Nikolajs Bulmanis jun.

AR RADOŠO GRIBU IEKALTS PĀRDZĪVOJUMS

Pārdomas par Oskara Skušķa glezniecību

 

Oskars Skuškis (1909-1978) Bruno Rozīša uzņēmums.

Virtuves kāpnītes, kas noved Oskara Skušķa pagraba darbnīcā, ir stāvas un šauras. Lielās neona spuldzes izgaismo telpu tikpat gaiši kā agrāk, bet pašā darbnīcā klusums. Naži, špachteles un skrāpekļi iesaluši zemajā paletes galdiņā, otas slej nedzīvas iekaltušo saru galvas no skārdeņu tukšajām mutēm, un vecais krēsls ar vijīgi izvirpotu atzveltni, Oskara Skuška gleznu dzemdību gulta, ir tukšs. Pats meistars nu jau pāris gadu Brumalas latviešu kapu kalniņā, diža ozola varenā zaru vainaga apžūžots un apsargāts. Ozols tur audzis jau droši vien pirms 1909. gada, kad Krievijas cara tronī vēl sēdēja Nikolajs II un Ilūkstes apriņķa Susejas pagastā 29. aprīlī piedzima Oskars Skušķis.

Oskars Skušķis bija autodidakts. Pats savas laimes kalējs mākslā. Un kala viņš pamatīgi, neatlaidīgi, sevi netaupīdams, ar lielu sīkstumu, dziļu nopietnību un varenu gribas spēku − vārdu pa vārdam līdz savdabīgam, pilnīgam veselumam. Viņa māksla ir pārdzīvota glezniecisko vokābulu sasaistīšana unikālās mākslinieciskās sentencēs, paužot blīvu gleznieciskās domās vispārinājumu ar cilmi latviešu tautas gara pasaulē. Tikai sešus īsus mēnešus pirms savas nāves mākslinieks raksta:

Mākslinieks mēģina ķert domas − idejas un tās īstenot. Bieži tās neder. Kādreiz ar šīm nederīgajām idejām jādzīvo ilgi. Tad atkal jaunas domas, kas ir kā skrejoši putni. Līdz beidzot kaut kas ir saķerts, kas der, ko var īstenot, kuŗā var pārdzīvojumu iekalt. Tas nav viegli. Daudz vieglāk ir īstenot to, kas noskatīts dabā vai fiksēts fotogrāfijā (kas tagad ir modē), un tā visa māksla pāriet rutīnā. Lielāko tiesu šo rutīnas glezniecību cildina, jūsmo par lielisko techniku u.t.t. Šo ārpusi apraksta daži kritiķi, neieejot radošā mākslinieka pasaulē. Tā ir pačalošana sabiedrībā, un mākslinieks ar savu pasauli paliek vientuļnieks. Tādu rutīnas darba darītāju es saskatu Stuartā Dēvisā. Pavisam citādi ar lielu māksliniecisku pārdzīvojumu savus darbus rada Francis Klains. (1)

Zināt kāda mākslinieka lielos meistarus nepārprotami palīdz izprast viņa daiļradi. Un it sevišķi vēl mākslas autodidaktam. Oskara Skušķa bibliotēkā it plašs vācu expresionistu monografiju klāsts. Marks (Mark), Kirchners (Kirchner), Nolde (Nolde − agrās piecdesmito gadu ietekmes viņa mākslā. Derēna (Derain) monografija it kā liecina, ka Grosvalda paaudze vēl nav zaudējusi savu nozīmību. Tad Ruo (Rouault) un Braks (Braque), par kuŗiem ar mākslinieku jau itin daudz pārspriests. Daudz lapots mazāk pazīstamais, bet visai interesantais holandietis Bram van Velde un visbeidzot veselas trīs grāmatas par agri mirušo franču meistaru De Stālu. De Stāla ietekmi svešuma latviešu mākslā rakstā par V. Avena glezniecību visai plaši tulkojis J. Siliņš. (2) Staprāna gadījumā De Stāls jau pieminēts stipri agrākā Benitas Veisbergas apcerējumā. (3) Katrā gadījumā De Stāls ir Oskara Skušķa dziļi apbrīnots un daudz pētīts.

Ja no vēstules citāta redzam, ka Skušķis nav bijis draugos ar Stuartu Dēvisu, tad ar izteiktu nepatiku viņš vienmēr pieminēja angļu modernistu (ekspresionistisks naturālisms) Franci Beikonu (Bacon), tāpat kā visu asās šķautnes krāsu laukumu ģeometrisko abstrakcijas skolu. Skušķa uztverē līmēt seguma lenti un pētīt krāsu optisko saspēli varēja gan būt interesanta intellektuāla izdarība, iegansts techniskas veiklības, varbūt pat virtuozitātes, demonstrēšanai, bet noteikti nekas vairāk. Tie jau glezno tapetes − bija paša mākslinieka formulējums.

