Andrievs Ezergailis

DOMĀJOT PAR LEŠINSKI − III

 

Virs zemes nav taisnības − DŪREI tik spēks!

Kopš dienām, kad Trockis žēlojās, ka vienīgā nelaime ar ČEKU ir, ka tanī ir par daudz latviešu un žīdu, ir pagājis diezgan ilgs laiks, un visa augstā latviešu ČEKISTU plejada, izņemot praktiķi Petersu un teorētiķi Lāci, stāv Dieva priekšā un ir aizmirsta. Vienīgi Latvijas Mazās Enciklopēdijas lapas pusēs daži no tiem vēl daļēji dzīvo, ja māk pareizo lapu uzšķirt. Neviens šo revolucionāro avangardu nav pat padomju zemēs aprakstījis un iztirzājis.

Skatoties no šī virsotnes punkta ČEKAS vēsturē, kad latvieši bija šīs revolucionārā terrora organizācijas priekšpulkā, šodienas KGB, kā krievu disidenti mums atkal un atkal stāsta, ir dzelzs laikmeta iestādījums. Tie latvieši, kam zobs uz krieviem, var ar gandarījumu atcerēties, ka ČEKAS vārds vienmēr ir krievus baidījis un baida. Šo birokrātisko iestādi turpina tautas visos padomju zemes stūros saukt par ČEKU lielā mērā tādēļ, ka latvieši stāvēja šīs organizācijas kūmās.

Tie bija cita kaluma vīri, man teica kāds Rīgas muzeja vadonis, pēc izskata pensionēts ČEKISTS.

Par latviešiem ČEKĀ 1920.-os gados Solžeņicins saka:

Un divdesmitos gados visi cietumsargi bija latvieši no sarkanarmijas un citām vienībām. Un pārtiku cietumos izsniedza spēcīgas latviešu sievas.

Nešaubos, ka padomju žandarmērija un cietumsargi ir brutālāki nekā Ziemeļamerikā, bet neliekas, ka tagad tie būtu visbrutālākie pasaulē, kā tas bija Petersa un noteikti Berijas laikā. Vadoties no disidentu liecībām, spīdzināšana un cietumnieku piekaušana vairs nenotiek, un polītiskie cietumnieki tagad arī tiek pasargāti no kriminālo varas darbiem. Vistuvāk spīdzināšanai Padomijā, liekas, nonāk psīchiatriskās klīnikās ievietotie cietumnieki.

Vārds ČEKA kā disidentu kaujas simbols ir visai spēcīgs un nebūt negribu tā efektu mazināt, bet liekas, ka nopietni lietu iztirzājot, mēģinot izprast padomju sodu sistēmu, domāju, ka Rietumu drošības iestāžu modeļi tagad varbūt labāk attēlo padomju parallēlās iestādes un nevis to iestādi, Petersa iestādi, ko oriģināli par ČEKU sauca.

Petersa ČEKA darbojās ārpus likuma − tā bija likuma veidotāja un likums pats. Tad ČEKA atradās revolūcijas caursitiena punktā. Jau 1919. g. ČEKA nonāca zināmā konfliktā ar padomju tieslietu komisariātu.

ČEKAS dzelzs nagus apgrieza Chruščovs un Brežņevs. Tagad KGB ir padota reglamentam un likumam, t.i., no vienas puses tā ir birokratizēta iestāde un no otras − tās darbība ir kļuvusi pareģojama, atšifrējama un tādēļ daļēji manipulējama. Veidos, kādos mūsdienu ČEKA ir manipulējama, ieinteresētie tautieši, var palasīties Andreja Amalrika (Negribētais ceļojums uz Sibīriju), Vladimira Bukovska (Uzcelt pili) un arī mūsu Pāvila Brūvera (Kā rodas disidenti) grāmatās.

Arestu procedūra dažādos Padomijas vēstures posmos dod vienu iespēju salīdzināt ČEKAS darbību šodien un pagātnē. Solžeņicins Gulaga archipelaga slavenajā otrā nodaļā apraksta veidus, kā Staļina laikā ļaudis arestēja. Solžeņicins uzskaita kādus pussimt veidus, kā cilvēki tika nogrābti. Daudzi no tiem bija ļoti individualizēti, ar lielu izdomu veikti, un ja šie aresti nesasaistītos ar cilvēku ciešanām, tos varētu saukt par dzejas puķēm. Tagad KGB aģentam ir jāseko rutīnai − ar papīrīti rokā pie durvīm jāklauvē. Tāpat arī kratīšana ir padota rutīnai.

No laika gala ČEKAS vara jeb visvarenība pastāvēja uz divām iilūzijām, ko tai izdevās ļaužu prātos iedēstīt: 1. ka ČEKA, kā Vecās Derības Dievs, ir viszinātāja par visu darīto, teikto, pat domāto; un 2., ka ČEKA, tāpat kā Vecās Derības Dievs, ir kaprisa.

