SPODRIS KLAUVERTS AIZSAULĒ

Jaunās Gaitas 126. n-rā lasāma priecīga vēsts, ka Sidnejas latviešu kultūras dzinējspēkam, JG teātŗa nodaļas redaktoram, Spodrim Klauvertam piešķirta PBLA Kr. Barona prēmija par ilggadīgo kultūras darba veicināšanu Austrālijā.

Šajā numurā jāpublicē bēdīgā ziņa, ka Spodŗa Klauverta vairs mūsu vidū nav. Skaudrais liktenis 1980. gada 8. maijā atrāva viņu no rakstāmgalda − no nepabeigtām lugām, literārām apcerēm un iecerēm, no Sidnejas latviešu teātŗa literārās sekcijas programmas sastādīšanas 1981. gadam. Tik tālu uz priekšu centās domāt Klauverts. Tikai tā viņš ir spējis 30 gadu laikā noorganizēt 300 literāros vakarus, kur bez latviešu literātūras klausītājiem bijusi iespēja iepazīties ar pasaules rakstniekiem un filozofiem.

Spodris Klauverts dzimis 1920. gada 25. februārī Rīgā. Pēc profesijas ķīmiķis, kaut gan viņa sirds aizvien degusi literātūrai; pie tam viņš mīlēja visus žanrus, tomēr pats bija pievērsies lugu rakstniecībai, sarakstīdams turpat desmit skatuves darbus, skečus un kaleidoskopus. 1961. g. − Spēka dēls, 1962. g. − Augstiene 273, 1964. g. − Etīde, 1965. g. − Umurkumurs, 1972. g. − Divi bija, 1972. g. − Mēs gribam būt kungi, 1978. − Trimda dimd, 1978. − Cirvi cirtu ozolā u.c . Sidnejas latviešu teātŗa vajadzībām Klauverts sarakstīja 1964., 1966., 1968., 1970. un 1974. g. kaleidoskopus.

No 1963.-1966. g. (40.-60.num.) un no 1976.-1980. g. (109.-128. num.) Klauverts bija Jaunās Gaitas redaktors, pēdējā posmā vadot teātŗa nodaļu.

Sidnejas latviešu teātrī Spodris Klauverts bija ilggadīgs valdes loceklis, izpildīdams sekretāra pienākumus, bet teātŗa literāro sekciju vadīja no tās dibināšanas visus 30 gadus.

Savās lugās Klauverts ir viens no neatlaidīgākiem drāmas formas meklētājiem. Būdams cieši saaudzis ar savu laikmetu, viņš aktuālām idejām un kaislībām piešķīra formu un veidoja lugu. Savos darbos viņš mīlēja savīt fantastisko ar reālo. Ļoti nozīmīga ir viņa pirmā luga Spēka dēls, kur autors mēģinājis pateikt to, kas sāp visvairāk − latviešu tautas liktenis trimdā, veltīgā cīņa pret netaisno varu. Spēka dēls grib pasaules tirgū nopirkt taisnību savai Dzintarzemei, bet šai tirgū var atrast visu, izņemot taisnību. Klauverts lugā izteicies simbolos, kas reprezentē atsevišķas ļaužu šķiras, laikmetu vai idejas. Darbs uzrakstīts satiriskas maskuspēles formā. Ar rūgtu humoru Klauverts graiza savu laikmetu, nežēlojot arī mūs pašus. Tā ir viena no savdabīgākām lugām latviešu trimdas drāmatiskā literātūrā. Latviešu leģionāru traģikai bija veltīta Augstiene 273 autora pārliecībā, ka kaŗa laukā ikviens kareivis domā tikai par savas dzīvības saglabāšanu. Umurkumurā bija iestrādāta Spodŗa Klauverta mīļā Rīga un dzejnieks Aleksandrs Čaks.

Savos kaleidoskopos Klauverts prata piedēvēt attiecīgai personai kādu raksturīgu īpašību, kustību, žestu, runas veidu u.c., ko tad mākslinieciski sabiezināja līdz humora pakāpei. Viņa kaleidoskopi nebūt nebija domāti tikai laika kavēklim vien, bet ar ironijas palīdzību tie ierosināja skatītāju domāt un vērtēt. Viņš mēdza sacīt: „Rakstot kaleidoskopus, man ir zināma ētika: ja parādu kādu cilvēku ar vai bez īstā vārda, izmantoju tikai to, ko viņš runājis vai rakstījis. Kaut ko piedzejot nav prāta darbs!”

Spodris Klauverts uztraucās ne tik daudz par gaisa piesārņošanu kā par gara piesārņošanu. Viņš uztraucās arī, ka mākslinieku vietā kultūras lietas trimdā vada tā saucamie sabiedriskie darbinieki. Šīs atziņas viņš iestrādāja kaleidoskopos.

Pēdējos gados Klauverts pievērsās dzejas inscenējumiem. Pirmais bija Mēs gribam būt kungi, kur, izmantojot dažādu autoru dzejoļus, veidojās izrāde, sākot ar dzimtniecības beigu posmu, Tautas atmodas laikmetu, pirmajiem vispārējiem dziesmu svētkiem; sekoja 1905. g. revolūcija, Pirmais pasaules kaŗš, strēlnieku cīņas, 1917. g. revolūcija un Latvijas valsts proklamēšanas akts Nacionālā teātrī 1918. g. Otrs dzejas inscenējums − novembŗa vizija Cirvi cirtu ozolā, kur Klauverts pazīstamiem simboliskajiem Raiņa skatuves tēliem bija piemērojis gan Raiņa, gan citu autoru dzeju. Toties dramatiskās darbības virzītāja un saistītāja teksts piederēja paša Klauverta spalvai un bija jāapbrīno, cik tas labi iekļāvās pārējā vielā.

Ar dzejas inscenējumu atzīmēja arī Kārļa Skalbes 100 gadu dzimšanas dienu, un pēdējais šāda veida sarīkojums, ko pats autors vairs neredzēja un nedzirdēja, bija dzejnieka Fr. Bārdas 100 gadu atcere, kas notika Spodŗa Klauverta piemiņas zīmē.

Bet kad svētais sargs reiz mieru sauks,
visu pārtrauksi kā deju mulsu. (Fr. Bārda).

 

Ņina Luce