Zinta Aistara

LIETUS UN LAULĪBAS DZĪVE

 

Viņa uzmodās pēkšņi. Viņu bija pamodinājis lietus, nē, tā jau bija vētra. Lietus sitās iekšā pa atvērtajiem logiem un bija saslapinājis grīdsegu tumšos plankumos. Maira izkāpa kaila un silta no gultas un steidzās pievērt logu. Aizkari plīvoja vējā, izpletušies plati, caurspīdīgi, balti, spokaini. Maira aizvēra logu un momentā baltie aizkari pieplaka pie viņas mitrajiem pleciem − kā līgavas plīvurs. Kā līgavas plīvurs!

Turpat uz grīdas gultas galā gulēja līgavas plīvurs. Plīvurs un baltā zīda kleita neskaitāmām, sīkām podziņām, pie kuŗām Egīls bija ātri zaudējis pacietību. Jā, turpat uz grīdas arī gulēja trīs podziņas kā pērles. Uz vienas Maira nejauši bija uzkāpusi, un viņa to pacēla un apbrīnoja.

Tā nedrīkstēja stāvēt ar pogu pirkstos! Pa visiem logiem vēl gāzās iekšā vētra!

Maira skrēja no istabas uz istabu, cērtot logus ciet, atņemot aizkariem dzīvību ar vienu pašu cirtienu. Pie pēdējā loga viņa stāvēja lietū un atstāja logu pavērtu kā platu muti. Pēdējā atvērtajā logā vēji šņāca un auroja un reizēm dziedāja jūsmīgās soprāna balsīs, ķērās ar vēsiem, neredzamiem pirkstiem Mairas matos un plūkāja tos. vēdināja tos kā karogu. Maira atļāva. Viņa stāvēja kaila mitru seju un krūtīm, nolaistām rokām un ļāvās vēju glāstiem un lietus dušām. Viņa pievēra acis un pat pacēla seju pret logu. Viņai likās, ka viņa atplauka kā puķe lietū.

Lietus! Kā Mairai patika lietus! Pak, pak, pik, pak pret jumtu, pret logiem, pret sauso zemi − un viņa pati pasargāta, sausa un silta savā istabā varēja klausīties lietus spēlē. Viņa varēja tā sēdēt stundām un iedomāties, kā lietus nomazgāja zemes netīrumus un padarīja to īsā laikā jaunu un sulīgu, svaigu un zaļu! Ūdens − dārgākais vīns. Pati dzīvība.

Beidzot Maira pievēra logu. Lēniem soļiem viņa atgriezās guļamistabā, kur Egīls vēl gulēja saldā, netraucētā miegā. Aiz aizvērtiem logiem izslēgtajam vējam bija cita skaņa: tas meklēja kādu spraugu, meklēja ienākšanu, bet to vairs neatrada un auroja dusmās. Aizkari karājās drūmi un nedzīvi. Logi raudāja asaru plūdus. Maira nostājās pie guļamistabas loga un atspiedās elkoņiem pret palodzi un skatījās naktī − kaut arī nebija vairs nakts. Uz naktsgaldiņa pulkstenis paziņoja rīta ceturto stundu, un uz apvāršņa smagi atgūlās gaiši pelēka strīpa. Negribīgi, negribīgi aiz tās savā gultā vāļājās īgna, pelēka saule.

Gultā kustība. Matracis iečīkstējās. Egīls pamodās, beidzot pamanījis blakus tukšo vietu. Kāzu naktī nedrīkstēja būt blakus tukša vieta! Miega pilnām acīm Egīls raudzījās pelēkā tumsā, kamēr ieraudzīja Mairas kailo, balto stāvu pie loga.

„Maira. Maira,” viņš čukstēja miegainā balsī un izrāpās no mīkstā midzeņa. „Maira, kāpēc tu stāvi naktī pie loga?” Viņa balss skanēja neapmierināta kā bērnam. Viņš nostājās viņai blakus un skatījās ārā, lai saredzētu to, ko saredzēja viņa sieva.

„Vētra!” Maira izsaucās sajūsmā. „Egīl, es pamodos vētrā!”

Egīls glāstīja viņas mitros plecus un noskūpstīja spīdīgās lāsītes. „Nāc atpakaļ gultā, vēl tik agrs,” viņš sūdzējās viņas plecam.

