VIŅAS PUSES LIELĀKAIS

Atmiņas par Andreju Upīti. Sastād. Jānis Upītis. Rīgā: Liesma, 1977. 280 lp. Rbl.1,90.

Andrejs Upīts. Vēstules. Rīgā: Liesma, 1977. 232 lp. Rbl. 1,30.

 

Upīts bija visvairāk godinātais un amatiem apbalvotais padomju rakstnieks, un, protams viņš apdāvinātāks par Jūliju Vanagu, Andreju Balodi, Jāni Niedri un visiem, kas pievienojās partijai priekš krievu okupācijas, vai centās izvirzīties pēc tās. Bet kā pēc savas ideoloģijas, tā talanta Upīts nepieder pie tipiskas boļševiku literātu kopas. Viņš nav arī tāds, kas būtu apzinīgi attīstījis sevī lielinieka īpašības. Oficiāli okupanti un viņu līdzgājēji latviešu valodā par savu lielāko dēvē Raini. Bet viņi tīri labi zina, ka arī emigranti skaita Raini pie savējiem - un ko var zināt, partijas galvas lauzītāji varbūt klusībā nodomā - jā Rainis būtu dzīvojis līdz mūsu dienām, varbūt viņš dotos jaunā emigrācijā līdzi Skalbem, droši vien arī Aspazijai un visai sociāldemokratu partijas vadībai, pie kuŗas Rainis piederēja, kandidēdams no tās rindām Valsts Prezidenta amatam? Turpretī Upīts šai ziņā ir drošs. Viņš neizrāda ne mazāko nožēlu par Latvijas bojā eju, tikpat "aptaurēts" kā Sudrabu Edžus un Birznieks-Upītis, ar ko Upīts visvairāk sarakstījies avīžu un grāmatu jautājumos. Krievi aizvien ir "mūsu draugi", krievu zeme brīnišķīga, kaut arī tajā jādzīvo bargajā klimatā būdā ar cauru grīdu, gandrīz alu cilvēka apstākļos, salīdzinot ar Raiņa trimdas daudz ērtākiem apstākļiem tajā paša Vjatkas rajonā kādreiz. Sudrabkalnam nav dota pat atsevišķa istaba, tā kā rēķināšanās ar prominentākajiem līdzbēdzējiem bijusi ārkārtīgi maza. Vēl 1944. g. Upīts lūdz no Sakses, kas gar avīzēm darbojās, divus zīmuļus. (Vēstules, 154. lp.) . Varbūt tāpēc viņš tiecās ātrāk tikt atpakaļ uz dzimteni, jo jau 1942. g. janvārī raksta vēstulē P. Daugem: "... esam dabūjuši netiešus norādījumus nopietni gatavoties darba atjaunošanai Latvijā." Bet "sevišķi sajūsmina tas, ka latviešu divīzija patlaban pašās karstākās cīņu ugunīs." (Vēstules, 110. lp.) Tātad tā pati uzmudināšana noasiņot, kas bija strēlnieku un leģionāru laikmetos. Acīmredzot, latvieši tiešām turējušies varonīgi, jo viņu vajadzībām toreiz Krievijā izdoti veseli trīs laikraksti: Par Padomju Latviju, Latvijas Strēlnieks un Cīņa, (Vēstules, 111. lp.). Tagad vairs nav neviena! Un palikt palika Upīts visu laiku Kstiņinā, kādā bijušajā vasarnieku atpūtas vietā mežā, līdz pat 1944. g. vasarai.

