Jānis Klīdzējs

BIOLOĢISKS FAKTS

 

Meitene klusi aizvēra durvis aiz sevis un apstājās pussolī. Muskuļi viņas augumā likās it kā būtu piebērti ar karstām smiltīm, domas kliedza viena pret otru, un visas sāpēja. Likās, ka vajadzētu sviesties atpakaļ, mesties ārā, skriet pa ielu vienalga kur un saukt kaut ko palīgā. Tēvs sēdēja gaiši brūnas ādas krēslā ar raibu alus skārdeni rokā un ļoti uzmanīgi skatījās, kā divas galvas krāsainajā televīzijas ekrānā skūpstījās izmisīgi un krampjaini vairākas minūtes līdz tām sāka pietrūkt elpas. Meitene padomāja: Varu šeit nākt, varu iet − tēvs nekad nepamana.

„Holivuda šinīs mājās nebeidzas nekad −” viņa teica pietiekami skaļi, lai tēvs caur karstās mīlestības stenēšanu ekrānā varbūt sadzirdētu arī viņu.

„A − aā... Lorī, tu tā esi −” tēvs pagrieza platos zaļā krekla plecus un iekampa no alus skārdenes.

„Nesauc mani tanī vārdā, kas nav mans. Tu zini − ka neesmu nekāda Lorī.” Tēvs paklusināja televīziju. Pamīšus skatījās meitenē un ekrānā, kur konvulsīvā mīlestība kļuva arvien vairāk izslāpuša. Un tādā brīdī šī mūsu Lorī sāk tev sevi tik pēkšņi un ļoti uzspiest. Kā tik mājās, tā tūlīt konflikts. Viņa nav Lorī. Viņa nav tas un tas. Abi ar sievu toreiz vienojāmies, ka meitenei vajadzīgs tāds vārds, kādi ir apkārtnē un gludi ieslīd visiem atmiņā. Kā lai amerikāņi izrunā visādās mūsu Maijas, Paijas, Smuidrītes un Vijas? Tikai tas spītīgais vecis, viņas vectēvs, ietiepās kā vienmēr, ka bērnam vajag tādu un tādu latviešu vārdu. Tā nu šai ir tā Tase, Tasīte un vēl nezkā. Vārds, ar ko spītēties un niķoties. Tas tev arvien biežāk sāk iepatikties. Es neiešu ar tevi tāsīties tavam padsmitnieces un tā veča senīlitātes priekam. Var iztikt arī bez vārda, ja tev mātes un tēva izvēlētais tā nepatīk.

„Kā tu tik pāri slieksnim, tā gribi plēsties. Varēji vismaz būt pieklājīga un vispirms teikt man labdienu. Galu galā esmu tavs tēvs.”

„Tēvs?” iesaucās meitene un pacēla spītīgo zodu augstāk. „Tu saki, ka esi − tēvs? Zini − reizēm tēvs ir tikai tāds bioloģisks fakts.”

Vārdu šoks eksplodēja tēva pierē. Es − viņai tikai tāds bioloģisks fakts? Ērcīgā, kas šodien tevī tāds iekāpis − blizards vai tornado? Paša asos vārdus, kas jau sitās pret lūpām, tēvs apvaldīja. Astoņpadsmit gadu ilgā advokāta prakse, vārdu spēles atlētika tiesu procesu izcīnās ar uzbrucīgiem kollēgām un kašķīgiem tiesnešiem bija viņā ietrenējusi vajadzību un spēju būt savaldīgam un izvēlīgam vārdos. Viņš iekoda apakšlūpu zem zobiem un paglāstīja angļu modes Ūsiņu virslūpā un kā apvērtēdams vēroja savu meitu: Nevar noliegt, ka intellekts, intelliģence un artikulācija tev ir laba. Tas nāk no manis, labi iedzimts. Spītība − tā nu gan no mana veča, Jēkaba Druvlejas. Cilvēkam esot universitātes izglītība, bet domāšana visu mūžu zem bībeles jumta, bērzu lapu zūzināšanas un cīruļu līruļošanas. Arī manu vārdu izrāvis no tās pašas bībeles: Teodors! Iztikt jau var. Teodoru šeit ir daudz. Uzvārdu gan vajadzēja mainīt. Daži te izrunā: Mr. Drooling, Mr. Drooly. No vārda nozīmes angļu valodā dažs padomā, ka es tāds vājinieks, kas siekalo pār lūpu. Še nu tev tava mīļā latvietība. Vecis varēja to apjēgt un padomāt, kad pavalstniecību meklēja. Tagad jādrūlē vien pa dzīvīti ar to pašu mana veča Druvleju tālāk.

