Jaunā Gaita nr. 130, 1980. g. 4. numurs
Valda Dreimane
|
|
VĪZIJAS |
Briesmīgā nakts, necaurredzami dziļa kā sāpe zirgi tevī noslīkst, viņu acis vēl ilgi atvērtas, tumsa kā asins ielipusi skropstās, smagi viņi noslīd līdz tām sirdīm, kas jau gaida. Šī tik bezgala ilgā nāvēšana, asinīm nav laika sarecēt... Briesmīgā nakts, tai tukšumā, kas ap mani, vietas veseliem karapulkiem, tepat blakus viņi viens otru iznīcina jau tūkstoš dienu, mēs visi te asinīs līdz ceļiem, sāls grauž vātīs. Bet paretam sastopas divi acupāri un saskatās tā, ka aiz tuvuma aizsitas elpa tas notiek tieši tad, kad tu ieķēries tam zirgam krēpēs, kas slīkst, acis vēl ilgi atvērtas, asins kā nojauta skropstās.
Zirgi nakts tumšajās upēs... Tad viņi sadreb, pēkšņi viņi lido kā no sapņa, pļavas uzzied tiem krēpēs, zivis spurdz cauri puķēm, viss, kas bijis, pārtapis gaismā, savijušās mūsu rokas.
|
VASARA |
Redzi, kā viņa izkāpj no ziemas āliņģiem un nobrauka no krūtīm ledu? Apsēdusies uz mana sliekšņa viņa vēl žāvē matus, bet skropstas jau sausas, āda siltumā staro kā mīlot piepildīta. cik nejaušami viņas delnā jasmīns salapo, cik mierīgs atraisa savus baltos ziedus...
|
RĪT MĒS SVINĒSIM ASTERES
|
Rīt mēs svinēsim asteres, turpat pie dobēm plīvos mūsu rudens krāsās ietērptie stāvi, turpat tais rudens narcisēs mēs apmetīsimies un tērzēsim, bet pašā jautrākajā brīdī kāds no mums sacīs: lai tagad pieceļamies, lūdzu, piecelsimies un nolieksim galvas, ar klusuma brīdi pieminēsim mūsu aizgājušo vasaru.
|
Maija Meirāne
|
|
CEĻŠ CAUR HAPSALU*
*Igauņu zeme
|
Valgā tīrumā, brūnā zemē viņa lasa uz ceļiem tupeņus pītā grozā.
Zemā debess kā skatuvē nolaistais audekls, krunko un atbalso suņu rejas.
Masteglēs čiekuri zvana: rau, kas par ražu, par ražu Tie dimd pār randu pļavām uz jūŗas, uz vakaru pusi.
o
Atmatā aitas un magones smilgās, Hapsalu. Mēļos smieklos smej ziemeļu dadži Hapsalu. Kāpēc acīs krīt sūrums?
o
Brienu, mirkļiem tik īsiem pie tupeņu groziem, pie aitām, caur smilgām. Kājām jau skrienu, acīm: pirkstos pļavzāles randu pļavā, līdz jūŗai just krastu un zemi: tālzemi, salmalu tavu un tuvu.
(1979.)
|
Erna Ķikure
|
|
* |
Sveicinu tās puķes, kas aug pie dzelzceļiem, visādām pārbrauktuvēm, tiltiem, uzbērumiem, starp cementu un akmeņiem, ar slāpēm mūžīgām zem skarbuma, bet ar daudz saules... Ne skats tur neapstājas no acīm meklētājām, kas klīst pa lielceļiem pēc daiļuma, pēc brīnumiem. Jūs, puķes, starp cementu un akmeņiem saule zem putekļiem man dažreiz maigu gaismu sejā iešūpojat, sirēnu vējos liecoties un pieceļoties, ritmā pacietīgā. Sveicinu Jūs, mīļās, mazās puķes, pie pasaules dižceļiem, vēju sētas uz akmeņiem.
|
* |
Austrālijas vasara pie auss man ierunājās. ausī iečukstēja, ar sauli te brīdi ciemos atnākusi: Nebēdājies, par daudz, neskumsti dzied, zied zaru galotnītes, katrs savu laiku atrod. Un ja kas ne krīt Dieva rokā. Kā vilnis atpakaļ jūŗā slīd, un kaut kur visa vidū arī viņa nodoms pavīd. Ceļos, eju. Zied, dzied visas galotnītes. Un kas krīt, krīt atpakaļ mūžības lokā. Un kaut kur te vēl viņa nodoms pavīd.
|
* |
Mūžība ir tagad! Rīts man teica, mozdamies pirms savas gaismas, vēl ar zvaigzni vaigā. Mūžība ir tavas rokas visu satikdamas, acis, tavas, redzēdamas, tavi soļi zemi skardami un jūŗu, domas augdamas caur dienām, naktīm atrazdamies tuvu, tāli... mūžība ir tagad, nākšana un aiziešana kad tu esi.