Viņš gribēja tikt uz Maskavu jau 1942.g. (Vēstules, 112. lp.) Bet Maskavā (pats Andrejs iedrošinājās uz turieni nebraukt, vai ari nemaz netika saukts!) viss darbs tika ievērojami paplucināts par vajadzīgo "idejisko līniju" neizsvēršanu, kaut arī kā referents uzstājās pats tagadējais polītbiroja loceklis Arvīds Pelše. Diezin kā Andrejam (bērnībā saukts par Andru) Martinovičam vispār būtu klājies, ja izšķirīgajos Staļina terrora gados aiz viņa nestāvētu boļševiku rakstnieku savienības vadītājs Aleksandrs Fadejevs, kuŗa romānus par pilsoņu kaŗu Sibirijā vēlāk pasludināja par sociālistiskā reālisma paraugiem. Fadejevs ietekmējās no Ļeva Tolstoja stila, un arī Upīts pasteidzās paziņot, ka cienījot Ļevu Tolstoju un esot sociālistiskā reālisma nodibinātājs latviešiem, kaut arī Upīša "pilsoniskās sabiedrības atmaskošana" priekš Pirmā pasaules kaŗa ir pulka vienkāršāks audums, neaizsniedzot ne Ļevu, ne Alekseju Tolstoju. Bet tā kā Upīts labi runāja krieviski un pārzināja šo, to no pasaules rakstniecības vēstures, tad viņš bija tīkams Fadejevam, kas zināja, ka no Kstiņinas meža Upīts nekādas intrigas nevar taisīt. Līdz ar Staļina nokronēšanu lauza kaklu (pašnāvībā) Fadejevs, jo esot nācis zināms, ka viņš nepamatoti denuncējis spējīgākos, bet patstāvīgākos krievu literātus. Pieradis pie sava izolētā stāvokļa un reizē atskārtis, ka viņš krieviem vajadzīgs, Upīts reizēm atļāvās neparasti brīvu valodu, piemēram, kādā vietā baidīdamies, ka "mēs" nekļūstam tikpat asiņaini un atriebīgi kā vācu fašisti. Upītim vispār bija tā sauktā laimīgā roka, vai - ja runā par noieto dzīves ceļu, tad varētu teikt ari, ka "laimīga kāja". Noteiktā pozicijā viņš vienmēr nostājās tad, kad attiecīgs virziens bija jau uzvarējis, vai vismaz noteikti iezīmējās ceļš uz tā gaidāmajiem panākumiem. Tā viņš vairākkārt mainījis pārliecību, bet neviens, nav tam pārmetis renegātismu. Kas lai uzdrošinātos ko kritizēt Andreja biografijā, kur pie citu paddarbinieku šķirkļiem pielikts kā ļaunais vārds "renegāts", kā nākamais pēc ļaunuma "dekadents", bet pēc tam kā vispārējais noniecinājums "emigrants". Visus šos posmus, izņemot, zināms, dekadenci, Upīts bija pārdzīvojis -bez kādas vainas. Viņš vēl gudri paslavē Gorkiju, ka nevajagot ņemt ļaunā, ja tas kādreiz maldījies, bet no maldiem atsvēries atpakaļ spožumā un tīrībā. Bet kas pēdējos 50 gados pieminējis, ka Upīts savas rakstnieka karjēras sākumā (ko pats skaita no 1900. gada) bija "tautisko budžu ideologa", Sava kaktiņa, sava stūrīša autora Jāņa Purapuķes ne vien skolēns, arī palīgskolotājs? Skrīveriem viņš ir pieķēries kā savai šaurajai dzimtenei ar īstu saimnieka mīlestību. Pats Upīts apgalvo, ka strādājis Rīgā par skolotāju līdz 1900. g., pēc tam pārcēlies uz Skrīveriem, taču "saknēm" vajag būt dziļākām.

1902. un 1905. g. Upīts darbojās RLB derīgu grāmatu nodaļā, sarakstīdamies ar konservātīvo T. Zeifertu (un 1910. g. vēl ar Aronu Matīsu). 1905. g. Skrīveros ieradās aģitātori un propagandisti no Rīgas, bet Upīša nebija viņu vidū. (Atmiņas, 25. lp.) Toties rakstnieks apprecēja jaunavu, ko vietējie skaitīja par turīgu. Upīts tagad stāsta, ka sievastēvs uzcēlis māju uz savas "pūrvietas", bet māsīca paskaidro (Atmiņās, 28. lp.), ka nauda bijusi Upīša. Krauliņa ievadā Atmiņās pareizi teikts: "Par galveno pozitīvo varoni viņa daiļradē kļuva apzinīgais strādnieks. Tas notiek ap 1911. un 1912. g." Upīša romāni iet labi, izdevēji tos sekmīgi pārdod. Kādā vēstulē Birzniekam - Upītim otrs Upīts paskaidro, ka tagad varot dzīvot no saviem gaŗajiem romāniem. Viņš izteic apbrīnu Birznieka-Upīša ideālismam, kas savā apgādā "Dzirciemnieks" ieguldījis Kaukazā sapelnīto (vai arī no citurienes nākušo) lielo naudu, ap 17.000 rbļ. Upīts zināja, ka kreisajā pusē viņam ir lasītāji. Viņš nu ir kā "vientuļš vilks", kas dedzīgi meklē sakarus ar redzamākajiem marksistiem. 1911. gadā viņš vēl nezina Raiņa, 1912. gadā - Jansona adresi! Un kas tad liels varēja vairs notikt, tikai 2 gadi palika līdz 1. pasaules kaŗam. Birznieks-Upītis, Pīpiņš-Vizulis, Ansis Gulbis cik spēdami balstīja sociālistus, bet "Universālā bibliotēka" ar Raiņa tulkotajiem vācu ideālistiem izplatījās vāji, arī "Dzirciemnieks" nesa tik zaudējumus, kaut arī tam bija dažas labas grāmatas (paša Pelēkā akmeņa stāsti, Vainovska, Laicena u.c. darbi). Brīvā Latvija apbalvoja Birznieku-Upīti ar Triju zvaigžņu ordeni, bet pēc liecībām viņš ir bijis pastāvošās iekārtas grāvējs. Upīša organizētās Domas iznāca tikai pāris gadus, tad vēl atsevišķi rakstu krājums Vārds, kur Upīts steidzās iegūt vārdu kā marksistiskā viedokļa kritiķis. Nekad viņš tomēr neaizmirsa materiālo pusi, kārtīgi pieprasīdams Birzniekam redaktora algu 150 rbl. mēnesī, un vēstulē sievai priecādamies, ka pēc revolūcijas 1917. g. redaktora alga noteikta 200 rbļ. mēnesī. Dažus raksturīgus piedzīvojumus Latvijas un 2. pasaules kaŗa laikā atstāsim nākamajai reizei.

 

0lģerts Liepiņš