Andrievs Ezergailis

DOMĀJOT PAR LEŠINSKI − IV

 

Sociālistiskais reālisms ir miris!
Lai dzīvo sociālistiskais reālisms!

Šī liekas būtu devīze, ko mēs atrastu padomju mākslas un aistētikas teoriju serdē pēc visu čaulu nolobīšanas. Bet vai otra dzīve/elpa ir tā pati, kas pirmā? Markss teica, ka Napoleons I bija traģēdija, bet Napoleons III − farss.

Vispirms mums jāatceras, kas bija Staļina/Ždanova sociālistiskais reālisms. Tā pamattezes bija: optimisms, progress, rūpniecība, militārisms, krieviskums un kollektīvisms − saņemot kopā, tas bija viens no staļiniskā sociālisma celtniecības pamatatbalstiem.

Staļiniskā definējumā māksla bija sava veida DŪRE.

Šāsdienas jaunā viļņa sociālistiskā reālisma iztirzei mēs varam pieiet no vairākām pusēm.

 

I         Mēs varam prasīt: kas ir šodienas prakse? Kas no, teiksim. Vācieša, Ziedoņa. Belševicas darbiem ir sociālreālistisks? Ja mēs to vien darītu, tad varētu nonākt pie secinājuma, ka sociālistiskais reālisms kā dogma vairs padomju zemēs nepastāv. Un ja tas nepastāv kā dogma, tas arī vairs īstenībā nepastāv.

Šāgada Literatūras un Mākslas pirmā maija numura priekšlapā mēs lasām dzejoli „Maijā”. no kuŗa citēšu dažus pantus:

Ievām nevar vairs cauri redzēt
un tām piedzims ziedi.
Mazi putnēni šķiļas,
un viņi lidos.
Ir tas agrais bezvainas zaļums,
un tas kož acīs.

Un visa tā vidū
stāv cilvēks
un nevar izdzīt no sevis
ne pasaules mocekļu elsas,
ne sprādzienu rejas,
ne asins krāsu

Ko ievu laikā
par tāliem cietumiem lasīt?
Ko, strazdam dziedot,
no tāliem sprādzieniem trūkties?
Ko zaļā zaļumā
asins mirāžu redzēt?

es mīlu jūs, cilvēki,
ar jūsu pašu man iedoto
mīlestību.

Vai šis būtu sociālistiskā reālisma piemērs? Bet tā dzejoļa autors ir lielais Ojārs Vācietis. Ja arī tas būtu sociālistiskā reālisma piemērs, ko tas pierādītu? No tā mēs nevarētu secināt, ka Vācietis būtu staļiniskā laikmeta dzejnieks. Ne arī, ka Latvijas dzeja būtu ždanovisma žņaugos. Kāds latviešu kibernētiķis varbūt to varētu precizēt, bet neliekas, ka vairāk kā kāda piektdaļa no dzejoļiem būtu rakstīta jebkādā sakarībā ar mums pazīstamām sociālisma „celtniecības” temām.

Šeit iztulkojumi var būt dažādi: mūsu grāvēji teiks, ka skabarga norāda uz baļķa esamību; citi. − ka sociālistiskais reālisms īstenībā vairs Padomju Latvijā nepastāv: vēl citi. − ka tas pastāv pārveidotā formā, ne kā dūre, bet kā atplēsta plauksta. Man būtu tendence pievienoties otram variantam. Padomju ļaužu (un ne tikai oficiālo vien) viedoklis, liekas, būtu trešais.

 

II        Tad mēs varētu arī pieiet sociālistiskā reālisma problēmai, iztirzājot literātūras un mākslas kritikas Karogā, Literatūrā un Mākslā un Mākslā. Ja mēs to darītu, tad ar staļiniskā šablona palīdzību mēs nemaz tik tālu netiktu, kā lasot pašus literāros darbus.

Jau ilgāku laiku, liekas, neesmu uzdūries nevienai recenzijai, kas novērtētu mākslas darbu ar sociālisma „celtniecības” mērauklu. Latvijas periodikā neviens mākslinieks netiek strostēts par sabiedrisko normu nepiepildīšanu. Darbu kritika, liekas, būtu vēl tīrāka, aistētiskāka, nekā daļa kritikas mūsu periodikā.