|
Valda Mora
|
|
NAKTS MŪZIKA
|
Zied nakts zils taurenis aiz loga stikla. Starp parka kokiem mēness izaug lēns. Kāds izdzēš sveci vējš vai elpa bikla, Un tumsā senatnīgi skan Šopēns. Gulst vecā namā dienas svelme mikla, Krīt šur tur mēness mirdzums paslepens. Pār klavierēm gaist ēnās roze tikla Un smaržu vilnis tumsa aizdreb lēns. Zied nakts zils taurenis aiz loga stikla, Un telpā senatnīgi skan Šopēns.
|
ZEMES BĒRNS |
Es nezinu, ko debess slēpj Aiz bieziem miglas dūmiem Es esmu zemei pieķēries Kā dadzis savam krūmam. Arvien kāds pumpurs vai kāds zieds Šais zemes dārzos raisās, Skan ūdeņi un dziesma skan Un putni lido gaisos. Te vēji vieglprātīgie Man prātu jauc un matus, Aizvien vēl visos apvāršņos Redz zemes ceļus platus. Te meži apvij pamales Kā tumšas matu pīnes, Šķiet mūžs par īsu atdzerties No skarbā zemes vīna. Te upes dzelmē saule grimst Kā dzīva zelta kapā, Un šķiet pats Radītāja vaigs Dus ūdensrožu lapās. Es nezinu, ko debess slēpj Aiz bieziem miglas dūmiem, Es esmu zemei pieķēries Kā dadzis savam krūmam.
|
|
|
KĀ LAPA |
Kā lapa es esmu, kā lapa, kas mūžīgi pūlas saprast gan zaru, uz kuŗa tā dzīvo, gan koku, pie kura tā plīvo.
Un nomirst, un augšāmcēlās, un vienmēr atrodas ceļā uz lapu, uz līdzās lapu, lai kaut viņu pagūtu saprast.
|
BALSS |
Balss, es tev paklanos... Kad mani būs pametuši itin visi, tu manas lūpas nedzirdami vēl katru nakti noglāstīsi.
Tur, kur nevienam neies taka, kur pretī bezdibenis stāvēs, tu mani gaidīsi kā aka, lai mani paglābtu no nāves.
Tu man kā alga
necerēta, tā ilgota kā atzīšana. Nedz tāpēc, ka tu būtu svēta, bet tāpēc, ka tu esi mana.
|
AUGSTĀKAIS |
Tas ir augstākais, ko tu vari, tavas miesas un asins sūtība brist šo tūkstošiem mezglu grūtības un palikt tīram kā nēzdoga stūrim.
Ik lietu, ik cilvēka sirdi ar savu klātesmi nenoniecināt, kaut arī neviens nespēs liecināt, ka tu tiešām tas esi bijis.
Ļauj, lai zvaigzne ienākas pilna, kas par tevi nakti ir skrējusi, arī tā tomēr reiz ir spējusi apart tīrumu, nezinot, ko tas audzēs.
|
NOKĀPŠANA RUDENĪ |
Par augli uz gadskārtu ābeles un pergamentā skan metalls. Es taču esmu no vasaras ieradies, un nevis no Nācaretas!
Pie tās upes kā mūžības pienācis, pār kuŗu man tagad būs irties. Un ir grūti, tik bezgala sāpīgi, it kā nāktos no sevis šķirties.
Mani pleci ir visu redzīgi, kaut arī apmaldās gaišā dienā. Ak, ja spētu es atpakaļ atgriezties! Bet aiz manis jau paceļas siena.
Rimti, rimti šaipus līgano ūdeņu noliektām galvām sastājas koki. Un virs atvara, kurš mani pieņēmis, vēl viļņojas saspringti loki.
(Literatūra un Māksla, 15, 1980.)
|
Alma Bēne
|
|
DOMAS |
Nakts klusumā ieslīdu palagos izģērbju domas
brīvas lai rotaļājas mīksta spilvena dūnās
dienā aizvadītie mirkļi sadodas rokās ar jūsmu, ar vēlmēm to, kas varētu vēl būt
domas kā smiltis vējā vērpetēs satinas, pārvēršas sapņos miegā.
Rīts ar gaismu, gaiļa dziesmu modina iejūdz atkal darba ratos, pievelk grožus
gultu klādama, izģērbtās domas ieloku pidžamā un paslēpju zem spilvena
nakts klusumā atkal tās atbrīvošu.
|
PĀRDOMAS (Rothko retrospektīvā izstādē ) *
*)Hjūstoņā, 1979. g. martā |
Kas tevi, vecā Daugavpilī dzimušais, šodien slavinātais brāli, bezlaicīgi dzina steigties pārbraukt Stigai?
