Baņuta Rubesa

RĪGAS TEĀTŖOS

 

Pēteris Pētersons un Gunārs Priede.

Ar prieku lasīju Karogā (10, 1979), ka gadskārtējā televīzijas rīkotā aptaujā par aizvadīto teātŗa sezonu Pētera Pētersona luga Bastards vairākkārt izvirzījusies priekšgalā: kā labākā sezonas izrāde, ar labāko aktiera darbu (U. Pūcītis − Mefodijs), labāko jauno aktrisi (Ārija Stūrniece − Pianiste), labāko skatuves mūziku (Imants Zemzars). Aptauja sadalīta pēc skatītāju un kritiķu uzskatiem. Pēc skatītāju domām labāko režijas darbu veica Pētersons savā Bastardā. Toties pēc kritiķu vērtējumiem Pētersona režija ieņēma otru vietu, bet Arnolda Liniņa Mindaugs − pirmo. Vispār vērtējumi gandrīz vienlīdzīgi dalījās starp Bastardu un Mindaugu.

Neesmu ne pēdējo, ne citus Liniņa darbus redzējusi, bet Bastardu gan, kā arī Pētersona sakārtoto (kopā ar Imantu Ziedoni) Spēlē, Spēlmani. Nezinu, vai Mindaugs paliek tradicionālā teātŗa ietvaros, bet varu apgalvot, ka Bastards lielākoties tāds nav.

Pēdējā rakstu krājuma Teātris un Dzīve numurā (23, 1979, 67. lp.) Bastards apzīmēts kā „savrup no pārējo drāmaturgu devuma.” Taisnība − kā drāmaturģijā, tā arī režijā. Luga ir dzejiska, nevis kā Gunāra Priedes, Harija Gulbja un citu reālistiskā drāma; to nevar lasīt viegli kā tradicionālas, lugas. (Pārbaudei skat. Karogu, 9, 1975). Šā vai tā: kaut gan ļoti gaidu, ka Bastardu un citas Pētersona lugas iespiedīs vienkopus grāmatā, lasīšana pašu uzvedumu neaizstās, pat neieskicēs. Savās piezīmēs par teātŗi Pētersons min, ka „vārds uz skatuves ir darbības pēdas”. (Darbības māksla, Rīga, 1978, 101. lp.). Ne vien teksts, bet taisni spēle, mūzika, inscenējums Bastardā man šo darbu padarīja neaizmirstamu un par vienu no interesantākiem, aizraujošākiem uzvedumiem, kādu jebkad jebkur esmu redzējusi.

Lugas pamatstāsts ir paaudžu maiņa mākslas kollektīvā. Profesors (T. Āboliņš) aiziet no akadēmijas. Kas būs pēctecis? Pēctece? Izrādās, − Agne (Dina Kuple). Kaut arī tā nav vienmēr sapratusies ar Profesoru, taisni šī nesaprašanās ir simptoms tam, ka viņa ir „bastards” − izņēmums. Profesors skaidro, ka viņa paša tradicija (kā Bēthovena) ir iedrīkstēties; tas nozīmē meklēt jauno, jauno variantu, astoto noti.

Do, re, mi, fa, sol, la, si,
Tad nāk atkal do,
Un tu tālāk netiksi,
Bērniņ, negudro.

Bet Agne gudro, viņai ir tā spītība būt izņēmumam − bastardam, kas netic tādiem mītiem kā „lielajam piesardzības” mītam. Saprotams, ka pārējie Profesora studenti negrib viņas autoritāti pieņemt. Bet visvairāk Agnei ceļā stājas mūžīgi mainīgais, metodiskais, mefistofeliskais Mefodijs (Pūcītis), kas šajā „spēlē ar pārģērbšanos” kā kompromisa iemiesojums tēlo citas personas − Mefopastnieku, Mefoprofesoru, un šajās „maskās” mēģina Agni pievilt un atbaidīt no savas meklēšanas. Kā Mefojohansons viņš brīdina „labāk ciest tās likstas, kas jau ir, nekā uz jaunām, mums vēl nezināmām doties.”

Pazīstama tēma. Bet tā nav vienīgā: Bastards risinās daudzās plāksnēs. Tur ir sadzīves satira, parādās pati Latvijas mākslinieku saime, bet galvenais tomēr ir filozofija, ideja: cilvēka izlaušanās prom no tradicijām, kopā ar tradicijām. Tā jau skan no Raiņa laikiem. Filozofija plus lugas modernais inscenējums dažus skatītājus aizdzina jau starpbrīdī; daži sūdzējās, ka lugu grūti saprast.

