Šinī vasarā izdevās noklausīties Artura Ozoliņa koncertu Toronto „Ontario Place” forumā. Kā vienmēr, arī šoreiz dabas stichiskie spēki sacentās ar Artura Ozoliņa spēli. Kā vienmēr, arī šoreiz uzvarēja − Ozoliņš. Rachmaņinova 2. klavierkoncerts Ozoliņa suverēnā priekšnesumā atskanēja mākslinieciski pārliecinoši ar ļoti intensīvu izteiksmi. Technika gandrīz pasakaina, viss zem viņa pirkstiem veidojas visspilgtākā vieglumā un nepiespiestībā. Mākslinieka priekšā veŗas vislielāko varbūtību un cerību ceļš un jāpriecājas, ka viņam ir radusies iespēja spert soli pāri visām robežām.

Trimdā šajā vasarā nebija dziesmu svētku. Toties Latvijas presē daudz rakstīts par 9. (18.) dziesmu svētkiem Rīgā. Var saskatīt vairākas interesantas piezīmes, ari problēmas, kas kopējas mums visiem. Arnolds Klotiņš LuM 4. jūlija numurā savā rakstā „Par simtiem gadiem reizi” piemin koŗa dziesmas ar orķestra (pūtēju!) pavadījumiem:

Ak, šī koŗu pavadīšana ar pūtēju orķestŗiem! Ne tikai Otrajos dziesmu svētkos vien ar to ir grēkots, lai gan jau toreiz redzīgākie diriģenti iebilda pret šādu praksi. Vēl nupat 1977. gada Dziesmu svētkos pūtēju orķestŗa vilinošā, robustā spēka priekšā klanījāmies tiktāl, ka bez tā neiztika jau 46% dziesmu, lai gan taču ar neapbruņotu ausi saklausāms, ka koŗdziedāšana bez pavadījuma ir mākslinieciski daudz augstāks muzicēšanas veids, un nu, kad mums izdevies tādu sasniegt pat desmittūkstošu lielā korī, gribam tā niansētību un elastību ar vieglu roku pamest un upurēt katēgoriskājām un strupajām tauru skaņām... Lai taču tās paliek maršiem, dejām, uvertīrām!

„Gods dziedātājām un dziedātājiem, kas nelikās caur tāda orķestŗa līdzspēlēšanu no ceļa novesties, bet stingri turējās,” tā Jurjānu Andrejs nobeidz kritiku par Otro dziesmu svētku orķestri, piezīmēdams, ka „tas arvienu dziedātājiem pakaļ palika”. („Baltijas Vēstnesis”, 1880. gada 1. jūlijā.)

Pie mums gluži tik traki vēl neiet, kaut gan būtu jāpadomā par vārdiem, ka koŗdziedāšana bez pavadījuma ir mākslinieciski augsts muzicēšanas veids.

Kā iesākas dziesmu svētku kopkoŗa koncerts, to visi zinām. Kā beidzas, to katrs izjūtam individuāli. Raksturīgi te citēt Andŗa Bergmaņa rindas LuM 18. jūlija numurā. Raksta „Vēl bridis pēc tam...” beigās viņš saka:

Es pirmoreiz uz Dziesmu svētku estrādes. Priekšā solu rindas, kuŗas it kā saplūst ar lietus piebriedušām debesīm. Skatītāji kā mazas saliņas starp zemi un debesīm. Tie, kas nav aizgājuši. Bet aizvien jauni un jauni nāk uz estrādi, nāk uz koŗiem, nāk uz dziesmu. Vēl augstāk par mani − „Pie tēvu zemes dārgās ķeries klāt, to turi ciet ar visu savu sirdi”. Emīls Dārziņš un Dziedonis”. „Dziedonis” un Kokars. Tad viens no Kokariem lielajā Dziesmu svētku diriģentu bīnē. Ar lietus piebriedētajām debesīm un krēslu saplūstošs. Nu dzied skatītāju un Dziesmu svētku uzvarētāju apvienotais koris. Nu tu vienreiz pats jūti diriģenta rokas mājiena spēku. Nu tu pats vienreiz esi lielajā Dziesmā iekšā. Kā tobrīd apskaudu tos dziedātāju tūkstošus, kuŗi trīs dienas pakļāvās diriģentu Rokām! Katru balss tūkstošdaļiņu, kuŗa saplūda vienā no pasaulē lielākajiem koŗiem! Nē, ne jau Rokām pakļāvās balsis. Diriģentu dziesmapmātajām dvēselēm. Savām dvēselēm, kuŗas trīs gadus bija liekušās uz Dziesmu. Tad ceļš cauri Mežaparkam uz tramvaja pieturu. Starp jauniešiem arī pa kādai sirmai galvai, pa kādai dzīvesgudri grumbainai sejai. Un katram mutē dziesma.

