Jaunā Gaita Nr. 13, 1958. gada janvārī, februārī

 

 

Varbūt esmu bijis piedzēries. Katrā ziņā - nav nepieciešams, lai tā būtu. Ja jūs, piemēram, nevarat kaut ko saprast, tad metiet mieru - kāpēc jūs visu gribat apjēgt ar prātu? Tas nemaz nav vajadzīgs. Bet ja jūs lasāt, tad baudait - un ja nevarat paciest - darait kaut ko citu!

Mans stāstāmais sākas ar to, ka tramvaji ir zili. Bet tam nav nekādas dziļākas nozīmes. Citur tie ir brūni, zaļi. Bet šie - tie zilie - iet pāri Vazas tiltam. Ne visi - tikai pāris līnijas - pirmā, devītā - un trešā. Ķieģeļu pakalnē (tur nekāda kalna nav!) tie sastopas, sanāk kopā, uzgriež viens otram muguru - un aiziet. Aizlokās kā salamandras pa šaurām ielām. Laikrakstu neons virs redakcijām un ekspedīcijām vakaros sauc tos atpakaļ, māj ardievas, aicina un piemuļķo. Lejā - aiz mola gļunkst Melārs. Netīrs ūdens, pilns pilsētas nelabuma. Bet kā tāds - romantisks, kas iespoguļo pilsētas attēlu, vasaras dienās spilgti zils, gandrīz Vidusjūras epigonis, un pilsētu sauc par ziemeļu Venēciju. Venēcijā arī ir netīrs ūdens. Pie pilsētām vispār ūdens nav tīrs...

Cilvēks brauc pāri Vazas tiltam. Tramvajā. Otrā pusē ir cita pilsēta. Veca - tur ir karaļa pils, staļļi un zivju tirgus. Tur ir šauras ielas un grendi. Pēdējie nav ielas, bet grib par tādām izlikties. Kādreiz cilvēki nezināja, ka pilsētā ielas var būt arī platākas. Grendos ar roku var aizsniegt vienu sienu un tai pašā laikā - otru. Baroka durvju greznojumi un režģi logiem. Veci pieminekļi, sarūsējuši, un akas, kuŗas sen izžuvušas, un pie kuŗām neapstājas neviens izslāpušais. Jeb neviens nav izslāpis? - Pomaks, Solo, Orandžs, Aļaskas pinnes - saldējums. Šodien nevienam neslāpst, un akas ir liekas.

Braucējs vagonā aizmirst, ka viņš sēž tramvajā un brauc. Vējā aiz loga pland ēnas, lokās un kustas svešādi tēli, čuguna izkārtnes čīkst dīvainus stāstus.

Svens Svensons atbalstās ar rokām uz akmens vaļņa un domīgi ielūkojas pūķu kāvēja sarūsējušajā metallā. Vai viņš šeit kāvies? Svens nevar atcerēties. Viņš nevar vairs daudz kā atcerēties, un ja viņam prasa, vai viņš ir zviedrs, viņš to nezina. Varbūt... Ja jūrnieki vispār pieder kādai tautai. Svenu sauc par Svenu viņa biedri, bet viņš neatceras, ka tā viņu kāds būtu nokristījis. Un par Svensonu tālab, ka Svens un Svensons labi saderas kopā. Svens Svensons no Svearīkes. Viņš te bija nokāpis no kuģa pirms daudz gadiem, varbūt piecdesmit - vai tā. Cik īsti, to viņš vairs neatceras. Un lai atcerētos, vajadzētu zināt, cik viņš vecs. Bet, lai zinātu, cik vecs, vajag zināt dzimšanas dienu, un to Svens nezina, tāpat arī ne to, vai dzimis šeit vai kādā citā ostā. Mūžā viņš bija apbraukājis visu pasauli, redzējis ostas un atkal ostas, un visas viņam likās vienādas - un kā lai tad atceras, kuŗā viņš uzkāpis uz kuģa pirmo reizi. Visas valodas sajuka kopā, un tālab Svens nezina, vai viņš ir Svens no Svearīkes vai Svens, kas paliks Svearīkē. Jo tālāk viņš vairs nebrauks - šodien uz kuģiem vairs tādus neuzņem, un tāpēc viņš nekur nevar tikt. Tas nu ir skaidrs. Svens paliks tepat uz vietas, vienalga, lai arī no kurienes viņš sācis.