„Ko tu īsti gribi?” beidzot viņš pavaicāja meitenei. „Spļauj to burbuli ārā.” Meitene neatbildēja. Tikai viņas iezaļajās acīs gaisma mainījās arvien biežāk: tādas kā zaļas dusmu uguntiņas. Tad − kā sāpes valgums. Brīžiem kā steidzīgu jautājumu drūzma un palīdzības lūgšanās.

Tēvs atkal vēroja savu meiteni klusēdams. Ar savu patiku šinī brīdī. Kastaņu mati. No manis. Iezaļās acis − no mātes. Bedrīte vaigā no vecās mātes, tikai bez vecās mātes krunkas. Sportiskais, stingrais augums arī no manis. Arī viņa varētu labi sist golfu. Stiprās rokas, spītīgā mute un naža mēle, to savākusi no vectēva. Purpura blūzīte. Zilās džīnas. Arī tādā pushipijiskā apģērbā viņa patur labu saskaņas un krāsu gaumi. Savu Lorī es varu rādīt kaimiņiem pa visu bloku.

Meitene pagāja pāris soļus tuvāk un teica ātri:

„Vai mēs varam parunāties kā vīri?”

Satrūkšanās vaibsts atkal sakustējās tēva sejā. Parunāties kā vīri? Savā uzvedībā un runā viņa vienmēr svieda kaut ko neparastu. Meitene, bet grib runāt kā vīrs. Arī šo frāzi, kā daudz ko citu, viņa patvērusi no sava vectēva. Tēva domas atkal sacirtās krusteniski: varbūt Loretas seksa gēnos nav bijis pilnīgi skaidra sakārtojuma? Varbūt viņas glītajā, meitenīgajā augumā, dažas bioķīmijas kļūdas sviež puikas psīchi viņas vēlmēs? Viņš kādreiz bija pārdzirdējis, ka Loreta arī puikām, kas šeit ciemojās, bija teikusi: Vai varam parunāties kā viri? Kādu citu reizi viņa bija vilkusi tādu boksera drāzienu ar savu kreiso, stipro puikam tā, ka tā kājas uzskrēja gaisā, bet galva atsitās mauriņā. Tā notikuma dēļ tikko nepaputēja draudzība ar profesora Džeralda Vilkersona ģimeni. Puika mājās bija pamuldējis − kur dabūjis baigi zilo aci. To atcerēdamies, tēvs smaidīja.

„Kāpēc tu neatbildi, tikai smīni?” meitene vaicāja nopūzdamās.

„Es nesmīnu. Tikai smaidu.”

„Vārdi ir ļoti vāji sejas dekoratori. Ar mani tu vienmēr smīni. Tu smaidi tikai tad, kad tie Dorāni, Mekleini un Vilkersoni ar savām sievām sanāk šeit tos kokteiļus dzert un dumji parunāt. Tad tu smaidi tai Mekleinu Jūnisei visu vakaru...”

Tēvs pamīdījās no vienas kājas uz otru. Spiegs tavā slēpnē nav patīkams. Arī tad ne, kad tas ir paša bērns.

„Lorī !” viņš uzsauca bargi. Tūlīt arī apstājās un paklusināja balsi un teica pielaidīgāk: „Tāse, beidz runāt niekus. Saki, kas tev bija sakāms.”

