20. AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU TEĀTŖU FESTIVĀLS SIDNEJĀ

Visi četri ansambļi piedalījās ar latviešu drāmatiķu darbiem. Aktieŗu vecums no 17-50 gadiem. Izrādēs spēlēja 26 tēlotāji, bet tās noskatījās ap 1700 apmeklētāju. Kā vecos labos laikos!

Piedalījās: Sidnejas latviešu teātris ar Anšlava Eglīša komēdiju Bezkaunīgie veči, Adelaides latviešu teātŗa ansamblis ar Miervalža Bumbieŗa lugu Viesis, Pertas latviešu drāmatiskā kopa ar Anšlava Eglīša fantastisko spēli Ferdinands un Sibila un Austrālijas latviešu teātris (Melburnā) ar Harija Gulbja lugu Kamīnā klusu dzied vējš.

Žūrijas komisija − Lūcija Felsberga-Bērziņa, Ausma Medne un Ņina Luce − par labāko ansambli atzina Pertas latviešu drāmatisko kopu, par labāko režijā Arvīdu Zīli, veiksmīgāko galvenajā vīriešu lomā Jāni Ķauķi, galvenajā sieviešu lomā Māru Vucenu, vīriešu papildlomās Uldi Siliņu un Andri Kariku, sieviešu papildlomās Ritu Rasiņu un Valdi Rubi. Induļa Nīca balvu saņēma tikai 17 gadu vecais Kurts Sivalops par Ferdinanda lomas sniegumu.

Tā bija reta izdevība vienā festivālā redzēt divas Anšlava Eglīša lugas. Autora iespējām tas pa labu nenāca, jo, kaut ko salīdzinot, viens aizvien paliks zaudētajos. Šoreiz tie bija Bezkaunīgie veči.

Izrādē varēja skaidri just, ka Bezkaunīgie veči ir drāmatizējums, kaut arī paša autora. Tomēr arī Anšlavs Eglītis nevarēja izbēgt no lielā ainu skaita, nevarēja izbēgt no romāna darbības sazarojuma. Toties labā lugā, kāda nenoliedzami ir Ferdinands un Sibila, drāmatiskā darbība virzās mērķtiecīgi uz priekšu. To neapgrūtina ne pārmērīgais ainu skaits, nedz arī kādas blakus darbības, kā Bezkaunīgos večos Blāzmas sapīšanās ar narkotiķiem.

 

Bezkaunīgie veči

Šī luga ir īsta repliku komēdija. Ilgi nebija dzirdēti tik asprātīgi dialogi, ko galvenās lomas tēlotājs Jānis Ķauķis prata lieliski izcelt un, būdams piedzīvojis aktieris, ļāva skatītājiem izsmieties, tomēr ne pārāk ilgi, lai izrāde nezaudētu ne tempu, nedz arī drāmatisko pavedienu. Tā bija bauda sekot Jāņa Ķauķa tēlojumam, kad draugs Longīns Laukmanis − Kārlis Gulbergs, atmodina Indrānu tēvā sīkstās sievas Zuzannas apspiesto dzīves prieku, kā Bertolda pirmās ainas vecīgā gaita kļuva ar katru ainu atsperīgāka un tērpi modernāki. Režisore Lija Veikina bija rūpīgi izstrādājusi Jāņa Bertolda seniora attiecības pret abiem draugiem, cieto sievu Zuzannu un dēlu, bet sabrukušās illūzijas par Adeli Krauzi Ķauķis ar savu tēlojumu pacēla vai simboliskā plāksnē, kad vecumā mums sabrūk ne viena vien illūzija. Pēdējā izspēle gan vairāk attiecas uz pirmizrādi, kad tās tēlotājam izdevās sevišķi iespaidīgi.

Visumā Bezkaunīgos večus gribas apzīmēt par „zvaigžņu lugu”, kur režisorei bija izdevies atrast galvenai lomai īsti atbilstošu tēlotāju − Jāni Ķauķi, kas visu izrādi iznesa uz saviem pleciem.

 

Viesis

Adelaides latviešu teātŗa ansamblis izrādīja pašmāju autora Miervalža Bumbieŗa lugu Viesis. Bez tam Bumbieris uzrakstījis lugas: Klaidonis, Es redzu sauli, Mans krusttēvs u.c. Viesis ir viņa pirmā mistiskā luga, jo skatītāji pēc izrādes viens otram jautāja: „Vai tu ko saprati, kas tur īsti notika, par ko tā luga bija?”

