Jaunā Gaita Nr. 13, 1958. gada janvārī, februārī

 

Kaut kad 1960-to gadu beigās mērķim tuvojas Stokholmas-Rīgas pasažieru līnijas baltais kuģis. Iebrauc Daugavas grīvā un, velkonīša vilkts, dodas augšup pa plato upi. Pie reliņa sanāk kuģa pasažieŗi. Tā ir raiba publika. Dažādu tautu tirgoņi un preču paraugu izvadātāji. Krievu emigrantu pēcteči, kas no Rīgas dosies tālāk apciemot savus radus. Smagi saģērbušies tūristi. Tur stāv arī divi jaunekļi. Viens atlētisks, liela auguma, rāms un gaišmatains. Otrs galvu mazāks, kalsns, asiem vērīgiem vaibstiem, tumšmatis. No apģērba un atslābinātajām kustībām var redzēt, ka abi ir amerikāņi. Abi arī liekas vienas mātes dēli, lai arī reti gadās redzēt tik atšķirīgus brāļus. Uz reliņa uzmetušies, viņi vēro krastu un pārmij pa vārdam. Tuvojas eksportosta. Skatītājus pārsteidz krastā redzamie lielie pretstati. Blakus modernai saldētavai guļ vesels kvartāls 2. pasaules kara drupu. Blakus labības krātuves cilindriem būdu rinda. Celtņiem mantas pieved bijušās krievu armijas mašīnas, kam pārkrāsoti uzraksti, un turpat blakus preces vadā arī zirgu pajūgi.

Mazākais no abiem brāļiem norāda uz vistām, kas kašājas pie labības elevātora.

"Ko mēs šajā kaktā darīsim?" viņš prasa. "Es teicu, vajadzēja labāk izmantot atvaļinājumu un braukt uz Urugvaju. Bet tu esi sentimentāls."

Lielais sērīgi šķībi pasmaida.

"Tu arī gribēji redzēt pilsētu, kur dzimuši un auguši mūsu tēvs un māte. Ja nepatiks, kas mūs te tur: apskatīsimies un laidīsim lidmašīnā tālāk uz Grieķiju."

Kuģis piestāj. Pasažieŗi pa trapu nonāk muitas paviljonā. Vecs pilsētas muitnieks vienaldzīgi atšķiŗ pasi, spiež iebraukšanas zīmogu. Gaŗām aizdārd bagažas rati, tos vada divi kreklos izmetušies lietuvieši. Ar bagažas iekrāvējiem, latviešiem, tie sasaucas vienkāršotā vien- un divbalsienu "beisik" valodā.

Muitnieks lasa pasē: "Andris... ?" Viņš paskatās gaŗajam puisim sejā. "Are you ... ?" viņš gausi grib vaicāt.

Lielais smaida un saka, un latviešu vārdi nāk no viņa mutes precīzi un skaidrā izrunā; "Mans tēvs un māte bija latvieši, mister muitniek."

Mazais brālis iepriecināts par lielā māku runāt latviski. Viņš rāda uz Andri un smej, saka amerikāniski: "Viņš ir dubultcilvēks, divvalodainis. Man sajuka abas pie pirmās iemīlēšanās. And my name is Mārcis. "

Vecais muitnieks atdod viņiem pases un pamāj uz muitas paviljona izeju. "Sveicināti Rīgā," viņš saka latviski un pievēršas nākošajam ceļotājam.

Ārā sabraukuši taksometri. Blakus limuzīna veidīgiem tur stāv kopā sasaistīti grausti. Mazais izvēlas to visšaubīgāko un lepni tajā iesēžas. Taksis brauc uz pilsētas centra pusi. Abi brāļi runā, ko tālāk darīt.

"Mums ir divas adreses," saka Mazais. "Viena mūsu brālēna, otra mūsu mātes mājiņas Pārdaugavā. Nez' kas tur tagad dzīvo."

"Pagaidīsim vispirms, apskatīsimies apkārt," saka Lielais. "Es jūtos mazliet apstulbis. Tā likās, ka mani te nekas nevarētu aizkustināt: pilsēta kā pilsēta. Bet iegarenā smadzene kaut kā dīvaini raustās un priecājas, pavisam apdullusi. Jūtos kā trusis iedzimtības pētījumu laboratorijā."

