Jaunā Gaita Nr. 13, 1958. gada janvārī, februārī

 

 

VĒSTURES LAPPUSES

Dr. M. Valters, "Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru", apg. Jaunā Latvija, Zviedrijā 1957.: Latvijas diplomātijas dokumenti I.

 

Latvijas sūtnis Beļģijā Dr. Miķelis Valters nule publicējis nelielu grāmatu "Mana sarakste ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru", kas ietilpst iecerētā rakstu serijā "Latvijas diplomātijas dokumenti". Nenoliedzami, ka šādam solim būs savi atzinēji un savi pretinieki. Pieņemot, ka šos dokumentus paredzēts publicēt negrozītā veidā, jāatzīstas, ka veselīgāk atrasties atzinēju saimē. Šādi dokumenti - kuŗus varētu papildināt vadītāju personu memuāri (gar tādiem, cik zināms, strādā bij. Latvijas ārlietu ministrs Felikss Cielēns), mestu gaismu uz notikumiem Latvijas neatkarības laikā, it īpaši tās kritiskākajos brīžos, un palīdzētu šāsdienas cilvēkam orientēties ne tikai bieži līdz nejēdzībām aizgājušajos personiskos strīdos, bet - un tas svarīgāk - pašos notikumos un ar tiem saistītās problēmās, kam nākotnes nozīme. Citiem vārdiem: dokumenti publicējami, lai mēs varētu mācīties no pagātnes panākumiem un kļūdām. Tas iespējams vienīgi; ja pieejami oriģinālmateriāli un tādējādi radīta baze patstāvīgam izvērtējumam, diskusijām un spriedumam. Lai pie tik pozitīva panākuma nonāktu, nepieciešama uz nākotni orientēta, objektīva un reāla pieeja, dokumentus publicējot, kā arī izteikta un skaidri deklarēta nostāja, ka dokumentu izvilkšana no archīva ir domāta nevis pagātnes vainu uzplēšanai, bet skaidrībai bez kaislībām.

Ar vārdiem nule publicētās grāmatas noslēgumā "Pāri kļūdām, brūcēm un vājībām - no sirds teiksim visi kopā - Dievs, svētī Latviju!" Dr. M. Valters norāda uz slieksmi šajā virzienā, un, pazīstot sirmā Latvijas diplomāta dedzīgo iestāšanos par Latviju, kādēļ viņu pirms divi gadiem burtiski izsvieda no preses konferences Ženevā "lielo" apspriedes laikā, pieņemam viņa tagad atklātībai nodoto korespondenci ar divi ietekmīgākām Latvijas neatkarības laika pēdējo gadu personām ar cieņu, kas protams neizslēdz kritiku un vērtēšanas vajadzību. Zināma vainas sajūta pārņem, zinot, ka pret Dr. M. Valtera personu ne vienmēr valdījusi objektivitāte un nepieciešamā cieņa (šās tendences dēļ reiz tika turpat vai aizliegts grupai latviešu jaunatnes pateikties mūsu sūtnim par viņa aktivitāti Ženevā, apzīmējot to par "žurnālistiskās morāles pārkāpšanu", kaut gan tā bija jautājuma formā vērsta pret valsti, kas pārkāpusi visas morāles).

Izejot no šām ievada "meditācijām", vispirms jāsaka, ka Dr. M. Valtera grāmatas ievads varēja būt atturīgāks un mazāk polēmisks, kas tikai darītu labu publicētāju nodomam - atklāt dažas Latvijas vēstures lappuses. Nebija vajadzīgs runāt par "Latvijas kapračiem", par "asociālu polītiku" - galu galā pie šā vai cita secinājuma lai nāk lasītājs pats, neietekmēts no publicētāju pašu nostājas. No otras puses - šai terminoloģijai šodien, vairs nav reālas nozīmes, tā nevajadzīgi uzvandīs jūtu ūdeņus - kur mums vajadzīga nosvērtība. Tā iesniedzas sloganu sfairā - un tādai tai nav nekā kopīga ar nodomu.

Sarakste iesākas 1938. g. 22. oktobrī ar V. Muntera vēstuli Latvijas sūtnim Briselē. Tanī ārlietu ministrs n o l i e d z Dr. M. Valteram turpmāk publicēt "polītiska satura rakstus" dienas presē, jo tie nesaskanot ar ārlietu ministrijas viedokli. Turpinājumā vispirms lasām ārlietu ministrijas ar "slepeni" apzīmēto apkārtrakstu, kam seko Dr. M. Valtera vēstuļu polemika ar Kārli Ulmani un Vilhelmu Munteru. Vispirms jāsaka, ka lasītāju pārsteidz ministrijas, apkārtraksta samērā izplūdusī forma un nekoptais stils. Protams, tam nav lielas nozīmes faktiskajos jautājumos, bet - pārsteigums paliek. Uz šo apkārtrakstu sūtnis atbild astoņās "piezīmēs", kuŗās viņš analizē starptautisko stāvokli, tur valdošos strāvojumus un kritizē Latvijas presē ar oficiālo atļauju publicētos ideoloģiskos ārpolītikas rakstus. Diemžēl, nevar sacīt, ka arī Dr. M. Valtera formulējumi ir pietiekami skaidri - varbūt tas izskaidrojams ar kādu "latviešu diplomātisko valodu" - un brīžiem ir diezgan grūti no pagarajiem vēstījumiem izlobīt sūtņa galveno domu. Taču grāmatas 63. lpp. publicētā V. Muntera atbilde ir augstākā mērā netaktiska.

