NU TO RĪGU IERAUDZIJU

Teodors Zeltiņš. Leopolds Maurs atzīstas. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1978. 256 lp. $8,50.

 

Leopolds Maurs atzīstas būs gan laikam pats labākais literārais darbs, ko Teodora Zeltiņa radošā enerģija uzlikusi uz papīra. Par šādiem "labumiem" var izstrīdēt gaŗus strīdiņus, bet par šo romānu būs vien godīgi jāatzīst, ka tas uzrakstīts ar apskaužamu mērķtiecību, neveltījot ne lappusi nevajadzīgām detaļām, gaŗiem kulišu aprakstiem vai stāstniekam nepiedienīgai pseudofilozofijai.

Sižeta virzība ir gluži vienreizīga. Par to, piemēram, liecina Zeltiņa metode pārtraukt stāstījumu, kad notēlotā aina vairs nekā nevar dot romāna veselumam, lai turpinātu stāstījumu vietā, kur tam atkal ir loģiska un uz priekšu virzītāja nozīme romāna uzbūvē. Tādējādi ir atsijāti nost visi tādi gaŗi "apraksti", kas dažā labā citādi interesanti iecerētā romānā aizveduši lasītāju nost no "lietas būtības". Leopolds Maurs atzīstas bez noklīšanas no temata!

Notēlojamā vide ir Rīga Latvijas neatkarības laikā. Tā ir kā no iegūtās brīvības apmulsusi jaunbagātniece, kuŗai visas brīvības ir atļautas un kuŗa tās arī pilnā mērā izmanto. Tā ir arī no mazpilsētas par lielpilsētu pēkšņi izaugusi galvaspilsēta, kuŗas asinis bango dižībā, bet turpat blakus šūpojas ar mazpilsētas "viena sieva teica" mentālitāti saaugušie asinsķermenīši. Un vispēdīgi: Zeltiņa Rīga romānā Leopolds Maurs atzīstas ir cilvēku apdzīvota Rīga, pilsēta, kuŗā viņi it kā uz plaukstas paceļ ar sajūsmas intensitāti radītas vērtības, bet brīdi vēlāk ieairējas nenoturīgu kaislību un sāncensības pīļu dīķī.

Tā nav (brīvības, neatkarības utt.) simbola Rīga, par ko Zeltiņš stāsta, tā ir Rīga, kādu to ieraugām, kad smilšu kalni visapkārt un "pati Rīga ūdenī" beigusi starot savu simbola gaišuma starošanu un laiks sastapties ar tās ņurdošo, nemierīgo cilvēku skudru pūzni.

Ko tad Leopolds Maurs atzīstas? - Viņa sieva Renāte ir devusies pašnāvībā; un žurnālists Maurs izstāsta, kas viņu pie tā novedis. Tā ir pašatzīšanās. Un viņa stāsts sākas jau ar agro bērnību, kad viņš ievērojis, "ka lielie cilvēki ne vienmēr saka to, ko domā". Melošana esot sodāms netikums, māca māte, bet kad mazais Leopolds godīgi izstāsta klases biedram, ko dzirdējis māti un viņas draudzenes runājam par klases biedra tēvu un māti, izceļas skandāls. Un viss teiktais tiek noliegts.

Pie vienas reizes Leopolds izmēģina arī otru ģimenē noklausītu "gudrību" - kā nodarboties ar izspiešanu. Tā Mauru atvasīte Leopolds apgūst dubultmorāles principu. Tā ļodzīgajās robežās risinās visa viņa dzīve, līdz traģiskais notikums noved pie iekšēji pārdzīvotas nepieciešamības - atzīties, izstāstīt, ka viņa Rīga nav nekāds starojošs atspīdums Daugavā, bet cilvēku ņudzeklis, kuŗā mīlestība un viena kaŗš ar otru samudžinājies kopā lielā murskulī. Pa šo murskuli tad nu Teodors Zeltiņš pastaigājies ar autora spuldzīti rokā; un viņa pierakstījumi ir pilnasinīgi, trāpīgi, izgaismojoši. Pie sienas kaŗamā Rīgas ainava "ar torņiem" ir ieguvusi dziļuma dimensiju, atzīšanās un ēnu dimensiju. No simbolu spodrināšanas nokusuši, ņemsim pretī šo ēnaino dimensiju, lai mācītos Rīgu cilvēciskāk mīlēt!

 

Gunars Irbe