„Ko − tu − zini − par − Jēzu − ?” meitene vaicāja lēnām, katru savu jautājuma vārdu atdalīdama ar aizturētas elpas pauzi.

Tēvs atkal sakustējās ļoti satrūcies: Kur viņa rāvusi to savu Jēzu kā no zila gaisa? Būs tas pats vectēvs iepotējis bērna galvā. Mēs ar sievu bijām nolēmuši bērna nevainīgo psīchi nepiedrūzmēt ar visādiem vecajiem baznīcas un māņticības lūžņiem. Lai viņa varētu augt un attīstīties brīva, drosmīga, neatkarīga no aizspriedumiem un mākslīgām bailēm, kas cilvēkus padara neurotiskus un nelaimīgus. Vēlējāmies, lai meitene atrastu savu dzīves ziņu un varētu piederēt pie laimīgākas paaudzes.

„Kāpēc tev nāk prātā kaut kas tāds par Jēzu?” tēvs vaicāja, cieši skatīdamies savā meitenē. Varbūt kāda fanātiķu sekta ievilkusi viņu savos mūdžu un pesteļu tīklos?

„Tāpat vien. Mūsu skolā meitenes un puikas runā par daudz ko. Par Džānu Travoltu, Čārlija eņģeļiem, par Zvaigžņu kaŗiem, par pacelšanos ārpus sevis un daudz arī par Jēzu.”

Tēvs padomāja − ko te būtu teikt. Nevarēja sākt vāvuļot tā kā viņas vectēvs, ka tas Jēzus kāds Dieva dēls un brīnumu darītājs.

„Jēzus bijis tāds vīrs, kas mācījis − ja tev iesit pa sejas vienu pusi, tad tev mierīgi jāpagriež , lai iezveļ arī pa otru. Acīmredzams, tu nerīkojies vis tā ar to Vilkersonu puiku. Viņš tev nesita nemaz, bet tu kā vilki, tā šis apmeta kūleni. Nekad neesi teikusi − kāpēc?”

Meitene saknieba lūpas cieši kopā un vilcinājās brīdi. Bija tomēr patīkami, ka vismaz to tēvs vēlējās zināt.

Tas Vilkersonu Relfiņš man nepatīk. Lien klāt kā slieka un kurkst kā varde caur savu plakano degunu. Lai es eju ar šo gulēt. Kad vairākas reizes teicu šim − nē, tāds sāk mani saukt par atpakaļpalikušu lesbieti un visādi. Tad šim ieglāstīju ar kreiso.”

Tēvs pakratīja galvu un neteica nekā.

„Par Jēzu tu nezini nekā vairāk kā tikai to, ka viņš ļauj, lai sit?” meitene vaicāja un atkal skatījās tēva lūpās kā jaunu vārdu no tām sagaidīdama. Tad nopūtās un turpināja pati: „Viņš esot gribējis, lai cilvēkos un visā dzīvē būtu daudz kā vairāk nekā ir. Mūsu dzīvēs ir visa kā tāda par maz.”

Tēvu arvien vairāk sāka saērcināt šī meitenes, pusaudzes gudrelīgā, kašķīgā, kritizējošā gaušanās. Manas runāšanas ar tevi par maz! Saprašanas par maz! Mīlestības par maz! Pat tā Jēzus par maz! Visa kā tev par maz.

„Vienmēr par maz! Tev visa par maz!” tēvs iesaucās. Tūkstoši padsmitnieku šinī pat pilsētā gribētu būt tavā vietā un būtu laimīgi. Es strādāju kā senās Romas vergs, reizēm divdesmit stundu dienā, lai tev un mātei būtu visa kā gana, lai būtu nodrošināta nākotne. Nē, tas tev neskaitās. Dodu naudas, cik vajag. Tas nekas. Sasiti to bjuika skailārku, tūlīt dabūji šo sportisko kaprī...”

Meitene pacēla abas plaukstas pret tēvu kā aizsargādamās.