Piebrauc pie viesnīcas. Tā pārpildīta. Brauc uz nākamo. Atkal pilna. Izrādās, ka Rīgā patlaban notiek Austrumeiropas privāto autovadītāju kongress. Jā, tiešām. Par šo jauno rotaļlietu ļaudis tā sajūsmināti, ka ik gadus salasās kādā lielākā pilsētā pārrunāt ātrumu, apbraukšanas, remontu, degvielu un citus jautājumus, pie reizes izpriecāties. Uz kongresu no Krievijas dodas gaŗas vieglo auto kolonnas skaļi uzgrieztiem radio, lapotiem zariem appušķojušās.

Abi brāļi atlaiž taksi un paliek katrs ar savu nelielo ceļa somu zem bulvāra liepām stāvot. Jau krēslo vakars. Apkārt kustas ļaužu straume. Vietējo iedzīvotāju starpā izdalās tatāri, ķirgīzi, armēņi, gruzīni, mongoļi - kongresa dalībnieki un veikalnieki. Šiem bijušās Krievijas eksotiskajiem iedzīvotājiem Rīga liekas kontinenta pēdējā siena, aiz kuras sākas cita pasaule. Mārcis savukārt jūt: šo raibo, brīvo pilsētas masu tomēr tur kopā kāda stingra sistēma. Kas tā ir, kam šīs smadzenes pieder? Kas noteic šās pilsētas seju? Viņi neko daudz nebija interesējušies par Austrumeiropas polītiku. Emigrantu bērni, dzimuši Zviedrijā, viņi vēl mazotnē bija izceļojuši uz ASV un dzīvojuši savu darbīgu dzīvi.

Abi brāļi neizšķirīgi skatās, ko nu darīt. Gaŗām brauc amerikāņu vieglā apvidus mašīna - džīps. Un pie stūres sēž jauns puisis vakara tērpā. Abi brāļi iepriecināti skatās šajā pasaules daļā neparastajā ainā. Džīpa braucējs, pieri saraucis, atbild viņu skatienu. Laikam viņam kašķīgs prāts. Nobremzē un, elkoņiem uz atzveltnes uzmeties, sauc: "Ko jūs glūnat? No kādas malienas jūs iebraukuši? No Limbažiem?"

"Nē, no Čikagas," Mārcis nevainīgi atbild. Andris savā precīzajā, labskanīgajā latviešu valodā papildina: "Atbraucām ciemos."

"Ak tā, " braucējs novelk. Pēkšņi saprot: "Un jums nav, kur palikt? Viesnīcas pilnas?"

"Jā, tā ir," saka abi ceļinieki.

Puisis brīdi domā. Tad viņš saka savu priekšlikumu, tikpat neparastu kā viņš pats ar savu braucamo daiktu: "Es patlaban braucu uz operu. Brauciet līdz. Noskatīsimies izrādi un tad brauksim uz manu māju. Tur varēsit pārnakšņot."

Brāļiem nav ko iebilst. Viņi sametas džīpā, un tas atkal uzņem gaitu. Jaunais puisis paskatās sānis Andrī un vaicā: "Emigrantu bērni?"

"Jā, tā sauktā otrā paaudze. "

"Bet kā iespējams, ka jūs runājat tik skaidru latviešu valodu?"

"Tēvs mani viltīgi pie tā piedabūja. Līdz četrpadsmit gadu vecumam gan, dzirdes vadīts, runāju latviski, bet nelasīju ne vārda. Par daudz visādu ķeburu uz burtiem, vārdu galotnes gandrīz visiem vārdiem vienādas -is un -as un -iet. Bet tad tēvs man izlasīja priekšā pāris lappušu no tādas grāmatas, kas saucas "Nerātnie tautas anekdoti". Nu, tad gada laikā pats to grāmatu izurbu no viena gala līdz otram. Tā biju iegaumējis, kā raksta vārdus, un tad jau vairs nevar aizmirst valodu."

Jaunais puisis pasmaida. "Tā bijusi laba metode. Jā, mani sauc Austrums Dobe. Esmu tepat Rīgā dzimis un audzis. "

Mārcis iejaucas, saka Andrim amerikāniski: "Pastāsti, kā Džons Kalniņš mācījās latviski. "

Andris turpina: "Džons divpadsmit gadu vecumā mācēja no galvas visus Virzas 'Straumēnus'. Tēvs bija licis tos iekalt. Ja nemācījās, Džons netika uz kino un nedabūja saldo. Vakaros, kad ģimene bija kopā, vajadzēja tikai pateikt: "Nu, otru nodalījumu no vasaras." Un Džons tūlīt sāk skaitīt par mēslu vešanu Straumēnos."

