Jaunā Gaita Nr. 13, 1958. gada janvārī, februārī

 

 

DIVAS MĪLESTĪBAS UN OKUPĀCIJA

Valdemārs Kroders, SMĪNĒTĀJI, trīs stāsti par Rīgu, apg. Imanta, 1957. g.

 

Jau ar saviem nedaudzajiem periodikā sastaptajiem rakstu darbiem Valdemārs Kroders pievērsa sev uzmanību kā potenciāls emigrācijas "jaunās klases" autors. Apgāds Imanta pirms kāda laika izdevis viņa trīs Rīgas stāstus nelielā sējumā: Smīnētāji. Jāsaka - titulis nav izdevies. Krodera notēloto personu dvēseles vibrācijās, kas it kā izrakstītas no jauna cilvēka dienasgrāmatas, neatrodam smīnētāja pozas. Viņi nesmīn - viņi līdz dibenam pārdzīvo rietumu civīlizācijas cilvēka adolescenses perioda kultūras un vides izraisītos jūtu samezglojumus. Kaut arī divos no stāstiem -autors raksta pirmā personā - varoņi jau iegājuši pieaugušo kārtā, Kroders arī viņus nav pilnībā atraisījis no adolescenta psīcholoģiskajiem vaibstiem.

Tīrākais un savdabīgākais ir grāmatas pirmais - "Mīlestības stāsts". Kroders tajā notēlo kāda labāko aprindu ģimnazista nule pamodušos mīlestību un kaislību aizmetņus - tie pievēršas viņa mājskolotājai. Uz lietām un notikšanām autors lūkojas nevis kā ārpusē stāvošs atreferētājs ar pieaugušā uztveri (un tas jūtami atšķir Valdemāru Kroderu no daudziem priekšgājējiem šajā tematikā), viņš mēģina ieiet jaunieša psīches kodolā un liek visam, kas notiek, lūzt tā īpašajā prizmā. Rezultātā sasniegts vienreizējs īstums, ko vēl pastiprina skopais, aprautais, īsos teikumos ieliktais stils. Valoda ir tieša, šķietami nevijīga - kā domrakstā. Viens piemērs: "Mājās braucot, māte man prasīja, kā es satiekot ar Ineses jaunkundzi. Viņa teica, ka Ineses jaunkundze esot ļoti laba kā skolotāja. Es teicu, ka galvenais tomēr ir cilvēks, bet ka mēs satiekam labi. Pauls prasīja, vai mēs ko jūtot. Nē, mēs nekā nejūtām. Taisni tas jau esot, teica Pauls." Dažus sentimentālus, patētiskus terminus Kroders lieto tīšām, piemēram: "- Inese - es teicu. Viņas roka turpināja kustēties, bet galva slīdēja pamazām uz pleca pusi. Es aptvēru rokām viņas silto kaklu. - Inese - es teicu, - ja tu tagad teiksi nē - es nošaušos. Tieši tā es teicu".

"Operas stāstā" Krodera literārais rotaļu zirgs iejājis Anšlava Eglīša un Knuta Lesiņa medību laukos - t. s. mākslinieku pasaulē. Arī šis ir mīlestības stāsts - opera ir tikai notikumu mezgla vieta, no kuŗas abi iejauktie nevar izvairīties sava darba dēļ. Varonis ir drāmaturgs. Bet neliekas daudz vecāks par pirmā stāsta ģimnazistu - vienīgi sācis dzert šņabi un cīnās ar sevi, lai kļūtu smīniķis. Tas viņam neizdodas - iekšējie virpuļi plūst pāri, bet reizē paralizē. Starpība ar jau minētajiem autoriem ir liela - ja Eglītis tiecas lūkoties greizajā spoguli un Lesiņš "pačalo", Valdemārs Kroders stāsta nopietni. Tikai viņa nopietnībai nav latviešu klasiķu balto drānu. Viņš vairs nedzīvo uz laukiem un viņam nav bagāto radu. Viņš pats jau ir turīgs, ar labu vietu, pilsētnieks labākās aprindās. Viņa nopietnība ir citāda, bet tā ir nopietnība - tikai pateikta kā spēlējoties.

Beidzamais ir "Okupācijas stāsts". Jābilst, ka šeit arī Krodera adolescenta pieeja sasniegusi slieksni. Šeit parādās īstais smīnētājs, bet arī viņam smīns neizdodas. Neizdodas ne tikai tāpēc, ka viņš pārrēķinās okupantu vērtējumā, bet arī tāpēc, ka viņš nemāk spēlēt. Viņš aizmirst tik augstas spēles likumību - neizkrist no lomas. To dara Krodera "okupācijas Es" - un vara izrādās pārāka. Tā norauj masku pavisam. Spēle beigusies. Pieeja šajā stāstā - bet to jau var sacīt par visiem - ir svaiga, ne gluži bez techniskiem trūkumiem. Kroders skatās citā perspektīvā kā mūsu pārējie šo dienu notēlotāji. Tiesa, stāsts - varbūt sava īsuma dēļ - liekas pārāk virspusīgs, bet tajā pirmo reizi emigrācijas literātūrā parādās distance, kas šķiŗ autoru no notikušās reālitātes.

Valdemāra Krodera triju stāstu krājums ir viens no sen gaidītajiem jauniem zvaniem mūsu daiļliterātūrā. Tajā jaužam šāsdienas rietumu skolā gājušu mākslinieku, kas tomēr nepārtiek no skolā sarakstītiem konspektiem, bet kam ir sava personība, tematika un varēšana.

 

Andrejs Irbe