Ilze Šedrika-Levis

SENĀ TRAĢĒDIJA UN MODERNAIS PESIMISMS
RAIMONDA STAPRĀNA LUGĀ SASALŠANA

 

Neviena dzejnieka, neviena mākslinieka darba jēga nav saprotama tikai pati par sevi. Saprast viņa darbu nozīmi ir saprast viņa saites ar mirušo dzejnieku un mākslinieku darbiem.

− T.S. Eliots

  

Attēli ņemti no Latviešu videolenšu studiju un bibliotēku videolenšu projekta. Kā zināms. Latviešu fonds 1979. gadā piešķīra Jānim Valdmanim līdzekļus latviešu videolenšu projektam. Arī Ontario valdība piešķīrusi atbalstu šim projektam. Videolentes ierakstītas puscollīgā VHS Ziemeļamerikas formātā. Indivīdi un organizācijas, kas vēlētos noskatīties videolentē Raimonda Staprāna lugas Sasalšana Toronto izrādi, var sazināties ar projekta autoru Jāni Valdmani, 55 Pearl St. N., Hamilton, Ont., CANADA L8R 2Y7. Tel. (416) 529-9028.

Kad 1980. gada pavasarī Raimonda Staprāna luga Sasalšana Laimoņa Siliņa inscenējumā sāka pārstaigāt latviešu skatuves Ziemeļamerikā, Anšlava Eglīša recenzijā atbalsojās lielas publikas daļas domas, raksturojot autoru kā „radikālu” un viņa darbu kā „eksperimentālu”. (Laiks, 1980. g. 10. maijā). Zīmīgi, ka Eglītis nenorādīja, ka šīs eksperimentālās iezīmes būtu meklējamas neparastā uzbūvē, mīklainā valodas lietošanā vai rēgainā spēles stilā, kā to varētu no eksperimentālas lugas sagaidīt. No techniskā viedokļa luga paklausa visiem klasiskajiem lugas struktūras likumiem, ietur visas klasiskās laika un telpas vienības, un notikumu secība risinās negrozāma, liktenīgā loģikā. Eglītis nosauca lugu par radikālu tāpēc, ka autors „aplūko temu, kas tiek gan plaši cilāta amerikāņu un Eiropas drāmaturģijā, bet kam latviešu literāti pieskaŗas tikai nelabprāt − seksualitāti. Staprāns aplūko laulību problēmu, ko risinājuši absurdisti Bekets, Jonesko, Albī, filmās Ingmārs Bergmans u.d.c. − par fiziskās mīlestības nolietošanos gadu gaitā.” Nenoliedzami, ka seksuālais konflikts ir lugas degpunktā; bet tas simbolizē daudz dziļāku, vispārēji nozīmīgāku konfliktu cilvēku attiecību traģiskajā raksturojumā, ko pauž luga. Diemžēl, publikas (un ne tikai t.s. „konservatīvās latviešu publikas” vien) tieksme ir, ja kāda luga iztirzā šādu tēmu, tai pievērst galveno vai pat vienīgo uzmanību. Staprāna mērķis nav mēģināt šokēt, un lugas centrālā tēma nav, ka latviešu vīrieši būtu vāji un latviešu sievietes aukstas. No vienas puses luga apstrādā tēmas, kas tikpat vecas kā sengrieķu teikas un kas neskaitāmas reizes parādījušās kā klasiskajā, tā modernajā literātūrā. No filozofiskā viedokļa tā pārcilā idejas, kas centrālas vienā no galvenajiem 20. gs. filozofijas žanriem − eksistenciālismā.