 

III       Tad arī mēs varam pieiet sociālistiskā reālisma problēmai no padomju aistētiskās teorijas viedokļa, t.i., no ideoloģiskās puses. Šeit mēs atrodam samērā interesantu kalistēniku vai varbūt pareizāk būtu teikt, smagu lāča cīņu ar ždanovisko pagātni. Šinī cīņā mēs redzam vēlmi pārdefinēt sociālistisko reālismu, paturot pašu frāzi nedogmatiskā, elastīgā veidā. Ko no pasaules aistētiskām teorijām šis jaunsociālistiskais reālisms sevī iekļauj un ko atstumj, šinī esejiņā iztirzāt nevaram, bet mums nav iemesla domāt, ka atraidīta būtu jebkuŗa aistētiskā filozofija. Formālā veidā šad tad tiek nopelti dekadentisms un individuālisms, bet ko šī nopelšana nozīmē un vai, teiksim, dekadentisma tendences neatgriežas, kā, piemēram, Tabakas gleznās, praksē tas nav tik viegli izlobāms no padomju situācijas. Padomju aistētiķi daudz runā par Černiševska, Marksa, Latvijā arī par Andreja Upīša un Raiņa, aistētiskiem uzskatiem, bet atstumti nav arī Platons, Aristotelis, Lesings, Kants un Hēgels. Starp mūsu „cietajiem riekstiem” pastāv uzskats, ka aistētika Padomijā ir bāreņa lomā, bet domāju, ka viņi nav dzirdējuši ne par Bachtinu, ne Lotmani, kuŗu darbi ir starp viskarstāk debatētiem teorijas pārslogotos Rietumu universitāšu literātūras departamentos. (Tallinas universitātes profesora Jurija Lotmana pazīstamākais darbs Rietumos ir Literāro tekstu struktūra. Michails Bachtins, kas sava mūža pēdējo posmu pavadīja, mācot Mordovijas Valsts Universitātē, Rietumos galvenokārt ir pazīstams ar grāmatu Rablē (Rabelais) un viņa pasaule. Red.) Šādu uzskatu uzsūkšanu, neatstumšanu, kas notiek padomju aistētiskās teorijas jaunsociālistiskā reālisma izveidošanā filozofijas vēsturē sauc par sinkrētismu, un tas nereti ir sastopams pasaules vēsturē. Tā ir parodoksu / pretišķību apvienošana zem viena lietussarga. Kā gandarījumu mūsu ar granātas čaulu apvilktiem vīriem un sievām varu teikt, ka sinkrētisms kā filozofiska sistēma ir uzskatīta par augstā mērā nestabilu, pat eksplozīvu.

To, kas ir definēts kā šāsdienas sociālistiskais reālisms vissavienības mērogā, tautieši var palasīties Lukina/Skaterščikova mācības grāmatā Marksistiki ļeņiniskās estētikas pamati (Zvaigzne 1979), ko emigranti, varbūt, var iegādāties ar Latvijas sūtniecības (Rīgā, Gorkija ielā 11a) palīdzību.

Viena no jaunā sociālistiskā reālisma sinkrētisma iezīmēm ir, ka viss, un es nezinu izņēmumu, kas tiek Latvijā iespiests un izstādīts, tiek atzīts kā sociālistiskā reālisma piemērs. No šī viedokļa skatoties ne Vācietis un Ziedonis, ne arī Tabaka, lai kā censtos, par disidentiem nemaz nevar kļūt.

Šo Latvijas dzejas inkorporāciju jaunsociālistiskā reālisma ietvaros mēs varam redzēt V. Labrences rakstā „Tikumiskā problēma mūsdienu latviešu dzejā” Padomju Latvijas Komunista, 1979. g. 10. numurā. Padomju Latvijas Komunists, Latvijas komūnistu partijas centrālorgāns, republikas sarkanais kodols, ir domāts partijas propagandistu un biedru informācijai, tātad tiek izdots ar partijas visaugstāko zīmogu. Labrence raksta:

Kādā vēstulē Rainis saka: „.. Visas dzejas būtība ir: draudzība uz cilvēkiem un cilvēku tuvināšana cilvēkam” (Rainis, Literārais mantojums, I, 1957., 324. lpp.). Ja pāris vārdos būtu jāraksturo Raiņa liriskais varonis, tad laikam varētu teikt, ka tas ir aktīva personība, tas ir cīnītājs, kas sevi izjūt kā pasaules daļu un uzņemas par to atbildību. Šāds varonis dzīvo arī mūsdienu dzejā un līdz ar to dzīvo Raiņa tradicija. Raiņa liriskais varonis, protams, ir sava laika vēsturisks veidojums, taču tā pamatīpašības, tā tikumisko principu modelis pilnā mērā atbilst arī šodienas komūnistiskas sabiedrības veidotājam. Jaunākā latviešu dzeja, mākslinieciski apgūstot mūsdienu vēsturisko realitāti, attīsta tālāk šo tradiciju. 47./48. lp.

Savā laikā Ojāru Vācieti un Imantu Ziedoni dēvēja par „dziļurbumu meistariem”, tiklab mākslinieciski attēlojot mūsdienu padomju cilvēka tikumisko pieredzi, kā arī
pagātnes ētisko pieredzi. Nav viegli pirmajiem urbties dziļumā, taču to mūsu Tautas dzejnieki dara arī šodien un atraktajā antracītā (O. Vācieša „Antracīts”) vai
gaismas dzimšanas brīdī vēl tumsas klēpī (I. Ziedoņa „Man labvēlīgā tumsā”) šis „kā” tapis arvien smalkāks, iejūtīgāks, nebūt nezaudējot, bet vēl padziļinot savu
principialitāti. 48. lp.

Runājot par dzejas formu un izteiksmi gan šajā krājumā, gan jaunākajā dzejā vispār, jāpiebilst, ka lielā mūsu dzejas daļā mākslinieciskais tēls tagad pakļauts daudz dziļākam un aptverošākam metaforizācijas procesam, nekā tas bija piecdesmitajos un arī sešdesmitajos gados. 49. lp.

Gaisma un tumsa, nakts un diena, uguns un nakts − tie ir tradicionāli simboli latviešu dzejā, kas apzīmē dialektisko attīstības gaitu pretrunu cīņā. Konkrētos vēsturiskos apstākļos mainās arī gaismas (uguns, dienas) un tumsas (nakts) konkrētais saturs. Ja jaunlatviešu kustības laika gaisma simbolizēja nācijas atbrīvošanos no baltvācu feodālā jūga, augošas buržuāzijas centienu piepildīšanos, tad Raiņa laikā tā bija apspiestās „pamatšķiras” revolucionārā cīņas uguns pret apspiedējas šķiras tumsas spēkiem.

Tumsa un gaisma, tumsa un saule − tādā pretnostatījumā I. Ziedoņa liriskais varonis krājumā „Man labvēlīgā tumsā” apzinās šodienu, salīdzinot ar vakardienu un salīdzinot ar nākotni. O. Vācietim krājumā „Antracīts” ir līdzīgs tēls. „Rītam ticēt ir − cauri naktij izdurties”. Ja naktī neiepukstēsies rīta ideāls, dzejoļa nobeigumā
turpina O. Vācietis, tad neredzēt reālo rītu atnākam. Taču atšķirībā no O. Vācieša akcentu I. Ziedonis vairāk liek uz tumsu nekā gaismu un dara to apzinīgi. Dzejā,
viņš uzsver kādā no pēdējām sarunām, tik biezi lietoti gaismas tēli un simboli, ka tie jau atrofējušies. Un viņš mēģinājis uztveres uzmanību vērst atpakaļ uz pirmsākuma svaigo tumsu, kad tā ir „neizdalījusies, neapzināta gaisma, nepamodusies gaisma”. („Literatūra un Māksla”, 1979. gada 20. jūlijā.) Kā redzam, dzejnieka domas smaile vērsta nevis uz to jauno, kas jau ir, bet nav vēl pilnveidojies, bet uz to, kas tikai vēl būs. Tātad uz pašu grūtāko un būtiskāko katras paaudzes uzdevumu. „Cīnīties drīkst tikai tas, kas redz (arī) tumsā”. 49./50. lp.

