NĀKOTNES HIPOTEZES

Brūno Kalniņš, EVOLŪCIJA VAI REVOLŪCIJA PADOMJU SAVIENĪBĀ?, Latv. brīvo arodnieku trimdas kopas izdevums, Stokholmā, 1957. g.

 

"Uzskatu, ka tagadējā situācijā arī latviešu sabiedrībai, bet jo sevišķi tās domājošai jaunatnei būtu jāpievēršas Padomju Savienības turpmākās attīstības studijām. Arī mūsu tautas un valsts nākotne saistīta ar šo attīstību" nule iznākušas brošūras ievadā raksta Dr. Brūno Kalniņš. Šie vārdi ir vērā liekami un jāpiebilst, ka šajā mums tik vitālajā jautājumā laikam gan brošūras autors būs viens no pavisam nedaudzajiem "baltajiem zvirbuļiem". Tas cittautu vērotājam varētu izlikties dīvaini, bet tā nu reiz ir, un šis polītiskās literātūras trūkums, liekas, pamatojas mūsu fatālajā ticībā, ka mums viss ir tik skaidrs, ka diskusijas liekas. - Šādai ticībai ir tomēr sava vājā puse: kā jau visiem, kas pārlieku tic, bet nav paļāvības Tam Kungam gadījumā, ja vēlmes nepiepildās, mums bieži jāsaskaras ar vilšanās sajūtām, jo neesam pietiekami sagatavojušies un vispusīgi informējušies par reālajām iespējām un situāciju, kāda tā - labi vai ļauni - ir izveidojusies.

Kalniņa sacerējums, kas ir paplašināts viņa referāts Austrumeiropas sociālistiskās ūnijas konferencē Vīnē 1957. gadā, iezīmējas ar divi galveniem vilcieniem: 1. ar nelokāmu ticību Latvijas brīvībai, kurai viņš meklē pamatojumu, un 2. loģiski pamatotām hipotēzēm par šās brīvības atnākšanas iespējām. Autors netic kaŗam un norāda arī, ka no mūsu tautas viedokļa kaŗš nebūt nav visvēlamākais konflikta atrisinājums, ievērojot Igaunijas un Latvijas piekrastē izbūvētās raķešu bazes, kas var kļūt par mērķi pretakcijas atomieročiem - to iedarbības sekas uz mūsu zemju iedzīvotājiem var būt visai fatālas. Kalniņš liek tādēļ cerību pozitīvāko daļu uz PSRS un satelītzemju iekšējo opozīciju, kuŗas galveno spēka līniju aizmetņi saskatāmi studentos, strādnieku jaunatnē, nacionālajā opozīcijā nekrievu tautās un zemnieku pasīvajā pretestībā, kas jau kuŗo gadu desmitu paralizē PSRS ekonomiju un pārtikas līdzekļu sagādi. Ja studentu opozīcijai dzinulis ir tieksme pēc tiesiskas valsts iekārtas, tad strādnieku opozīcijai ir sociāls raksturs. Šīs opozīcijas galvenajām līnijām saplūstot uz vienu mērķi un piespiežot diktātūras kodolu un to atbalstītāju birokratiju piekāpties, iespējama pakāpeniska demokratizēšana, bet, ja tiktu iedarbināti diktātūras drošības līdzekļi skarbā veidā, varam sagaidīt revolūciju līdzīgu Ungārijai. Šiem notikumiem galvenie šķēršļi ir komūnistiskā virsšķira un pa daļai diezgan inertā vidusšķira - ierēdņi, lai gan pēdējās intellektuālākajā daļā - zinātniekos un rakstniekos - jau manītas pretestības iezīmes. Izšķīrēja noteikti būs armijas nostāja eventuālās sacelšanās gadījumā - tai jābūt vismaz neitrālai (kas gan grūti iedomājams, ievērojot jebkuŗas armijas īpašo vietu kādā valstī).

Šīs Brūno Kalniņa tezes nebūt nav tikai zīlējumi - to autors norāda uz samanāmām pazīmēm un iekšēju sakustēšanos lielajā padomju valstī. Tās ir hipotezes, kas var arī izrādīties nepareizas, bet kas nepieciešamas, ja gribam nodarboties ar mūsu nākotnes problēmas risināšanu.

Diskutējamākas ir Kalniņa brošūras pēdējās nodaļas. Atsaukdamies uz visiem zināmo ungāru revolūcionāru nostāju iepretī "agrākā restaurācijai", autors šķiet pārāk viegli nonāk pie vispārinājumiem. Ja ungāru nevēlēšanās redzēt atgriežamies no emigrācijas bijušos muižniekus pamatojas pusfeodālajā iekārtā pirms kaŗa, tad jāšaubās, vai Latvijas iedzīvotājos, kas taču vēl ļoti labi atceras agrāro reformu, tiešām valdītu t ā d a pa t i nostāja pret tagadējiem emigrantiem kā lielkapitālistiem. Bet autors brošūras. 28. lpp. raksta: "Autoritārā iekārta, konservatīvā mantīgo šķiru polītika, lielo īpašumu un kapitālisma atjaunošana

ir nepieņemamas prasības padomju tautām, to skaitā arī latvju tautai". Tie ir jautājumi, uz kuŗiem arī Brūno Kalniņš šodien nevar atbildēt, ja atskaita jautājumu par autoritāru iekārtu, kam -nepievienosies arī emigrācijas sabiedrība, vismaz tās vairums. Būtībā šis jautājums arī nav svarīgs, ja ievērojam kāda ideoloģiski - manuprāt - ļoti svarīgu un centrālu mūsu nostājas detaļu: emigrācijas uzdevums nav cīnīties par vienas vai otras - sociālistiskas vai uz privātu rūpniecības līdzekļu un uzņēmumu bazes būvētas - ekonomiskas iekārtas atjaunošanu Latvijas republikā, bet gan par cilvēka tiesību, kuŗā ietilpst arī pašnoteikšanās tiesības, atgūšanu Latvijas tautai. Nav arī domājams, ka nākotnes Latvijā varētu valdīt neierobežots kapitālisms, ja jau vairumā rietumu valstu tas reducēts. Liekas, ka zināms līdzsvars būs šajos jautājumos atrodams arī Latvijā, bet par to izšķirsies tauta pati.

Ja atskaita šo nelielo piezīmi, publicētā brošūra jāvērtē pozitīvi - kā pārdomas, interesi un darbus rosinošs apcerējums. Ka liela vērība pievēršama samanāmajiem centieniem kā PSRS, tā Latvijas sabiedrībā un jaunajā paaudzē, ir saprotama, bet bieži it kā piemirsta lieta. Tāpat liekas būs taisnība, ka pilnīga emigrācijas izolācija - vairoties no saskares ar tautiešiem Latvijā, cik tas mums iespējams (piemēram iebraukušu tūristu gadījumā) ne vienmēr ir pareiza un drīzāk norāda uz mūsu pašu nedrošību - arī ideoloģiskajā plāksnē. Protams, šī saskarsme nav jāizvērš tā, ka bēgļu izspiegošanas institūcija PSRS kļūst lieka.

 

Gun. I.