Inārs Brēdrichs
NO VARIĀCIJĀM PAR TĒMU "Ir mistērijas
mistērijās, dievi pāri dieviem ... Anūbis, Žana Kokto "Elles mašīnā"
Pirmā variācija
Hamlet, Hamlet, nešausti mani! Nekad tev neizprast salkano moku Trauksmi smadzeņu pulsošās ejās,
Kad sejās Man visapkārt ņirdz kaislīgi maldi. Hamlet, Neatvelc roku, Noglāsti matus, pirms viņi ūdenī izris Un jūti, cik deniņos saldi Atbalso pirkstgalu pieskāriens bailīgs Kā bērnam pie mātes līķa.
Hamlet, mans mīļais, Mans mazais, savādais bērns! Tu klosterī mani sūti. Un tomēr, Kaut drausmīgi grūti Man apziņā vaid tavi vārdi, Vēl vienmēr es gaidu Tu teiksi: Ofēlij.... Klusi un ar pirmo smaidu Tik kautru kā pēdējais sniegs, Kas sārto aprīļa saullēkta miglā.
Kāds prieks Būtu man just Asinis tavas zem drudžainās ādas, Kas baltumā savā Vairs nespētu noslēpt To sarkano prieku. Tās rādītu beidzot Manā plaukstā, Manā ķermenī, Ka tu cilvēks Un savā pasaulē, Debesīs, ellē Dalies ar mani Un mēs - ar citiem. Nē, nē, Negribu otrreiz vairs dzirdēt, Vairs just, Kā sit, Ko klēpī gribēju auklēt, Glāstīt, Par ko sapņiem stāstīt, Kad irusi diena. Nē, Hamlet, Naidniekam savam Ar prieku es otrējo vaigu grieztu, Ja vienā tas sitis; Tomēr, lai ciestu Otrreiz, kā vaino, ko mīl, Par daudz būtu prasīts - Svētie raksti pat klus.
Hamlet, Pacieties brīdi. Tik vienu mirkli Ļauj man acis gremdēt tavējo dzīlēs, Kaut neteic, ko mīlēs, Ko mīl Tās, Ja vispār. Nē, nebīsties, mīļais, Velti roka tava atpakaļ raujas. Nemeklē manējā vairs to, Un tikai Tukšums apkārt tai kļaujas. Zinu, es riebīga tev Kā trums vai pūžņaina vāts, Jā, pūžņaina vāts - Tā esmu es tev saprāta tumšajās ailēs, Un bailēs Tu drebi.
Jā, eju, Hamlet, jau eju.
Novērsi seju, Jo esmu vēl cilvēks, Ne gars, kādus meklē Pats savas pasaules peklē. Bet neizbēgt, neizbēgt Dzīvē nedz nāvē Tev balto ūdensrožu melno viju - Tavu Ofēliju.
Piektā variācija.
Rīta zvans Dzidri tīrs Skan, klau, saules staros pirmos Skan tas man Asinīs, Skan un glāsta matus sirmos.
Nu esi atnācis, nu sagaidīts. Tu ilgi biji prom No vecās meža būdas, Un tomēr iesvētīts Uz dienu dienām Domās manās, Kur nebij aiziešanas. Ik vakarus Es dedzu gaismu savā logā, Lai ceļu atrastu kaut tumsas baigā slogā Tu reiz vēl atpakaļ. Dzīves Dzirnas maļ Un samaļ tās tik daudzus, Iekams laiks ir pārnākšanai Pie savas dvēsles īstā pirmavota, Kas katrai sievietei un mātei dots. Cik viegli Tādam zust, Kam nav, kas vada To savā aizlūgšanā tīrā, svētā, Kaut pats aiz jūdžu tūkstošiem tas būtu No savas īstās esmes, Dieva izredzētās.
Jā, Pēr, īstās esmes. Jo, kaut kājas miesīgās tev tālus ceļus gāja, Patiesi nebiji pats tur: Tu dzīvoji pie manis ticībā un mīlā, Kaut pats to nezināji. Vīla Tad tevi dzīve tā, kas tikai šķitums, Tu plūdi atpakaļ kā jūŗā ūdens ritums Pie savas Solveigas, Mans mīļais. Tu plūdi atpakaļ Kā baltu ilgu straume, Kaut allaž manā mīlā šeit jau bijis, Un manu mūžu dziesmā pārtaisījis, Un saules teiksmā zaļi skaistā, Ko viņas stari rītos mežā laista.