Ticu, ka Uldis Pūcītis, kas spēlēja Mefodiju, pelnījis sezonas labākā aktieŗa slavu. (Viņš pašlaik tēlo arī Pēru Gintu.) Pūcītis ir izskatīgs, spēcīgs, nobriedis vīrietis, izskatās kā zvejnieka dēls. Bet viņa spēle ir itin smalka. Viena monologa laikā viņš izmainīja raksturojumus tik ātri un gludi, it kā atveŗot veclaiku vēdekli, to pavicinot, izrādīdams uzzīmēto tēlu, un atkal aizveŗot. Patiešām mainīgais Mefochameleons. Bet Mefodijs nav galvenā figūra lugā.

Dinas Kuples Agne ir spēles fokuss. Varētu sagaidīt drāmatiska izskata spīdolainu aktrisi, kuŗas savdabība izpaužas jau fiziskā tēlā. Toties Kuplei ir viegls augums, vienmēr drusku noraizējusies seja, smalki sejas vaibsti. Bet viņa tēloja ar Latvijas teātrim tipisko totālo atdevi. Varēja sajust, ka viņa trīc zem lielās izjūtu slodzes. Viņa piepildīja skatuvi ar savu enerģijas izstarojumu vien. Turpretim smags, mierīgs, nekustīgs bija Profesors, kuŗa lomā T. Āboliņš veica savu darbu teicami , − tāds krustojums starp Bēthovenu un Orsonu Velsu (Welles). Sezonas „labākā jaunā aktrise” Stūrniece kā Pianiste vadīja Mefodija kori, spēlējot auksto, skaitļotājam līdzīgo reglamentēto būtni. Viņai nebija uzdots izrādīt tik plašu spektru kā Pūcītim vai Kuplei. Viņas tēls bija savienots ar inscenējumu kā tādu, ar pārējo ansambli. Melnā tērpā ar katliņu uz plikās galvas viņa vadīja velnišķīgu kori , − taisni no Sartra Huis clos, šķiet, − kas sastindzis starp manekena figūrām dziedāja savos neizbēgami noteiktos septiņos toņos. Šis koris, kuŗā bija grūti atšķirt dzīvos no lellēm, man palika visilgāk atmiņā.

Bastarda dekorators Ilmārs Blumbergs ir pasaules klases mākslinieks. „Man galvenais ir doma,” viņš ir teicis (Liesma, 1976, 4, 24. lp.), un viņš prot likt domai tapt par attēlu, rekvizītiem. Piemēram, Bastarda skatuve ir gaŗa, šaura telpa kā koridors. Sienas sānos nav durvju, bet cilvēku siluetu formā izgriezti caurumi a la Magritte − piegrieztas formas, kuŗās jāiederas, caur kuŗām lien galvenokārt Mefodijs. Blumberga pasaule nav naturālistiska: pietiek ar klavierēm, stellēm, audeklu, dažiem krēsliem, lai Bastardā uzburtu vidi. Blumbergs pašlaik nodarbojas ar Raiņa lugas Jāzeps un viņa brāli inscenējuma tapšanu. Arī ar Bastardu viņš ir strādājis pie lugas, kas ieiet rainiskā − simboliskā teātŗa tradicijā.

Bet tad arī iziet. Rainis vienmēr runāja par maiņu, domas attīstība bija lugas saturs, bet pašas lugas uzveda tradicionāli. Jauno, smiļģisko ekspresionismu Rainis pats gluži nepanesa. Turpretim Bastards ir celmlauzis, savs objekts un subjekts, risinot domu par to, vai ir iespēja, par to, ka ir iespēja sasniegt kaut ko jaunu − un tajā pašā laikā sasniedzot kaut ko jaunu latviešu teātrī ar savu pētersonisko stilu. Pētersons pats ir „bastards.” Dzimis 1923.gadā, viņš sāka strādāt Dailes teātrī, kamēr Eduards Smiļģis vēl tur valdīja. Smiļģis bija sava laika celmlauzis, personība, kuŗa svarīgums latviešu teātŗa vēsturē manas paaudzes ārzemju latviešiem saprotams tikai no nostāstiem, dažiem filmas momentiem un ļoti skaistā Smiļģa teātŗa mūzeja Rīgā. Jā, Smiļģis bija Profesors. No viņa pārņemt vadību, ko Pētersons darīja 1964. gadā kā Dailes teātŗa mākslinieciskais vadītājs, nebija viegli. Daudzi rīdzinieki Bastardā saredz tikai šīs konkrētās pārmaiņas problēmu atspulgu. Kā Latviešu padomju teātŗa vēsture stāsta (2. sējums, Rīga, 1974, 108), Pētersona vadībā teātris „diezgan patālu atvirzījās no smiļģiskajām un rainiskajām tradicijām.” (Vai, dieniņ!) Pētersona talants „nebija apvienots ar organizatora un trupas audzinātāja, iedvesmotāja un saliedētajā dotībām.” 1970. gadā Liniņš pārņem posteni. Liniņa darbus, kā teicu, neesmu redzējusi, tāpēc par tiem nevaru spriest. Bet iepriekš citētās rindas man liek nojaust, ka kaut kas jauns, ļoti jauns bija gribēts, ko akadēmiskais teātris negribēja un varbūt nespēja pieņemt.