Svens domīgi valsta ar kāju pilsnera pudeli. Jā. - viņš to sauc par pilsneri*, jo alus viņa iekšām ir kaut kas cits. Bet to šajā krastā neatrast. Tas Svenam kremt. Vai viņš nevarēja nokāpt no kuģa citur? Kur ir alus! Bet kad viņš nobēga ar divi kastēm alus un noslēpās kādā kaktā, viņš nedomāja, ka tas varētu izsīkt. Kuģis aizgāja, bet Svens gulēja starp savām kastēm un domāja - te ir labi, un te es palikšu. Bet te bija pilsners, un kad alus izsīka, Svens atmodās un sāka meklēt. Viņš meklēja - un visu viņa atlikušo dzīvi apskāva meklēšanas gars. Tas ir gars, apmātība, kad slāpst. Viņš atrod dažreiz kādu slepus nonestu pudeli - no kuģiem. Viņš to ilgi glāsta un tad izdzeŗ. Tas ir alus. Starplaikā viņš lok rāvu - pilsneri; dzeŗ, jo viņš tic, ka cilvēks ir radīts dzeršanai. Bet tā ir sīkā ikdiena, un svētku kļuvis arvien mazāk. Laika grāmatā gan atzīmētas svētdienas ik septīto dienu, bet pudele laba alus gadās daudz retāk, un tādēļ svētdienu Svenam tikpat kā nav.

Šovakar Svens bija sarunājies ar kādu savādāku cilvēku. Tas nebija jūrnieks, tā tad, droši vien, zviedrs; vai piederēja kādai citai tautībai - ne jūrnieku. Viņš, Svens, bija prasījis viņam kādu sīknaudas gabaliņu pilsnerim. Viņš bija teicis, ka viņam neesot. Bet viņš atnesīšot vēlāk. Pilsneri vai naudu. Svens norūca pakaļ, novelnojās - tā viņi māk izlocīties. Bet šis te bija atnācis, nupat pievakarē pēc veikalu slēgšanas, un bija iestūmis Svena kabatā divus pilsnerus un vienu piecnieku. Esot saņēmis algu un varot dot. - Svens to nesaprata. Laikam nebūs vis bijis zviedrs. Kārtīgi cilvēki tā nedara. Kārtīgi cilvēki solījumus neatceras...

Viņš vēl joprojām nesaprot. Divi pudeles. Viņš groza, rokās vienu, ko dzer, un aptausta otru kabatā.

Kaut gan pilsneris ir rāva, te tomēr ir divi. Tā ir bagātība. Un vēl piecnieks - pelēks uz iedzeltena papīra: „pamatojoties uz 1873. gada 30. maija likuma par valsts naudu”, numuri un paraksti, lauva - atņirgtiem zobiem. Nauda birst lauvai uz galvas no pilnības raga. - Ar naudu var nosist. Svens atceras gluži labi, ka redzējis kādreiz krogū, kā met ar naudas maku un nosit. Nosit ar sudraba naudu, ar vara un dzelzs naudu. Un ir beigts. Nosit arī ar alus pudelēm. Tas nekas, ka tās satur pilsneri. Nosist var. Un Svens met vienu no pudelēm pret briesmīgā pūka purnu. Juris, svētais Juris to dur ar šķēpu, bet pūķis vēl lokās. Vai nav nezvērs! Un Svens ies palīgā. Viņš nositīs pūķi ar pudeli. Tāds nezvērs nemaz nav pelnījis labāku nāvi. Un pudele sašķīst, pūķis sastingst, un no viņa nāsīm pil pilsnera tilkas. Svens atrauj otru pudeli un liek pie mutes. Viņš dzer ilgiem malkiem. Kā veldzē pēc cīņas! Un brūna sula sūcas gar pūka nāsīm. Asinis. Pekles nezvēra asinis. Svens Svensons ir nositis pašu nelabo. Svens Svensons ir pasaules atbrīvotājs. Svensons Atbrīvotājs. Un viņš saķer pie rokas kādu skolas puiku un prasa: „Teic, vai tu šodien mācījies, pie velna: par Svensonu Atbrīvotāju?” Puika taisās vaļā un saka - jā. Pie stūŗa viņš atskatās un kliedz: „Tu esi pilns, Svenson.” Un ir prom.