"Un vai viņš vēl joprojām to zina?"

"Hā, " Mārcis atbild, "viņš pat nevēlas atcerēties, ka kādreiz pratis to valodu. Atvēris Londonā krodziņu un runā tikai 'kaknī'. Reizēm lamājoties gan pa vidu iesprūdina kādu Virzas teikumu. Tad angļi mēmi par tik majestātiskiem lāstiem."

"Jā, un kā Džims Bērziņš," turpina Andris: "Kā viņš nāca mājā no skolas, tā tēvs lika visu skolā mācīto pārtulkot latviski. Tā katru dienu, gadu no gada. Emigrantiem laika diezgan. Un kas no Džima iznāca? Tagad Toronto profesors arabu valodās."

Sasniegta opera, un viņi iet iekšā. Izrāda kādu latviešu baletu. Komponists esot divdesmit gadu dzīvojis pa ārzemēm. Tautiešu ne visai ieredzēts, jo bijis īpatns, nejauks, kašķīgs, nepieklājīgs, slikti ģērbies. Vienu dienu viņam ienācis prātā aizbraukt uz Rīgu. Aizņēmies no sava vienīgā drauga, bārmeņa, kaut cik veselus svārkus un ceļa naudu un aizbraucis. Kad pirmoreiz pasūtinājis latviešu valodā kāpostus ar desiņām un dzidro, tā atgājusi vaļā parādos, pazemojumos un svešumā nocietinātā sirds. "Operas meitenītēm", kā viņš teicis, par prieku uzrakstījis baletu un tad arī nomiris. Aprakts Miera kapos, piemineklis cienītāju samests: balta marmora kokle ar uzmetušos putniņu.

Izrāde beigusies. Džīps atkal dūc pa ielām. Nolijis lietus, un ielās smaržo liepas. Viņi sasniedz Juglu. Austrums apstādina mašīnu pie savrupas mājas. No krūmiem izskrien plušķains lauku krancis un apsveic saimnieku ar laipnu asti, svešos - dažiem rējieniem. "Tas mums buldoga vietā," saka Austrums. Pa celiņu uz māju iedams, viņš vēstī savas mājas apstākļus. Tēvs jurists. Pats viņš studē valsts zinības.

Mārcis, rādās, saprot arvien vairāk un arī šo sapratis. Viņš neticīgi noprasa: "Bet kas tad te īsti par valsts iekārtu? Es nekā nesaprotu. Robežās noslēgta Latvijas valsts taču nav atjaunota. Par to būtu lasīts avīzēs."

Austrums saka: "Šovakar laika diezgan. Stāstīšu jums, cik jaudāšu. Man arī būs prieks jums to skaidrot un rādīt, jo laikam esam visai neparasta iekārta visā pasaulē."

Māja ir dīvains maisījums no vecā it kā superērtā, taču neērtā un putekļainā pagājušā gadsimta atliekām, 20. gadsimta funkcionālisma kailajām līnijām un kāda moderna laikam latviska stila. Tas abiem brāļiem nemaz neliekas eksotisks, bet pirmajā mirklī kaut kā dīvaini satrauc; otrā atslābina un liek justies mājīgi.

Viņi nosēžas. Austrums izceļ no grāmatu plaukta aizmugures dažas pudeles un saka viesiem: "No krievu laikiem mums te palicis tāds paradums šķaidīt spirtu ar Krimas balto vīnu. Vai jums arī to?"

Brāļi saskatās. Mārcis tad saka: "Dod šurp, redzēsim. "

Austrums salej glāzēs dīvaino maisījumu un apsēžas. Gausi, kā garu runu sākdams, viņš saka: "Lūk, jums arī nesaprotams, kā īsti mēs te turamies. Bērnībā no saviem vecākiem taču allaž dzirdējāt, ka viņi gaida kādu pēkšņu pagriezienu Latvijas polītiskā statusā, ka kritīs viena vara un vietā nāks cita. Tad nāks restaurācija, bijušo atjaunos. Iznācis citādi. Īsi savelkot, tagad te ir tā: Latvija īstenībā ir lielā pilsēta Rīga un lauksaimniecības apgabali ap to, ko tā saista savu iedzīvotāju uzturam un fabriku izejvielām. Tādu sīku, muitas un pasu aizvērtņiem nožogotu valstiņu, kādas bija starp abiem pasaules kaŗiem, vairs nav. Pastāv rinda saimniecisku vienību, un viena no tām ir Rīga ar piegulošām zemēm jeb kopā saukta Latvija. Par darba spēku tā cīnās brīvā sacensībā ar pārējiem saimnieciskiem centriem. Piemēram, tikko Sarkandaugavā izbūvēja 20.000 ģimenes mājiņu, saplūda liels darba spēka pieaugums no Lietuvas, Ukrainas, Igaunijas."