Viena no literātūras mūžīgajām tēmām ir kareivja traģiskā − ne laimīgā − mājā pārnākšana. Karalis Agamemnons Aischila traģēdijā atgriežas no gaŗā Trojas kaŗa, bet sieva to sagaida ar naidu un iznīcināšanas kāri. Ir viņai sava taisnība; brutālo karali tā nekad nav mīlējusi, un nevajadzīgā kaŗa dēļ tas upurējis viņas meitu. Tāpat Andrejs Sasalšanā − kādreiz iznīcinājis Nadjas jaunības illūzijas un aizskrējis kaŗā, lai gan nav bijis spiests to darīt. Slimā sieva, viena cīnīdamās ar apstākļiem, gandrīz mirusi, un jaunajā meitā Litā radušies garīgi šķēlumi, kas varbūt visu mūžu nesadzīs. Agamemnona gals ir asiņains dunča dūriens; Andreja − daļēji simboliska kastrācija, kas viņu garīgi iznīcina. Nav domāts šeit vilkt kādas parallēles starp Aischila traģiskajiem varoņiem un Staprāna sīkajiem, nelaimīgajiem cilvēkiem, tomēr katra laikmeta rakstnieks var pārvērst senās temas sava laika garā un tās iemiesot sava laika cilvēku prototipos. Tā Žans Pols Sartrs lugā Mušas izlietoja sengrieķu Orestu un Elektru, lai protestētu pret nacisma tiranniju; Arturs Millers pārvērta senās traģēdijas varoni sīkā, apkārtceļojošā pārdevējā vai kaislību plēstā ostas strādniekā. Jo šis nav varoņu laikmets, un mūsu laika kaŗi nav varoņkari.

Otra tēma, kas bieži parādījusies mūsu laika drāmā, ir slēgtās telpas motīvs. Telpā, kur saule neiespīd, cilvēki, simboliski ieslodzīti, sadriskā savas dvēseles. Izejas nav − durvis un logi slēgti, bet ja cilvēkiem rastos iespēja izbēgt, viņi to neuzdrošinātos izlietot, Sartra lugā Altonas ieslodzītie šī telpa ir bēniņu istaba, kuŗā varonis slēpjas aiz aiznaglotiem logiem, lai nebūtu spiests redzēt Vācijas pēckaŗa uzplaukumu un tādēļ atzīt savu kaŗa noziegumu un kļūdu. Citā Sartra darbā Izeja slēgta telpa ir elegants salons ellē, kur trīs cilvēki, kam garīgi nav nekā kopēja, moka viens otru un dragā viens otra illūzijas. Visvairāk varbūt Sasalšanas kādreizējā atejas telpa bēgļu nometnē ar simboliski aiznagloto logu atgādina kailo kambari Beketa Beigu spēlē, kur logi ir kā aklas acis un pasaule ārpusē it kā būtu gājusi bojā kādā kataklizmā. Šai pelēkajā telpā vecais, ķildīgais pāris, Nela un Negs, mīt atkritumu tvertnēs, nepārtraukti viens otru izaicinādami un izsmiedami. Arī Staprāna Sasalšanā pasaule, ko cilvēki kādreiz pazina un kuŗā varēja varbūt iederēties, ir gājusi bojā kaŗā. Palikusi tikai smacīga atejas telpa, kur apmesties kā simboliskā atkritumu tvertnē, kuŗā kā no laivas izmestie vīrs un sieva viens otru moka, bet viens bez otra dzīvot nespēj. Nadja baidās pat logu atvērt, jo ārā ir auksts. Kad Andrejs to lūdz pamest tumšo kambari un doties viņam līdz, kur caur logu varēs dzirdēt ūdens šalkas, tā atsakās, jo nometne tomēr drošs patvērums. Protams, izbēgšana no garīgā tuksneša nav iespējama, izejas nav; logs, ko Andrejs beigās mēģina atlauzt, izrādās − tikai illūzija, māns.