Sākot ar ČEKAS birokratizēšanos šīs illūzijas arī ir sākušas drumstaloties un tagad vienīgi varbūt vēl tikai izbijušu ČEKISTU un dažu mūsu emigrantu galvās tās vēl neatšķīdinātā formā pastāv.

Nekur tik viegli nevar nomaldīties kā informācijas un faktu kaudzē. Pat ar skaitļotāja palīdzību var saorganizēt un klasificēt tikai ierobežotu daudzumu informācijas, kur nu vēl uzturēt pastāvīgu kartotēku par visiem Padomju Savienības iedzīvotāju „grēkiem”. Atceros, ka savā laikā pastāvēja ticējums, ka it kā ČEKA varot nolasīt no lūpām, kas teikts Rīgas parkos un ielās. Tagad mēs zinām, ka lūpu lasīšana ir rets un ļoti izsmalcināts talants, visbiežāk sastopams starp kurliem. Lai noklausītos visu viesu sarunas viesnīcā, būtu vajadzīgs tikpat daudz aģentu, cik viesu. Informācija bez mērķtiecības ir vienkārši liela guba un nav nemaz jābūt vēsturniekam, lai to zinātu.

Cilvēces un cilvēku motīvi samežģījas un samezglojas. Teze pārveidojas antitezē − rezultāts izvēršas par pretstatu nodomam. Ļaudis gļēvulības dēļ sabēg mežā, kā Džambatista Viko to teiktu, no mežvidus ļaudīm izveidojas valsts. Pilsēta nodeg, bet kā leģendārais putns no pelniem tā atkal arvien no jauna atdzimst.

 

Kas ir dūres antitezē?

Kur ir ČEKAS ironiskā apakšstrāva?

Nav noslēpums, ka ČEKA ir vainojama pāris desmit gadu padomju kultūras tukšumā, bet gribētos ticēt, ja ne cita iemesla, tad Viko dēļ, ka ČEKAI arī ir citas vēsturiskas potences.

Varbūt mūsu grāvēju bars nemaz tik tālu no patiesības nav, kad saka, ka visa padomju kultūras dzīve atrodas ČEKAS kontrolē. Mūsu kareivīgie lasītāju vēstuļu rakstītāji saka, ka ČEKA nosaka iespiežamo grāmatu izvēli, tā lemj par latviešu literātūras ikgadīgo prozas, dzejas ražu, tā izvēlas lugu repertuāru un filmu scenārijus. Tā nosaka, kuŗu kultūras darbinieku celt un kuŗu gremdēt. Es gribu ticēt šai mūsu grāvēju hipotēzei, jo es gribu cerīgi domāt. Tā pati atslēga, kas var kambari aizslēgt, var to arī atslēgt.

Mēs nezinām, kur šodien latviešu literātūra un māksla būtu bez ČEKAS, bet ar Čekas palīdzību mums tagad ir Vācietis, Ziedonis, Belševica, Bels un Jakubāns, minot tikai dažus. Bez visvarenās iestādes atļaujas, mēs varētu pieņemt, Rīgas teātŗi vēl būtu Staļina traktoristu laikmetā un kinostudija jau septīto reizi atkal strādātu pie Zvejnieka dēla filmēšanas. Raimonda Paula mums nebūtu, un Rīgas jaunatne nemaz nezinātu, kas estrādes mūzika vispār ir. Tikai vēl viens otrs no vecajiem dungotu kādu brāļu Laivinieku dziesmiņu. Patiešām mums nav jābūt naīviem un jāiedomājas, ka bez ČEKAS mums varētu būt Latviešu literārās valodas vārdnīca, Raiņa Kopoto rakstu izdevums un jaunie dainu sējumi. Un kur nu vēl visa Latvijas mūzikas deva. Droši vien bez ČEKAS Jānis Zābers nebūtu ticis uz Milānu balsi skolot, un Latvijas koŗi būtu tikai vietēji pasākumi, nevis pasaules klases ansambļi.

Vai šī tikai hipotēze?

Bez ČEKAS Latvijas kultūras dzīve būtu tikpat pelēka kā Rīgas nami un ielas rudenī. Tikai no augšas skatoties, no Pēteŗa torņa uz Rīgas jumtiem, Rīga ir čakiski raiba.

Kultūras dzīve ir viena lieta, polītika − cita. Vēstures ironiskais aplis noslēgtos perfekti, ja Kultūras sakaru komiteja, Gorkija iela 11a, Latvijas brīvvalsts pēdējā ārlietu ministra Muntera rezidence, pārvērstos par jaunās Latvijas sūtniecību.

Līdz tam laikam vēl trūkst dažu attīstības cēlienu, bet ka sava veida sūtniecība tā ir, Kultūras sakaru komiteja, plaši izdaudzinātā ČEKAS filiāle, to jau ir pierādījusi.

 

MOGUČAJA KUČKA!

 

(Turpinājums sekos)