Kad 1976. gada vasarā kopīgi izstaigājām Filadelfijas muzeju ar slaveno Dišampa (Duchamp) kollekciju, mākslinieks gaužām satraucās pie Dišampa gataveņiem (ready-mades). Kā gan viņš varot piedēvēt savu vārdu priekšmetiem, kas nav viņa roku darināti − tā ir ne tikai nemāksla, bet tas ir arī negodīgums.

No latviešu meistariem Oskaru Skušķi iepriecināja Milta tonālitāte. Arnolda Nulīša uzdrīkstēšanās un Kalmītes triepiens un uzliciena drosme. Droši vien jau arī daudz kas cits. Daudz apbrīnas tika izrādīts Treiberga toņu smalkajām niansēm un vispār atturīgajam gleznošanas veidam. Bet šinī gadījumā jau mēs runājam par izteikti dziļām savstarpējām simpātijām. Arnolds Treibergs ir bijis Oskara Skušķa draugs un patiess viņa mākslas balstītājs m cienītājs. Treiberga atbalsts, šķiet. bijis nozīmīgs faktors Skušķa mākslinieciskā izaugsmē, it īpaši sākuma posmā piecdesmitajos gados. Lai gan Skušķis piedalījies arī nozīmīgās Filadelfijas un apkārtnes amerikāņu mākslas skatēs, viņa mākslinieciskā darbība, kas ietveŗ trīs gadu desmitus, ir notikums galvenokārt latviešu svešuma kultūras dzīves aprisēs. Šīs sabiedrības vērtību skālā augsts nozīmības koeficients, īpaši trimdas agrīnajos gados, ir akadēmiskai izglītībai un it īpaši atzītam vārdam. Šai sociālās vērtības ranga tabulā mākslinieks jau vispār ir stipri zem ārstiem, inženieŗiem, mācītājiem un sabiedriskiem darbiniekiem un kur nu vēl autodidakts bez akadēmijas un zināma vārda! Tā nu arī Treiberga atbalsts sākuma gados iegūst īpašu svarīgumu. Neiejūtīgas sabiedrības noraidīgo nostāju uz savas ādas arī, šķiet, izbaudījis ar izcilu māksliniecisko talantu un unikālu personību apveltītais Jānis Strods Čikāgā. Oskara Skušķa gadījumā šai visumā atturīgai, lai neteiktu noraidīgai, sabiedrības attieksmei ir arī sava pozitīvā puse. Tā lielā mērā kāpina un stimulē mākslinieka sevišķi izcilās darba spējas. Tā stiprina un kveldē Oskara Skušķa radošo gribu. Gribētos minēt, ka akadēmijas disciplīna būtu lielā mērā nonivelējusi Skušķa savdabīgo talantu, turpretī grumbuļainais autodidakta ceļš ir aizvien no jauna stiprinājis gribu parādīt un pastāvēt. Ja, piemēram. Filadelfijas kollēga Harijs Gricēvičs ir apveltīts ar izcilām zīmētāja spējām, tad Skušķī varam saskatīt pat lielākas spējas strādāt, nepadoties, meklēt un atrast. Šī rainiskā radošā griba tad visumā ir arī iezīmējusi Oskara Skušķa mākslas ceļu, kur patiesi savi mākslinieciskie spēki ir attīstīti nerimtīgā kaŗā. Tā 1974. gada izskaņā mākslinieks rakstīja: „Gads būs aizgājis nebūtībā, nav jābēdā, nāks cits ar priekiem un darbu. Gadi aiziet, darbi paliek. Jāstrādā.” (4)

Par Oskara Skušķa radošo gribu, par viņa darbu lielumu liecina atstātais mākslinieciskais mantojums. Labu ieskatu par šo trīs dekadās paveikto iegūstam, pārcilājot un apskatot darbus pieklusušajā Brumalas pagraba darbnīcā.

Tur viss drūmais un nopietnais Kurzemes cietokšņa cikls, par ko 1975. gadā piešķirta Goppera fonda balva.

Dinamiskie piecdesmito gadu darbi ar izteikti ekspresionistisko noslieci un skanošiem oranžiem, kvēlojošiem sarkaniem un silti zeltainiem toņiem.