„Lūdzu, lūdzu − beidz. Par to vairs nerunāsim. Mēs braucam pa gaisu, viens otram garām. Citos līmeņos.”

 „Līmeņi, līmeņi!” tēvs atcirta. „Tavi līmeņi ir ar tiem putneļiem uz jumta, kas sēž uz televīzijas antennas un atkārto to pašu pīkstienu...” To pateicis, viņš gāja pie ledus skapja un paņēma jaunu alus skārdeni.

Meitene stāvēja galvu paliekusi uz leju un kožļāja lūpu, − Jutās pilnīgi viena pati, atraidīta, atstāta pašas domām, lēmumiem un rīcībai. Bija sākumā vēlējusies no šī šoka tēvu pasargāt. Bet − ja nu viņš tā, tad lai iet arī. Kāds televīzijas vecītis bija reiz teicis, ka tos daiļrunīgos liberāļus no viņu saldās, pašmīlīgās sapņošanas varēs atmodināt tikai ar īstu, pamatīgu šoku viņu smadzenēs, godkārībā un naudas makā. Meitene zināja un atcerējās, ka viņas tēvs, universitātes profesori, psīchiatri un citi advokāti, kas dzīvoja šī kalna galā savās ceturtdaļ-miljona mājās, sauca sevi par liberāļiem reformistiem. Kokteiļu partijās viņu sievas aprunāja visas citas, kas tanī reizē nebija klāt. Vīri runāja, kā vajadzētu uzlabot pasauli, kultūru, sasniegt cilvēcības kvalitāti un ilgstošu mieru. Jāreformē Amerika vispirms, jāsaprotas ar krieviem, jāpalīdz trūcīgākajiem tikt pie garantēta ienākuma un jāpanāk tiesību un dzīves standarta uzlabošana minoritātēm.

Meitene ievilka dziļu elpu.

„Tēt,” viņa sāka. Šoreiz viņai it kā instinktīvi bija licies, ka tas gaŗais cilvēks, ar alus skārdeni rokā būtu jāuzrunā par tēvu. „Tēt, ko tu sacītu, ja tev es pastāstītu, ka − esmu mazliet pregnanta?”

Tēvam Teodoram Druvlejam lēnām vērās mute vaļā un tā arī palika, jo vārds bija sasalis un palicis mutes gaisā. Alus skārdene tikko neizkrita no rokas. To steidzīgi nolika grāmatu plauktā. Meitene redzēja, ka tēva acīs, sejā, visā augumā bija radusies uzmanības koncentrācija, un tā visa sniedzās pie viņas. Nu tu esi sācis manī paklausīties un dzirdi, ko saku. Šoks ir tevi trāpījis.

„Pregnanta − tu saki? Un kas tas tāds − mazliet?” Kā tas viss drīkstēja būt un notikt?” tēvs iekliedzās un pasvieda rokas pret griestiem.

Meitene dabūjusi tos smagākos vārdus no sevis ārā, jutās atvieglota, pat pasmaidīja.

„Notikt − tu saki? Notikšanas pašas nāk. Māte man teica, ka viņa esot bijusi mazliet pregnanta ar mani, kad jūs abi sākuši domāt par laulībām.”

Tagad tēvs jutās tā ka parauts un gaisā pasviests.

„Tev māte tā teica? Tad viņa gan nav zinājusi nekā labāka ko samuldēt. Kad viņa tev kaut ko tādu teica?”

„O − tas bija viendien. Toreiz, kad viņa jutās ļoti depresēta. Redzu, viņa stāv kaila spoguļa priekšā, tausta un glāsta krūtis un smagi nopūšas. Runā sevī, ka šai jau trīsdesmit deviņi, krūtis izgājušas no īstās formas, šī vairs neesot pievilcīga, dzīve esot cauri. Un vēl nezko.”

Tēvs sarāvās mazāks. Viņa lūpas kustējās bez vārdiem. Izskatījās tāds kā sabijies, norūpējies, dusmīgs, amizēts un neticīgs reizē.

