JAUNĀS GAITAS SIMPOZIJS PAR SOCIĀLISMA NĀKOTNI

(2. turpinājums)

 

 

Valentīns Pelēcis

VECĀ MALĒNIEŠU ZEMNIEKA DOMAS PAR SOCIĀLISMU

Ja kāds cilvēks nepielūdz tikai savu eksistences vēderu, varu un slavu, tam patīkamāk mūžu nodzīvot puslīdz godīgā, demokrātiskā sociālismā. Ja nākošās paaudzes latvieši vēl varētu attīrīt savu zemes stūrīti no svešo lielvaru riebīgajiem meliem un komūnisma verdzības pļurzas, tad savā ierobežotajā prātiņā nezinu labākas valsts iekārtas par 1918. gadā nodibināto. Daudzajām partijām kļūdu un partejisko blēdībiņu, lielīšanās netrūka, bet tās nebija tik viegli paslēpjamas kā diktatūrās vai arī „vienaču” vienpartijās. Personīgi man kā lauksaimniekam un zemnieku savienības biedram Ulmaņa vadonība iemīlēto zemes darbu padarīja stabilāku. Tomēr spēju paraudzīties pāri saviem tīrumiņiem. Redzēju brīvi ievēlētās Saeimas nolikvidēšanu un lielākās partijas deputātu − sociāldemokrātu arestēšanu. Kopš 1940. gada 17. jūnija, kad Staļina „revolūcija” nolikvidēja manu personīgo neatkarību un maizes pamatus, tad sāku gan nopietnāk pārdomāt, kā veidotos Višinska čekistiskā „revolūcija”, ja Ulmaņa vadonības vietā būtu partiju Saeima un valdība? Tas nu ir jau sen sarūsējis, manu jaunības domu „āķītis”, bet šad un tad, arī vecumā, vēl ieķeŗas.

Kāda būs brīvā Latvija un visas Baltijas un Austrumeiropas valstis, es nezinu. Visvairāk šaubos par Latviju. Jau neatkarības gados no Baltijas valstīm mēs bijām visvairāk samaisīti ar citu lielāku tautību minoritātēm, Liepājas, Ventspils un Rīgas ostas krieviem patika kā izbraucamās, bet vāciešiem kā iebraucamās varas un tirdzniecības „durvis”. Pat poļu Piļsudskis ap 30.-tiem gadiem bija mēģinājis „saostīties” ar igauņiem. Igaunijai labi „pasētu” Vidzeme, bet Polijai − Latgale un Kurzeme... Igauņiem tomēr pietika ar Tallinu un Pērnavu.

Patiesās sociālisma iekārtas izveidošana cilvēcē un atsevišķās tautās ir tikpat neiespējama kā kristiānisma sapņi vai marksistiskie murgi. Visām idejām un ticībām ir atsevišķi ideālisti bijuši, ir un arī būs, bet uzņēmīgākie un reālākie ir tie, kas jebkuŗu ideju ievada savos „vēderos” vai arī savas varas un slavas apļos, Tā ir cilvēces pamatesme, sākusies jau alu ciltīs un, liekas − beigsies zinātnes un technikas džungļos...

Ja Baltijas tautas saglabātos kaut cik neatkarīgas nākošajam gadsimtam, tad vēlētos, lai atkal izveidotos godīga demokrātija. Būtu labi, ja nākošās paaudzes dziļāk izprastu ne tikai partiju un atsevišķu tautu pozitīvos un negatīvos novirzienus, bet arī visas cilvēces vēstures ceļus. Līdz šim pēdējos 2000 gados ir bagātīgi kaŗots, laupīts, slepkavots, melots. Un sevišķi tur piedalījušās mūsu Eiropas gudrās, kulturālās, varenās tautas, sākot no Portugāles pie Atlantijas okeāna līdz Urāliem austrumos.

Pēc manas ierobežotās izpratnes puslīdz godīgākās, cilvēcīgi visdemokrātiskākās iekārtas ir Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Islandē un arī Somijā, kaut arī tā iežņaugta starp krievu imperiālisma spailēm. Par ASV nodibināšanas pamatiem man nav nekāda prieka. Jaunībā gan domāju, ka Ulmaņa Kārlis atnesa no Amerikas īsto brīvības jēgu. Nu vecumā te esmu tuvāk aptaustījis privātā kapitālisma rijību, skaisto propagandu un kaut cik patieso vēsturi. Melu netrūkst ne Ziemeļ-, ne Dienvidamerikā.