Pretēji populārajam pārpratumam eksistenciālisms pamatā nav pesimistiska filozofija. Tās centrālais princips ir, ka cilvēks ir absolūti brīvs − brīvs izvēlēties savu garīgo būtību un dzīves jēgu. Bet brīvība sev līdz nes absolūtu atbildību par sevi un saviem darbiem; tikai pats individs ir vainīgs, ja izvēlējies nepareizo ceļu. Neviens viņam dzīves jēgu nepateiks, un neko ārpus sevis viņš nevar vainot savās kļūdās. Un brīvībai līdz arī nāk katra indivīda neizbēgamā vientulība. Neviens cilvēks nevar pilnīgi saprast otru vai ielīst otra smadzenēs. Katra patiesa komūnikācija ar otra dvēseli ir slēgta, un Dievs, ja tāds eksistē, neatbild; no Tā meklēt padomu ir maldi. Šai cilvēku saprašanās nespējā tad arī ir meklējama Andreja un Nadjas traģēdija. Viens otru saprast, otra jūtas izjust tie nav varējuši jaunībā, to nevarēs nekad, jo cilvēkam tas ir neiespējams.

Nespēju atrast kādu atbildi vai mierinājumu reliģijā lugā simbolizē mācītāja Valerija. Valerija ir lugas mīklainākais tēls, vienīgais, kas svārstās starp reālo un rēgaino. Pamīšus liesmainās drānās un melnā talārā tērpta, tā reprezentē vitālo, mierinošo dzīves spēku un reliģijas mānīgo, iznīcinošo varu. Tā ir Valerija, kas kā vitālas dzīves simbols mudina Andreju izbēgt no smacējošā atejas kambara. „Sitiet lampu kopā un raujiet logu vaļā!” viņa sauc. „Lūk, atslēga ir vaļā!... Ejiet! Tieciet ārā no šīs atejas!” Bet kad Andrejs izrādās par gļēvu, Valerija palīdz Nadjai Andreju iznīcināt. Tāpat kā tradicionālā reliģija nožņaudz cilvēku vitālās tieksmes, („Dieviņš neļauj,” Nadja brīdina meitu), Valerija simboliskajā kastrācijas brīdī parādās kā talārots, melns, izplēties nāves putns.

„Mazais teātris” lugu sniedza meistariski. Varbūt izcilākais Laimoņa un Brigitas Siliņu mākslā bija, ka viņi diviem, pamatā nesimpātiskiem tēliem, tomēr spēja iedvest zināmu cilvēcisko cieņu un lika tiem pat just līdz. It sevišķi Brigita Siliņa smagām, neveiklām kustībām, − it kā dzīves nasta un pašas miesa būtu kļuvušas par smagu, − lika sajust, cik daudz cilvēks spējīgs pārciest un pārdzīvot. Abas pārējās aktrises pretstatā lieliski izcēla šos divus pelēkos tēlus. Tramīgā, eksaltētā Sniedze Ruņģe kā pusaudzes problēmu plēstā Lita, pusceļā starp bērnu un sievieti, un staltā Mirjāma Krūmiņa, kam bija viens no grūtākajiem uzdevumiem − viengabalainā tēlā apvienot Valerijas tumšo un gaišo, dziedinošo un iznīcinošo simboliku, palīdzēja izcelt cilvēcisko problēmu daudzpusību.

Cerams, ka šis Raimonda Staprāna pirmais devums latviešu skatuvei būs tikai sākums. Gaidīsim no viņa jaunus meklējumus nākotnē.
 

 

Raimonds Staprāns. In a Shower. 46”x46”

Raimonds Staprāns. Klusā daba ar aerosolu. 48”x38”.

 

 

Juris Freijs

PIEZĪMES PAR SANFRANCISKO
MAZĀ TEĀTŖA VIESIZRĀDI SASALŠANA TORONTO

Tā skatītāju dala, kas akceptē tikai tīri reālu un konvencionālu spēles veidu un vēlas redzēt fabulas risinājumu ar paskaidrojumiem, šoreiz, šķiet, aizgāja mājās vīlusies. Daudziem, sevišķi vecākai paaudzei, kas apmeklē tikai latviešu teātri, spēles stils likās svešs un tematika kontroversāla.

Bet tiem, kas par teātri interesējas kā mākslas formu un to izvērtē tā dažādos spēles stilos un novirzienos, šī izrāde deva piepildījumu un baudījumu.

