Jaunā Gaita nr. 130, 1980. g. 4. numurs

 

TRĪS LATVIEŠU KOŖI

Tie iznes latviešu mūziku pasaulē

 

Zviedru laikraksts Gotlands Folkblad 1979. g. 18. jūnija numurā parādīja koristes baltajos tērpos ar dzintara krellēm. Rīta laikraksta Gotlands Allehanda kritiķis 18. jūnija numurā rakstīja: „Tas bija labi saliedēts koris.”

„ZĪLES” GOTLAND

Toronto latviešu sieviešu koris „Zīle” laikam gan savā nozarē labākā dziedātāju vienība Rietumpasaulē. Par tādu to piecgadīgā darbā (mēģinājumi dažkārt trīs reizes nedēļā) izaudzinājis Arvīds Purvs. Koŗa sastāvā 51 dziedātāja. No tām abos Gotlandes koncertos (svētdien, 17. jūnijā un otrdien, 19. jūnijā) piedalījās 36 dziedātājas. Romantiski iekrāsotajā programmā pārsvarā latviešu mūsdienu autoru darbi. Jānim Kalniņam četri gaŗāki dziedājumi klavieŗu pavadījumā. „Latvijai” tradicionāli romantiska ar noslieksmi uz t.s. vieglās mūzikas pusi. Viegli rotaļīga Rucavas tautasdziesma „Zied puķīte trejis ziedis”, piecu astotdaļu taktsmērā. Atskabargainas humoreskas „Runča lūgšana” un „Odu romance”, kam klavieŗu pavadījums vietām gluži naturālistisks. Jau agrāk dzirdētā pianiste Vita Matīsa techniski it veiksmīga. Nopietni gan jāiebilst pret viņas skarbo, bezkrāsaino bungāšanu „forte” vietās. − Pa diviem darbiem Arvīdam Purvam (tradicionāli romantiskā „Labā zvaigzne” un „Nākat puiši, nelepoja”, kur senā Bārtas teicamā meldija apvīta ar kvint-kvartu harmonijas iezīmētām saskaņām un līdztekus sekstakordu posmiem), Pēterim Barisonam („Diltin dila sniega svārki” un pazīstamās „Melodijas”), Viktoram Baštikam (tradicionālā „Uz sauli” un sprigani atjautīgā t.dz. apdare „Precēj’ mani trejas tautas”) un Valentīnam Bērzkalnam (t.dz. apdares „Kam saulīte gauži rauda” − aizgrābjoši skaista ar labi izsvērtiem solo balss un koŗa posmiem − un romantiski virtuozā „Kur tu ņēmi, bāleliņ”). Pa vienam darbam Valdemāram Ozoliņam (kvēli sapņainā „Naktī, dziļā naktī”), Imantam Saksam (tercīgā „Kad es tevi ieauklēšu” ar it īpatnām modulācijām), Tālivaldim Ķeniņam (saturīgā „Zelta zirnis” ar ļoti labu koŗa faktūru), Albertam Jērumam (t.dz. „Lai bij grūti, kam bij grūti” ar romantiski akordiskām ūjavām) un Bruno Skultem (kaisli romantiskā „Sapņu zeme”). Piedevās starp citu St. Broka (?) latv.t.dz. apdare „Es biju māmiņai viena pati meitiņa”, kur koris parādīja īstu ātrdziedāšanas virtuozitāti. „Zīļu” priekšnesums rūpīgi izstrādāts ar dziļi poētisku pamatievirzi, izruna skaidra, visumā labs balsu sastāvs ar izlīdzinātiem samēriem. Tremolēšana gan vietām pārāk liela. Būtu jāuzlabo intonācija. Intervalli augšup ne vienmēr tīri, kas izraisa detonēšanu, it īpaši koncerta pirmajā daļā (parasti pustoņa apmērā). Zinu, ka intervallu „vīlēšana” nav pārāk populāra, taču bez tās neiztikt, ja vēlas sasniegt to augstās mākslas līmeni, ko pārstāv, piem., Latvijas koŗi „Dzintars”, „Dziedonis” un „Ave sol”.

Andris Vītoliņš

 

Zīles, izkāpjot no lidmašīnas Visbijā. Zīles ir mazi putni, bet jācer, ka kādreiz tās spēs dziesmotās ziņas nest arī otrā Baltijas jūŗas krastā.