Saplūda it kā sveši cilvēki dziedot. Tu, svešais man priekšā, jūs, svešie aiz manis, vairs neesat sveši. Vienu gājuma sprīdi (ceļa un mūža) mēs esam bijuši kopā. Blakus − plecu pie pleca, balsi pie balss. Pie tramvaja pieturas barjera. Satiksmes darbinieki rūpējas, lai klausītāji bez liekas grūstīšanās nokļūtu mājās. Bet nekādas grūstīšanās nebija. O, šie darbdienu rīti, kad cilvēki reizēm zaudē savu cilvēcību, lai tikai par minūti ātrāk tiktu satiksmes līdzeklī! Te dziedoša, savstarpēji organizējusies cilvēku kopa mierīgi gaida savu kārtu. Bet tie, kas jau tramvajā, māj palicējiem. Pretī roku mežs caur tumsu. Tad esiet vienmēr tādi kā kopīgā dziesmā!

Pirmoreiz biju šādā tramvajā. Augums pie auguma, bet neviena nīgra vārda. Nekādu nu jau par pierastām kļuvušu rupjību, jo vai tad − ar Dziesmu braucot un no Dziesmas braucot, var būt rupjš? Dzirdu kādu sakām: „Vajadzētu tā ik rītu, uz darbu braucot, dziedāt.” Ne jau viens vien dziedošais tramvajs kursēja tovakar no Dziesmas uz pilsētas centru. Un pieturās atkal roku mājieni. Dvēseliski saskārieni caur attālumu. Cik bieži savā ikdienā mēs izjūtam šos saskārienus? Laikam jau par maz dziedam. Par maz dziedot attīrāmies. Un kas teica, ka jaunatne nezina Tautasdziesmu? Cik tīri tā skanēja tajos dziedošajos tramvajos! Arī tiem, kuŗus daba ar tīrbalsi nebija apveltījusi.

Vairāk sajūsmas ceram redzēt un just nākošo trimdas dziesmu svētku nobeigumos.

Taču ir vēl kāda piezīme, ko varbūt derētu ievērot nākošo dziesmu svētku rīkotājiem trimdā, sevišķi tiem, kas iejaukti nacionālpolītiskā darbā. Te vecais latviešu tautskolotājs Alvils Klēbachs-Kalnietis (1876.-1956.) raksta savas atmiņas par trešiem vispārējiem dziesmu svētkiem 1888. gadā. LuM š.g. 11. jūlija numurā lasām:

Veca patiesība − kam ir sākums, tam ir arī beigas, − dziesmas, kas prasīja tik daudz pūļu tās gatavojot, bija izskanējušas, bet nevar nepastāstīt par koŗu gājienu uz Rīgas pili, lai pie gubernātora kājām noliktu latviešu tautas vispadevīgākās jūtas ar lūgumu tās nolikt pie Viņa Majestātes kunga un ķeizara augstā troņa pakāpēm...”

Šo uzrunu noklausījās divi gubernātori − Vidzemes M. Zinovjevs un Kurzemes D. Sipjagins, kā arī Tērbatas mācību apgabala kurātors M. Kapustins. Augstie kungi kaut ko runāja, mēs dziedājām − laikam − „Dievs sargi ķeizaru, bet skaidri atceros dziedājām „Saulīt tecēj tecēdama”, − ka mums nav savas māmuliņas, kas iecēla saulītē...

Kungi stāvēja uz pils balkona. Tuvāk stāvētāji bija dzirdējuši, ka gubernātori bija brīnījušies, kā latviešu zemnieki iedrošinoties viņu priekšā stāvēt ar cepurēm galvā...

Jautājums joprojām: „Ko darīsim ar cepurēm?”

 

*

Kā pirmie tuvojas Kanadas latviešu dziesmu svētki Toronto, kas šoreiz leposies arī ar diviem jauniem virsdiriģentiem − Liliju Zobenu un Jāni Belaglāzovu.

Atsevišķi jāpiemin arī kvalitatīvi augstais simfoniskās mūzikas koncerts, kuŗā dzirdēsim Daces Štauveres un Tālivalža Ķeniņa jaundarbus.