„Vaicāju mamai − vai tas viss tev ir tik ļoti svarīgs? Saka man: tas ir vissvarīgākais manā dzīvē tagad. Mam, man ir tevis žēl, ka tu palieci veca, teicu šai. Lai nu kā, bet būt tik traki depresētai nav labi veselībai un skaistumam. Vajag kaut ko iedzert, teicu. Tad abas iedzērām franču konjaku ar ķiršu sulu. Mama atkal bija jautra, smējāmies abas un pārrunājām visu ko kā līdzīgas skolas meitenes. Tad viņa man pastāstīja, ka bijusi mazliet pregnanta un ka tu tad izskatījies ļoti nobijies. Tāds pat kā tu esi tagad.”

Tēvs spaidīja zodu savā delnā un klusēja. Nekā darīt, tagad tādi atklātības laiki. Žurnālisti lien pat prezidenta guļamistabā un uzstājīgi kliedz, ka Amerikas tautai esot visas tiesības būt informētai pilnīgi, bez atlikuma. Tad viņš atkal atguvās un acīm satvēra meitas seju.

„Tagad par to... ko tu teici par sevi,” tēvs iesāka stostīdamies. „Kurš ir tas... nu, saproti − tas! Dorēnu, Mekleinu vai kāds no Vilkersonu puikām? Kurš?”

Meitene pakratīja galvu, klusēja sevī un aizdomāja nedēļas atpakaļ: Toreiz jutos tik vientulīga. Pīpējām to labo zālīti maruānu. Kokos sērīgi kliedza putni, Romaldo spēlēja savu ģitāru kā pats dieviņš. Un tā tas bija.

Viņa pacēla acis pret tēvu un nopūtās:

„Neviens no tiem. Tu nepazīsti. Tas ir viens no maniem citiem draugiem Romaldo Sančezs.”

„Ko−tu−teici−?” tēvs vaicāja katru vārdu stiepdams kā lāga nesadzirdējis un nesapratis. Tur kāds − Romaldo Sančezs. Domas maldams, viņš paspēra soli pret meitu un iekliedzās:

„Meksikānis −!”

„Tā ir,” meitene noteica. „Minoritāte.”

Juristam Teodoram Druvlejam likās, ka pēkšņs un spējš negadījums būtu sācis viņu sviest un grūst pa elevatora šachtu no divdesmit ceturtā stāva uz dziļu leju. Man ir četrdesmit pieci, laba prakse un solīds ienākums. Cerēju uz brīvākiem gadiem. Te mana meita sāk skaļi sludināt, ka es būšot meksikāņa vectētiņš. Viņš atkal pasviedās pret meitu:

„Tev ir palicis maz izvēļu. Dosimies pie ārsta, lai tevi atbrīvo. Jādomā par skolu. Laulāties ar tādu − izslēgts!”

Meita paskatījās tēva sejā ciešāk, un viņas acīs pazibēja zaļš spīdums.

„Rūpes par manām izvēlēm tev atkritīs. Esmu jau salaulājusies.” Tēvs turpināja krist pa to pašu šachtu vēl dziļāk.

„Jau? Kā tu drīkstēji? Tev ir tikai septiņpadsmit!”

„Kāpēc es nedrīkstētu?” meita cirtās pretī, „Tu pats man jo bieži atgādināji, ka dzīvē jābūt drosmīgai, brīvai, neatkarīgai, bez aizspriedumiem. Kad tāda esmu, atkal nav labi. Aizbraucām pāri robežai uz Nevadu. Uz dzimšanas gada auto braucējas apliecībā uzspiedu lūpu zīmuli. Piecās minūtēs bijām salaulāti uz simt gadiem. Tur tas ir tikpat kā vēstulei uzlīmēt pastmarku. Piespied tik pogu. Laulātie tur nāk ārā kā ietītie hamburgeri no automāta. Ja tā lieta neies, tikpat viegli šķirsies. Kas tur liels. Tikpat kā kleitu pārmainīt. Esi bez rūpēm.”