Piecnieks. Ko ar to? pataupīs rītam. Bet ja nu rītu nemaz nesagaida? Svens Svensons zina, ka viņš ir vecs. Vai nu viņš dzīvos mūžīgi, vai arī ilgi vairs nē. Un ja nu taisni šonakt, ja šonakt gadās nomirt. Ko tad viņš iesāks ar piecām kronām? Ja būs beigts? Ar piecnieku. Tā ir sāpīga lieta. Iet uz krogu? Iešūpot kaut ko iekšās. Bet atkal pilsners. Jeb kādu mēriņu, kas maksā dārgi?

Svens Svensons nevar izšķirties. Viņš klimst pa grendiem, lasa tumsā nesaskatāmus uzrakstus stūŗos - pie zābaku lāpītāja. Laiku pa laikam viņš atbalstās pret kādu aku. Medī suņus. Ieņaudas - arī to viņš prot. Un dziļi ievelk plaušās uteņu - veco lietu tirgotavu izgarojumus.

Ja nu jāmirst.

Bet pilsēta, kas notiks ar to? Svensons būs beigts, viņu apraks vai iemetīs jūrā. Bet kas būs ar pilsētu? Arī tā ir veca, ko zin’, vai nav vēl vecāka nekā pats Svensons. Bet tās grendi aizaugs, ja pa tiem vairs nestaigās Svensons. Svens Svensons, kam jau daudzus gadus slāpst...

Piecas kronas.

Svensons nav visus šos gadus pārgājis Vazas tiltam. Viņš nav devies arī uz dienvidiem, jo pie slūžām viņam apreiba galva - tur bija karuselis. Viņš ložņāja pa vecās pilsētas grendiem, pa kuŗiem sūcās ūdens, kur ir ēnas, atkritumi un baroks. Un lodā žurkas.

Piecas kronas.

Svens nezina, ko ar tām darīt, ko par tām var nopirkt. Tik daudz naudas viņam nav šeit bijis. Pilsners tik daudz nemaksā, un viņš nekad nebija vairāk lūdzis. Viņš neatceras, kad būtu kaut ko citu vēl mutē ieņēmis - tikai pilsnera pudeles kaklu.

Bet ja nu pārbrauc Vazas tiltam?

Un Svens noiet lejā. Nāk tramvajs - zils un spīdošs kā zvīņaina līdaka. Svens Svensons iekāpj vagonā un brauc. Viņam liekas - ir ilgs un gaŗš brauciens. Tramvajs grozās un kauc, gaŗām zib uguņi un cilvēki. Šaurie grendi pazūd, ir tilti pār tumšu straumi, ir laukumi, neona ugunis, sveši cilvēki. Tad viņš iedomājas, ka jāizkāpj.