Rīgā iznākusi jauna Marģera Zariņa grāmata ppf: Pārdomas, pieraksti, feļetoni. Grāmatas iznākšanas laiks sakrīt ar autora 70 g. dzimšanas dienu, tātad jubilejas izdevums, kuŗā sakopotas dažādos laikos rakstītas un presē publicētas pārdomas par koncertiem un izrādēm, mūzikas darbinieku portretējumi, ceļojumu apraksti, bērnības un jaunības gadu atmiņas, kā arī feļetoni. Simpātiskā ievadā Oļģerts Grāvītis grāmatas virsrakstā piedāvā arī „pārdroši, palaidnīgi, fantastiski” iztulkojumu. Un galu galā katram lasītājam tas varētu būt arī pilnīgi citāds, piem. „personiski, piebilstosi, faustiski” utt., utt.

Par grāmatām runājot, man nāk prātā kāds koncerts Latvijas konservātorijas zālē, kur starpbrīdī pēkšņi saklausīju Jāzepa Vītola vārdus: „No pirmās reizes nevar spriest, bet otrreiz to draņķi es neklausīšos.” Gadiem paejot, cilvēks var ar zināmu intuīciju pat no skaņu vai rakstu draņķiem izvairīties. Bet ppf ir laba grāmata un esmu jau to izlasījis divi reizes un drīkstētu atļauties dažas pārdrošas, palaidnīgas, fantastiskas piezīmes.

Kaut arī autors pats to varbūt noliegtu, visā grāmatā tomēr jūtam vieglu rezignācijas plīvuru, kam sakars it kā būtu meklējams Gētes Fausta 1. lappusē („Dāvājums”):...

Jums seko jautro dienu raibā gaita,
Dažs mīļots vaigs man atkal parādās;
Un pirmā draugu, pirmā mīlas saita
Kā sena teika sirdī ieskanas.

(Raiņa tulkojums)

Raksturīgi, ka grāmatas pirmā daļā arī runa par Faustu, šoreiz Berlioza. Seko recenzijas par Varšavas filharmonijas koncertu, mūsu komponistiem televīzijā, apceres par Skrjabinu, Prokofjevu, Šostakoviču, Imantu Kalniņu, Bartoku, Stravinski. Ir arī polemika ar Oļģertu Grāvīti par nacionālās formas problēmām. Interesantas ir īsas apceres par Ādolfu Skulti, Jāni Ivanovu, Pēteri Grāveli, Adāmu Ori, jā, pat par Jāni Ozoliņu. Pēdējā apcerē autors izstāsta par Ozoliņa spējām pūst visus misiņa pūšamos instrumentus un kādā ballītē...

Virsdiriģents sēdās muzikantu solos un bez notīm, bez misēšanās nospēlēja gan basa, gan trompetes partijas valsī „Mandžūrijas stepes”, par ko apkārtējie laucinieki gauži izbrīnījušies stāvēja un vēlāk māksliniekam vētrainas ovācijas sarīkoja, ne mazākas kā iepriekš − pēc diriģēšanas.

Nav brīnums, ka Ozoliņu vēlāk iecēla par konservatorijas rektoru.

Samērā daudz un pelnīti Zariņš raksta par Imantu Kalniņu, patiesībā visnozīmīgāko parādību Latvijas mūzikas dzīvē pēc II pasaules kaŗa. Plašāka apcere sastopama par Jāni Poruku un viņa mūziku. Poruks, kā zināms, studēja mūziku Drezdenes konservatorijā, kur kļuva dedzīgs Vāgnera piekritējs. Uzglabājusies ir Jāņa Poruka koŗa dziesma „Mīļajiem, kas aizgājuši.” Arī šo rindu autors ir redzējis dziesmas notis Jāņa Poruka kopoto rakstu pēdējā sējumā (izdevējs Jānis Roze). Zariņš domā, ka dziesmā radušās kļūdas, to pārrakstīt (skat. 107. lp.). Viss jau var būt, bet tas neizslēdz varbūtību, ka Poruks varēja arī tieši tā rakstīt, kā tas redzams, jo viņam nebija Rimska-Korsakova skolas. Vācu konservatorijās tā varēja rakstīt. Pie tam manā atmiņā pirmais akords nebija trešās pakāpes trijskanis, bet gan pirmās pakāpes sekstakords ar dubultotu tercu. Ar visu atzinību jāpiemin te Marģera Zariņa radītā ērģeļu fantāzija par Jāņa Poruka tēmu. Tālāk pirmiem dziesmu svētkiem veltīta apcere „Simtgadīga skaņu birzs” un Emīla Dārziņa simtgadei „Via Dolorosa”. Pēdējā rakstā Zariņš pieskaras ļoti tuvu „Vientuļās priedes” traģēdijai, bet joprojām neatbildēts paliek jautājums: „Vai Vītols neko nevarēja darīt?”

