VISI REDZ MŪSU SKAISTO MĒTELI −

1980. G. ĻEŅINA PRĒMIJA INDULIM ZARIŅAM

 

„Mēs atkal tiekam gaismā. Pasaules gaismā. Visi redz mūsu skaisto mēteli. Paldies, maestro! Topi sveicināts šajās dīgstošajās dienās!” (LuM 1980. g. 25. aprīlī), ir vārdi, ar kuŗiem dzejnieks Jānis Peters nobeidz savas ļoti cilvēciski iestrāvotās rindas gleznotājam Indulim Zariņam sakarā ar piešķirto Ļeņina prēmiju.

Indulis Zariņš, kuŗam aizgājušā gadā apritēja 50, ir pirmais latviešu gleznotājs šīs augstākās Padomju Savienības prēmijas laureāts. Prēmija piešķirta par gleznām: „1945. gada pavasaris,” „Es kaŗā aiziedams (Par padomju varu)”, „Pļaujas dziesma” un latviešu tēlniecības lielā meistara Teodora Zaļkalna portretu.

Lai dotu zināmu, kaut arī fragmentāru, ieskatu par I. Zariņa daiļrades koncepciju un attieksmi pret mākslu, šeit daļēji citāti no laureāta raksta „Glezniecība ir pasaules uzskats” (LuM 1979. g. 15. jūnijā):

Vienmēr esmu vēlējies izprast glezniecību no dažādiem aspektiem dziļā saistībā ar savu laikmetu, cenšos savos darbos atklāt laikmeta attieksmi. Turklāt nedrīkst aizmirst, ka viena mākslinieka uzskati par nozīmīgāko savā profesijā attīstības gaitā mainās. 

Mani kā latviešu padomju gleznotāju saista tonālās glezniecības problēmas. Tās mani pastiprināti interesē pēc brauciena uz Itāliju, kur ilgāku laiku studēju vecmeistaru glezniecību.

Pietiek paskatīties uz jebkuŗu priekšmetu grupu, lai redzētu, ka katrs no tiem ir savā krāsā. Bet no šīs krāsainības distancējo­ties, dažādu krāsu priekšmetu grupu iespējams apvienot vienā tonālā attiecībā. Gatavojoties gleznot, šādi var skatīties uz jebko. Tieši šo principu mēģinu atklāt savā pēdējā laika glezniecībā.

Padomju estētikā pēdējā laikā izskanējusi doma, ka arī sociālistiskajā iekārtā var eksistēt konflikts starp mākslinieku un sabiedrību. Un tas ir pareizi, jo mākslinie­kam būtu jādomā (un viņš arī domā) plašākās estētiskās kategorijās. Liels mākslinieks aizstāv ideju, kuŗu izsaka ar sižetu. Sižets pats par sevi neko nenozīmē, tāpat kā zīmējums, kolorīts, kompozīcija.

Mūsu mākslas līmenis ir ļoti augsts. To apliecina vērtējums pasaules mērogā, ko nosaka mūsu nacionālās glezniecības īpatnības, kas izpaužas atšķirīgajā attieksmē pret dabu, tās uztveri. Uzskatu ka mūsu gleznotāji dabu redz ļoti smalki un vitāli. Tas ir tas, ko varētu dēvēt par latviešu glez­niecības skolu.

Jāpievienojas Džemmas Skulmes domai, ka „mūsu glezniecības cildenās īpašības pazīstamas tuvu un tālu, un šī tai ir pirmā augstākā atzinība. Un tas mums dara prieku” (LuM 1980. g. 25. aprīlī)

 

Intervijas vietā citātus savirknējis Nikolajs Bulmanis jun.