TORŅA CĒLĒJS

Aspazijas viduslaiku drāma 3 cēlienos

Oriģināli autore to apzīmējusi par pieccēlienu drāmu, bet režisores Lijas Veikinas lietpratīgie saīsinājumi izveidoja piecu cēlienu vietā − trīs cēlienus. Paldies viņai par to, − tas izrādei piešķīra tikai lielāku koncentrāciju, nekā nezaudējot no satura, bet iegūstot drāmatiskā spēkā. Šo rindiņu rakstītājai gribētos lugu apzīmēt par traģēdiju, jo skatītājs zina, ka lugas varone Made ies bojā. Kompozicionāli Aspazija šai skatuves darbā asprātīgi savijusi dzeju ar prozu, kas arī tam piešķir traģēdijas raksturu. Traģēdijai atbilda arī Lijas Veikinas lielām līnijām tvertais inscenējums, nostrīpojot visu maznozīmīgo, visus sīkumus, inscenējums ieguva monumentālitāti. Tam pakalpoja arī dekorators Viktors Aleidzāns, izmantodams skatuves iekārtojumam tikai dekorāciju fragmentus, bet ainu noskaņu izteikdams ar īsti spēcīgu aizmugures fona izgaismojumu un siluetiem. Lieliska bija oranžā gaisma Heliantes pilī, kā arī sarkanā blāzma karātavu ainā. Apgaismotājs − Jānis Grauds.

Lugas galvenā tēma ir cilvēka pašuzupurēšanās spēja, kas apbrīnojama aizvien, kas aktuāla vienmēr, varbūt jo sevišķi tagad. Tāpēc arī Aspazijas Torņa cēlējs pieskaitāms mūsu klasiskai literātūrai un ar savu dramatisko spēku, ko gan izrādei visvairāk piešķīra režisore, ir īsti piemērota luga kultūras dienu izrādei, ja tai tuvojamies simboliski.

Viduslaikos tā bija baznīca, kas simbolizēja negrūstošos gara pamatus, tagad mēs tur varam saskatīt citus, varbūt šai dienai vairāk atbilstošus simbolus. Tā varētu būt latviešu nacionālā gara pasaule, kas arī prasa pašuzupurēšanos, arī tai nepieciešami negrūstoši pamati. Šķiet, ka režisore tā arī bija lugu iecerējusi, jo kristīgo krusta vietā redzējām dievturu krusta krustu un baznīcas dekorēšanai latvisko auseklīti, bet vārdu baznīca Veikina bija aizstājusi ar svētnīcu. Tā tomēr bija nevajadzīga pārcentība, jo kā jau klasiskā sacerējumā skatītājs simbolus var tulkot, kā tik patīk, bet viduslaikos jau baznīcās dievturu krustus nelika un auseklīša ornamentiem tās negreznoja. Par svētnīcām gan runā Auseklis savā dzejolī „Dievozolu trijotne”:

Tik sirdis laimē lēca
Šai dievu svētnīcā.

Manuprāt, Veikina atļāvusies pārāk lielu patvarību; varbūt tā vēl varētu rīkoties, ja svītrotu, ka lugas darbība norisinās viduslaikos. Stilizēto tērpu dēļ tās darbība varētu atrasties ārpus laika un telpas. Kostīmus bija zīmējusi L. Treimane, un tie bija tuvāk Anglijas kā Vācijas viduslaikiem, kas vairāk atbilstu notikumiem Latvijā.

Nerrs − Lija Veikina (saslimušā Egila Ķipstes vietā) pārstāvēja laikmeta sirdsapziņu, kā jau to nerri toreiz uzdrošinājās, varēja brīvi izteikties. Viņš arī pasaka, kādu nelaimi Heliantes greznais tērps Madei nesīs. Kad baznīca gandrīz uzcelta, nerrs vienīgais zina, ka: „Būs altāris karātavu kalnā melns nokaltis koks.”

Simpātisks bija režisores nelielais teksta grozījums orģijas skatā, apmainot Aspazijas doto nerra tekstu, kas varētu aizkārt daža skatītāja reliģiskās jūtas, ar Aspazijas dzejoli „Bakchanālija”. Tādējādi ainas saturā nekas neizmainījās un nevienu publikā neapvainoja.

Traģēdijas norise dibinās uz velnišķā (Heliante − Margrieta Kagaine) un dievišķā (Made − Māra Rozīte) pretstatu darbības, kā arī personu garīgās konstrukcijas. Made − gaiša, saulaina; Heliante, kas sadarbojas ar Melno kungu (Kārlis Gulbergs) − tumša, kaislībā kvēlojoša. Skatuves tēlus režisore veidojusi skopiem vilcieniem, bet ar lielu veiksmi. Lugas atslēga, šķiet, slēpjas Mades tekstā: „Ne tev, bet tavam darbam jābūt ārpus tevis un par sevi kā gatavam auglim, kas atšķiŗas no koka un nokrīt citiem. Citādi tu neesi piepildījies un nerasi miera.” Māras Rozītes Madē juta vairāk garīga spēka, fanātisma kā maiguma. Beigu ainā viņas garīgais spēks kulminējās lielā apskaidrībā, kad tā, no visa atvadījusies, labprātīgi dodas nāvē.

Iļģis − torņa cēlējs Andris Jaunbērziņš nav tikai baznīcas cēlējs, bet arī cīnītājs par cilvēka gara brīvību. Viņam nav meistara apliecības, jo: „Man pietiek ar manu mākslu un gribu.” Viņā pašā cīnās ugunīgā Heliante un šķīstsirdīgā Made. Kaut kas Iļģī mīt no Minchauzena: „Meli pušķo valodu. Es bieži savos melos šūpojos kā šūpolēs.” Pēc Mades iesviešanas bedrē Uģis jūtas kā noziedznieks; šī sajūta viņu neatstāj arī tad, kad Made labprātīgi sevi upurē, bet viņa brīvības alkas sintezē teikums Heliantei:

Nost man no ceļa, kamēr es dzīvs,
ceļos atkal ... liels un brīvs!

Mārtiņš − Jānis Grauds bija pārāk jauns savai lomai, arī silto toņu un emocijas viņa tēlojumam pietrūka.

Pēc lielās piepūles, kāda skatītājam resp. klausītājam bija nepieciešama, lai saprastu Andŗa Jaunbērziņa un Jāņa Grauda tekstu, Hildas Dukures krodziniece ar savu skaisto, skaidro latviešu valodas skandējamu un tīri izstrādātajām attiecībām iepretim pretspēlētājam bija patiesa bauda. Pils kaplans − Jānis Čečiņš aizvien skaidrāk parāda sevi kā raksturlomu tēlotāju. − Kad viņš ir tālāk no paštēla, tad viņš kļūst par aktieri un sāk uz skatuves dzīvot. Šoreiz redzējām lielisku kaplanu, asprātīgi padodot tekstu un labi iedzīvojušos vieglajā lomas kariķējumā. Interesantu skatuves vienību veidoja rātskungi: grāfs − Jānis Ķauķis, Blazijs − Jānis Saldums, Linhards − Ivars Apelis. Visi mazliet kariķēti, mazliet viltīgi pašlabuma meklētāji un dzīves baudītāji.

Veselu raksturu galeriju pārstāvēja pagasta ubagi. Beidzot jāatzīmē, ka režisore prata bez baznīcas sagādāt skatītājam teatrālo illūziju par notikumu, nemaz nerādot Iļģa nolēkšanu no baznīcas torņa. Ja režisors to spēj, tad izrāde ir izdevusies.

Ņina Luce