Per Gint, mans dārgais, Beidzot Dziesma kļuvusi ir atkal miesa. Ir piepildīta mana ticība, Kas arī tevi beigās pestīs, Kad abi ieplūdīsim mūžībā. Nu dusi, mīļais, sapnī dzīves skaistākā, Ko tavā vakarā sniedz Tava Solveiga.
NOSLĪKA TAURENIS...
Glāsaina gaisma zied kalnos, Lejās gulst krēsla un briest. Sidraba ūdeņos laiva Šūpo - pirms atspulgas dziest.
Debesu ezeri zaigo Gaismu vēl kārīgi dzeŗam. Ziedi plaukst mākoņu ceros, Zeltainu taureni ķeŗam.
Noslīka taurenis viļņos Ūdeņu dvēsele raud. Šūpo vēl pelēkā laiva Pelēkais dzelmenis draud.
MANS VASARAS DIEVIŅŠ
Ir vakaram mirdzums un miers Kā senāk, Kad riekstu un barviku laikā Pie manis pa šiliņiem atnāk Sirms svētītās vasaras Dieviņš.
No ezeru zilganā tvaika Dzimst mākonis debesu dārzos. Pār dzelmēm un mākoņiem iet viņš Kā gaišums, Mans mierīgo diendusu Dieviņš.
VASARAS RIETS
Vai tu paslēpi slaidajos spārnos Dienu mirdzumu, žagata žiglā? Manas maigās dālijas visas Šodien raudāja, saldamas miglā.
Migla sagūlās vītolu zaros, Un tie noliecās galvu man glāstīt. Sētā strazdi salaidās klusu Man par ziedošiem ezeriem stāstīt.
Tumsa klājās kā mirusi jūŗa, Tumsā noslīka vasara mīļā. Gārņiem vasaru apbedīt ļaušu Saules ezera dzelmenī zvīļā.
PĀRAGRA ZIEMA
Pietrūka pienenei saules, Liecās tā pliksala skavās. Dievs to sasildīs debesu pļavās.
Kamene pazuda sniegā, Aizmiga tālu no mājām. Zelta kārēm Dievs mielos to miegā.
Vilnim jau ledus zied matos, Pārslas tam nolaiza seju. Silts tas čalos pa aizsaules leju.
* * *
Dievs, mana dzīve ir pļava, vai nē? Tu zini, cik ilgi man ļausi Kā vējam priecāties pīpenēs, Tu zini, kad viņas pļausi.
Kad vāls pie vāla būs noliecies Viss - smilgas un ziedu kausi, No katras dienas vēl līdzi ies
Aiz loka, kur nesekos sirds man ne prāts, Kāds atspīdums, dzidrumā peldināts.
BASTEJKALNAM
Es šovakar nāku ciemos pie Tevis, kuŗa galvas koku zarus saule norietot apklāj kā caur dzintardzeltenu medus konfekšu kristalliem izlauzušos gaismu. Pulvertornis, Pilsētas gāzes iestāde ar balonu Valsts svētkos un Blaumaņa piemineklis, kuŗš kādreiz sēdēja kanālamalas apstādījumos.
Bastejkaln, Tavā pakājē es cepu smilšu kūciņas, plūcos ar labāko draugu un nepirku pirmās vijolītes, ko man piedāvāja untumains ielas zēns - (par ko es saņēmu fonāru uz acs)
Un nu -- izliekas savādi, tas viss ir tikai atmiņas!
Rīga, Tavas gaismas reklāmas spožas kā gludpapīrs viņām līdzīgi uzzib naktī, tā kā ūdens šalkdams Bastejkalna nogāzē krīt uz krāsainajām elektriskajām spuldzītēm mākslīgos strauteļos celiņa malā!
Mana dzimtā Rīga un viņas cēlais Bastejkalns! Es saucu.
|