Vai saules krāsu pārbagātais žilbums, bezgalībā pludinātais, acis aklināja dvēs'li savainoja nogremdēja mēļi melnās pārnākts tumsā sevī spoguļoties?
Universā gaisma tumsa līdzsvarojas
vai tumsā pazaudēji gaismas ceļu?
|
|
|
Jau atkal vecā nemirstīgā tema Aristotelis kontemplē ar galvaskausu, tikai Rembranta vietā šoreiz rīkojies vietējais fotogrāfs attēlā neandertāla galvaskauss zinātnieka plaukstā cilvēka pirmcilvēka galva, apaugusi ar stalagnītu lāsteku bārdu, no zemes dziļumiem pacelta, izcelta civilizācijas vienpadsmitajā slānī: trīssimt piecdesmit tūkstoš gadu bārda septiņsimt piecdesmit tūkstošgadīgai galvai.
Kas gausie gadu tūkstoši šai kaula čaulai? plūstoša smilts pār izlobītu čaumalu.
Ai, Aristoteli, jautājums bez atbildes vēl
kas pāri
no dzīvā gara?
|
Guna Ikona
|
|
TAUJĀJOT
|
Vai domā par to rāmi, reti diendienas mērītās atstarpēs? Jeb aizliegtās atmiņas aumaļām veļas nakts atvērtos dobumos? Varbūt esmu caurspīdīgs mākonis bez ēnām, kas pārslīd ierastās dzīves pakalniem, pulsa tik-tak nejaucot? Kādi auri un gaviles piepilda ilgoto telpu?
|
PRĀTULA |
Nākotne ir zaļš auglis ziemas apdraudētā zarā, bet pagājība neizraujamām saknēm atmiņās ieaug.
|
VIENRADŽA DEJA RAKSTNIEKU SAIETĀ
|
Viņi dzied universa noslēpumu dziesmas zvaigznes un likteņi uzzibsnī dzejā. Vērojam Unikorna deju ap apaļo galdu, plašiem lokiem līdz mūžībai. Katra balss paceļ patskaņus pāri apvārsnim citādā leņķī.
Vecs vīrs trinkšķina balalaiku, murminot savas jaunības dievekļu vārdus.
|
VĒL PAR UNIKORNU
|
Rāmo gremotāju grupai nepiederīgs dzejnieks mūžam cīnītājs, mūžam meklētājs, zilo sapņu tulks un nākotnes saucējs ar vienu cīņās dragāto, bet ne nolauzto, ragu.
|
NO IZMISUMA DIENASGRĀMATAS (trešais ieraksts)
|
Naids tos iekaŗoja, karogu sarkanām mēlēm plīvojot dzeļot un duŗot dzīvības serdē, krustnešu dedzībā cirta un cirta, līdz pagānu laimes dziesma liesmojot izplēnēja un pelnu pelēkās plēnes kā bālie veļu auti slāpējot tinās. Zuda miglainās nākotnes vālos reiz kopējā ceļa zīmes. Kad atmodos, jauna saule ar blāvāku gaismu jau dzisa.
|
Eduards Salna
|
|
ILLŪZIJU MIRDZUMS |
Zvaigžņu gaisma, pat tuvāko zvaigžņu gaisma, ir pagātnes gaisma. Gaismas gadu, dažu vai tūkstošu gaismas gadu vakardiena un aizvakardiena.
Dzīvojam šodien. Bez rītdienas gaismas dzīvojam šodien, jo baltās Betlēmes zvaigznes
un sirpja un āmura sarkanās zvaigznes mirdzums ir illūziju mirdzums tagadnes nakti. Esam tumsā. Esam nepieredzētā tumsā.
|
NEPIESĀRŅOTAIS SAPNIS
|
Invalidu Domā raugos lejup uz eņģeļu sargāto sarkanā marmora sarkofagu. Napoleona Pirmā impēriju
pēc Austerlicas, Jēnas un Frīdlandes, Borodino, Leipcigas, Vaterlo. Pēc Elbas un Svētās Helēnas salām.
Lielais sapnis, par vienotu Eiropu sapņotais sapnis, palika nepiesapņots. Lai daudzvalstu Eiropas kaklam no murga murgā ciešāk arvien apvītos Āzijas cilpa.
|
VIENĪGAIS BAUSLIS |
Baušļi un baušļi visapkārt. Likumi, paragrāfi, panti. Tev būs!" Un Tev nebūs!" Vidū cilvēks kā ļaundaris mūžīgās bailēs no soda, mūžīgi lūgdams kā ubags pēc žēlastības.
