ES DZIEDĀŠU PAR TEVI, TĒVU ZEME

Ernests Aistars. Savā zemē. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1978. 308 lp. $9,50

 

Lasot šo romānu, ātri vien rodas gaiša pozitīva noskaņa. Varētu jautāt kā nu tā, jo grāmatas apjomīgā pirmā daļa ir stāsts par latviešu sīkzemnieku līdumu plēsēju dzīvi pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados lielā trūkumā un apspiestībā. Galveno personu Klāva un Zanes attiecībās turklāt ir iemeties mezgls jau pašā darbības sākumā.

Nevar teikt, ka autors būtu vairījies no nabadzības un grūtību attēlošanas. Vai katrā lappusē ir kāda liecība par Klāva un Zanes sūro darbu un viņu ikdienas dzīvi visprimitīvākos apstākļos. Klāva vecāku, muižas kalpu, ilgi lolotais sapnis bija nokļūt savā zemē. Uz viņu vecumdienām tas piepildās, bet māte drīz pēc tam nomirst, un tēvs smagākos darbos daudz vairs nespēj līdzēt. Tā Klāvam nelaikā saliektiem pleciem jāraujas vienam darbu un parādu jūgā. Muižas istabas meita Zane, kas kādā jaukā dienā kā no mākoņa nokrīt Klāva sētā un kļūst viņa līgava un sieva, ātri pārvēršas no jautras meitenes par mēslos un arumos nomīcījušos zemnieci.

Un tomēr pelēcība un smagums stāstījumā nekur nesabiezē. Darba dienu rīti ataust rasaini dzidri, pļaujamais āboliņa lauks ir smaržīga ziedu druva, un cīrulis vītero arājam par prieku.

Ernestam Aistaram ir gaišs skats uz dzīvi. Šinī darbā tas labi sadeŗas ar izvēlēto tematu - latviešu zemnieka sapni un cīņu par savu zemes gabalu un - nākamā paaudzē - ilgām pēc savas zemes plašākā, visu tautu aptveŗošā nozīmē. Paaudžu sapņi piepildījās, un kaut arī tikai uz neilgu laiku. Kā par to lai stāsta bez gaiša pamattoņa?

Atskatoties arī aizgājušais var likties kā sapnis. Sapņi saplūst ar īstenību pasakās. Pasaka ar savu valodas dzidrumu un vieglumu atvaira sentimentālismu, un, pasakās klausoties, mēs bez lielas šaubīšanās noticam labo spēku uzvarai. Tā vien liekas, ka Ernestam Aistaram, savu romānu rakstot, prātā būs bijušas latviešu tautas pasakas. Valodā tas pa reizei manāms ļoti skaidri. Piemēram tā: "Abi vīri nu gudroja šā, gudroja tā. Beidzot sagudroja, ka vienīgais glābiņš zem lielās egles mežmalā."

Romāna personas nav nekādi sarežģītie raksturi. Tādi te arī nemaz neiederētos. Konfliktu darbībā netrūkst, bet tie atrisinās labā garā.

*

Romāna pirmā daļa ir sevī noslēgts veselums, kas netiecas ārā no attēlotā laika zemnieku loka. Sapnis par savu zemes stūri ir piepildījies. Klāvs un Zane ir atraduši kopējas dzīves pamatu. Viņiem ir piedzimis dēls Dāvis. "Uz savas zemes dzimis, savā zemē arī saknes laidīs."

Var jau teikt, ka Savā zemē tiktāl ir vēl viens zemnieku dzīves romāns, sava veida Heimatliteratur. Un kas par to?

Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme.

*

Romāna abas pēdējās daļas aptveŗ pagājušā gadsimta pēdējo gadu desmitu un šī gadsimta pirmos gadus, laiku apmēram no 3. Dziesmu svētkiem līdz Raiņa Tālo noskaņu iznākšanai. Darbība šeit kļūst epizodiskāka. Episkais plūdums vairs nav tik svarīgs, priekšplānā izvirzās tā laika nacionālo centienu attēlošana.

Galvenā persona šinī grāmatas posmā ir Dāvis. Viņš tiecas prom no tēva sētas un meklē plašākus apvāršņus. Jau pagasta skolā viņam rodas vēl neskaidra vēlēšanās dot gūto gara gaismu tālāk saviem tautas brāļiem un māsām. Vēlāk, klausoties stāstus par Kronvaldu un Ausekli, Dāvis nolemj pats kļūt par skolotāju.

Kuldīgas skolotāju seminārā un skolotāja darbā Dāvis sastop tā laika garīgo nebrīvību, cenzūru, pārkrievošanu un administrātīvos spaidus. Viņu stiprina apņemšanās darboties savai zemei un tautai un apziņa, ka šajā cīņā viņš nav viens. Neveiksmes brīdī Dāvis vēl sev un savai tautai zāles spītu, kas ir stiprāks par cara kalpa zābaku.

Stāstījumā ir ievīti daudzi vēsturiski notikumi un fakti, bet ne jau vispusīga vēsturiskās ainas sniegšana ir bijusi autora nolūkos. Tāpēc būtu nevietā žēloties, ka, piemēram, Jaunās strāvas ideju pasaule, tik nozīmīga šim laikmetam, paliek tikpat kā nepieminēta. Dāvja jaunības lielais pārdzīvojums ir nacionālās atmodas gars. Viņš vēlas cīnīties pret nacionālo apspiestību un par gara brīvību. Viņu sajūsmina tautas kopības sajūta, kas tik spilgti izpaužas grāmatā attēlotajos Jelgavas Dziesmu svētkos 1895. gadā.

Par šo gandrīz jau teiksmaino laiku Ernests Aistars stāsta ar dziļu saviļņojumu. To izjūt arī viņa lasītāji.

 

Mārtiņš Lasmanis