Viņš iet. Nepazīstama puse ar lielām ēkām, namiem, kas laistās zaļās, sarkanās un dzeltenās ugunīs. Plašas ielas, tik platas, ka Svensons neuzdrošinās tām iet pāri. Glīti cilvēki, kas runā un smejas. Sievietes, smaidīgas un vizuļainas kā pāvi - Svensons ir dzirdējis, ka ir tādi putni. Ostās tādu nebija - tur bija ķērcošas kaijas un zivju sievas, un vēl šādas tādas... Bet te nav osta. Te viss ir glīts un tīrs. Bet Svensons nekad līdz šim nav bijis tālāk par ostu, ostas krogu - un veco pilsētu starp tiltiem. Tagad nu viņš klīst, un kabatā kuļājas pusizdzerta pudele. Viņš noiet tumšākā nostūrī un izdzer. Aizmet. Pudele saplīst. Svens iet tālāk, pretī nāk un iet gaŗām gaisma, cilvēki, manekeni.

Kaut tiktu atpakaļ uz veco pilsētu!

Svens ir dzirdējis, ka ir pasaulē tādi cilvēki, kas ilgojas atpakaļ. Kurp īsti - to Svensons nav aptvēris. Bet viņi klīst starp gaismām, kas apžilbina acis, min gludu, asfaltētu ceļu un - ilgojas atpakaļ ...

Atpakaļ uz veco pilsētu.

Zilā tramvajā Svens bija aizbraucis. To viņš vēl atminējās. Un lūk - tur viens tāds nāk. Un apstājas. Svens iekāpj un samaksā. Brauc. Viņš dzird sarunas, daudz sarunu, bet nekā nesaprot. Katrs runā par savu. Neviens - par veco pilsētu, kur akas ir aizsērējušas un ielās plandās ēnas un pelēki cilvēki. Tās nav. Tramvajs lokās un skrien, nav tilta, vismaz tā nē, pār kuŗu Svens bija šķērsojis straumi. To viņš atcerējās. Svens izkāpj un iekāpj citā. Varbūt, ka visi tramvaji neiet cauri vecajai pilsētai.

--- Un tad vairs tramvaji neiet. Ir nakts. Un Svens klamstās viens pats, apstājas pie stūŗiem un veŗas platajā ielā, kas guļ tumša kā nomirusi čūska. Tur - vecajā pilsētā ielas bija šauras, bija grendi. Te ir tikai plašums, garu nomocošs plašums.

Tad Svena nāsīs iesitas vējš - svaigs un ūdeņu pilns. Tāds bija uz jūras, tikai tam bija sāļa smarža...

Melārs.

Svens ierauga ūdeni, tumšu un gļunkstošu plašumu ar augstu loku pār straumi. Spuldžu loku - arī tur droši vien ir tilts. Bet tas ir augstu. Un aiz tā ir tumsa. Svens nodreb. Tilts ieiet debesīs. - Tikai ne tur! - Viņš pagriež tam muguru un iet. Kaut nu būtu vēl pudele alus! Viņš atceras, ka vienu viņš bija saplēsis pret sarūsējušā pūka purnu. Tur bija vēl lielā pusē - pudelē. Bet pūķis droši vien nebija ar to beigts. Un nav vēl tagad. Varbūt viņš klusītiņām ložņā aiz Svena, suksta pēdas. Viņš liek Svenam slāpt. Un viņš nogriež ceļu atpakaļ uz veco pilsētu. Tādi pūķi ir. Tāds ir ļaunums. Ostās viņu nav. Tur ir citi nelabumi, bet pūķi tur neiemaldās. Tie stāv ārpus ostas vārtiem, ošņā gaisu un pievāc un iznīcina cilvēkus. Svens Svensons droši ir upuris pūķim, ko svētais Juris dur, bet nenodur, un ko Svens gribēja nosist ar pilsnera pudeli. No nāsīm pilēja brūna sula kā atmiekšķētas asinis ...