Grāmatas turpinājumā polemika galvenokārt notiek ar Latvijas valsts un ministru prezidentu Kārli Ulmani, kas Dr. M. Valteram ir sens cīņu biedrs un draugs. Polemikas centrālais pavediens gan daļēji, pat lielā mērā, skaŗ ārpolītiskos jautājumus, tomēr pašā serdē vijas ap latviskās ideoloģijas un orientācijas jautājumu. Dr. M. Valters sakās saskatījis Latvijas oficiālajā ideoloģijā manāmu orientēšanos uz Hitlera Vācijas pusi un jautā, vai šāda orientācija neatraus Latviju no tās patiesajiem draugiem - rietumu demokratijām, kas koncentrē spēkus, lai vērstos pret diktātorisko Vāciju un atdotu Eiropas tautām to suverēno varu un demokratisko iekārtu. Kur šādā ideju sadursmē būs Latvijas vieta? Dr. M. Valters raksta Kārlim Ulmanim: "Tu redzi, kas notiek. Tu redzi, kādi draudi parādās. Tev jāatrod normālas saites ar zemi - Tavā labā, Tava goda labā, bet vēl vairāk - vai man tas jāsaka? - Latvijas labā. Ja Tu esi atzinis, ka tautas pārstāvība vajadzīga - nekavējies to radīt... Radi tautas pārstāvību, un Tu redzēsi, ka Tevi cienīs arī tie, kas tagad no Tevis attālinājušies vai ir Tev naidīgi ... Lieta negrozās ap kādiem teorētiskiem jautājumiem, bet gan ap smago problēmu, kā visu legālizēt, kas noticis pagājušos gados, kopš 1934. gada 15. maija. Lai arī kādi būtu izskaidrojumi šiem gadiem, Tu nedrīksti aiziet, pirms nav iznīcināts mazākais iemesls nākamo paaudžu pārmetumiem ... "

Uz šo vēstuli sūtnis saņem īsu Kārļa Ulmaņa atbildi, kuŗā tas saka: ka "nebūtu ieminējies par tautas pārstāvību savā 18. 11. uzrunā, ja es šo domu būtu izmetis no prāta. Ar to tagadējos kaŗa laikos tomēr būs jāapmierinās".

Ar to praktiski arī izbeidzas sarakste, jo tālāk vairs tikai Dr. M. Valtera vēstules, kam neseko atbildes. Klāt ir 1939. gada rudens, kaŗš iesācies, noslēgts līgums ar Padomju Savienību un Latvijā izvietotas Padomju bazes. Latvijas oficiālā prese vēršas pret somu cīnītājiem un priecājas par divu lielvalstu garantijām. Dr. M. Valters raksta K. Ulmanim, stāsta par nelabvēlīgo noskaņojumu, kas manāms Anglijā un Francijā un citās demokratiskās zemēs: tur pa daļai uzskata, ka Latvijai vairs nav savas ārpolītikas un iekšējās ideoloģijas, pa daļai valda sarūgtinājums, ka Latvija pārgājusi pretējā nometnē - tajā, pret kuŗu vēršas sabiedroto idejiskie un militārie centieni. To visu stāsta Kārlim Ulmanim Latvijas valdības sūtnis Beļģijā Dr. M. Valters. Atbildes nav. Drīz krīt pēdējais priekškars.

Būtu bijis vēlams, ka grāmata būtu plašāka. Autors savās vēstulēs daudz runā par Rūzvelta vēstījumu, rakstiem ārzemju presē un runām, piem. Anglijas parlamentā. Būtu bijis vēlams, ja arī šie papildus materiāli atrastos grāmatā kā papildinājums sarakstes pavedienam, manis pēc - kā pielikumi grāmatas beigās. Tāpat autora pieminētie un kritizētie raksti Latvijas presē. Viss tas dotu labāku un pārskatāmāku ainu, jo pašreizējā sniegumā lasītājs daudzas reizes atduŗas pret jautājumu - kas īsti tajā rakstā bija, un vai ir tā, kā Dr. M. Valters apgalvo. Šie papildinājumi ir nepieciešami - vismaz kādā no iecerētās sērijas nākamajām grāmatām. Nepieciešams arī Kārļa Ulmaņa minētās 18. 11. runas teksts.

Neraugoties uz šiem trūkumiem, grāmata paveŗ ainu mūsu nesenajā vēsturē. Ja tā neliekas sevišķi iepriecinoša, lai neatbaida mūs - notikušais jau pieder vēsturei, neglābjami, neatsaucami; mums ir vienīgi pienākums, iet uz priekšu - labāk.

 

G. I.