KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

5. VISPASAULES LATVIEŠU JAUNATNES KONGRESS

1980. g. vasarā ELJA-s 27. pilnsapulce ievēlēja jaunus ELJA-s pārstāvjus 5. VLJK rīcības komitejā: Andri Mellakaulu, Imantu un Māri Biti (no Anglijas) un Gundegu Muchku un Laini Lasmani (abas no Zviedrijas). Šis ELJA-s pārstāvju sastāvs guva pārējo jaunatnes apvienību akceptu, un 5. VLJK priekšdarbi atsāka turpināties.

Kongresa termiņš un vieta ir jau norunāti: 5. VLJK notiks 1981. gadā no 11. līdz 17. augustam latviešu mājā „Straumēni”, Anglijā.

Paredzētā programma mēģinās panākt aktīvāku dalībnieku līdzdalību diskusijās un debatēs nekā tas līdz šim ir izdevies. Šī nolūka izpildīšanai notiks paneļveida priekšnesumi par tematiem, kas var atspoguļot latviešu jaunatnes šīsdienas un rītdienas problēmas.

Programmas mets paredz sekojošus tematus: trešā trimda, kultūras sakari, latviskā izglītība un bērnu latviskā audzināšana, emigrācijas jaunatnes prese un polītisku, psīcholoģisku un „plaisu” jautājumu apskates.

Bez kabarē, teātŗa izrādes, rokkoncertiem, litkabarē, īskoncertiem, sacensībām, kongresa avīzes, bērnu dārza, izstādēm, grāmatgaldiem, ēdināšanas, izguldināšanas un mazgāšanās notiks arī izrādes balles, sporta nodarbības un 5. VLJK pilnsapulce.

Tuvāka informācija par 5. VLJK dabūjama rakstot:

Andrim Mellakaulam
Flat 2, 17. North Common Road
Ealing, London W. 5
England

vai:

Gundegai Muchkai
Dvärgvägen 5
S-17570 Järfälla
Sweden

 

 

MARGINĀLIJAS

Kā to lasām presē, Baņutas Rubesas Varoņdarbi ir visnotaļ iedarbīgi: tie ir kļuvuši par trimdas „lakmusa papīru”, nokrāsojot kommentētājus dažādās krāsās, to vidū daudzus, kas uzvedumu pat nav noskatījušies. Galvenās kategorijas ir:

a) dūŗu vicinātāji (O. Ieviņš. O. Akmentiņš − Latvija Amerikā, Laiks)

b) izvēmēji (L. Rumaks, Laiks)

c) pamācītāji (I. Vīksna, Laiks)

d) iepriecinātie (O. Bergmansons. Paija − Laiks)

e) fascinētie (O. Liepa − Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājs)

f) iebiedētie (A. Akacis − Laiks)

Kā redzams, autorei ir izdevies pārvarēt emigrācijas literārajā darbībā ieradušos pelēcību un radīt jaunus „karstos ūdeņus”, kā būtu teicis nelaiķis Herberts Sils Austrālijā. Jācer, ka jaunā apguve ies tālāk, pilnveidosies, veidos citas iegremdes un literāras izpētes. Piemēram, vai kāds nevarētu uzrakstīt parodiju par Varoņdarbiem? Tas tiešām būtu secīgs izklāsts pašreizējā interesē par mitoloģiju. Vai ALA vai LNAK nevarētu izsludināt literāru konkursu globālā apmērā? Naudas jau netrūkst, un arī talanta izpausmes jau redzamas avīžu slejās.

Jācer, ka Varoņdarbu autorei drīzumā piešķirs Kultūras fonda balvu par lielu sasniegumu: trimdas ceturtajā dekadā viņa mūs atgriež atpakaļ pie latviskās folkloras.

 

*

„Man ir tāds teiciens: Izgudrot, izdomāt var visu, izņemot − talantu”. (Indulis Zariņš, Māksla, 3, 1980)

Latviešu emigrantu centros, biedrībās un baznīcās mākslu skates seko cita pēc citas, un aizvien vairāk sāk izkristallizēties ievirze − mākslinieki iztop publikai.

Populārās gaumes epigoņi izceļas ar sulīgu krāsu triepienu, brūngani dzelteniem toņiem, kas labi harmonē ar mēbelēm. Tematikā pārsvarā ir klusās dabas, bērzu birzis, rēgaini torņi, vēli rudeņi un agri pavasari.

Gleznotājs Indulis Zariņš žurnālā Māksla raksta:

... Māksliniekiem ar saviem darbiem nevajadzētu censties izpatikt, jo izpatikt cilvēks var taču visādi − bučot roku, labi ģērbties, smalki uzvesties, dzert „liptontēju”, bet izpatikt ar savām gleznām (it sevišķi sirmgalvim) nav nekādas nepieciešamības.