"Bet kam tad ir vadība šajā, varētu teikt, kooperātivā valstī?"

"Latviešu tautai un daudzu citu tautību algotiem speciālistiem. Tas arī nozīmē, ka katram latvietim jābūt izglītotam, efektīvam, atbildīga darba spējīgam. To nebija viegli panākt. Bet tauta bija tā nocietējusies okupāciju pazemojumos, propagandas tumsā, kādreizējā bezvārda kapitulācija krievu priekšā tik dziļi sāpēja, ka, tikko iespēja radās, tā centās izkāpt no pasīvas tautas stāvokļa. Mēs smagi strādājām, lai uzturētu tautas augsto izglītības līmeni. Skolu programmās nav tukšu priekšmetu. Ja ko mācās, tas tūlīt izmēģināms praktiski. Arī emigrantu pieredze daudzējādi noderēja, gan citādi, nekā viņi to bija domājuši. Katrā pasaules lielpilsētā tagad pastāv pa latviešu mājai. Turp dodas jauni latvieši, studē un dzīvo. Atgriežas divu kultūru cilvēki, kas mūsu lielo kooperātivu dara bagātāku. Valda lozungs: dumjš latvietis ir robs sabiedrībā, caurums dambī. Bet ja nu kāds izvēlējies dumja lomu - arī tādi vajadzīgi, un viņiem sabiedrībā ir sava vieta, ja ne citādi, tad kā sliktam piemēram."

"Vai tad rīdzinieki būtu jauna kungu tauta?"

"Nē, nekādi. Kas gudrs, tam nav vērts būt uzpūtīgam, uzkundzīgam, plātīgam. Mēs protam savu darbu. Mēs darām savu darbu. Kas spēj, lai nāk pulkā. Kas nespēj izmantot iespējas un priekšrocības, ko dod mūsu likumi un dzīves stils, tam ļauta brīva izvēle: vai nu meklēt laimi citur, vai Rīgā darīt to, kas atbilst viņa spējām."

Durvis atveŗas un ienāk jauna sieviete. Krēslā pavīd viņas profils: stāva piere, taisns deguns, krūts kā zaļš ciets ābols, neparasti kalta kurpes sprādze. Abi viesi pieceļas. Austrums saka: "Mana māsa Zīle. Un te viesi no Amerikas. Jauni latvieši, kas Latviju vēl nebija redzējuši. Bet jāsaka, vairāk nekā par viņiem nezinu. Lūgtu izteikties un vēstīt."

Lielais Andris labpatikā skatās jaunavā un vēstī par sevi: "Mācījies un neizdevies ārsts. Un te mans brālis," viņš turpina, "viņš no visa kā spēj iztaisīt mašīnu un to arī dara."

Zīles klātiene uzreiz dara viņus uzvilktākus, spridzīgākus. Saruna turpinājas. Viesi prasa: "Kā īsti Krievija pati kļuva brīva un kā zaudēja varu pār Austrumeiropas okupētajām zemēm?"

No atbildēm redzama šāda aina: Apspiestās komūnistiskās Krievijas iedzīvotāji bija sākuši kļūt prasīgi. Gribēja labāk ģērbties, pārtikuši ēst, ērti dzīvot, priecāties. Puritāniskā valsts to nespēja dot. Lielo valsts fabriku un trestu direktoru rokās bija saplūdis daudz līdzekļu sakarā ar to, ka iedzīvotāji tik dedzīgi pirka patēriņa preces. Direktori kļuva tik vareni, ka sāka veidot savu kapitālistisku polītiku. Komūnistu partijai saruka līdzekļi. Velti tās organi morālizēja, rājās un sludināja. Partijai vairs nebija naudas, ar ko algot visu izpildkomiteju septiņus sekretārus, viņu roklaižas un daudzos ziņu pienesējus. Vienā naktī komūnistu partija nobankrotēja. Pēc austrumu paražas ļaudis tādu režīma maiņu izmantoja, lai iztrakotos. Armijas ģenerāļi piesavinājās sev katrs pa fabrikai un neiejaucās. Un tālāk nāca nekas. Tas nozīmē: Krievijā trūkst centrālizētas varas. Izveidojās saimnieciski apgabali ap lielajām fabrikām. Robežapgabalos dažus mēnešus uzliesmoja nacionālisms, bet apsīka, kā apsīkst pārdzīvotas idejas, kam trūkst kā pretspara, tā piekritēju. Sāka ieplūst ārzemju kapitāls. Apvienotās Nācijas piešķīra milzīgas summas, lai šajā telpā nostiprinātu privāto saimniecību. Pirmā kārtā šos līdzekļus saņēma meliorācijas un lauksaimniecības biedrības. Pasaule daudz nelikās zinis par Krievijas pārmaiņām. Pēc pirmajiem lielajiem virsrakstiem aprima. Lai Krievija izvārās pati, lai no bezvaras želejas izveidojas daudzi saimnieciski organismi, kas cilvēcei dotu derīgas mantas un ļautu aizmirst ideoloģiskus drudžus.

