Lidija Dombrovska

PURVAKALNA VĒSTIS

 

Migla izklājusi baltus palagus. Dzīvžoga rudenīgās krāsas izduras tikai vietām caur pienaino mikluma plēvi. Nebūtības krāsnī snieg pelni, un diena aizsedz seju. neceļas augšā.

Ieeju darbnīcā, atveŗu logu. Pa nogāzes rasaino zāli brien neredzēti krāsains putns, nāk tuvāk un nostājas loga priekšā. Stāv un skatās iekšā. Acīmredzot grib ienākt. „Kas tu esi par putnu?” es iejautājos, „no kurienes esi atlidojis?” Putns veŗas manī skaistām, brūnām acīm un atbild: „Uzzīmē mani, tad tev pastāstīšu”, un uzspurdz uz tuvākā zariņa, notupstas. Nolemju, ka tik krāšņu putnu vajadzētu gan uzgleznot. Bez tam esmu pilnīgi droša, ka pašreiz nesapņoju. Paņemu paleti, sajaucu krāsas. Bet tādam skaistumam mana palete ir par trūcīgu. Gudroju, beržu acis, visu laiku blenžu daiļajā putnā. Tad pēkšņi no visām debess pusēm atlaižas dīvaini putni, knābjos atnes burvīgas, dzirkstošas krāsas, un audekls dzemdē jaunu būtni − apburtu putnu − kliņģerīšu oranžā, lupīnas un neaizmirstelīšu zilā, atraitnīšu dzeltenā, flokšu violetā, ģerāniju sārtā, jauno dzietu blāvi zaļā, sērmūkšogu ugunīgā, ausmas ciklāmenā, rieta blāzmainā, smaragdainā un viszvīļāko nianšu krāsā. Kad portrets nobeigts, putns nolaižas, priecīgi iesmejas un izpilda savu solījumu dzejoļa veidā:

... Esmu apburtais putns
no zvīganā purva,
no netveŗamiem siliem −
jo tuvāk tu pienāc,
jo tālāk sili

atkāpjas −

tikai brīžiem
apburtie sili
it kā caur plīvuru
paveŗas.

Putns dzied tik silti un melodiski, ka man ota izslīd no rokām. Es aizsapņojos. Man šķiet, ka es putna pavadībā kāpju pa nogāzi lejā uz Putnupurvu. Ilgus gadus te dzīvodama, esmu ar Purvakalna apkārtni saaugusi. Pa lokano stigu staigājot, es vienmēr no jauna novēroju kokus: no apakšas, kur sākas miklie stumbri, no sāniem sazīmējot katram kokam raksturīgo siluetu, no zaru mezglainiem, ķeburainiem pirkstiem, caur čemuru čāganajām dzīlēm, caur lapotnes zilzaļo prizmu, no skudru un putnu perspektīvas. Es pazīstu visas skanas, katra putna melodiju, vīterus, triļļus. Šorīt purvā notiek putnu sapulce. To redzu jau no iztāles. Parasto putnu starpā ir daži ūdensputni, knābā eļļas traipus no spalvām. Kāda balta mežazoss, spalgi klaigādama, pareģo pasaules bojā eju. Aicina līdz uz septītām debesīm. Mans pavadonis, apburtais putns, tūdaļ iedziedas: ... „Dzīve ir skaista, dzīve ir skaista, gaismas strēles viļņojot nododas striptīzei, hei, hei...”

 

*

Pēdējie dziesmu svētki. Rīts, īrēta istabiņa. Vectētiņš, tante Tince. Mazā Noriņa lēkā. čivina. Dzied pilnā kaklā: „Kur tu teci, kur tu teci...” īsts gaismas rīts. Jau pošamies brokastot. Te vectēvam samaitājies bārdas skujamai ierīcei vadiņš. Jāiet aizņemties. Eju. Saimnieces nav mājās, bet blakus istaba arī izīrēta. Pieklauvēju. Ursäkta, iesāku zviedriski. Kundze man atbild vāciski, ka viņas vīrs ar elektrisko neskujas. Leider, bedauere. Vēlāk no saimnieces atvadoties uzzinu, ka mūsu kaimiņi bija tāpat latvieši, kas ieradušies uz dziesmu svētkiem. Bet mēs taču autobusā viņiem bieži pretī sēdējām un latviski savā starpā skaļi tērzējām. Šoreiz bija par vēlu pateikt − labdien. − varbūt nākošos svētkos. Tā tas ir ar mums − cilvēkiem. Mēs bieži gribam būt anonimi. Aizbultēt durvis. Viens otram neatklāties. Bet mēs taču vienmēr sakām, ka dziesmu dienas ir tikšanās svētki. Vai tā nav? Citādi ar kokiem. Kad gribu no sirds izrunāties, izeju purvā, piestājos pie koka. Koks mani piešalc, sniedz man savas esmes bagātību, savas vīzijas, savus sapņus, savu zaru vēcīgos spārnus. Cilvēkam var pieaugt spārni, bet vārdiem spārnu nav. Vārdi un aprakstāmā pasaule nav viens un tas pats. Vārdi nelapo, nezied, nelido. Tie ierindo iztēles veidolus zināmā kārtībā − koku zariem piekabina lapas, izgrezno ziediem, zilajiem jūŗas viļņiem liek skaloties pret krastu, saulei uzaust un norietēt, rada vienu ainas fikciju pēc otras. Vārdi paliek vienmēr savā vietā, bet pasaule ir mainīga, nedefinējama. Tā tas ir. Un ja es kādreiz esmu tuvuma, labestības, skaņu vijīguma noilgojusies, tad atveŗu grāmatu un ieeju tēvu valodas sanošā silā sasildīties.