Mums, latviešiem, ir teiciens, ka vienam patīk māte, otram − meita. Attiecinot to uz lugām, mums ir daudzas cienījamas mātes, uz ko mēs esam pamatoti lepni un kuŗas mums ir mīļas. Bet mums ir arī daudz pusaudžu un tādu, kas palikušas bērna autiņos. Jaunu meitu mums, diemžēl, pašiem ir maz. To vietā izmantojam sveštautietes, kam liekam runāt latviešu mēlē.

Tādēļ paldies Raimondam Staprānam par jauna, interesanta skatuves darba radīšanu, kas ir saistošs un ieturēts formā, lai lugas pamatā iestrāvotu daudz abstraktuma.

Nav šaubu, ka Brigita un Laimonis Siliņš ir vieni no mūsu spējīgākiem aktieŗiem, ko viņi atkārtoti pierādīja arī šoreiz. Mirjamas Krūmiņas sniegums pārliecināja, lai gan šķita, ka autora teksts būtu ļāvis lomu vēl vairāk piepildīt. Liels bija prieks par jaunās Sniedzes Ruņģes sniegumu un neapšaubāmo talantu.

Reti gadās redzēt labi izlīdzinātas latviešu teātŗa izrādes, jo parasti kāds no izrādes elementiem klibo: vāja luga, bet laba spēle, vecākie aktieŗi labi, jaunie runā ar stipru akcentu, laba luga, bet režisors pārpratis autoru un tā tālāk.

Laimonis Siliņš ar savu režijas pieredzi ir mācējis atrast šo izlīdzinājumu un lugu pasniedza aistētiski, ar taktu un izdomu. Vienam patīk māte, otram − meita. Skatītājs var izvēlēties. Man šī meita patika.

 

LUGAS SASALŠANA AUTORS RAIMONDS STAPRĀNS PAR SEVI: Piederu pie trimdas sirmojošās vidējās paaudzes. Glezniecību sāku mācīties Vācijā − studijas nobeidzu šeit, salasot kādus pāris gradus. Visumā nosists laiks. Kopš piecdesmitajiem gadiem esmu gleznojis bez pārtraukuma. Esmu izstādījies abās pusēs okeānam vismaz ar paris dučiem personālizstāžu. Darbi put vienā, otrā Savienoto valstu mūzejā, arī dažās nozīmīgās privātās kollekcijās. Taču nekādus sevišķus godinājumus vai goda zīmes neesmu saņēmis. Visu laiku esmu dzīvojis mākslai, kā arī no mākslas.

Bez glezniecības esmu arī šad, tad nodarbojies ar drāmu, studējot, darbojoties universitāšu teātrīšos. Piecdesmito gadu sākumā sarakstīju savu pirmo lugu − visai asarainu trīs cēlienu melodrāmu Chirurgs spiests savai sievai noamputēt kāju. Sieva pie tam ir balerīna. Cik traģiski! Tad uzrakstīju trīs īsākas. Sešdesmito gadu beigās vienu no tām uzveda Dienvidkalifornijas universitātes drāmas skola. Luga Sasalšana ir piektā pēc skaita. To rakstīt ierosināja aktieris un režisors Laimonis Siliņš, ar kuŗu esmu sadarbojies gan amerikāņu, gan latviešu teātŗos. Rakstīt iedrošināja arī mūsu trimdas drāmatiskās rakstniecības tukšie apcirkni, tad vēl Latvijā rakstīto lugu sīkmanība. Lasot kā šejienes, tā turienes lugas, konstatēju, ka varu uzrakstīt vismaz tikpat labi. Iedrošināja arī laikmeta strāvojumi: tagad mūsdienīgās lugas bieži vien raksta un uzved gleznotāji. Un labi vien ir − varbūt, ka atbrīvos teātri no daiļliteratūras žņaugiem.

Luga Sasalšana tapa ciešā sadarbībā ar Laimoni Siliņu. Pārrakstījām pāris reizes pa mēģinājumu laiku, arī starp uzvedumiem. Teksts mainījās no izrādes uz izrādi. Pa starpām bija arī domstarpības: Laimonis uzsveŗ dramatisko plūsmu, es kādreiz aizraujos ar gleznieciski emocionāliem triepieniem.