Vienīgā dzīves nespējīgā izrādījās Maskava, kas pamazām kļūst pusaizmidzis utenis. Bijušie birokratu palasti - ministrijas izvēršas īres mājās. Gaŗajos koridoros vakaros pastaigājas pārīši, un aiz nebeidzami daudzajām ozolkoka durvīm, kas veras uz kādreizējiem kabinetiem, tagad katrā dzīvo pa sīkamatnieka ģimenei. - Sibirijā ceļas jaunas supermodernas pilsētas. Tur izveidojusies cita tauta, kas sevi uzskata tuvāku Aļaskai un ASV nekā Krievijai. "

"Un vai Latvijai bija jāsāk pilnīgi pašai saviem spēkiem? Vai nekādas palīdzības nebija?"

"Palīdzību necerējām, taču tā bija pārsteidzoši liela. Vispirms jau kaŗa postījumu atlīdzība no Krievijas un Vācijas. Vācija to atrisināja tādi, ka bez vairākiem miljardiem cietā valūtā nodeva Latvijas rīcībā uz 10 gadiem trīs savu ķīmisko fabriku produkciju un uzņēmās izbūvēt Latvijā ķīmisko rūpniecību un ārstniecības līdzekļu laboratorijas, kas varētu darboties visas Krievijas telpas mērogā. Krievi samaksāja krietnu summu zeltā un joprojām deldē nomaksas ar savām akmeņoglēm, naftu, dzelzi un citiem metalliem. Taču nozīmīgākā ir tirdznieciskā apgrozība, kas notiek caur milzīgajiem Rīgas un Liepājas starptautiskajiem tirdzniecības kantoŗiem. Ik dienas tur apgrozās miljonu vērtības. - Tikko sašķīda Krievijas centrālizētā vara, ļoti noderēja tie emigranti, kas bija ārzemēs izglītojušies. Viņu raksti rietumu presē panāca, ka Latvijā ieplūda lielas dāvinājumu masas. Piemēram, pasaules augstskolas savāca un dāvināja Rīgas augstskolai milzīgu bibliotēku ar visu modernāko, kas iznācis beidzamos 20 gados, lai rīdzinieki ar tās palīdzību varētu atgūt to laiku, kad dzīvoja vecmodīgajā padomju zupā. ASV armija dāvāja Latvijas lauku iedzīvotājiem 100.000 džipu, lai tie varētu savās saimniecībās ar tiem art, vest pienu, braukt uz baznīcu. Zviedrija uzstājās ar 100.000 elektromotoriem, un tagad katra saimniecība zāģē malku, slauc pienu, pumpē ūdeni, pūš kūtsaugšā sienu ar motora palīdzību. Citas valstis un pilsētas dāvināja skolu iekārtas, mācības līdzekļus. Rīga kļuvusi savā ziņā par Eiropas un Amerikas prestiža jautājumu: gādāt, lai tā, būdama iebraucamie vārti Krievijas telpā un rietumu priekšpostenis, rādītu austrumu pusei rietumu augsto dzīves standartu un brīvo dzīves veidu."

"Bet kas tad tik kārdinošs te ir? Es šodien nepaguvu īsti redzēt," loti nepareizā, taču latviešu valodā prasa Mārcis.