*

Saņemu vēsti, ka veļu pulkiem piebiedrojies bērnības draugs. Trīsdesmit piecus gadus sarakstījāmies. Bet redzēties neizdevās. Bijām katrs savā kontinentā aizpūsti. Aivars ticēja, ka mēs reiz Rīgā pie Lielā pulksteņa tiksimies. Nu Aivara dēls atraksta, ka tēvs miris. Pēkšņi, negaidīti. Un vairāk ne vārda. Kā ar cirvi saites pārcirstas, dzīvo tālāk kā gribi. Atvilktnē palika nenosūtīta vēstule. Tā dažreiz liekas, ka cilvēks ir kā koka lapa, kā zars, kā entropija. Manī dzimst vīzijas par fiktīviem kokiem, izsīkušām upēm, kaltušām lapām, kreveļainām, nolupinātām mizām, izgāztām saknēm, it ka daba mani lēni sagatavotu gaŗai ziemai, mūžīgai dusai, izraisot nāves priekšsajūtu. Bet aizvien un aizvien gribas ieiet silā, atklāt kādu jaunu skostu aizklātu dziļumu, kādu biezoknī apslēptu taciņu. Kālab sils man nenāk pretī, kālab man pašai tas ir jāuzmeklē? Jāklejo apkārt kā milzu sūknim, kā magnētam, kas visas nejaušības, visas savādības, visas detaļas uzsūc, lai tās sagremotu un izspļautu gatavās sistēmās. Purvmalā aug vieds, žuburains ozols. Ar tā starpniecību uzsāku sarunu ar blāzmaino apvārsni. Debesīs bezdelīgu melnie ķekši, virs tiem peld graciozi, balti mākoņgulbji. Varbūt, ka viņu starpā atrodas kāds apburts putns kā mans šārīta draugs. Atnāk, ierauga, pārvērš visas manas paletes krāsas. Liek tām uzliesmot. Un apsola mani nekad vairs neatstāt. Un tas ir tas svarīgākais. Es viņam ticu.

 

*

Kaimiņos ceļ māju. Lielu. Divstāvu. Pelēkām mūŗa sienām. Jumts kā šķūnim ar nelielu lodziņu vidū. Uzrāpos augšstāvā palūkoties. Gribu izpētīt, cik no tā loga var mūsdārzā ieskatīties. Necik daudz. Dzīvžogs par augstu salapojis, Esmu apmierināta. Vasarā uz terases gleznojot, neviens mani netraucēs. Ne mani, ne manu apburto putnu.

*

Pievakarē atbrauc Tince. Ienāk darbnīcā un tūdaļ ierauga jauno audeklu. Stāv un brīnās. Sarauc pieri, krata galvu, stostās. Bet es nesaku ne vārda. Ja es viņai par dīvaino putnu pastāstītu, viņa tikpat nesaprastu. Tince mīl blāvas krāsas, neuzbāzīgu sižetu. Meža ainas ar stirniņām. − Stirnas ir tādi piemīlīgi radījumi, nekam nenodara ļaunu. Jūtu, ka ar Tinci par šīm lietām nevaru diskutēt. Kā lai es viņai izskaidroju, ka mans apburtais putns ir nolidojis no zvaigznēm, atnesot līdz neierasti starainus atklājumu zibšņus. Tas ir jānobīda pie malas. Neikdienišķas lietas Tinces ziņkāri nekārdina. Viņas domas griežas ap dziesmu dienās satikto paziņu tērpiem un uzvešanos, ap neievērotām pamācībām, bet sevišķi viņa noskaitusies par necilajām frikadelēm, norīto mušu un aizdomīgo mencas fileju, kas esot stipri vien svētku noskaņu sašķobījis. Nemaz nerunājot par samaitātajiem papēžiem uz nevienādā bruģa un par lielo kalnā kāpšanu. Kad es pieminu visus saistošos priekšnesumus, piedzīvojumus, kas paplašina iztēli, Tince norūc: „Jā, jā, es jau tā teicu.” Tad sparīgi: ... „Tās frikadeles nudien bija...” Es raugos Tincē. Cik vērienīgi viņu būtu attēlojis Domjē. Pabāla seja, mati kā sudraba ūdenskritums, acis tumšas bruņu vaboles, deguns kareivīgi sardzē stāv, lūpas vulkāna apmale, ķermenis milzu pupa uz obelisku kājām, pirksti kustīgi zirnekļi, krūtis... nu, ja es to skaļi pateiktu, viņa mani noturētu par jukušu gaisagrābsli vai par kaut ko vēl sliktāku. Un varbūt, ka viņai būtu sava taisnība. Katrā no mums mīt kāds daimoniņš.