Ja nākošajā gadsimtā valstis un to polītiķi spēs sociālismā sadarboties bez melīgām propagandām un varas rijības, tad varbūt Baltijas valstis vēl atdzīvosies. Svešumā mēs runājam daudz un skaistus, bet tukšus vārdus. Latvijas esmes pamatjautājumi ir: 1. Vai nākamās paaudzēs tur pietiekami daudz piedzims latviešu? 2. Vai viņi izpratīs lauksaimniecības totālo nepieciešamību? 3. Un kā saglabās savu nacionālo pavedienu planētiņas aklajā technikā, lieltautu pilsētu džungļos un pārvairošanās vājprātā. Man tur saprašanas nav.

 

 

Arvīds Melliņš

SOCIĀLISMA NĀKOTNE

Runājot par sociālisma nākotni, mums vispirms jāprasa: kāda sociālisma nākotni? Jo, piemēram, Verners Sombarts saskaita kādus 150 „sociālismus”.

Cilvēks arvien ir ilgojies pēc taisnīgākas, labākas dzīves, laimes un labklājības, pēc brīvības, pēc „tūkstoš gadu miera valstības”. Šīs ilgas ir izpaudušās gan reliģiskās mācībās, piemēram, žīdu, eseniešu sektā, kas dzīvoja mantas kopībā un neatzina viensievību, cionistu mesiānismā, filozofu teorijās kā, piem., Platona (Republika), grāfa Sansimona, grāfa Leo Tolstoja, sv. Toma Mora un citu utopistu vīzijās, kā arī pāvesta Pija VI enciklikā Quadragesimo Anno utt. Ticība labākai nākotnei, brīvībai un vienlīdzībai aplido mūsu prātus vēl tagad un nekad nerims mūs valdzināt.

Zinātnē likumu nodibina tad, kad hipotēze ir apstiprināta, pierādīta ar eksperimentu. Sociālisma hipotēze, ka, sociālizējot ražošanas līdzekļus, tiks īstenots brīvības ideāls, nav līdz šim nekur un nekad pierādīta ar eksperimentu, t.i., praksē, bet palikusi tikai kā solījums, kā praviešojums nākotnē. Tāpat nekur un nekad nav ar eksperimentu (praksē) pierādījies, ka tas respektēs indivīda cilvēciskās tiesības vai arī, ka sociālistiskā sabiedrībā cilvēka daba pārvērtīsies un tas taps „cēls kā Aristotelis un Gēte”. Arī šis postulāts ir ticības jomā, un, manuprāt, tas ir sociālisma kritiskais punkts: ja neizdosies pārveidot cilvēka dabu, tad brīvības, brālības, vienlīdzības un vispār jaunas ideālas pasaules celšana paliek tikai ticības resp. praviešojuma jomā.

Ja nu tauta vēl nebūtu pacēlusies līdz vadoņu augstajam līmenim, tad vismaz pašiem vadoņiem vajadzētu būt „Aristoteļiem un Gētēm”! Bet kuŗu tad lai mēs parādām lasītajiem? − Ļeņinu, Trocki, Staļinu, Bēriju, Chruščovu, Brežņevu...? Latviešiem arī bija savi sociālisma pamatlicēji; lielāko dalu no viņu vārdiem var atrast Roberta Konkvesta (Conquest) grāmatā The Great Terror.

Mēs varam gan atzīmēt kādu citu parādību, ka sociālistiskā ražošanas sistēma, pretēji „nemaldīgai” doktrīnai, ir izaudzinājusi jaunu paaudzi, kas nīst savus skolotājus. Tā ir izaudzinājusi vīrus kā Pasternaku, Amalriku, Muravjovu, Solžeņicinu, Sacharovu, Michailovu un neskaitāmu rindu citu gara darbinieku, kuŗu vārdus mēs nezinām; tā ir izaudzinājusi pagrīdes presi un rakstnieku un dzejnieku paaudzi, kuŗas ideālisms ir ne vien pretstatā sociālistiskam materiālismam, bet dziļāks savā patriotismā nekā viena otra trimdas darbinieka rakstos un vārdos.