"Vispirms pati pilsēta pārvērtusies un modernizēta. Ko jūs šodien daudz redzējāt? Ostu un centru. Pēc krievu varas beigšanās Rīga bija neiedomājami nolaista. Pilsētas dome saņēma no kara postījumu atlīdzības summām lielus līdzekļus, lai uzkoptu pilsētu. Apspriedās ar iedzīvotāju pārstāvjiem un ar to piekrišanu ķērās pie radikālas rīcības: daudzus kvartālus uzcēla no jauna. Vecie nami bija apdrupuši, pilni aizrūsējušām kanālizācijas trubām, prusakiem un sapuvušām grīdām. Tad iedzīvotāji pa kvartāliem pārcēlās uz barakām priekšpilsētās, veco namu kvartālu nojauca un ar visefektīvākiem līdzekļiem uzcēla no jauna. Tā kvartālu pēc kvartāla, un šis darbs joprojām turpinās. Iedzīvotāji pacietīgi panes pārejas laika neērtības. - Bija ceļami arī jauni kino, teātri, veikalu nami - visas tās celtnes, kas raksturo privāto uzņēmību. Architektiem te nu bija brīvas rokas un vieta izmantot savu stila izjūtu un fantāziju. Izrādās, viņiem tāda ir, un Rīga tagad iegūst tik īpatnēju seju, kādas nav nevienai citai pilsētai pasaulē. Rīt redzēsit, nebūs nemaz tālu jāmeklē."

Tā nu šī diena ir galā.

Otrā rītā Austrums izved viesus mājas dārzā. Laukā izgājuši, abi brāli izbrīnā apstājas: ap lielo Juglas ezeru, likās, saceltas pārsteidzoši majestātiskas un spožas dekorācijas. Kad ieskatās, tad atjauž, ka tās ir dzīvojamo māju grupas, augstu desmit- un vairākstāvīgu namu grupas. Vairākas grupas spīd koši baltas, citas sārtas, dzeltenas, zilas, mēļas.

"Kā tad tādas porcelāna celtnes dabū?" iesaucas Andris.

"Izejviela mums te atrodama visās malās," saka Austrums. "Baltā kāpu smilts, kas kausēta, zem liela spiediena uzputināta, pievienota krāsa un ieveidota būvblokos. Nedeg, neplūk. Prātīgi ļaudis saka, ka mēs esot neprātīgi, celdami tik skaistas celtnes. Bet kaut kas vismaz pēc mums paliks."

"Bet kāpēc tad ostā bija redzamas tādas nesaskaņas: blakus vecs un jauns, motors un zirdzinieks?" prasa Mārcis.

"Kāpēc lai tā nevarētu būt? Mēs taču tikai topam. Patlaban pilnīgi pārveidojas Pārdaugava. Dārzos un parkos tur tūkstošiem ģimenes māju, ko uz jūras pusi nomaina šādu augsto namu grupas. Neparasti skaisti izskatās no jūras puses. Aiz smilšu liedaga zaļās priedēs baltu un mēju namu korpusi. Pārdaugavu un Juglu tagad loka līnijā vieno apakšzemes dzelzceļš, kas šķērso Daugavu Doles salā un Mīlgrāvī."

"Kur te telefons?" pēkšņi prasa Mārcis.

Austrums parāda. Pēc laika Mārcis izsteidzas un pamāj pārējiem.

"Es aizbraukšu uz pilsētu, " viņš saka. "Sazvanīju technisko izmēģinājumu institūtu. Mazliet tur apskatīšos. Varbūt tur atrodas man kāds darbs." Un viņš aizsteidzas pa ielas aleju uz autobusa piestātnes pusi.

Atlikušie turpina sarunas, un pamazām tās ievirzās vairāk humanitārās nozarēs. Te galvenā stāstītāja ir Zīle, un Andris labprāt viņā klausās.

"Vai Krievijā nerūgst komūnisma piekritēji, negaida iespēju atkal sākt darboties?" prasa viņai Andris.

"Lai viņi darbojas, ja grib. Nevienam vairs viņi neinteresē. Te sektu diezgan. Tagad krievu tauta cīnās savstarpējās reliģiskās cīņās. Pareizticīgie pret katoļiem, baptisti pret ateistiem, primitīvisti pret mistiķiem, un tā krustām šķērsām. Aug dažādas jaunas sektas un to vadoņi. Pa šosejām staigā svētie, un ļaudis prasa viņiem padomu savās likstās. Polītiski tauta ir nevarīga. "

"Kā Latvijā nokārtota tautas polītiskā pārstāvība?"