Septiņdesmito brieduma gadu darbi − palete it kā vēsāka un klusāka, gleznieciskās masas blīvākas un veidolu vienkāršošana iesniegusies simbolisku vispārinājumu jomā. Zudusi iekšējā vajadzība kaut ko pierādīt pasaulei, palikusi pārliecinoša ticība savas mākslas spēkam. Šai mākslinieciskā brīvībā tad arī sasaistīti modernās mākslas vokābuli ar latviešu senseno gara mantojumu. Kā tad izpaužas šī latviskā un modernā sintezē?

Vispirms dabas un cilvēku mērogu vienādotība. Vai nu tas būtu cilvēka stāvs, koka stumbrs, putns, sētas stabs, zirgs, upes plūdums vai krastā izvilkta laiva − visur izmanāma tāda visu apvienojoša, izlīdzinoša novienādošanās. Priekšmetības pieturas punkti Skušķa gleznās mainās, bet tie visi ir daļa no tā paša kopuma. Ja meklējam pēc latviskuma elementiem, tad būtu vieta konstatēt, ka šī vienādotība ir kontrastā ar dabas un cilvēka samērīšanu citur mākslas vēsturē. Angļu gleznotājs Tērners (Turner), iespaidīgā amerikāņu 19. gs. ainavistu plejada (Morans, Bīrsteds (Bierstadt), Čērčs (Church) un Kole (Cole)), krievu ainavistu skola un it īpaši slavenie Levitana šedevri.

Šī mērogu vienādotība it kā saplūst ar dzīvās un nedzīvas pasaules ciešu tuvības loku, gluži tāpat kā vienā lokā sakļauta cilvēku un dzīvnieku pasaule. Šī dzīvnieku pasaules un nedzīvo priekšmetu humānizēšana, to apdvēseļošana ir daļa no Skušķa dziļākās, gribētos teikt, latviskās, mākslinieciskās redzēšanas. Ja cilvēka tēls simbolizē cīnītāju, cietēju, smaga darba darītāju vai grūtas dzīves nastas nesēju, tad zirgs ir līdzcīnītājs, darbu līdzdarītājs, grūtuma līdznesējs vai sūrās dzīves atspaids. Kāds grūti iedomājams pretmets tā saucamajai Rietumu mākslai! Jādomā tikai par eleganti slaidu muskulatūru apveltītiem tīrasiņu dzīvnieku pasaules aristokrātiem franču impresionistu un it īpaši Dega (Degas) glezniecībā. Pat vesels novirziens astoņpadsmitā gadsimta angļu glezniecībā, kas nodarbojās gandrīz vienīgi ar šo eleganto lapsas dzenātajā portretēšanu (augstvērtīgi piemēri Hantingtona mākslas galerijā San Marino, Kalifornijā). Ir darbi, kur iecerētās idejas un kompozīcijas īstenošanai dzīvnieku pasaules veidols (zirgs, putns, vērsis) kļūst par dominējošo tēlu, pakļaujot sev kompozīcijā ietverto cilvēka figūru un atkal otrādi.

Cilvēka figūra vispār un sievietes kailfigūra it īpaši ir centrālais elements it daudzos Skušķa darbos. Sievietes un vīrieša tēli prezentēti ar atklātu tiešumu bez kairinoša erotisma. Sievietes kailfigūra visumā ir līdzeklis kompozicionālu un kolorītisku problēmu risinājumiem. Šeit var saskatīt it kā gatavošanos dziļāka satura darbiem, it īpaši no figūru izvietojuma distortācijas un glezniecisko masu organizēšanas redzes leņķa. Lai arī Skušķa glezniecība vispār iezīmējas ar tiešumu un spontānu pieeju, te varam nereti sazīmēt zināmu nozīmīgāko gleznu briedināšanas procesu. Darbnīcā atstāts krietns skaits dažādu skiču un studiju. Ātri zīmuļa uzmetumi uz koncerta programmām, žurnālu apmalēm, papes un papīra gabaliņiem. It kā dzīvi liecinieki tai ideju meklēšanai, domu sijāšanai, kompozīcijas elementu destillēšanai, par ko mākslinieks pats mums jau stāstījis. Tad eļļas krāsu spontāni skicējumi uz papīra, kas ir jau it kā tuvāk gleznas galīgai iecerei. Visbeidzot mazākā formāta darbi, lai arī ne tiešas lielāko darbu studijas, ir it kā gatavošanās šiem nozīmīgākajiem daiļrades momentiem.

Formāti vismaz daļēji nosaka darbu tematiku, kā arī to idejisko un emocionālo noslodzi. Lielākie formāti aicina mākslinieku grūtāku kompozicijas problēmu risinājumiem. Dominē figūrālā ikonografija. Ieplaiksnījas ziemcietīgie sūruma un sāpju iestrāvotie zemteksti. Kādreiz atkal vismazākā formāta glezna ar koloristisku vienkāršību, pastozi drošu faktūru un pāris smagnēju laivu apveidiem var sniegt visdziļāko pārdzīvojumu.

