Jaunā Gaita nr. 13, 1958. gada janvārī, februārī

 

Inārs Brēdrichs

 

NO VARIĀCIJĀM PAR TĒMU

"Ir mistērijas mistērijās, dievi pāri dieviem ...
To sauc par bezgalību."
 

Anūbis, Žana Kokto "Elles mašīnā"

 

 

Pirmā variācija

 

Hamlet, Hamlet, nešausti mani!

Nekad tev neizprast salkano moku

Trauksmi smadzeņu pulsošās ejās,

 

Kad sejās

Man visapkārt ņirdz kaislīgi maldi.

Hamlet,

Neatvelc roku,

Noglāsti matus, pirms viņi ūdenī izris

Un jūti, cik deniņos saldi

Atbalso pirkstgalu pieskāriens bailīgs

Kā bērnam pie mātes līķa.

 

Hamlet, mans mīļais,

Mans mazais, savādais bērns!

Tu klosterī mani sūti.

Un tomēr,

Kaut drausmīgi grūti

Man apziņā vaid tavi vārdi,

Vēl vienmēr es gaidu –

Tu teiksi: Ofēlij....

Klusi un ar pirmo smaidu

Tik kautru kā pēdējais sniegs,

Kas sārto aprīļa saullēkta miglā.

 

Kāds prieks

Būtu man just

Asinis tavas zem drudžainās ādas,

Kas baltumā savā

Vairs nespētu noslēpt

To sarkano prieku.

Tās rādītu beidzot

Manā plaukstā,

Manā ķermenī,

Ka tu cilvēks

Un savā pasaulē,

Debesīs, ellē

Dalies ar mani

Un mēs - ar citiem.

Nē, nē,

Negribu otrreiz vairs dzirdēt,

Vairs just,

Kā sit,

Ko klēpī gribēju auklēt,

Glāstīt,

Par ko sapņiem stāstīt,

Kad irusi diena.

Nē, Hamlet,

Naidniekam savam

Ar prieku es otrējo vaigu grieztu,

Ja vienā tas sitis;

Tomēr, lai ciestu

Otrreiz, kā vaino, ko mīl,

Par daudz būtu prasīts -

Svētie raksti pat klus.

 

Hamlet,

Pacieties brīdi.

Tik vienu mirkli

Ļauj man acis gremdēt tavējo dzīlēs,

Kaut neteic, ko mīlēs,

Ko mīl

Tās,

Ja vispār.

Nē, nebīsties, mīļais,

Velti roka tava atpakaļ raujas.

Nemeklē manējā vairs to,

Un tikai

Tukšums apkārt tai kļaujas.

Zinu, es riebīga tev

Kā trums vai pūžņaina vāts,

Jā, pūžņaina vāts -

Tā esmu es tev saprāta tumšajās ailēs,

Un bailēs

Tu drebi.

 

Jā, eju, Hamlet, jau eju.

 

Novērsi seju,

Jo esmu vēl cilvēks,

Ne gars, kādus meklē

Pats savas pasaules peklē.

Bet neizbēgt, neizbēgt

Dzīvē nedz nāvē

Tev balto ūdensrožu melno viju -

Tavu

Ofēliju.

 

 

Piektā variācija.

 

Rīta zvans

Dzidri tīrs

Skan, klau, saules staros pirmos

Skan tas man

Asinīs,

Skan un glāsta matus sirmos.

 

Nu esi atnācis, nu sagaidīts.

Tu ilgi biji prom

No vecās meža būdas,

Un tomēr iesvētīts

Uz dienu dienām

Domās manās,

Kur nebij aiziešanas.

Ik vakarus

Es dedzu gaismu savā logā,

Lai ceļu atrastu kaut tumsas baigā slogā

Tu reiz vēl atpakaļ.

Dzīves

Dzirnas maļ

Un samaļ tās tik daudzus,

Iekams laiks ir pārnākšanai

Pie savas dvēsles īstā pirmavota,

Kas katrai sievietei un mātei dots.

Cik viegli

Tādam zust,

Kam nav, kas vada

To savā aizlūgšanā tīrā, svētā,

Kaut pats aiz jūdžu tūkstošiem tas būtu

No savas īstās esmes, Dieva izredzētās.

 

Jā, Pēr, īstās esmes.

Jo, kaut kājas miesīgās tev tālus ceļus gāja,

Patiesi nebiji pats tur:

Tu dzīvoji pie manis ticībā un mīlā,

Kaut pats to nezināji.

Vīla

Tad tevi dzīve tā, kas tikai šķitums,

Tu plūdi atpakaļ kā jūŗā ūdens ritums

Pie savas Solveigas,

Mans mīļais.

Tu plūdi atpakaļ

Kā baltu ilgu straume,

Kaut allaž manā mīlā šeit jau bijis,

Un manu mūžu dziesmā pārtaisījis,

Un saules teiksmā zaļi skaistā,

Ko viņas stari rītos mežā laista.

 

Per Gint, mans dārgais, Beidzot

Dziesma kļuvusi ir atkal miesa.