"Pastāv divas partijas. Mēs tās dēvējam par jaunatnes partiju un konservātivo partiju. Tauta vēlē tā, lai atbildīgajos amatos vienmēr būtu tie efektīvākie. Abas partijas sīvi cīnās savā starpā, un no tā mūsu valstiskajam kooperatīvam nākuši tikai labumi. Patlaban valsts darbu vada jaunatnes partija. Konservatīvā to vaino izšķērdībā un augstos nodokļos. Nākamā periodā laikam grožus pārņems konservatīvie. "

"Izglītība?"

"Rīgas universitāti tagad pazīst visā bijušā Krievijā kā brīvāko un modernāko. Dažādu nozaru inteliģence te brauc "nostādīt" savu prātu modernā universālā fokusā. Mācības spēki izcili latviešu, amerikāņu, skandināvu, vācu, itāļu, franču u. c. zinātnieki un kultūras personības, kas šeit sniedz savas "viesizrādes". Rīgas mākslas akadēmija īstenībā noteic visas Krievijas mākslas dzīvi. Tāpat grafikas, plakāta, reklāmas laukā. Vecpilsēta tagad pārvērtusies par mūzeju, kur pitoreskos mājokļos allaž dzīvo kāds tūkstotis visraibāko mākslas ļaužu. Studijas beiguši, viņi aizbrauc, un vietā ievelkas citi ar savām grāmatām, kollekcijām, ekstravagantu dzīves veidu. Te, Rīgā, iegūto viņi neaizmirst visu mūžu. Rīga viņiem ir vidutāja, kas dod labāko, ko radušas Jaunās pasaules un Eiropas smadzenes. Pat tik vecas lietas kā relativitāte un neeuklidiskā ģeometrija joprojām spēj būt atklāsme. Rīgā viņi mācās atraisīt savas dotības un tikt galā ar dažādiem iekšķīgiem spaidiem. "

"Kā tas iespējams?"

"Mēs te laikam esam vairāk ziņkārīgi. Lai šajos krustceļos spētu pastāvēt, jābūt par visu labi informētam. Katram atsevišķam cilvēkam par sevi un visiem kopā par kopas lietām. Kā jau tirgoties radusi piekrastes tauta, mēs esam bez aizspriedumiem un stīviem "ieskatiem". Mēs drīkstam un varam un, cik cilvēku prātam iespējams, cenšamies saprast, kas notiek un kust plašā pasaulē. Arī mūsu savā zemē lietojamā latviešu valoda ir izkopta vienkārša un tīra. Nav nekā pasaulē tāda, ko nevarētu latviski pateikt. - Rīgas centrā ir milzīgu namu grupa. Tās ir spiestuves, kas apgādā ar modernu literātūru krieviski runājošās zemes. Viņiem pašiem vēl ir bail būt brīviem. Pastāv dažādi tabu un nerakstīti aizspriedumi un ierobežojumi. Literāti nespēj atbrīvoties no dažādiem šabloniem, jo ilgajā sociālisma laikā iznīdētas spējas būt individam, atšķirīgam īpatnim ar saviem neparastiem centieniem. Ierēdņu aprindās tur par godu atjaunot caru laiku tradicijas. Tāpēc gandrīz visi krievu satīriskie žurnāli tiek iespiesti Rīgā. Apgādu un žurnālu redakcijās strādā daudzi krievu emigrantu pēcteči, tāpat labprātīgi trimdā devušies jauni tagadējie rakstnieki un žurnālisti.

Brīva domu izmaiņa un preses brīvība Latvijai ir dzīvības jautājums. Par cik mēs esam bezaizspriedumainu cilvēku sabiedrība, par tik spējam ap Rīgu saistīt ļaudis no apkārtējiem slavu apgabaliem. To gaišākās galvas meklē ceļu uz jūru, uz Rīgu. "

Austrums turpina: "Vēl viens piemērs tam, cik bagāta kļuvusi Rīga. Kādreizējā neatkarīgā Latvijas valsts nevajadzīgi lutināja minoritātes kā slēgtas vienības. Tagad tautībai te vairs nav nozīmes, un pārliecīgu patriotu, kas vietā nevietā uzsveŗ savu tautību, te uzskata par nesmalkjūtīgu plātoņu. Rīga tagad gan atbalsta dažādu kultūru veidus. Piemēram, Latvija ir tālākais uz austrumiem izvirzītais katoļu postenis. Tādēļ ārzemēs izglītotie latviešu katoļu priesteri un jezuīti ar sava kardināla gādību un Svētā Krēsla piekrišanu te nodibinājuši katoļu universitāti. Tajā augstu tur prasību pēc plašas izglītības un tīras ticības. Pašā Krievijā, kā jau teikts, plosās asas reliģiskas cīņas. Joprojām tur dzimst un aug arī tā sauktie "Dieva meklētāji". Tā nupat bagāta krievu fabrikanta dēls nakti aizbēga no tēva mājas ar savu mantojuma daļu - dārglietu kastīti mugursomā un, Rīgā atbēdzis, iestājās katoļu universitātē, dzīvo tās internātā pie Baltezera. "