Meitas vārdi uz jurista Teodora Druvlejas ausīm nāca kā no liela tāluma. Viņš jau dzirdēja sava tēva izaicinošo tenoru: Saki, dēls, kur aizgāja tevis sludinātā brīvība no baznīcas, no atpalikušajiem latviešiem, no mācībām un zināšanām, kas vajadzīgas dvēselei?

Tā kā atmodies, viņš paskatījās meitā un aizsmakušā balsī ievaicājās:

„Kur tu ar to savu Romaldo Sančezu domā atrast pieklājīgu pajumti?”

Meita nemaz nelikās norūpējusies. Likās, ka viņa pat smaidītu.

„Romaldo nav darba. Viņa istabiņa ir maza. Pagaidām mēs dzīvosim šeit pat − manā istabā. Šī istaba ir liela, un ir visas vajadzīgās mēbeles. Arī vanna sava.”

„Vai es dzirdu pareizi − tu saki, ka tas Sančezs dzīvos šeit?” tēvs iekliedzās, un viņa lūpas sāka drebēt.

„Tētuk, es tavā balsī dzirdu uztraukumu. Atceries, tu pats teici un runāji bieži, ka nabagie un minoritātes ir jāatbalsta. Romaldo ir nabadzīgs un minoritāte. Mums trijiem vien, mātei, tev un man, šeit ir četras guļamistabas.”

Tēvs sakoda zobus. Viņš būtu varējis raudāt, ja meita to neredzētu.

„Tāsīt”, viņš par brīnumu meitai un pats sev meiteni uzrunāja tanī otrā vārdā, kas patika tikai meitenei pašai un vectēvam. „Tāsīt, kā tu to visu varēji tā savārīt un − kāpēc?”

Meitene pasviedās pret tēvu:

„Tā, kas visu to izdarīja, bija tava Loreta! Tāsīte ir citādāka. Viņai ir visa tā ļoti žēl.”

Tad viņa pagrieza tēvam muguru un abu roku pirkstiem nospieda asaras, kas bija salēkušas pie deguna.

„Tagad es ievedīšu un tevi iepazīstināšu ar Romaldo,” viņa teica un pagriezās uz durvīm.

„Vai viņš jau šeit?” tēvs ievaidējās, bet meita jau bija aiz durvīm. Tēvs skatījās pa logu uz ielu un redzēja, kā no Loretas sportiskā, sarkanā kaprī izkāpj īss, strups melnmatis, ar bārdas spurām ap zodu. Šis izcēla no auto un paskāva zem rokas ģitāru, kas bija gandrīz tikpat liela kā šis pats. Un tas izpūrušais suseklis varēja manai elegantajai, skaistajai Loretai tā pēkšņi iepatikt. Varbūt tā bija viņa ģitāra ? Neesmu drošs par tā saucamo mīlestību, bet ka cilvēka bioķīmijas sulas ir nāvīgi spēcīgas un varenas, tas ir redzams arī mūsmājās šodien.

„Tēt, tas ir Romaldo,” teica meita ienākot.

„Hai, vecais vīrs,” Romaldo pakustināja plecu uz sievas tēva pusi, „O − ho! Jums liela māja, tiem šīs pilsētas kalna īpašniekiem. Te ir skaisti!” iesaucās Romaldo, pirms viņi abi ar Loretu paspēja pazust aiz durvīm.

Teodors Druvleja sarāvās. Tas znotiņš Romaldo šeit gaudinās savu ģitāru, postīs manu dzīvi un aiz tīrās pateicības man būs jādod šim pajumte un jābaro labi. Vai ienākot šis neteica: te liela māja? Vai viņš tik jau nesāk domāt, ka šinī mājā vajadzētu pārvākt arī visus radus, kas vēl palikuši Meksikā? Sievas tēvs steidzās pie bāra un ielēja lielu glāzi konjaka.

No Loretas istabas parādījās Romaldo un teica:

„Mūsu auto aizmirsu dažu medicīnu.”