Sociālisma ideoloģijas doktrinārais balsts ir tā ražošanas sistēmas pārākums pār tā saucamo kapitālistisko sistēmu. Šī doktrīna bija un vēl tagad ir sociālisma atrakcija. Tā neprasa pierādījuma, jo sociālisms per se ir „augstākais labums”. Kā tāds tas tiek akceptēts jau sākot ar Hēgela un Marksa „vēsturisko (zinātnisko) determinismu.” Tas likumsecīgi izslēdz jebkādu revizionismu vai diversantismu. Pie teiktā tomēr jāpiebilst, ka sociālisma ideologi-dibinātāji, ieskaitot K. Marksu (un īpaši pēdējo!), nav uzzīmējuši programmatisku plānu nākotnei. To ir attīstījuši pragmatiķi, pamatojoties uz obskūrām platitūdēm, kādas atstājuši sociālisma tēvi, iztulkojot un „piemērojot” tās polītiskās organizācijas vajadzībām. Vēsture māca, ka sociālistu hipotēze par kollektīvas ražošanas sistēmas pārākumu, nav nekur īstenojusies. Nav ne „sasniegta Amerika”, nedz strādnieka stāvoklis pacelts kaut cik tuvu t.s. kapitālistisko iekārtu strādnieku stāvoklim. Un tas par spīti gaŗākām darba stundām, obligātai visas tautas iesaistīšanai algotā darbā un milzīgām vēl neizmantotām dabas bagātībām, ārkārtīgi bargajiem sodiem par „antisociālu” izturēšanos darbā, darba kavēšanu, „sabotāžu” utt. Mēs varam jautāt, kāpēc sociālistiskām valdībām jālieto tik nežēlīgi soda mēri kā nāves sods par „spekulāciju”, spaidu darbi par „sabotāžu” utt? Taču ne tāpēc, ka kollektīvā sistēma ir visražīgākā, vispilnīgākā un ka strādnieks, pats ticis reiz par uzņēmuma īpašnieku (tautas īpašums), apzags, aplaupīs un sabotēs to? Es to uzsveŗu, jo pēc Padomju Savienības publicētām ziņām, šīs parādības ir saimniecības sistēmas sastāvdaļa, pie kam īpaša starpnieku suga, t.s. tolkači (angliski: fixers), par zināmu atlīdzību apgādās jūs ar visu, ko oficiālā sadales sistēma nespēj dot: ar dzīvokli, divriteni, būvmateriāliem utt. Tieši šādu starpnieku, spekulantu un kukuļotāju pastāvēšana ir viens no taustāmiem pierādījumiem par sistēmas nejēdzību. Kā paradoksu mēs varam atzīmēt, ka Padomju Savienībā visražīgākā ražošanas sistēma ir kapitālstiskā. Šis fakts nav nekāds jaunums, bet es citēšu kādu nesenu Padomju Latvijas ziņojumu: „(Latvijas) republikā personiskais sektors pērn deva 29% visas lauksaimnieciskās produkcijas, to skaitā ceturto daļu gaļas, 31% piena produktu, 39% dārzāju.” Personiskais sektors ir mazie privātā lietošanā nodotie zemes gabaliņi ceturdaļ- līdz pushektāram platībā. Šie privātie zemes gabaliņi sastāda 3% no visas kopīgās lauksaimnieciski izmantotās zemes platības. Bet šie skaitļi tomēr vēl neizteic privātās iniciatīvas milzīgo pārsvaru pār kollektīvo, jo privātos ražotājus valdība neatbalsta ne mākslīgo mēslu devām, sugas lopiem, mašīnu lietošanu, agronomisko palīdzību un padomdošanu, selekcijas sēklu apgādi utt. Neskatoties uz visām šīm grūtībām un šķēršļiem, sociālistiskās saimniecības serdē plaukst kapitālisms. To daudzkārt mēģināja iznīcināt kā Staļins, tā Chruščovs, bet reālpolītikas spiediena rezultātā to piecieš vēl tagad.

Pie šīs izdevības mums jāatzīmē arī tā saucamais NEP laikmets, tas ir „jaunās ekonomiskās polītikas” laikmets, ko, neievērojot lielo pretestību dažās kompartijas aprindās, ieveda pats Ļeņins tad, kad sociālistiskā sistēma bija nolaidusi zemi līdz galīgam sabrukumam. Ļeņins atļāva privāto uzņēmību kā lauksaimniecībā, tā arī mazākos rūpnieciskas ražošanas sektoros, Nekavējoties pacēlās produkcija un produktivitāte, un saimniecība dažu gadu laikā uzplauka tik jūtami, ka Rietumu „progresīvie” žurnālisti un kreisie polītiķi slavināja NEP kā sociālisma uzvaru, īstenībā tā arī bija: šī kapitālistiskā intermeco dēļ padomju iekārta izglābās no galīga bankrota. NEP laika privātos uzņēmējus, protams, likvidēja.