Austrums nu vadā Andri apkārt, rāda pilsētu. Trīs diennaktis viņi apciemo Iekšrīgas mākslinieku kvartālus, noskatās izrādi jaunajā Parodiju teātrī, izbraukā ģimenes mājiņu apgabalus, kas sausajos priežu mežos stiepjas līdz pat Ropažiem.

Mārcis kā gājis, tā nozudis. Austrums norūpējies, kā viņš iztiek un ko dara. Andris pazīst savu brāli un paskaidro: "Lai viņš dara, ko atzīst par labu. Viņš ēd, kad gribas, strādā no rīta līdz vakaram un guļ bez sapņiem. Ja padzirdēsim, ka kaut kur veidojas efektīvs mašīnu parks, tad iesim turp un tur viņu atradīsim. "

Andris padzird par senseno latviešu problēmu: kā izturēt slavu spiedienu no austrumiem. Izrādās, tā atrisināta diezgan neparastā veidā. Apvienotās Nācijas nolēmušas neitrālizēt bezpilsētu joslu starp Latgali un Novgorodu. Tur radīti "Mežonīgie austrumi", ko apdzīvo ieceļotāji no visas Eiropas. Skarbā pionieŗu darbā viņi tur veido savu īpatnēju dzīvi. To izdzirdis, Andris grib turp. Viņu izvadāt apņemas Zīle, un tā nu viņi brauc. Cauri Vidzemes birzainajiem laukiem, kur rit darbi, velkot elektriskā dzelzceļa tīklu. Grāvju rokamās mašīnas rada atūdeņošanas sistēmu, kas pārvērš auglīgās ganībās un laukos piemirkušus areālus. Latgalē katrā centrā redzamas nelielas fabrikas, kas saista vietējo darba spēku un dod noteiktus ienākumus.

Andrim blakus sēž jaunā sieviete un vada mazo mašīnu kalnā lejā pa līkumainajiem ceļiem. Viņš jūtas kā būtu nu jau kādu nedēļu aizsapņojies. Šī dīvainā zeme, kur visi runā latviski: veikalā, uz ielas, uz skatuves. Skaistā Zīle, kuŗai blakus sēžot, viņš jūtas tik labi kā kādreiz, sēžot blakus savai mātei, kas reizēm vakaros spēlēja plates ar dīvainu, smeldzīgu koŗu mūziku un raudāja. Un nu vēl atklājas kāda neparasta zemes josla - kur bezpagātnes ļaudis nemitīgā darbā izgāž Eiropas pilsoniskajos žņaugos aizturēto spēku. Lēzenajos, gaŗajos pakalnos sēta zāle, un tur ganās tūkstošiem lopu. Tāds zaļās zāles paklājs te stiepjas desmitiem kilometru tālu. Ezeru krastos izbūvētas ieceļotāju apmetnes. Tur viņu traktoru nojumes, tur mazās stacijas, kur sadzīt lopus vilcienos, lai vestu uz Rīgas eksportostu.

Kādu vakaru abi ceļotāji iebrauc nesen celtā pilsētiņā. Līst lietus, un viņi meklē patvērumu vietējā draudzes namā. Durvis atverot, tur atklājas liela cilvēku grupa: dažāda izskata un apģērba lopu audzētāji sabraukuši pārrunāt savas lietas. Svešinieku ierašanās nevienu te nepārsteidz. Arī viņiem top dota vieta pie krāsns, lai izžāvētu drēbes.

Otrā rītā Zīle mostas, un viņas acis sastop Andŗa acis, kurš stāv pie viņas guļvietas - kopā sabīdītiem diviem soliem.

"Es palikšu te, " viņš saka. "Viņiem te vajadzīgs ārsts. Jūtu, ka te ir mana īstā vieta. Nekas mani te vairs nespiež. Bet vai tu paliksi ar mani?"

"Jā," viņa atbild.

Un ar to stāstam beigas.

Jaunā Gaita