Latvijas koŗa „Dziedonis” uzraksts uz autobusa. „Dziedoni” ielūdza vācu Altenhāgenas vīru koris (kas ir arī Rīgā viesojies) 1978. g. maijā. „Dziedonis” bija atbraucis ar 55 dziedātajiem. Bija arī daži koŗa „Ave Sol” koristi. Kāds dziedātājs izteicās: „Mums jau ir divi koŗa veidi − ceļojošais un patstāvīgais.” Koŗa sniegums Bīlefeldas koncertā 1978. g. maijā bija aizgrābjošs. Ne par velti „Dziedonis” bija ieguvis 1. vietu starptautiskā koŗu sacensībā Italijā. Izcilais „Dziedoņa” diriģents Imants Kokars koncerta laikā Bīlefeldas Etkera hallē 1978. g. maijā. Kāds iespēlē „Dziedoņa” koncertu. (Radio ar Latvijas ģerboni.) „Dziedonis” aizbrauc. Nezinam, vai viņi kādreiz atgriezīsies. Palicējiem paliek jocīga sajūta un jautājums, kāpēc mēs visi nevaram būt kopā. Ar Dievu, jūs „Dziedoņa” izcilie vīri! Dažam labam norit asara. Šie tikšanās brīži ir nesamaksājami...

 

 

„AVE SOL”

Pēdējo divu koru vidu dots mūsu laiks − 20 minūtes, kuras gan neviens koris precīzi neievēro. Kā jau dienvidos − laiks un precizitāte nav tik svarīgi jēdzieni, lai to dēļ uztrauktos.

Par mūsu kori teikts jau mums zināmais un atzīmēta „klusa un gaiša, skanīga, līdz pilnībai izkoptā intonācija, kontrastējošas nianses un aizraujošais dziedājums”.

Diriģenta titulu uzskaitījums. „Salīdzinoši īsā darbības periodā AVE SOL koris ir guvis ievērību tiklab Krievijā, kā citas Eiropas zemēs. Uzstāšanās Filipīnās viņiem Āzijā jau otra, pirmā — pagājušajā gadā Japānā. Viņi ir uzvarētāji un pirmās vietas ieguvēji Polifoniskās mūzikas konkursā Areko Itālijā.” Skan mūsu moto: būsim lieli līdzi saulei! Koris priekšvārdam izretinājies pa visu skatuvi: Kokars zina, kāpēc tā vajadzīgs. Varbūt, lai pierādītu, ko var tāds mazs koris (mēs esam vismazākais — 31 cilvēks). Būsim lieli līdzi saulei!

Skan Uno Naiso „Karam ne”. Ar savu neparasto faktūru šī dziesma atgādina buramvārdus, zāli paņem hipnotiskais atkārtojums „ranna!” un „rannā!”, un „rannā!” („Krastā!”). Dziesmai vajag tikai dažus vārdus, pavisam nedaudzus. Bet pašus galvenākos. Viss pārējais ir variācijas ap šiem vārdiem. „Ranna!” Zāle gaida. Zāle ir gatava. Seko Paula Dambja „Jūras dziesmas”. Pūš jūras vējš. Un skan Rīga, Jelgava. Un kaut arī klausītāji nekā nezina ne par Rīgu, ne Jelgavu, nupat viņi uzzina: skan zvani, savas skaņas un savas dvēseles. Paula Dambja „Ar brālīti dancot gāju”. Šajā dziesma ir visu laiku kāds piespiedu atgādinājums: tas nāk ārā no kontrastiem, it kā teiktu: „Tu klausies! Nu! Arbrālītidancotgāju, arbrālīti dancot gāju!” Un tad liriskais: „Nokrīt zelta gredzentiņš, nokrīt zelta gredzentiņš.” Un beigu neirozie, nervozie, kaprīzie, uztrauktie, gandrīz ar kājas pieciršanu: „Dán-cót! gā-jú!” Zāle ir tik
uzmanīga, pilnīgi klusa. Nāk Aldona Kalniņa „Līdzat meitas man dziedāti”. Te jau tīrākas tautasdziesmas intonācijas. Koķeti soprāni — pāri galvām un mežiem: gan jau tevi es dabūūš. Un tad šūpojošais: koklītes skanēja upītes malā. Un zāle eksplodē. Milzīgi aplausi (redzi, tautasdziesmā!?). Ovācijas.