M. Zariņš ir daudz ceļojis, ieskaitot Āfriku un Ameriku, taču interesantākie raksti ir par Eiropas mūzikas dzīvi.

Silti kļūst ap sirdi lasot Zariņa reminiscences par bērnu dienu skolu. Lasot palaidnību par dzeltenīgiem burtiem skolas ceļmalas sniegā (resp. „rokrakstu”), var tiešām pārsmieties. Pieminēts arī mājas viesis Jēkabs Graubiņš. Pēdējais kopā ar Zariņa tēvu atceras Valmieras semināra laikus, Gustavu Peinu (vēlāko mūzikas skolas dibinātāju) un to otru − to latvieti, kas pieprasījis, lai viņa uzvārdam liek galā -ings. Sarunājies ar saviem audzēkņiem tikai svešā mēlē, gatavais Švauksts. Mani lasītāji, cerams, atminēs šīs pretīgākās personas vārdu latviešu mūzikas vēsturē paši, lai man tas nebūtu jānosauc. Būdams ļoti arrogants un bīstams jau 1940./41. g. notikumos, pēc II pasaules kaŗa denuncēja savu nupat pieminēto skolnieku. Bija vājš mūziķis, bet ārkārtīgi liels Krievijas apjūsmotājs. Nu jau miris, bet līdzīgi Mērnieku laiku Prātniekam − „lāsti, grūti, rūgti lāsti bira uz viņu bez mitēšanās.” Parādās arī citas ievērojamas mūzikas dzīves personas, saprotams tikai tās, kas palika Latvijā. Acīmredzot, no trimdiniekiem neviens nav Cēsu pusē bijis, vienīgi izņemot Paulu Saksu. Lai!

Atmiņas par Melngaili ir grāmatas vājākā nodaļa. Arī Zariņš netiek vaļā no ierastā paraduma aprakstīt Melngaili kā mantkārīgu cilvēku. Kā gan citādi? Zariņam tā manta, Melngailim tā kāre. Te paspīd arī vārdi: „Vēlākos gados ar Melngaili reti tikos. Komponistu savienībā viņš tikpat kā nerādījās.”

Pareizi! Ko tad Melngailis tanī laikā tur būtu meklējis? Runāt par mūziku ar Jāni Ozoliņu vai Jēkabu Mediņu? Asprātīgi tīkama ir grāmatas beigu daļa, it sevišķi Kriškāna piedzīvojumi un spriedumi. Uzjautrina „Kāpēc Kriškāns necieš mūziku?” Te lasām, ka nepārtraukti skan mūzika un izmainās Chreņņikovs un Bēthovens, Bēthovens un Chreņņikovs. Chreņņikova reputācija jau zināma no 1948. g. „ždanoviadas.” Šostakoviča grāmatā aprakstīts, kā viņš pietaisījis bikses Staļina priekšā. Raksta beigās lūgums pēc kafejnīcām un restorāniem, kur varētu sarunāties. Latvijas laikā Rīgā bija restorāns „Jāņa pagrabs” (Mazā Ģildē ), kuŗā bija noliegts atskaņot mūziku. Vai to nevarētu izgudrot arī tagad?

Gala vārdā šo Zariņa grāmatu es ne ieteicu, ne arī noliedzu. Konstatēju tikai, ka tā ir ļoti interesanta grāmata, ko var lasīt vairākas reizes.

 

*

Un lasām avīzēs: mums jābūt vienādiem un vienādi jādomā. Bet es domāju, ka mums jāatšķiras vienam no otra. Imants Ziedonis raksta savās Epifānijās:

Tas atšķirīgais. Kas izaug no betona kā ola ar dzeltenumu vidū.
Tas burbulis, kas vārās katla vidū un negrib uznirt līdzi, turas pretī.
Un puķe, kuŗa dauzās tālu jūrā bākas logā.

Kurls esmu šajā himnā, kurls es esmu!
Klibs esmu šajā maršā, klibs es esmu!
(Jo, vienā solī pāri ejot, sagāž tiltus.)

 

Imants Sakss