Mūsu dzejnieki − M. Čaklais, I. Auziņš, A. Elksne, A. Vējāns, J. Peters, O. Lisovska, S. Kaldupe un daudzi citi, kuŗu daiļrade šodien lielā mērā nosaka mūsu dzejas procesa virzību un īpatnību, aktīvi ielaužas dzīves sarežģītībā, tās morālajā sfērā, atklājot cilvēka tikumiskos augstumus, taču neslēpjot arī viņa vājības un pretrunas, personības tapšanas grūtības.

Pārvarot ikdienas konkrētību, Ā. Elksne cenšas atklāt cilvēces esamības pirmsākumus. Šo viņas daiļrades ievirzi sevišķi labi redzam dzejoļos, kuŗos viņa pēkšņi atsakās no tēlu konkrētības un runā plašos vispārinājumos. Mēs sargājam un saudzējam dabu, un tas ir labi un pareizi, bet cilvēka jūtas, cilvēka garīgā pasaule − tās taču arī ir milzīga vērtība. Dzejniece vienmēr ir par iejūtību pret cilvēku, par jūtu sargāšanu, un mēs jūtam viņas dziļās sāpes par to, ka reizēm „pašapziņa aizstāj sirdsapziņu”, par atsvešināšanos un egoismu.

Sāpes, bažas, nemiers, un tomēr ticība, pārliecība, taču nekad ne paviršs, nedomājošs optimisms − šāda jūtu gamma raksturīga šodienas lirikas varonim vispār. 51. lp.

Varam pievienoties Labrencei, ka jaunsociālistiskais reālisms nav „paviršs, nedomājošs optimisms”, bet varam iet arī vienu soli tālāk un teikt, ka tā ietvaros mēs atrodam, kā filmā Puika, pat pesimismu,

Jaunsociālistikā reālisma izveidošanās, ja ne izplaukšana, mūsu puses padomju literātūras sekotājiem, un ne tikai latviešiem vien, ir pagājusi secen. (Problēma pa daļai un trausli tika iztirzāta šā gada Baltiešu studiju asociācijas kongresā Džordžtaunas Universitātē), 1978. g. decembrī Latvijas Zinātņu Akadēmija sarīkoja speciālu konferenci gar tematu MŪSU BURŽUĀZISKO FALSIFIKĀCIJU KRITIKA PAR KULTŪRAS ATTĪSTĪBU LATVIJĀ un, kā var redzēt no atreferējuma Zinātņu Akadēmijas Vēstīs, 8. 1979, viņiem tur gājis visai jautri. Attiecībā uz mūsu sociālistiskā reālisma izpratni atreferējumā mēs atrodam sekojošo:

Konferencē tika parādīts, ka šie falsifikātori, tāpat kā viņu priekšgājēji, nikni uzbrūk sociālistiskā reālisma daiļrades metodei. Tā tiek atspoguļota tik greizi un nepareizi, ka jāatzīst: tas, ko šie autori iztēlo par sociālistisko reālismu, ir absolūti kas cits, nejēdzīga karikatūra, monstrs, ko radījis buržuāzisko autoru naids pret sociālismu, tendenciozitāte, ne objektivitāte, vai, labākajā gadījumā, neizpratne. Falsikātori mēģina arī parazitēt uz esošajiem atsevišķu republikas autoru darbu trūkumiem − mazinteresanto saturu un stilu, kā arī citām radošajām neveiksmēm, kas tiek kritizētas Padomju Latvijas presē. Šos trūkumus viņi cenšas absolutizēt un iztēlot kā sociālistiskā reālisma raksturīgu iezīmi, kaut gan patiesībā tieši šajos darbos sociālistiskā reālisma metode pielietota nepilnvērtīgi.