Ne tikai tas vien − neievērojot sociālisma ideoloģijas izplatību, mēs nevaram atrast nevienu zemi, kur sociālisms būtu īstenots. Protams, kaut kas no sociālisma pastāv, bet tie ir sociālisma fragmenti „kapitālistiskās” zemēs. Ja Ņikita Chruščovs deklarēja, ka Padomju Savienibā esot sasniegts sociālisms, tad mums pret to ir noteikti iebildumi, jo neviens no fundamentāliem sociālisma deklarētiem mērķiem tur nav sasniegts: ne brīvība, ne brālība, ne vienlīdzība, nedz arī sociālie un saimnieciskie mērķi, par „jauna cilvēka sugas” radīšanu nemaz nerunājot. Turpretī kapitālistiskās zemēs mēs varam konstatēt neapšaubāmu progresu cilvēka tiesību, brīvības, demokrātisko institūciju un saimnieciskās labklājības jomā. Svarīgi ir arī tas, ka šī tendence demokrātijas un sociālas labklājības virzienā ļoti manāmi turpinās.

Tautsaimnieki ir jau izdarījuši pētījumus par Rietumu valstu palīdzību „sociālisma celšanā”, īpaši Padomju Savienībā. Tā ir izpaudusies gan kredītu piešķiršanā, modernas technoloģijas ražojumu piegādē, veselu lieluzņēmumu celšanā, technoloģiskas mākas un patentu nodošanā, speciālistu sūtīšanā utt. Rietumi pat apgādā Padomju Savienības strādniekus ar dienišķo maizi.

Arī atombumbas noslēpumus komūnisti saņēma no Savienotajām Valstīm! Maskavas valdnieki ar pilnām tiesībām varētu uzcelt pieminekli „Kapitālistam, kas uzcēla sociālismu.”

Kaut gan sociālisti nepelnīti piesavinās sociāla progresa nopelnus, viņiem uz to nav nekādu monopoltiesību, jo sociālais progress ir civilizācijas attīstības sastāvdaļa. Ar to es negribu teikt, ka sociālismam nav vietas modernā sabiedrības sociālpolītiskā struktūrā. Veselīgā sabiedrības attīstībā nepieciešams dialogs, nevis uniformisms. Ja latviešu sociālisms saistīsies ar Marksa un Ļeņina sociālismu, tad, manuprāt, var sagaidīt, ka pēdējais to aprīs un sagremos bez atlikuma.

Kāda nākotne būs latviešu sociālismam, to noteiks vispirms pati latviešu tauta un sociālistu pašu nostāja iepretim Latvijas valsts idejai. Manā skatījumā Latvija būs brīva, neatkarīga, demokrātiska valsts, ko veidos latviešu tautas griba.

 

Arvīds Melliņš dzimis 1903. g. 4. febr. Izglītība: Tautsaimnieks − maģistra disertācija Latvijas Universitātē; doktora disertācija Minsteres universitātē; D. Volksw.

Sabiedriskā darbā: Balaratas latviešu b-bas priekšnieks, Melburnas latv. b-bas pr-ks, Melburnas latviešu organizāciju apvienības valdes priekšsēdis, Baltiešu komitejas loceklis, Melburnas latviešu vidusskolas dibinātājs un padomes priekšsēdis, Latviešu kursa Monaša universitātē ierosinātājs un komitejas loceklis, Preses b-bas biedrs utt.

Maizes darbā: (Tagad pensionēts) mācībspēks tautsaimniecībā Akvinas kolledžā Melburnā.

Publikācijas: H. Forda sociālā sistēma; Die lettischen landwirtschaftlichen Genossenschaften; Planned Economy − The Answer?; Kantāte „Lūgšanas” (E. Māršaua komponēta); Economics, A Workbook, kopdarbībā ar S. Stankunavicius; esejas periodikā. Iespiešanā: dzejoļu krājums Uz klusuma spieķa. Sagatavošanā − Suņu dienu piezīmes, humoreskas.