sociālisma doktrīna ir tomēr atstājusi reālā dzīvē savu iespaidu. Gan tāpēc, ka no mākoņiem tā nokāpusi zemes virsū un līdz ar to iefiltrējusies cilvēku sabiedrībā, piemērojoties cilvēku tieksmēm, vēlmēm un dabai. Tas izvirzījis vienu, otru sadzīves jautājumu pavisam citādā perspektīvā, ierosinot analizēt cilvēku sociālo labklājību un tās iespējas. Pie tam nemaz vai visai maz domājot par sociālisma tālejošiem, utopijā (vismaz pagaidām) iekrāsotiem maksimāliem mērķiem.

Tā dzīves praksē izveidojies kāds praktiski tverts uzskats par sociālisma tendenču realizēšanu daļēji jau tagad pēc kādas reāli iespējamas minimālas programmas. Tā sociālisma doktrīna gan kļuvusi fragmentāra, sadalīta posmveidīgi un reducēta savā ideoloģijā.

Šāda uztvere tagad ir visai dzīva. Tas vairs nav nekas neparasts. Nav vairs tādas valsts, kuŗā kaut kas no sociālisma idejām nebūtu pārņemts. Savienotajās Valstīs to visredzamāk izdarīja prezidents F.D. Rūzvelts ar savu New Deal programmu. Skan paradoksāli, bet šo to no sociālisma idejām pat Musolini un Hitlers, arī mūsu Ulmanis bija pārņēmis.

Jāsaka, ka mēs jau daļēji dzīvojam sociālistisko ideju paspārnē, kaut arī parasti kautrējamies to atzīt. Dažas oriģināli sociālistu iecerētas idejas jau spiežas iekšā ne vien pa durvīm un logiem, bet arī arvien vairāk iesēžas cilvēku domās, uzskatos, tendencēs un mērķos. Visa darba aizsardzības likumdošana, nodrošinājumi slimības, darba nespējas, vecuma un trūkuma gadījumos un jo sevišķi īres kontrole taču nav nekas cits kā sociālistisko ideju, kaut fragmentāra iemiesošana un realizēšana mūsdienu dzīvē, dzīves stilā un uzskatos. Tas neko nenozīmē, ka to vairs nesauc par sociālismu, bet gan par sociālo labklājību. Nekā negroza arī kuriozais Ulmaņa rīkojums sociālo lietu departamentu pārdēvēt par tautas labklājības departamentu, lai kāds nesāktu asociēt sociālo departamentu ar sociālistu iestādi.

Nav ne mazāko cerību vai norādījumu, ka sākotnēji sociālisma iecerētā likumdošana vai Welfare State programma sašaurināsies. Taisni otrādi − tā ies arvien plašumā. Visi modernās dzīves apstākļi un technoloģiskais laikmets spiestin spiež to ne vien turpināt, bet vēl vairāk arvien paplašināt. Sociālisms ir kļuvis par avangardu un prologu šai ievirzei.

Visā šai sadzīves kompleksā tas dīvainākais, pat paradoksālais ir tas, ka ikviens gan labprāt sociālo palīdzību pieņem, ja ir tiesīgs uz to, bet savā vairumā vēl vienmēr sociālismu apstrīd, apkaŗo, izsmej, kaut gan bez sociālisma idejām pie šīs palīdzības nebūtu ticis.

Ir vairāk kā apsveicami, ka jautājums par sociālisma nākotni ir ierosināts. Ir laiks to izanalizēt un izvērtēt visā dziļumā un plašumā, jo, ja kādreiz atbrīvos Latviju, mēs ar sociālisma problēmām sadursimies visā asumā. Sociālisms tur gājis daudz tālāk nekā mums pazīstamās sociālās labklājības problēmas. Tur nav vairs privātīpašuma, un tā atjaunošana kļūst arvien problemātiskāka un dažos virzienos pat varbūt vairs neiespējama.

Par šīm problēmām būtu vairāk jārunā un jau laikus jāsagatavojas un jāizanalizē visas paredzamās iespējamības. Taču kā trimdas sabiedrībai, tā tās vadībai šis jautājums nav populārs, cenšoties par to nedomāt. Tas var atkosties mūsu nākotnes izkārtojumos.

N. Kliečis

N. Kliečis dzimis Latvijā. Beidzis Latvijas Universitāti ar tieslietu maģistra grādu. Latvijā ilgus gadus darbojies tieslietu darbā, arī kā lektors sociālā likumdošanā Tautas augstskolā. ASV strādājis kā sociālās apgādes (Welfare) ierēdnis. Darbojies arī latviešu sabiedriskā darbā vairākās organizācijās. Tagad pensionējies.