Pētersona darbam viscaur izvirzās šis jaunā meklējuma moments. Pirmkārt viņa paša lugas: 1959. gadā Balto torņu ēnā, kur jauns diriģents meklē jaunu traktējumu (Teātŗa vēsture, 30. lp.); 1962. gadā Man trīsdesmit gadu (Karogs, 12), kur draiskā Roze mēģina nostiprināt savu individualitāti. Tad − Pētersons ir pirmais, kas Latvijai parāda Brechtu 1958. gadā ar Krietno cilvēku no Secuānas (galveno lomu spēlēja Kuple, par ko Teātŗa vēsture piezīmē, ka viņa „nekļuva par tipisku Smiļģa skolas aktrisi,” 197. lp.). Pētersons ir mēģinājis attīstīt dzejas drāmatizējumus. Tā 1967. gadā tapa Motocikls − „I. Ziedoņa dzeja, P. Pētersona risinājums darbībā” (Imants Kalniņš ar dziesmām, − atkal Dina Kuple, Uldis Pūcītis; šoreiz arī daudz tradicionālākais aktieris Harijs Liepiņš). Un tā radās 1972. gadā Imanta Ziedoņa un Pētersona drāmatizējums Spēlē, Spēlmani! par Aleksandra Čaka dzeju.

Šo darbu vēl arvien spēlē Jaunatnes teātrī (kur arī notiek Bastards), kur es to redzēju šopavasar. Atkal Blumberga dekorācijas un kostīmi. Redzam sarkanīgu, šauru telpu, piecas kailas, neērtas gultas − katra savā malā, uz katras guļ viens vīrietis. Pēkšņi pietrūkstas Dzejnieks (Imants Skrastiņš) kopā ar savu dzeju, un pārējie četri vīrieši − katrs no sava spilvena. Un no šī momenta ir nemitīga trauksme caur Rīgu, vēsturi, Čaku. Rezultāts ir vārdu un personību virpulis. Tikai daži aktieŗi spēlē vienu lomu vien. Kā galvenais „Dzejnieks, saukts arī Jānis” (visi citāti no programmas) − Skrastiņš, kas šo lomu jau spēlējis astoņus gadus. Skrastiņš ir Rīgā loti iecienīts aktieris; viņa popularitāte man liekas interesanta jau tādēļ vien, ka viņš ir jakovļeviski izskatīgs, tumšmatains, drāmatiskām nāsīm un dziļu balsi, ko Amerikā sauktu par „FM” balsi. (Kur ir latviski blondais, zilacainais tips?) Skrastiņš arī tagad spēles laikā atdod savu pēdējo, un beigās viņa čakiskā cakīgā fraka ir galīgi piesvīdusi. Viņš dzenas vienā laidā. Viņam līdz ir „viņa dzejas četri metri,” katrs tēlojot citu noskaņu. Piemēram, populārais aktieris Edgars Liepiņš ar savu sēri gudro, melancholisko seju, arī frakā, tēlo to „metru,” kas ir „domīgs un kluss.” Pretstatā ir Andris Mekšs darba drēbēs − „metrs”, kas ir „saniknots un lauzts,” nodzēries tips ar cigareti lūpu kaktiņā.

Kā indivīdi izcēlās Spēlmanis un Meita. Spēlmani attiecīgajā vakarā spēlēja Rūdolfs Plēpis − jauns aktieris, kas arī Bastardā spēja sevišķi pievilkt skatītāju uzmanību ar neizskaidrojumu magnētismu, neparasto koncentrāciju, − kaut gan pats ir kalsns un neizskatīgs. Kā Meita virpuļoja Anda Zaice, kas gados gan nav vairs Meita, bet kuŗa vijīga un gaŗa šķelmīgi aptvēra gandrīz visu skatuvi ar savām bezgala gaŗām, bālām rokām, lēkāja apkārt tik viegli, ka viņa krogus ainā balansējās uz vienas kājas milzīgas pudeles galā. (Rīgas ciemiņi varbūt atceras Zaici kā Antiņu Jaunatnes teātŗa Zelta zirga inscenējumā.)