 

*

Aizgāju uz vecāku sapulci. Abas skolotājas slavē Noriņu par izciliem panākumiem. Esot stipri atjautīga. Sevišķi zīmēšanā uzrādot gluži neizsmeļamu fantāziju. Uzzīmējusi pelēku cementētu ietvi, blakus trusīti ar burkānu kaudzi un visapkārt raibus taureņus. Skolotāja vaicā: „Ko tu tur esi uzzīmējusi, vai vari pastāstīt?” Nora: „Trusītis ir gleznotājs, kas no pelēkā cementa izrauj sulīgus burkānus, dažus nograuž, citus pārvērš krāsainos taureņos.” Varbūt, ka mans apburtais putns arī Noru piepeši apciemojis. Lai nepazītu, nebēdnis būs maģiskā trusī pārvērties.

Rīts aizlijis. Dūmaka, pakrēsla. Pār koku galvām ganās pelēkas avis. Bē! bē! Iztraucē zibensdievu. Tas atmostas, piesper pasauli ar sintētiskām krāsām līdzīgi sodaūdens saldējumam un šādā apgaismojumā man nemaz netīk gleznot. Kas zina, kur tas apburtais putns noslēpies, varbūt purvā zem kāda alkšņa aptupies vai vēl tālāk kur aizlavījies. Kad vajadzīga palīdzība, to nesagaidīt. − Būs vien pašai jāiesāk! Izspiežu krāsas uz paletes. Vilcinos audeklu pietriept, ja nu neizdodas tādā pustumsā. Bet te jau putns klauvē ar knābi − ielaižu. Nenoturamā ātrumā, it kā kādas iekšējas vajadzības dzīts, paķer otu un vienā rāvienā uzbur brīnumaini krāsainas ainas. Audeklā raugoties man šķiet, ka arī es pati sāku pārvērsties. No tāda atklājuma apmulstu, bet pasaule tomēr apzināti vai neapzināti ir kļuvusi gaišāka. Jūtu tādu īpatnēju pacilātību, kā kad rieta stundā saules komēta gailējot iekristu mēļajā izplatījuma okeānā vai kad kādas ziedošas priedes sveķainās skostas mani it kā neviļus appaijātu. Baltais bērzs sazvalsta brūnos piekariņus, vējš pārrauj illūziju režģus, jauns dzidrums jumjas pāri, atklāj citu, sārtāku īstenību. Bērzu jaunaudze, pusaugu kociņi atrod jaunu metodi savam inscenējumam, savu kaislību apliecinājumam, savai ekstāzei. Tie uzaicina sacelties pret vientulības un pašmīlības ērmu. sabangot ūdeņus, noplūkt apātisko augu sēklas, kompromitēt ieražu poēziju; piepildīt pasauli ar sajūsmas, ar draudzīgas pietuvošanās, ar atbrīvošanās centieniem. Dažos ir tāds dzenulis, ka tepat acu priekšā uzplaukst brīnumainā krāšņumā, sāk komunicēt ar citiem kokiem. Zari saskaras, saskaujas, samezglojas, mugura pieslienas mugurai, sakne ieaug saknē.

Apburtais putns nemitas gleznot. Viņš laikam pašos spēka gados, lai gan mūsdienās grūti par to spriest. Varbūt, ka tikai labi uzturējies. Vienmēr sevi kopis, mudinājis. Es klusēju. Izvairos viņu traucēt, ka tik neaizlaižas. Taču ne. Putns noslauka otu, dažus soļus atkāpjas, piemiedz vienu aci. Vēro savu uzgleznoto ainavu. Sāk dziedāt:

... Vientuļais draugs,
tavi zaļie zari
kāda cita sirdī
ieaug, salapo

Šobrīd putnam liekas, ka viss ir iespējams. Kaut tā būtu! Un atklāti sakot, es vairāk arī nekā nevēlos.