Un tad nāk spoža uguņu rinda, un dārd dzelzceļš. Iela atraujas no ūdens, pūķis ošņādamies aizvelkas tumsā, ēnojas nams ar spožiem vaiņagiem tornī, un beidzot ir tilts, tilts, kas ieved Svenu atpakaļ viņa pazudušajā zemē. Vecā pilsēta nav pazudusi. Tā ir. Svens atvelk elpu, viņš nav sapņojis. Viņš ir bijis šos gadus vecajā pilsētā, tā nav murgs, kuŗu, kad atmostas, nevar vairs atrast. Svens ir klīdis - ilgi, varbūt stundas, varbūt mēnešus un gadus. To viņš nu vairs neatceras, tāpat kā to, cik ilgi jau šajā krastā, meklēdams savu svētdienu - pudeli alus, īsta alus. Lai to zinātu, vajadzētu zināt, kad dzimis, cik ilgi dzīvojis un kas pats laiks tāds ir. Bet pilsēta stāv, šaurie grendi neļogās, un vientuļam kaķim neviens neliedz pārlekt kādam gulošam vīram, kam pieticis. Šajā vietā ir sava morāle. Te ir brīvība - vecajā pilsētā, kur mēs katrs vēlamies atgriezties.

Svens iegrābj roku kabatā. Piecnieks. To viņš bija atdevis - viņš atceras ar’ vēl kaut ko! Un dabūjis sīknaudu, daudz sīkas naudas. Un tad viņš bija devis no tās - vienreiz - otrreiz - katru reizi, kad bija iekāpis zilajā tramvaja vagonā, kas skrēja un apstājās, un skrēja atkal. Svens meklē kabatā - tur vajadzētu vēl būt kādam gabalam. Rīt - pilsnerim. Kamēr dzīvs - jādzer. Cilvēks nevar dzīvot bez dzeršanas. - Uz elli! - kāds caurums kabatā paveras, un sudraba krona - Svens Svensons redz, ka tā ir sudraba krona - pēdējā, dziedādama krīt lejup, atsitas pret restēm, griežas -ilgi un pārdroši - ar kādu augstu, skaņu džingstēšanu - un tad pazūd, dziļi krizdama kanalizācijas lūkā.

Svens ir atbrīvots. Svens Atbrīvotājs ir atbrīvots. Nauda ir aizvadīta, viņš ir bijis projām no vecās pilsētas, atgriezies un redzējis, ka tā stāv tāpat kā senāk. Kas zina, droši vien vecāka nekā Svens Svensons, un katrā ziņā te bijusi pirms viņa, pirms tam, kad viņš te ienāca ar pēdējo īstā alus pudeli no divi kastēm, ar kuŗām viņš bija nobēdzis no kuģa. Mūsu ierašanās kaut kur - vienalga kur - ir tāda nobēgšana no kāda kuģa, kas aizpeld - tālāk, starp zvaigznēm un fosforizētu gaismu viļņos. Pirms piecdesmit gadiem, varbūt četrdesmit - kas to lai zina, ja tik daudz ko nezina.

Brīnums - ka vairs neslāpst. Laikam iet uz rīta pusi. Grendos klaiņo migla - mikla un maiga - kā putas...

Svens atspiežas pret grenda sienu, atbalstās kājām viņā pusē un raugās, kā augstu kādā logā deg sārta uguns. Pilsētas uguns. Pilsētas dvēsele. Kāda klusināta gaisma, kad divi skūpstās uz dzīvību un nāvi.

Svens Svensons nezina, kuŗā ostā viņš pirmoreiz uzkāpa uz kuģa, kā runāja viņa māte, bet tagad viņš čukst, murmina vienā laidā, it kā spole, kas griežas pati no sevis:

- Vecā pilsēta... Pilsēta starp tiltiem... To es atcerēšos, atcerēšos... atcerēšos...

Un tad nomirst.

----------------------

Un nu ir slūžas, celtnis, kas paceļ pāri pilsētai, un gaŗā virknē aiz līča zib prieku vietas spuldzes. Vecpilsēta apklust, nogrimst tumsā ar saviem stāstiem. Tramvajs aizkauc tālāk - pāri citiem tiltiem, cauri ielām.

Mežu šalkoņa ieskauj Stokholmu.

 

* Pilsner - zviedru 2. šķiras alus.