Citādi uzvedums ir panorāma. Programma norāda, ka viena aktrise būs „cepurīšu pārdevēja, arī kukaiņu karaliene, arī veča sirmajās mājās, precībās un krogū,” cits ir „vecis umurkumurā, arī policists, arī saimnieks, arī Bermonta virsnieks, arī krodzinieks.” Te neatspoguļojas tikai „prusaku” pasaule, bet visa latviešu pasaule. Kāds Rīgā taisni aprakstīja uzvedumu kā visai „latvisku.” Kā? Taču Meitai bija īsi mati, vienai ansamblī bija tautisks ņieburs, bet... Taisni šis „latviskais” moments, tik sabiedriski un vēsturiski izteikts, ārzemēs uzaugušajai skatītājai kā man gandrīz nav saprotams, vienīgi tad, kad, visam ansamblim stāvot skatuves malā, zālē atskan „Miglā asaro logs.”

Arī šis darbs nav viegli saprotams, bet nav laika atpūsties, kur nu gaŗlaikoties; darbība, kustība nekad neapstājas; mēs skrienam un svīstam Skrastiņam un pārējam ansamblim līdz. Skatoties uz Pētersona novatorismu kā Spēlmanī, tā Bastardā, liekas „likumsakarīgi”, ka tie notiek nodriskātā, neērtā Jaunatnes teātrī, kur skatuve atgādina kādu vecu vidusskolu, nevis bezpersoniskajā, internacionāli tipiskajā (bet greznajā) jaunajā Dailes teātrī, vai tikpat greznajā (kaut gan ar vairāk šarma), nesen remontētā Drāmas teātrī, kur nupat redzēju Mērnieku laikus otrā izrādē.

Labs kontrasts − Mērnieku laiki Jaunušana režijā. Arī ar milzīgu ansambli, turklāt ar visiem favorītiem: Jakovļevu kā Kasparu, Kairišu kā Lieni, Līni kā Oļiņieti un tā tālāk. Rīdzinieki visi vaimanā, cik uzvedums garš. Jā, varētu griezt, bet taču klasika (un varbūt visām zvaigznēm kārtīgi jāizspēlējas ...). Te netrūka bērzu un pastalu, neīstu, garu bižu, sencīgo tērpu − kā jau klasikā. Režija bija solīda, mierīga , bez pārsteigumiem. Publika bija pārsteidzoši auksta (tādas esot visas premjeru publikas). Man liekas, tāpat kā Latvijā nepieaugušajam ir grūti zināt, kā Spēlmanis ir latvisks, tā tajā pašā laikā Rīgas publikai varētu būt grūti patiešām saprast visus Kaudzīšu reliģiskos jokus un parodijas, − kas no manis nepārtraukti izraisīja smieklus.

Visinteresantākais uzvedumā bija beigas, aktieŗu paklanīšanās, jo tās nebija tradicionālas. Pēdējā skatā izskan sāpīgais jautājums: kad cilvēki izbeigs būt ļauni cits pret citu ? − drāmatiskas, zosāda beigas. Aizkariem atveŗoties, milzīgais ansamblis ir sastājies kā dziesmu svētku koris − visi kopā. Aktieri skatās publikā ārkārtīgi nopietnām, bēdīgām sejām; vīrieši lēnām, lēnām novelk cepures. Tā šis lugas pēdējais skats tiek pagarināts, padziļināts. (Tikai − diemžēl, publika attiecīgā vakarā bija tik neatsaucīga, ka nevarēja būt drošs, vai drūmās sejas aktieŗiem bija ar nodomu vai no sašutuma ...)

Mērnieku laikiem bija savi laiki un ar šādu drāmatisku izpildījumu tie tur arī paliek. Kaut tos izrādītu eksperimentāli! Tad zinātu, kas Kaudzītēm arī tagad mums sakāms. Turpretim Pētersons ar savu darbu ir patiešām savlaicīgs, pat mēģina steigties savam laikam pa priekšu − un ceļā mūs patiešām uzrunā. Bet viņam arī draud „Profesora” liktenis. Pēdējā ziņa Rīgā ir, ka parādījusies jauna (starp 20 un 30 g.v.) satraucoša drāmaturģe ar mums labi pazīstamu vārdu − Lelde Stumbre. Viņas Andersonu un Milleru, kas pašlaik izsauc iz- un apbrīnu, var sameklēt Karogā. Nāk citi, meklē astoto toni.