Kā tika atzīmēts konferencē, sociālistiskajam reālismam nepamatoti pārmet arī konservatīvismu, nacionālās savdabības trūkumu, mākslinieka subjektivitātes un individuālā stila noliegumu, emocionālā diapazona šaurību utt., sociālistiskais reālisms tiek iztēlots kā kultūrai naidīgu nemāksliniecisku, dogmatisku priekšraksta kopojums. Šos absolūti nepamatotos apgalvojumus mēģina balstīt ne tikai ar sociālistiskā reālisma pamattežu falsifikāciju, bet arī noliedzot sociālistiskā reālisma metodei raksturīgo dinamisko attīstību un pilnveidošanos, ko izsauc nepieciešamība aizvien pilnīgākiem un daudzveidīgākiem līdzekļiem attēlot strauji augošo, dinamisko un jaunām niansēm aizvien bagātāko katras nācijas sociālistiskās sabiedrības un atsevišķu tās locekļu dzīves realitāti.

Tas viss tā ar lielu neiecietību teikts, bet es neesmu drošs, vai piemīlīgāku paskaidrojumu mēs esam nopelnījuši. Par nolaidību savi sarkanie dusmu vērdiņi ir jāsaņem.

Latviešu literātūras un mākslas saistība ar sociālistiskā reālisma temām sākās pirms staļinisma, pat pirms 1917. g. revolūcijas un pat pirms latviešu marksistu cīņas ar dekadentiem apmēram pēdējā gadsimta norieta posmā. Jānis Jansons-Brauns savu vēsturisko referātu „Domas par jaunlaiku literātūru”, kas savā veidā iezvanīja sociālistisko reālismu Latvijā, iesāka ar Heines citātu:

Ein neues Lied, ein besseres Lied,
O Freunde, will ich euch dichten.

Tad Jansons-Brauns bija jauns, un viņš runāja jaunatnes vārdā.

Kas ir mūsu jaunā dziesma ?

Mēs tuvojamies Jansona-Brauna referāta simtai jubilejai. Vācu zemūdene torpedēja Ziemeļjūrā kuģi, ar kuŗu Jansons-Brauns 1917. g. aprīlī devās atpakaļ uz revolucionāro Latviju, un tā nogrieza viņa dziesmu. Sociālistiskais reālisms ir ne tikai traģēdija un farss mūsu vēsturē, tas ir arī mezgls − mūsu tuvākās nākotnes mīkla!

 

 

REDAKCIJAS PIEZĪME

Technisku iemeslu dēļ nevarējām pievienot Andrieva Ezergaiļa apcerei visas raksturīgākās illustrācijas un autora kommentārus par viņa izraudzītajiem darbiem. Ieteicam interesentiem sameklēt Latvijas izdevumos darbus kā M. Oša „1905. gads. Sacelšanās laukos” un A. Stankēviča „1919. gads” kā ždanoviskā sociālistiskā reālisma piemērus. (Lai gan tik spilgtu latviešu komūnistu izcelšanu kā A. Stankēviča gleznā neviens mākslinieks Staļina laikā nebūtu uzdrošinājies gleznot.)

 

JG 129. nra 10. lp. publicētā J. Vecozola glezna „Vidzemes darba zemnieki” tematiski ir gan par dārga ļaudīm, bet izceļ daudz latviskus Brigaderes sievu un Rozentāla lauku veču sejas” un nekādi darba rekordu lauzēji tie neliekas būt. Ievērības cienīgs liekas ir arī pret skatītāju pagrieztais suņa dibens!

 

Daudz ideoloģiskas, latviskas un transeiropiskas tradicijas pēc apceres autora domām krustojoties L. Zikmanes, E. Iltnera un D. Staprēnas darbos.

 

I. Zariņa (1980. g. Ļeņina prēmijas laureāta glezniecībā) darbi izcel daudz padomju kaujiniecisma un celtniecības temas, bet tieši no stilistiskā viedokļa viņš pārstāv plašu eklektismu, kā, piemēram, grosvaldiskais „Putenī” un franču ekspresionistiskais „Pašportrets” to norāda (skat. Māksla. 3/79).

 

„Bet liekas, ka jaunsociālistiskais reālisms sniedzas vēl tālāk,” saka Andrievs Ezergailis nepublicētajos kommentāros. „Tas sevī ietveŗ nihilistisko I. Blumberga plakātu, erotisko F. Pauļukas aktu (skat. JG 129 - Red.) un idejiski pārbriedušo dekadentisko  M. Tabakas darbu” (19. lp. - Red.).