Teodora Druvlejas valdītais miers eksplodēja. Šis jau saka mūsu auto!

„Zinu, kas tev tur par medicīnu − mariuāna! To tu manā mājā nenesīsi! Saprati? Tu ar to sazāļoji manu meitiņu, uzbruki viņai un izvaroji! Atzīsties!”

Romaldo tikai pavēra smējīgu muti:

„Vecais vīrs, nepūt cauros balonos. Tu nesaproti mīlestību, Tādi kā tu gribi taisīt kaŗus, mēs taisām mīlestību. Ja to var saukt par uzbrukumu, tad tavai meitai es uzbruku ar ļoti draudzīgiem ieročiem, un tie viņai patika −”

Romaldo pazuda aiz durvīm. Sievas tēvs palika stāvot, sažņaudzis dūres. Tagad visi māk runāt, viņš domāja. Arī tie − šādi tādi kā šis pats.

Meitene ieslēdzās vannas istabā un ilgi skatījās savas sejas attēlā spogulī. Nē, es neesmu Loreta. Esmu Tāsīte. Es esmu Tāsīte. Ilgi valdītās asaras sāka plūst nevaldāmi, un viņa ļāva tām tecēt labu laiku. Tad sāka seju vēsināt ūdenī. Tā nevar palikt. Tā nevar palikt, viņa domāja ātri. Pati nezināja no kurienes nākuši, bet viņas domās un mutē bija radušies daži vārdi, ko bija mācījis vectēvs un teicis, lai tos atceras lielas krizes brīdī: Mūsu Tēvs, kas esi debesīs, virs zemes, visās lietās, laikos un cilvēkos. Palīdzi man, lūdzi, lūdzu. Mans vārds ir Tāsīte. Man ir tikai septiņpadsmit gadu. Esmu pajukusi meitene un nezinu − ko un kā darīt vairs. Tu, lielais un labais, kas esi visur, palīdzi man tikt ārā no šīs tumsas un bailēm.

Pēkšņi likās, no ūdens mierīgās tecēšanas kāda balss ļoti skaidri teiktu: jau šovakar pat, klusiņām pa dārza durvīm atstāj šo istabu un māju. Atstāj Romaldo ar visu viņa ģitāru un maruānu. Lai viņi te izkliedzas ar tēvu un paši tiek galā. Tu dodies pie vectēva, Tāsīt, un izstāsti visu. Tev tas jādara, Tāsīt. Būs vieglāka sirds un tevī atkal būs dvēsele.

Tasītei gandrīz balsī gribējās iekliegties: Ir atbilde. Ir atbilde. Ir atbilde.

Tēvs iebēra sauju ledus savā konjaka glāzē, apsēdās un valdīja satraukumu un domāja: Nepadodies panikai un dusmām. Tādās reizēs jāatgūst ledains miers un jāsāk analizēt pa sīkdaļām. To ģitaru šā vai tā es galu galā izkvēpināšu no mājas. Bet − mana paša meita... meitiņa... Lorī, jā −

Tasīte... Kas un kur mūsu mājas dzīvē un mūsu katra jūtās aizgājis uz neatgriešanos? Uz − neatgriešanos?

Viņš ļoti lēnām malkoja konjaku, bet tas negaršoja nemaz, likās pat pretīgs. Kaut kas kaklā, ap rīkles galu tā kā sāpēja, tā vilkās tādā kā kamolā. Viņa lūpas saraustījās un no acīm sāka slīdēt kaut kas silts. Jurists Teodors Druvleja satrūkās, sabijās un nokaunējās: Tas taču ir neredzēts kauns, advokātam aizstāvot savu tiesājamo personu, pašam sākt raudāt, nē, − tā taču ir briesmīga izgāšanās! Viņš trūkās kājās un lūdzoši teica: Jūsu cienība, tiesnes − es ļoti atvainojos. Lūdzu − vai drīkstu tuvoties tiesas krēslam? Vēlētos desmit minušu tiesas pārtraukumu...