Labais un ļaunais ir divas puses vienībā vienā, un vienā vienīgā bauslī, bauslī bez apkārtceļa, ir cilvēces glābšanās ceļš un cilvēces pestīšana:
Viss ir atļauts, Nelietojot varu un viltu.
|
TĒZES UN SARKANĀS ANTITEZES (2.Mozus grām. 20.117)
I
Es esmu Kungs, tavs Dievs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā
Es esmu pats pirmais bauslis. Es esmu dzemdēts barikāžu šūpuļos, izgavilēts karātavu pūļa gavilēs, lāstos izlādēts cietumu debesīs, mātes klēpja izgrūsts iznīcībai, iznīcināšanai, esmu uzslepkavots vienīgais kungs un dievs ar miljon sātanīgām sumpurņu galvām, apēd kas viena otru un vienmēr izvemj jaunu vienīgo dievu Bezdievi.
II
Tev nebūs Tā Kunga, sava Dieva, vārdu nelietīgi velti valkāt, jo tas Kungs to nepametīs nesodītu, kas viņa vārdu nelietīgi valkā
Es esmu noteicis otru bausli: Ej pāri Tā Kunga vārdam pa šausmu izģērētu cilvēka ādu un valkā to savu kāju nenoslaukāmo mēslu noslaucīšanai Viņa dusmu bīstību mēdīdams, jo es nepametīšu nesodītu, kas manu vārdu nelietīgi velti valkā dieva Bezdievja sarkanā.
III
Tev būs svēto dienu svētīt
Es noteicu svēto dienu un visu svēto par nesvēto un iedzenu bauslībā sagraušanai Izkāmējušus žurku barus un apšņākšanai odžu dzimumus es, bezdievju dievs Bezdievis.
IV
Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē
Es esmu radījis ceturto bausli: Tev būs nodot savu tēvu un māti kopš esi iznācis no viņu sēklas augļa, lai negods būtu viņu gods un tev labi klātos savā zemē, kuŗas tev nebūs nedz piedzimstot, nedz mirušos ejot tavs dievs sarkanais Bezdievis.
V
Tev nebūs nokaut
Es pavēlu piektajā: Tev būs nokaut. Nokaut ikvienu dzimumu, kas netur manu mācību pa labo un kreiso roku, kā to vairs nevar saskaitīt šausmu apdzēries kapracis. Un tautas nokaut asiņainos zirnekļu tīklos izbalinot dieva Bezdievja vārdā.
Laimīgie nedzimušie un mirušie.
VI
Tev nebūs laulību pārkāpt
Es atceļu visus lilijām nospraustos tikumus un sasitu šķīstības sudraba traukus un salaužu derību gredzenus. Es esmu pasludinājis sesto bausli par pūļa visu lielo miesas un dvēseļu maucības bausli. Lai laulības gulta kļūst par visu gultu dieva Bezdievja vārdā.
VII
Tev nebūs zagt
Tev būs zagt un apzagties pie dzimšanas un nāves robežām, tumsām un gaismām mainoties, apzagt miroņu valstības, balto un melno līdz apvāršņu malām, izzagt tautām smadzenēm domas; Tev būs apzagt pašam sevi, līdz tu nonāksi mūžīgajā zagļu valstībā pie dieva Bezdievja zaglīgās rokas.
VIII
Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko
Un astotajā bauslī es saku: Apjozieties sarkanie melu tempļi apkārt zemju un ūdens robežām un zvēriet melīgos nepatiesu liecību zvērestus pret ikvienu dzimumu, kas staigā patiesības drānās pie tuvākā un tālākā un iznīcināt tos kurlumā, aklumā un mēmumā sitot lai tie nobeigušies vairs nevar liecību dot, patiesības balto liecību liecināt. Mans draugs un mans mīļotais uz nāves dzenokļa gala dus Tu esi patiesi darījis to nododams nepatiesu liecību zvērējis Biezdievju templī.
IX
Tev nebūs iekārot sava tuvākā namu
Un devītais pavēl: Tev būs cita namā ienākt ar slepkavnieka soļiem un piebriedušu laupītāja klēpi to atstāt un nolīdzināt to zemāku par pelnu pelēko vaigu, lai ikviens izdeldētais atskatīdamies matītu dieva Bezdievja bezdievīgo brīnumu darbus.
X
Tev nebūs iekārot sava tuvākā sievu, kalpu, kalponi, lopu, nedz ko citu, kas viņam pieder
Tev būs iekārot kā lopam lopu, cita sievu, kalpu, kalponi; lai tavas iekāres netīrajam pirkstam nav novilktu robežu ļaudīs, lai mūsu pēdējais bauslis māca: Viss iekārojams, kas nepieder un apzieģēlējams ar apgānīšanas zīmogu no dzimuma uz dzimumu dieva Bezdievja sarkanā vārdā.
|