Arī Kanadas latviešu centros un centriņos operē vismaz pusducis šādu „sacukuroto” ainavu un „uzputoto” krāsziedu ziedēji, kas ar atsperīgo paletes nazīti uz audekla rīkojas kā ap sviestmaizi. Lielākais joks ir tas, ka dekoratīvos „peizāšas saldēdienus” kruzuļainos zelta rāmīšos izpērk kā raušus − noiets ir spēcīgs un dīvains. Var jau gadīties, ka kuriozā veidā šīs bildītes veicina ēstgribu un dziedē vēdera kaites.

 

*

Veltas Tomas Maize no mājām (Liesma. 1980. 280 lp.) pierāda, ka kultūras sakari ar tautu dzimtenē var pastāvēt (metiens 16.000 eks.), vienalga ko gan domātu mūsu atzveltnes krēslu polītiķi.

Plašā dzejas antoloģija, aptveŗot mūsu dzejnieces gan visagrāko, gan arī beidzamo gadu dzeju, sniedz tās talanta visplašāko spektru. Ar šo grāmatu mēs, svešatnē dzīvodami, pierādām Latvijas latviešiem, ka neesam pilnīgi pazuduši, neesam tos atstājuši. Tātad atjaunojam senas saites pāri jauniem tiltiem, jo taisni tanī pusē te rakstītais vārds ir maz atrodams.

Dzeja ir pārvarējusi birokrātiju, un to visu pašrocīgi ir veikusi Velta Toma: viņa ir pāraugusi savu vidi svešumā. Dzimtenes maizi viņa ir lauzusi, to ēdusi un tagad tai dzīvo. Savā ziņā dzejniece ir kļuvusi par visu mūsu dzīvo maizi.

Tā kā ne dzejā, ne ievadā nav ne kripatiņas polītikas, jādomā, ka šī grāmata atradīs ceļu arī uz mūsu bibliotēkām, grāmatu galdiem un skolām.

 

*

Kultūrpolītiskā domāšanas spektra ekstrēma samērus var raksturot ar vairākiem piemēriem.

VIENS EKSTRĒMS:

1) Viss, kas ir iespiests šodien Latvijā, ir komūnistu propaganda.

2) Ikkatrs, kas atbrauc no Latvijas ciemos (izņemot vecākus radus), ir komūnistu spiegs vai čekists.

3) Visi, kas nemīkstina burtu „r”, ir aizdomīgi.

4) Ikkatrs, kas izbēg no padomju režīma, ir varonis.

5) Ikkatrs, kas, trimdā dzīvodams, sastopas ar Latvijas kultūras darbiniekiem, ir komūnistu pakalpiņš, sietiņš, laiža utt.

6) Ikkatrs trimdas rakstnieks, kam Latvijā iznāk grāmata, ir tautas nodevējs, un ikkatra Latvijā izdotā grāmata ir propaganda.

OTRS EKSTRĒMS:

1) Viss, ko iespiež trimdā, ir novecojies, amatierisks, nenozīmīgs, noplicināts.

2) Tikai Latvijā ir nopietni ņemami dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki.

3) Latviskā kultūra eksistē tikai Latvijā, emigrācijā vai t.s. klaidā var pastāvēt tikai nenozīmīga trimdas „pseudokultūra”.

4) Profesionāli latviešu mākslinieki pastāv tikai Latvijā, emigrācijā ir tikai amatieŗi.

5) Neviena emigrācijā iespiesta grāmata neiztur kritiku.

Pieņemot, ka intelliģentais JG lasītājs nepievienosies ne vienam, ne otram ekstrēmam, varam uzskicēt trešo viedokli:

1) Atzīstamus latviskās kultūras piemērus varam sastapt kā Latvijā, tā arī emigrācijā resp. trimdā.

2) Intelliģents vērotājs var viegli atšķirt polītiskos bungu rībinātājus, vienalga vai Rietumos vai Austrumos.

3) Latviskās kultūras sakari ir iespējami: avis no vilkiem atšķirt var jau pēc desmit minūtēm.

4) Demokratiskajam domātājam nevajag priekšrakstu: viņš pats var konstatēt to, kas ir pieņemams un kas nav atzīstams.

5) Tikai salīdzinot dažādus polītiski kulturālus uzskatus var izlobīt īstenību.

6) Dažādu uzskatu paušana un pētīšana veicina neatkarīgu domāšanu.

 

*

Bijušais JG abonents Jānis Zībiņš savā vēstulē konstatē, ja JG redaktori nesaprotot sociālismu. Viņš raksta:

Pašreiz redaktori un lasītāji atrodas vienā līmenī ar Amerikas sarkanādainajiem indiāņiem; indiāņi danco ap saviem ugunskuriem un klaigādami sit bungas. Latvieši gluži tāpat kā indiāņi, lēkā ap saviem visās pasaules malās saceltajiem pieminekļiem, lauzītā angļu valodā klaigādami: „mūnjument, mūnjument.” Lai šo stāvokli uzlabotu, esmu nolēmis pārtraukt JG abonēšanu līdz tam laikam, kamēr JG redaktori un lasītāji sāks iet pareizā virzienā.

Vienādi vai otrādi, rakstītājs sevi atestē par neatkarīgu domātāju, kas nav ietekmējies ne no vieniem, ne otriem ekstrēmistiem.

 

Tālivaldis Ķiķauka