Nu jau tikai jāpiemet pa žagariņam tam lielajam ugunskuram. Un Kokars piemet. Poļu modernistiskais „Fa, re, mi, do, si”! Ar šo arī atņemtas Ščecinas korim monopoltiesības uz avangarda izpildījumu: AVE SOL dzied ka vienmēr: jo grūtāks uzdevums, jo iedvesmotāk.

Skan „Bravo!”.

Orlando di Laso „Atbalss” ir dziesma ar divpakāpju atbalsīm. Tas nozīmē piedziedāt lielo zāli trīs daļās sadalītam nelielam korim. Bet efekts ir tāds, it ka dziedātu atbalss ārā no tevis paša, no tava kaimiņa vai gluži no nekā, ne no kā, no Nekā.

Ovācijas. Zāle pieceļas kājās, visa zāle pieceļas. Filipīniešu tautasdziesma „Mana zvaigzne”. Ari ķīniešu koris dziedāja filipīniešu tautasdziesmu, nu zāle ķīniešus aizmirsusi. Ovācijas. Pēc tam prasīja: „Vai jums bija filipīniešu interpretators vai doktors Kokars pats iestudēja? Pats? Tieši, tieši ka tautasdziesmā!” Mūsu diriģentu izsauc vēl otrreiz. Un vēlreiz „Saule viz un viz bez gala”. Pēc tam kuluāros: „Jūs esat mūsu labākais koris. Tāpēc, ka jūsu fortissimo ir ļoti labs un jūsu pianissimo ir ļoti labs. Vakar vislabākais bija poļu koris, šodien, nav šaubu, ka jūsējais. Mēs gribam mācīties, palieciet pie mums. Visus ziemu.”

Imants ir mierīgs. Imants ir neizdibināmi mierīgs. Un pārstāda uz skatuves lauciņa „figūras”. Poli grib mūsu vadošos pierunāt iet uz pieņemšanu universitātē. Imant, neej! Nezaudē laiku! Imants neiet, paliek — trenējas. Imants ir mierīgs, Imants ir neizdibināmi mierīgs.

Bet autobusā, braucot uz izšķirošo koncertu, jau bija jūtams tāds priecīgs un bezbēdīgs spriegums, ka pazuda norūpētība. Saspringums (bija jūtams) pašlaik ir no tiem, ar kuru uzvar bez mokām. Ar smiekliem, ar kutēšanu, ar pārgalvīgu atdevi. Visi tā staroja kā pirms svētkiem, un man atnāca atmiņā eksāmena laiks vidusskolā, kad mēs eksāmenu rītā nevis zubrījāmies bailēs un rūpēs, bet pārgalvīgi staigājām pa tirgu saulainā rītā un trokšņaini pirkām puķes un, puķēm apspraudušies, gājām uz nobeiguma eksāmeniem: sekmīgie un pussekmīgie. Tā te autobusā: vajadzētu tikai pa tiešo braukt uz skatuvi augšā, lekt lauka un pārdziedat pasauli.

Un nu tas ir noticis.

Pēc tam Manilā paklīda sauklis: „Es arī gribu būt latvietis.”

Aiz visa šī bildiskā raibuma un tūristiskās izklaides stāv darbs un darbi, kas liecina par Padomju Latvijas koru mākslas pasaulaugsto viļņojumu. Viena pagale nedeg, viens vilnis neskrien. Tikai atkal un atkal atjaunotās dziedāšanas brīzes izcels no mums kādu devīto vilni, kas tik lielā mērā var izbrīnīt klausītājus lielās pasaules krastos. Jo viena pagale nedeg, un viens vilnis bez tiem astoņiem citiem nekad nav Lielais Devītais. Un, ja mums šodien ir savi desmit augstas klases Devītā Viļņa kori, tad tikai tāpēc, ka ir vēl desmit reiz astoņi lielie uzturētājkori, Devītā Viļņa sagatavotāji.

Jā, mums būs daudz darba. Viesi prasa daudz spēka. Un viesošanās tāpat. Bet mums ir Lielais Akumulators — mūsu Dziesmu svētki. Kā teica Imants Kokars: „Mūsu suģestējošo spēku uzkrāj mūsu Dziesmu svētku kori.” (Pie tiem uzlādējas pirms tāla ceļa. Pie tiem atgriežas.) „Šodien latviešu kora māksla sit visaugstāko vilni.”