Ir piepildīta mana ticība,

Kas arī tevi beigās pestīs,

Kad abi ieplūdīsim mūžībā.

Nu dusi, mīļais, sapnī dzīves skaistākā,

Ko tavā vakarā sniedz

Tava

Solveiga.

 

 

 

 

 

 

 

 

Eduards Freimanis

 

 

 

 

AKMENS UN LAUMA

 

Esmu piesiets pie miglainas gravas,

Aizmirsts akmens bez dvēseles savas.

Velti pelēko pieri nu glāsti,

Savu saulaino teiku man stāsti.

Vai tu, mākoņu viegla un maiga,

Meklē mieru pie nelaipnā vaiga?

Vai no debesīm nolaidies tu,

Mani, mēmo, lai modinātu?

 

Mitro pieri ja noskūpstīsi,

Manas dzimstošās dvēseles čukstu,

Miglai izgaistot, sadzirdēsi.

Tavu vārdu tad uzminētu,

Mana lauma ar ziedošiem matiem. -

Vairs no manis tu neaizietu.

 

 

NOSLĪKA TAURENIS...

 

Glāsaina gaisma zied kalnos,

Lejās gulst krēsla un briest.

Sidraba ūdeņos laiva

Šūpo - pirms atspulgas dziest.

 

Debesu ezeri zaigo –

Gaismu vēl kārīgi dzeŗam.

Ziedi plaukst mākoņu ceros,

Zeltainu taureni ķeŗam.

 

Noslīka taurenis viļņos –

Ūdeņu dvēsele raud.

Šūpo vēl pelēkā laiva –

Pelēkais dzelmenis draud.

 

 

 

MANS VASARAS DIEVIŅŠ

 

Ir vakaram mirdzums un miers

Kā senāk,

Kad riekstu un barviku laikā

Pie manis pa šiliņiem atnāk

Sirms svētītās vasaras Dieviņš.

 

No ezeru zilganā tvaika

Dzimst mākonis debesu dārzos.

Pār dzelmēm un mākoņiem iet viņš

Kā gaišums,

Mans mierīgo diendusu Dieviņš.

 

 

 

VASARAS RIETS

 

Vai tu paslēpi slaidajos spārnos

Dienu mirdzumu, žagata žiglā?

Manas maigās dālijas visas

Šodien raudāja, saldamas miglā.

 

Migla sagūlās vītolu zaros,

Un tie noliecās galvu man glāstīt.

Sētā strazdi salaidās klusu

Man par ziedošiem ezeriem stāstīt.

 

Tumsa klājās kā mirusi jūŗa,

Tumsā noslīka vasara mīļā.

Gārņiem vasaru apbedīt ļaušu

Saules ezera dzelmenī zvīļā.

 

 

 

PĀRAGRA ZIEMA

 

Pietrūka pienenei saules,

Liecās tā pliksala skavās. –

Dievs to sasildīs debesu pļavās.

 

Kamene pazuda sniegā,

Aizmiga tālu no mājām. –

Zelta kārēm Dievs mielos to miegā.

 

Vilnim jau ledus zied matos,

Pārslas tam nolaiza seju. –

Silts tas čalos pa aizsaules leju.

 

 

 

 

 

 

Zeltīte Avotiņa

 

 

* * *

 

Dievs, mana dzīve ir pļava, vai nē?

Tu zini, cik ilgi man ļausi

Kā vējam priecāties pīpenēs,

Tu zini, kad viņas pļausi.

 

Kad vāls pie vāla būs noliecies –

Viss - smilgas un ziedu kausi,

No katras dienas vēl līdzi ies

 

Aiz loka, kur nesekos sirds man ne prāts,

Kāds atspīdums, dzidrumā peldināts.

 

 

 

 

 

 

Andrejs Pablo Mierkalns

 

 

 

BASTEJKALNAM

 

 

Es šovakar nāku ciemos

pie Tevis,

kuŗa galvas koku zarus saule norietot

apklāj

kā caur dzintardzeltenu medus konfekšu

kristalliem

izlauzušos gaismu.

Pulvertornis, Pilsētas gāzes iestāde

ar balonu Valsts svētkos un

Blaumaņa piemineklis,

kuŗš kādreiz sēdēja kanālamalas apstādījumos.

 

Bastejkaln,

Tavā pakājē es cepu

smilšu kūciņas,

plūcos ar labāko draugu

un nepirku pirmās vijolītes,

ko man piedāvāja untumains ielas zēns -

(par ko es saņēmu fonāru uz acs)

 

Un nu -- izliekas savādi,

tas viss ir

tikai atmiņas! –

 

Rīga, Tavas gaismas reklāmas spožas kā gludpapīrs

viņām līdzīgi uzzib naktī,

tā kā ūdens šalkdams Bastejkalna nogāzē

krīt uz krāsainajām elektriskajām spuldzītēm

mākslīgos strauteļos celiņa malā!

 

Mana dzimtā Rīga

un viņas cēlais Bastejkalns!

Es saucu.

 

 

Jaunā Gaita nr. 13, 1958. gada janvārī, februārī

 

Jaunā Gaita