Maira atvēra atkal logu un ļāva ūdenim un vējam satricināt samiegojušos vīru. Viņa smējās, − Egīls purinājās kā suns slapjā kažokā. „Ej!” Un viņš ātri atkal aizvēra logu. Maira bija neizkustināma. Egīls viegli vēl pieskārās pirkstgaliem viņas vēsai miesai, un pats atgriezās gultā. Ierāpās dziļi zem segas. Tūlīt jau atkal bija sadzirdama vieglā, ritmiskā elpošana, kas nozīmēja miegu.

Bet Maira vēl stāvēja pie loga un vērās dabas nemierā, ar vienu ausi klausīdamās vējā, ar otru − Egīla elpošanā. Viņa pati vairs nejuta miega. Viņa gribēja palikt turpat − vērot, domāt, tāpat būt.

„Kāzu nakts,” viņa sev stāstīja. „šī ir mana kāzu nakts.” Bet vārdiem nebija nekādas sevišķas nozīmes. Kas tad kāzu naktī tik sevišķs? Viņiem tāda nakts − drīzāk citu nakšu atkārtojums, tā jau tagad bija − un ar to arī Maira bija apmierināta, ka par kāzu nakti nebija jātrīc neziņā. Jā. tā bija labi. Bet šonakt, šonakt, šonakt viņš ir mans vīrs. Maira domāja un pameta skatienu uz gultas pusi, kur uz spilvena bija redzama tikai tumša matu šķipsna. Mans vīrs. Nu un? Kas par to? Tas pats Egīls. Egīls jūŗas zaļām acīm un bērnišķīgi sārtām lūpām, Egīls, kas nekā tā nevēlējās kā viņu precēt, tā viņš toreiz, pirms pusgada, bija teicis. „Maira, es tevi precēšu,” viņš bija teicis, ne prasījis nekad arī nebija saņēmis atbildi, ne arī to gaidījis (tāds bija Egīls). Viņi bija sēdējuši viņa sarūsējušā automašīnā, ar purnu pagrieztu pret okeāna šalkoņu. Egīls skatījās okeānā, un viņa acīs spīdēja asaras. Maira viņu paijāja un ūjināja, un mierināja: „Būs labi, Gil. būs labi, būs...”

Par precēšanos tad viņi vairs nerunāja, tikai nokārtoja kārtojamo pavisam praktiskā omā.

Pienāca kāzu diena. Viss noritēja kārtīgi un godīgi pēc tradicijas un pareizi.

Pak, pak, pik, pak. Precīzi kā lietus spēle uz jumta.

Vētra bija pārvērtusies vēju nopūtās. Pelēkā strīpa plētās platāka; varēja jau sadzirdēt sauli žāvājoties. Lietus ritms palēninājās. Ar pirkstu Maira sekoja lietus lāsei no loga augšas līdz apakšai − līku loču, un pusceļā divas lāses lipīgi savienojās vienā, platākā straumītē. „Egīls,” Maira teica, pieskaroties vienai straumītei, „Maira” pieskaroties otrai. „Egīls un Maira,” viņa čukstēja, velkot pirkstu līdzi galvenai straumei. „Vai Maira mīl Egīlu?” Maira prasīja, paskatoties uz tumšo matu šķipsnu uz spilvena, uz segu mudžekli, kas lēni cilājās līdz ar Egīla elpu.

„Vai Maira mīl Egīlu?” viņa klusi prasīja, piegājusi pie gultas.

„Vai Maira nenāks drīz gulēt?” noņurdēja segu mudžeklis.

„A, tad tu nevari bez manis vairs iztikt nevienu nakti,” Maira pasmaidīja.

„Nevienu nakti,” skanēja atbalss. „Nevienu, nevienu nakti, ne vairs,” skaitīja balss, un no segām izlīda roka, un roka nogūlās ērti virs Mairas ceļa.

Un tā arī bija labi, bet Maira vēl nebija saņēmusi atbildi uz savu jautājumu. Šoreiz tas nozīmēja ko citu, jo tas neattiecās vairs uz „Egīls, mans draugs,” ne arī uz „Egīls, mans mīļākais,” ne pat uz „Egīls, mans klauns, mana uzticīgā ēna, mana otra balss, mana atbalss,” bet uz: „Egīls, MANS VĪRS.”

