LATGALE LATVIJAS VĒSTURĒ

Miķelis Bukšs. Latgaļu atmūda. Minchenē Latgaļu izdevnīceiba, 1976. 752.lp. $15.-

 

Miķelis Bukšs - valodnieks, vēsturnieks, ir 15 grāmatu autors. Ieguvis maģistra gradu klasiskajā filoloģijā Latvijas universitātē, dzimtenē strādāja skolotāja darbu, vēlāk bija ģimnazijas direktors. Trimdas gadus vadīja Zviedrijā, kur arī ieguva akadēmisko gradu un strādāja par archīva un bibliotēkas pārzini. Pusgadu pēc pēdējās grāmatas Latgaļu atmūda iznākšanas, 1977. g. 8. jūnijā, 65 gadus tikko sasniedzis, tika aizsaukts aizsaulē.

Šeit apceramā ir viņa pēdējā grāmata. Šis ilgu gadu pētījumu darbs ir liela apmēra veikums Latgales kultūras vēstures izgaismošanā. Pētījot gan pašu latviešu, gan vēstures avotus pasaules valodās, Bukšs nonāk pie secinājuma, ar vilšanos un nožēlu, ka Latvijas vēstures zinātne ir bijusi un turpinājusies arī mūsdienās bez Latgales. Vēsturiskie šļūdoni, kas latviešu ciltis savā laikā sadalīja dažādu lielvaru iespaida sfairās, bija atstājuši Latgali malā no latviešu vēstures kopējā tecējuma. Latviešu vēsturnieki pagātnes inerces un pašu latviešu iekšpolītikas iztapību iespaidā arī Latvijas brīvības gados Latgaļu vietu Latvijas vēstures rakstīšanā bija ignorējuši vai devuši tikai virspusīgus, īsus kommentārus. Tas viss Bukšu ir iesaistījis ilgstošā, pacietīgā, sistēmatiskā Latgaļu vēstures pētīšanas darbā. Kādā vēstulē Bukšs par savu skatījumu teica tā: "Kas attiecas uz mākslu, tad nav nekā sliktāka par buldurēšanu, iedomību un švaukstību, bet attiecībā uz zinātni - nav nekā sliktāka par nezināšanu, apzinīgu melošanu, faktu viltošanu vai arī demagoģijas piekopšanu ar īstiem faktiem, izmantojot tos demagoģiski un stāstot puspatiesības. Puspatiesības un meli - kā vēsturē, tā valodniecībā - mani ir ierāvušas cīņās uz visu mūžu." Par Latgales vēstures notikumu izgaismojumu Latvijas vēstures grāmatās viņš saka, ka vēstures fakti bieži vien bijuši apgriezti ar kājām gaisā. Šinī vietā jāpiebilst, ka tanī pašā gadā, kad iznāca Latgaļu atmūda, nāca klajā viena no plašākām, bagātākām un, manuprāt, viena no vispusīgākām un objektīvākām Latvijas vēstures grāmatām: Adolfa Šildes Latvijas vēsture, 1914-1940. Jādomā, ka Bukšs nebija paspējis šo aptverīgo, 782 lappušu vēstures grāmatu mierīgi izvērtēt. Ar cieņu un atzinību jāsaka, ka Šilde savā Latvijas vēstures pētījumā un tā izstāstījumā ir ierādījis Latgales atšķirtai dzīvei kopējās Latvijas valsts, tās brīvības un polītisko tradiciju veidošanā līdzīgu vietu un nozīmi kā visiem pārējiem Latvijas novadiem. Miķeļa Bukša skatījums par faktu viltošanu, demagoģijas piekopšanu, vai to, ka Latgales vēstures fakti Latvijas vēsturē apgriezti ar kājām gaisā nevar nekādā ziņā attiekties uz Šildes darbu, kuŗā ietverti visu Latvijas novadu un to atmodas darbinieku objektīvie fakti. Adolfa Šildes Latvijas vēsture, 1914-1940 būtu izmantojama vēstures mācīšanai trimdas latviešu skolās.