Fragmenti no Imanta Ziedoņa raksta „Uz devītā viļņa” (Ave Sol Filipinās, LuM 28.9. un 5.10.79. num.).

 

 

 

Cits dzejnieks Jānis Peters žurnāla Liesma 1980. g. 6. num. izsaka bažas, vai mēs bieži nedziedam modes vai inerces pēc, uz ģimenes dārziņa rēķina:

Tagad ar valsts materiāliem līdzekļiem atbalstīta, mūsu kultūra gūst pasaules iezīmību. Tagad mums jau desmitos skaitāmi tādi kori kā pirmskara slavenais Reitera kolektīvs.

... putnureģi — ornitologi — teiktu savādāk, bet es flamingo spārnu žvīgas — pirmās pašapziņas avotus, kur kopā aužas sociālas un nacionālas cīņas momenti kultūras izpausmē, pirmoreiz jaužu tajos 45 koros un tai vienā tūkstotī un trīs koristos, kuri 1873. gadā šokēja raibo Rīgu Ķeizardārzā. Un vēlākais, klusais Jāņa Cimzes kultūrdarbs — viņa „Dziesmu rotas” astoņi sējumi (1872-1884), tāpat Baumaņu Kārļa dziesmas krājumos „Austra” un „Līgo”, ko cenzūra gan konfiscēja. Un visi šeit piesauktie un nepiesauktie, tie ar spārniem — no Vīgneru Ernesta, Jurjānu Andreja, Ludviķa Zīles, Oskara Šepska, Straumes Jāņa, profesora Jāzepa Vītola līdz Teodoram Reiteram, Teodoram Kalniņam, līdz Leonīdam Vīgneram, līdz Daumantam Gailim, Haraldam Mednim, līdz Račevskim, brāļiem Kokariem, līdz Ausmai un citiem Latvijas putniem, konstatētiem un dzīvīgi darbīgiem.

Un tā, man moralizējot un neredzamus oreolus un vienreiz konstatētus flamingo saskatīt aicinot, pēkšņi uzrodas arī neredzama, bet tomēr balss sacīt: — bet varbūt jūs dziedat par daudz, varbūt bieži vien tikai modes vai inerces pēc! Pa kuru laiku lai jūs pie bērniem tiktu, ja dziedat kā noreibuši medņu gaiļi! Vai jūs tik neesat sagatavojušies nomirt dziedādami! Vai no visu putnu dziesmām šī nav tā, ko gulbis dzied! „Dziedot nāvi ieraudzīju / Paradīzes dārziņā...” Un es satrūkstas, kazi, varbūt patiesi tā ir... Varbūt visa šī koru enerģija jāpārkausē TAUTAS KĀ PAPLAŠINĀTAS ĢIMENES SAJŪTAS ieaudzināšanā jaunos ļaudīs, tā sacīt, jāpārkaļ zobeni lemešos — jāsāk atkal art aizlaisto ģimenes dārzu, nevis jādauzās apkārt pa mēģinājumiem klubos, pa koncertiem Rīgā un Jelgavā, un Maskavā, un Sibīrijā, un Filipīnās, un Stokholmā, un Barselonā, kur latviešu kori pēdējā laikā šķin tik rozes, vij vainadziņus... Ja būtu bērnu bariņš mājās, dažlaba zeltene tā i nomirtu neuzzinājusi, kas viņa īsti bij — altene vai soprāniete. Staigātu tik pa sētu vai komūnālu dzīvokli, mocītos, bērnu autiņus tirinādama... Bet griezies, kā gribi, — slikti tā un slikti šitā. Slikti, ja sieviete brīvprātīga vai apstākļu attaisnota vējaslota, tukšene, bet vai tad viņa kāda zinātniski izskaitļota bērnu mašīna, kāds kuļamdampis, kurš tik ražo vien, ražo vien... Tautas skaits nav atkarīgs no kāda viena iemesla vien — tas meklējams apstākļu summā. Valsts ar sociāliem pārkārtojumiem, atbalstiem arī vien nekā nelīdzēs. Jāiekliedzas, jāuzliesmo katras ģimenes aurai — tad ieraudzīsim nemirstības starojumu, tātad — jāpārvērš domāšana, attieksme par bērnu kā par savu turpinājumu. Ja tas nenotiks, dažlabā PSRS teritorijā līdz nepazīšanai draud izmainīties demogrāfiskā pamatsituācija. To liecina Tautas Skaitīšana. Bet...