Tad Teodors Druvleja pamanīja sev pretī pie sienas Jāņa Kalmītes gleznu „Rija”, ar tās kluso jumtu un vienu pašu ugunīgo loga aci šīs rijas sienā. Gleznu viņam bija dāvājis paša tēvs, kad dēls jurists ievācās savā jaunajā mājā. Rijas ugunīgā acs Teodoru Druvleju tā kā atmodināja no viņa mirklīgā zemapziņas lēciena uz tiesas krēslu. Vai tas varētu būt, ka es raudājis? Šie divi šodien ir manī mazliet pajaukuši normālo līmeni. Tas Ģitara paņirdz man: Vecais vīrs, nepūt cauros balonos! Un paša meita: Zini − reizēm tēvs ir tikai tāds bioloģisks fakts!

Viņš pacēla konjaka glāzi pie mutes vēlreiz, bet lūpas neatvēra un nedzēra. Tikai bioloģisks fakts? Un viss cilvēks? Arī tikai bioloģisks fakts?

Teodors Druvleja skatījās pa logu, pār piekalnes koku galiem, kaut kur tālu aiz šīs mājas, pilsētas un aiz sevis. Jāatzīstas, ka visu savu apzinīgo mūžu tā vien esmu domājis. Tāpat kā visi šinī apkārtnē esmu centies dzīvot steidzīgi, enerģiski un sekmīgi. Nemaz neliekas, ka Tāsītei tā jocīgā vajadzība domāt un vaicāt par to Jēzu būtu nākusi no mana veča, nemaz ne. Saka − no viņas klases meitenēm un puikām. Viņai visa kā par maz mūsu dzīvē. Šai vajagot visa kā vairāk. Ja tā būtu, ka cilvēks ir šis un tas vairāk nekā bioloģiskais fakts vien, kas no tā?

Šī domāšana uz iekšu Teodoram Druvlejam bija neparasta un kaut kā traucējoša un satraucoša. Viņš bija pieradis iztulkot un domāt par cilvēka uzvešanos likumu robežās un virknējumos, kad cilvēki mīlējās, šķirās, kāvās un slepkavoja viens otru. Tas viss bija dažādo bioķīmiju konfliktu rezultāts. Bet − ja cilvēks bija kaut kas vairāk? Jāiet tūlīt un jānoprasa tai pārgudrajai lielai mutei, manai meitai, kas jau sāk iebrukt manās mājās ar saviem meksikāņiem: Ko tu ar to domā − vairāk? Kā mūsu dzīvēs visa kā tāda par maz un vajag vairāk? Viņš atrāva durvis uz istabu, kur tikko bija atgriezies ar apdilušu somu rokā Romaldo Sančezs. Tas bija noāvis kājas basas un tīksmi staigāja pa mīksto grīdsegu.

„Ko tu te mīdies ar savām sviedrainām, netīrām kājām!” viņš uzsauca Romaldo tā, ka viņš satrūkās un pagāja sāņus. „Lorī!.. Lorī!.. Kur tu esi?”

„Izgāja dārzā,” teica Romaldo.

„Tāse!.. Tāse!.. Tāsīt!..” tēvs, izgājis dārzā, sauca. Arī dārzā, viņas nebija, un vārtiņi uz otras puses ielu bija vaļā.

Tēvs atgriezās istabā tīri satrūcies. Kur viņa varētu būt? Aizbēgusi no mājām kā tie citi tūkstoši padsmitnieku tagad?

„Vai izejot viņa kaut ko teica?” tēvs atgriezies istabā vaicāja Romaldo Sančezam un skatījās viņa acīs pētīgi. Spurainā jaunekļa tumšā seja izskatījās izsmelta, tukša, nogurusi un vienaldzīga.

„Nē... Nekā tāda. Jā, ienāk prātā... Lorī teica, ka vajag kaut kā un visa kā vairāk,” Romaldo nopūtās. „Un man gribas gulēt. Lūdzu − atvaino. Teikšu Lorī, ka tu par viņu apvaicājies un interesējies.”