Bukša lielais darbs dod bagātīgu faktu papildinājumu par Latgali gadsimta apjomā. Nākamie Latvijas vēsturnieki Latgaļu atmūdu varēs izmantot kā plašu avotu par latgaļu un to atmodas darbinieku cīņām savas tautas izvešanai gaismā un Latvijas valsts apvienošanā brīvības cīņai. Plašākā ainavā ņemot, savā grāmatā viņš rāda Latgales vēsturi, sākot no pagājušā gs. otras puses līdz šā gs. 30. gadiem. Šaurākā lokā ņemot, kas arī ir šīs grāmatas kodols, ir rādīti notikumi, kas vadīja un veidoja latgaļu atmodu un vēlāk deva iespēju apvienot tautu un nodibināt kopējo valsti. Šī loka laiks ir apmēram no 1900. līdz 1924. g., Franča Trasuna nāvei. Trasuna loma un nozīme latviešu tautas apvienošanā un Latvijas valsts radīšanā, ir vienlīdzīga divu Latvijas prezidentu - Jāņa Čakstes un Kārļa Ulmaņa - veikumiem.

Tāpat kā savas iepriekšējās 14 grāmatas, tā arī šo lielo darbu Bukšs ir uzrakstījis latgaļu izloksnē, ko dažiem karstiem latgaļu lokalpatriotiem patīk saukt - par latgaļu valodu.

Tādas lietas kā - valodas un reliģijas nekad ar strīdiem vai noliegšanu nevar nokārtot. Tagad mūsu dzimtenē Latvijā, kas ir zem okupācijas varas, latgaļu raksti ir noliegti ar likumu. Tas ir Maskavas reichskomisāru uzmācības rezultāts, ka Latvijā latviešu tauta jau ir kļuvusi par minoritāti pati savā dzimtajā zemē. - Valodnieki un vēsturnieki, kas nodarbojas ar valodu, izlokšņu un literātūras pētījumiem, nestrīdas vairs par zināmiem faktiem, starp tiem, ka mēs visi esam viena tauta, bet vēstures tecējumā mums bija radušās divas etniskās kultūras, arī divas literātūras valodas. Nopietns domātājs neapgalvos, ka valoda vai literātūra būtu radusies no dažu cilvēku untuma. Gadu desmitu tecējumā ir iznākuši tūkstoši grāmatu un desmiti avīžu un žurnālu latgaliski. Arī tagad Vācijā iznāk avīze Latgolas Bolss un žurnāls Dzeive.

Beigās ir jāizsaka nožēla, ka pēc Miķeļa Bukša nāves, - viņa darba turpinātāji ir pazaudējuši ceļu un acu redzību mūsu tautas un Latvijas valsts drāmā pēdējos gadu desmitos un šodienā. No latgaļu kultūras, vēstures un tradiciju kopšanas un pasargāšanas viņi ir pastiprināti metušies neatbildīgā polītiskā klaigāšanā ar publikācijām savā avīzē Latgolas Bolss un radio raidījumos uz dzimteni. Šī klaigāšana un "prasību" muldēšana var nākt tikai Maskavas okupantiem par labu - skaldīt un deldēt mūsu tautu, kas jau tā ir pārkrievināšanas un samīdīšanas briesmās pati savā zemē. Ne katrs, kas trimdā prot burtliča darbu, vai salicis vārdus četrās rindās un to jau sauc par dzeju, ir spējīgs apjēgt un saprast polītikas un pašreizējā imperiālisma ģeopolītikas gājienus mūsu dzimtenē un pasaulē. Būtu svētīgāk, ja šie burtliči paliktu pie saviem burtiem un četru rindu dzejnieki pie saviem laika kavēkļa dzejoļiem, kas nevienam nekaitētu. Kad trimdinieku pensionāri cenšas kļūt par viszinīgiem polītiķiem, šī komēdija reizēm pārvēršas par kaitēkli savai tautai, kam it kā būtu gribēts palīdzēt.

 

Jānis Klīdzējs