„Vai es tevi mīlu?” Maira atkārtoja domās jautājumu, noglaudīdama nejūtīgo roku virs viņas ceļa. Droši vien ne. (Varbūt viņa bija gaidījusi kādu drastisku maiņu? Bet tāda nenāca.) Es esmu pārāk jauna un naīva, lai zinātu, viņa domāja, ko nozīmē mīlestība pret vīru. Šā vai tā, tu esi bijis mans vīrs (Maira paskatījās pulkstenī) tikai divpadsmit stundu. Un desmit minūšu.

Viņa piecēlās un aizgāja atkal pie loga. Viņa roka tagad karājās pāri gultas malai.

Logs jau bija kļuvis par vienu toni gaišāks, saule ar vienu aci spiegoja pāri apvārsnim. Lietus vairs tikai paķiķināja, mīlīgi un mīksti pakšķināja. Pāri dārzam pārskrēja − ļipu ļepu − melns, līdz ādai izmircis suns nolaistu asti, no kuŗas pilēja lāses vienmērīgā straumē. Suns pazuda ap mājas stūri. „Nabaga suns,” nodomāja Maira. „Nabaga naīvā Maira, nabaga saule.” Mairai gribējās žēlot visu lietaino pasauli, viņa apvija pati ap sevi rokas un viegli šūpojās no vienas kājas uz otru.

Pēkšņi viņa iedomājās Egilu vecu! Egīls vecs vīrs! Ui, cik šausmīgi − un Maira nodrebinājās. Kāds viņš izskatīsies, sarāvies un sirms, krunkainu seju, caurspīdīgu, bālu ādu, kas vaļīga nokarāsies kā novalkāta drēbe... Visu to vēl Mairai vajadzēja pieņemt un piedzīvot. Ak tā, Maira pēkšņi atcerējās, es jau arī būšu veca. Un vai tad, arī tad, mēs vēl mīlēsim viens otru, pēc visiem tiem gadiem un gadiem (un gadiem)?

Ā, bet cik tas viss nevajadzīgi un nenozīmīgi − par to visu tagad domāt un ar sevi debatēt. „Es spēlējos,” Maira nodomāja. „Es pašlaik spēlējos ar vārdiem un ar nenozīmīgām domām un nepareizi uzdotu jautājumu...” Mairas gandrīz draiskulīgā oma beidzās ar pelēko rīta ausmu. Viņai apnika domāt un apnika jautāt. Viņa atļāva sev priecāties par lietaino rītu, par izmirkušo suni, kas jau trešo reizi pārskrēja dārzam pāri, un viņa apbrīnoja vītolu, kas lāsains mirdzēja dārza otrā galā. Vītols raudāja prieka asaras. Par rītiem, arī lietainiem, drīkstēja raudāt tikai prieka asaras.

Man vajadzēja drīzāk jautāt, Maira vēl pārdomāja, kā lai es šorīt mīlu Egīlu! Šis rīts, skat’, šis rīts ir pilnīgi citādāks kā citi rīti! Pelēkā saule noraudātām acīm (kāzās taču raud VISAS mātes?) cēlās, cēlās, augstāk cēlās... un reizēm kautrīgi slēpās aiz biezām mākoņu gubām.

Un Mairai atkal nāca miegs. Mīksts, pelēks miegs. Siltiem viļņiem tas vēlās pāri viņas augumam, un viņa ielīda atkal gultā, un ietinās Egīla sasildītajos palagos, un piespieda savu muguru Egīla mugurai. Egīla jaunai, vecai, neprecētai, precētai, praktiskai, nepraktiskai, stingrai mugurai.

Uz jumta spēlējās miegainas lietus lāses. Ap mājas stūŗiem ūjināja miegaina vēsma. Pa logu lēni, lēni ritēja smagas, miegainas lāses.

„Ko es gatavošu brokastīs?” Mairas prāts vēl miegaini jautāja, daļēji pa sapņiem jautāja. „Man garšotu putra. Auzu pārslu putra. Ar dzeltenu sviesta piku pašā vidū. (Maira krita dziļāk un dziļāk miegā, putrainā, sviestainā miegā...) Bet Egīlam garšo brokastīs olas. Vienalga kādas, bet olas. (Pik, pak, pik, pak.) Es brokastīs gatavošu olas.”