Atgriežoties pie Skušķa glezniecības sintezējošo elementu analizes, vēl minami priekšmetīgo veidolu lakonisms vai vienkāršība, darbos ietverto ziemcietības vai sīkstuma gaisotne un visbeidzot darbu būtiskais optimisms.

Tu esi viens no mūžības − šis visbūtiskākais cilvēka esības komponents ir Skušķa mākslas saturiskais kodols. Dzīvnieks vai cilvēks, koka stumbrs vai putns, laivas siluets vai pēda smiltīs (un dažuviet tas pats veidols varētu būt kā viens, tā otrs) − ikviens no šiem veidoliem ir viens pats, unikāls, individuāls, neatkārtojams un atkal viens pats. Ja arī Skušķis gleznotu mežu, tad tas nebūs vis botānisks kollektīvs, bet mākslinieka ieraudzīti atsevišķi indivīdi − katrs koks ar savām saknēm, savu vainagu, katrs ar savu galu un sākumu.

Šāda saturiskā pārdzīvojuma vēstīšanai mākslinieks atrod savdabīgu izteiksmes veidu, kur priekšmetīgais balansē uz abstrakto tēlu pasaules sliekšņa. Tā ir būtiska, vienkāršota priekšmetība, ietveŗot techniskās virtuozitātes, izslīpētās meistarības noliegumu.

Visumā Skušķim ir dabīga Inklinācija uz kolorītisku krāšņumu un barokāli brāzmainu izteiksmes veidu. Šī krāšņā brāzmainība tad arī pilnam izmanāma agrīnā perioda ekspresionistiski iezīmētos darbos. (Dievs ir miris, Trauksme). Pēdējā gadu desmita darbos tā dod vietu kolorītiskam izlīdzinājumam (it bieži smalki pelēko un rūsgani brūno toņu saistījumi) un līdz vispārinātiem simboliem vienkāršotiem veidoliem. Šai vienkāršošanas procesā nozīmīgi ir glezniecisko masu apjomi un krāsvielas uzliciens. Šai sakarā tad arī vērojama sasaukšanās ar Kalmītes raupjajiem paletes naža pastoziem ieklājieniem.

Ziemcietības vai sīkstuma izjūta atkal visnotaļ panākta gan ar sižetisko tēlu izvēli, to lakonisko izvedumu − krāsu uzliciena raupjumu, uzirdinājumu vai otu kātu ievilcieniem.

Skušķa glezniecības optimistiskā pamatstrāvojuma illustrēšanai kommentāri par 1976. gadā Toronto dziesmu svētkos godalgoto gleznu „Neziņa. tumsa”: „Milzīgi fascinē šī darba kompozicijas ritms. Lai gan darbs ir dziļi nopietns, tas nepauž bezizejas izmisumu, jo figūru izkārtojumā nojaušams kāds nākotnes apsolījums, kāds neapslāpējams cerības stars.” (5) Patiesi, ja arī Skušķa darbu saturs ir vismaz nopietns vai it bieži drūms, šo pozitīvo zemtekstu samanīsim pat šķietami visdrūmākajā situācijā. Varbūt tādēļ tāda sacelšanās pret Beikona uzplēstajām vātīm un bezcerīgi iedragātajām cilvēku miesām.

Oskaram Skušķim šķiroties no šīs pasaules 1978. gada latviešiem zīmīgajā 14. jūnija dienā, uz masīvā krēsla atzveltnes pagraba darbnīcā palika divi darbi − vienā sievietes ar sauli un otrā lielāka formāta zilos toņos cilvēks ar zirgu.

Oskara Skušķa kapakmenī zem varenā Pensilvēnijas ozola iekalti tie paši vārdi kā Niklāvam Strunkem Romas mākslinieku kapsētā. Divi tik dažādi mākslinieki atdusas tik tālu viens no otra katrs savā svešuma smiltājā ar kopēju ticības apliecinājumu mākslai, kas abiem iekalts tām pašām latviskām rakstu zīmēm − Māksla ir mūžīga.

 

(1) O. Skušķa vēstule N. Bulmanim 1978. g.

(2) J. Siliņš „Voldemārs Avens” Latvju Māksla 76.num.

(3) B. Veisberga „Smags skaistums” JG 37. num.

(4) O. Skušķa vēstule N. Bulmanim 1974. g. dec.

(5) N. Bulmanis O. Skušķim 1975. g.