Ko autors ir gribējis ar savu Viesi pateikt, nav skaidrs arī šo rindiņu rakstītājai. Varbūt ar lugu Viesis bija domāta sirdsapziņa? Pēdējais ir abstrakts jēdziens. Lai tam piešķirtu skatuves tēlu, ir jāmeklē citi drāmas stili, nekādā ziņā tas nav iespējams ar reālās drāmas palīdzību. Varbūt Bumbierim, rakstot Viesi, būtu bijis jāpievēršas absurdajam vai, pareizāk izsakoties, abstraktajam teātrim, jo neskaidrību mākslas darbā nedrīkstētu būt. Interesantu skatuves iekārtu bija veidojis Margonis Zaķis, bet, redzot viņa docenta Sūnas tēlojumu, nāca raudiens.

 

Ferdinands un Sibila

Pertas latviešu drāmatiskā kopa bija atvedusi līdz Anšlava Eglīša fantastisko spēli Ferdinands un Sibila. Jāapbrīno Anšlava Eglīša prasme personificēt idejas uz skatuves. Ferdinands pārstāv mūsu iedomu un sapņu pasauli, Džūlija − nemainīgās pagātnes un tagadnes vērtības, bet Sibila atgādina, ka reālai dzīvei mēs nespējam izbēgt. Ar šo lugu Eglītis ir mēģinājis atklāt, kādām iekšējām cīņām mēs esam pakļauti. Līdzīgi Ferdinandam mums katram ir sava iedomu un sapņu pasaule. Līdzīgi Džūlijai mēs glabājam sevī nemainīgās vērtības. Līdzīgi Sibilai mēs nespējam izbēgt reālai dzīvei. Jā, kāds tad būtu vecā Hilmaņa uzdevums? Viņš visu minēto cilvēcisko īpašību saskaņotājs mūsos. Reti gadās redzēt dekoratoru, kas tik ļoti palīdz izcelt lugas drāmatiskos nolūkus, kā tas bija izdevies Adalbertam Rudzītim. Bagātīgā baltā krāsa izcēla lugā jaunības elementu, fantastiskie koki − jaunības jūsmu, bet pilsētas siluets tālumā piešķīra skatuvei dziļumu un Sibilai piederības pasauli.

 

Kamīnā klusu dzied vējš

Austrālijas latviešu teātris (Melburnā) izrādīja Latvijas autora Harija Gulbja lugu Kamīnā klusu dzied vējš. Tā ir kamerspēle, kam vairāk būtu piemērota maza, intima zāle, ne Sidnejas latviešu teātris. Autors lugā pievērsies laulības problēmai, ko izraisa patneru abpusējs apnikums pēc 20 laulībā aizvadītiem gadiem. Nesaskaņas vēl pastiprina garīgā nesaprašanās, jo Armīns ir tikai strādnieks, „melnais”, kas gan pats varējis uzcelt lepnu savrupmāju, kā arī iegūt automašīnu. Viņa sieva Brigita toties kādreiz strādājusi atbildīgās vietās, tagad gan spēlē tikai klavieres vietējam deju kollektīvam. Kad viņu mājās uz laiciņu apmetas Brigitas māsīca Laura, bērnu dārzniece, vieniniece, kam jaunībā bijusi cieša draudzība ar Armīnu, bet pēdējais toreiz pievērsies Brigitai, tad vecā mīlestība uzliesmo, un Laurai viesmīlīgās mājas jāatstāj, lai pēc gada, kad Brigita un Armīns atkal viens otru atraduši, paziņotu par savas meitiņas piedzimšanu. Braucot to apmeklēt, Armīns auto katastrofā nositas.

Ja drāmatiķis Gulbis minēto lugas sižetu būtu risinājis ar ārējo drāmatisko darbību, to varētu apzīmēt par parasto mīlestības trīsstūri, bet šoreiz autoru vairāk saistījusi lugas iekšējā darbība, cilvēku dvēseļu pārdzīvojumu nianses. Tādējādi par izrādes mērķi kļūst skatuves tēlu psīcholoģiskā atklāsme. Lai atsvešinātu skatītājus no lugas traģiskiem notikumiem, Gustavs Grauds savā režijā bija pievērsies episkam teātrim. Arī biežā tagadnes un pagātnes ainu maiņa ar tumsas un gaismas palīdzību attālināja skatītāju no iedziļināšanās lugas traģēdijā. Tuvojoties redzētajam kā brechtiskai izrādei, tas bija nevainojams inscenējums.

Būtu jāievēro, ka Latvijā tagad blakus lugām, kas risina dažādas sociālas problēmas, ierādīta vieta cilvēku dvēseles norisēm.

 

Ņina Luce