Jānis Ķēniņš
FRANČU EKSISTENCIĀLISMA AUGSTAIS PRIESTERIS − SARTRS
Žans-Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre, 1905-1980), franču filozofs un rakstnieks, kas nomira 1980. g. 15. aprīlī Parīzē, bija franču eksistenciālisma ietekmīgākais pārstāvis divās paaudzēs.
Sartra filozofija lielā mērā izauga no Edmunda Huserla fainomenoloģijas un viņa skolnieka Martina Heidegera vācu eksistenciālisma. Jaunā paaudze varbūt nezina, ka otrs izcilākais Huserla skolnieks un konģeniālākais viņa fainomenoloģijas interprets ir mūsu filozofijas lielmeistars prof. Dr. philos. Teodors Celms (sk. Th. Celms, Der phänomologische Idealismus Husserls, Acta Universitatis Latviensis XIX, 1928; sk. arī J. Ķēniņš, 20. gadsimta kontroversālākais filozofs. M. Heidegera piemiņai, Akadēmiskā Dzīve 19, 1977). Sevišķi Sartra galvenais darbs − opus magnum− Esme un nekas (L'être et le néant, 1943) balstās galvenokārt uz Heidegera lielā darba Esme un laiks (Sein und Zeit, 1927.) fainomenoloģisko ontoloģiju. Līdzīgi kā viņa skolotāja Heidegera arī Sartra filozofiskie uzskati ir kontroversāli un eklektiski. Tajos savdabīgi savijušās Hēgela, Marksa, Freuda un sevišķi Huserla un Heidegera idejas. Akcentēdams marksisma dogmu it kā progresīvo raksturu, Sartrs cenšas par marksisma fundamentu padarīt eksistenciālistisko antropoloģiju. Viņa pretrunīgā un eklektiskā koncepcija cenšas sintezēt subjektīvo ideālismu ar objektīvo un arī ar materiālisma atsevišķiem elementiem. Vadoties no eksistenciālisma galvenās idejas, ka eksistence pastāv pirms būtības, Sartrs mēģina izvairīties kā no materiālisma, tā no ideālisma. Savu fainomenoloģisko ontoloģiju viņš veido radikāli, pretstatīdams divus esmes (iras) veidus: esmi sevī, kas aizstāj objektīvo īstenību, un esmi sev, kas identiska ar cilvēka realitāti, t.i., apziņu. Esmes atraušana no apziņas Sartru noved duālismā. Būdama īpaša veida esmes cēlonis, Sartram apziņa ir esmes neesme, plaisa esme, nekas ,un tikai esme ir aktivitātes, kustības un dzīves kvalitatīvās daudzveidības centrs, kas piešķiŗ jēgu inertajai un absurdajai pasaulei. Sartrs savu koncepciju dēvē par dialektisku, bet viņš dialektiku pārvērš par metodi indeterminisma pamatošanai. Tā aprobežojas ar apziņu un no dabas ir pilnīgi padzīta. Morāles novadā Sartrs atrodas tīras subjektivitātes un individuālisma pozicijās. Galvenā kategorija te ir brīvība. To uzskata kā cilvēka izturēšanās būtību, viņa darbības avotu un vienīgo viņa pastāvēšanas iespējamību: Cilvēks ir vienmēr un pilnīgi brīvs vai arī viņa nav nemaz.
Atšķirībā no marksisma un jaunpozitīvisma, kas − saskaņā ar slaveno Heidegeru − metafiziskā skatījumā ir viens un tas pats, visi eksistences lielie filozofi akcentē brīvību, un Sartrs pat deklarē, ka cilvēks ir notiesāts būt brīvs. − Sartrs līdzīgi citiem eksistenciālistiem ir tuvāks jaunlaiku lielākā filozofa Kanta pozīcijai, ka no trim lielajām metafizikas problēmām (dvēseles brīvība, nemirstība, Dievs) brīvības problēma ir visevidentākā, no kā Kants postulē pārējās. Pretstatā jaunpozitīvistiem, kas māca, ka runāšana par brīvību esot nesaturīga, jo to nevar saturēt rokā un aptaustīt, otrs izcilākais franču eksistences filozofs Gabriels Marsels (Marcel) runā par ontoloģisko mistēriju, jo no brīvības nevar kā no objekta distancēties, un tā nes evidenci pati sevī. Sakarā ar to slavenais franču dzīves filozofs Bergsons uzsvēra intuitīvo metodi resp. metafizisko pārdzīvojumu. −
Sartrs savā darbā Esme un nekas pasvītro, ka eksistence (cilvēka) ir pārāka par esenci, kas nozīmē, ka cilvēks vēl nav izveidots, jo par cilvēkiem mums vēl vienmēr tikai jātop. Cilvēks veido pats sevi. Viņa gaita nav determinēta ar dzelžainu kauzalitāti. Cilvēks veido pats sevi ne tādā nozīmē, ka viņš radītu pats sevi no nekā, bet gan tai nozīmē, ka tas, kas viņš top, atkarājas no viņa paša brīvas izvēles. − Izvēles brīvība, saskaņā ar Sartru, nav tikai dabas resp. subjekta piederība, bet cilvēka personības īstā būtība. Viņš domā, ka to, ko mēs saucam par brīvību, nav iespējams atšķirt no cilvēka reālitātes esmes. Tikai šai nozīmē, ka cilvēks ir notiesāts brīvībai, cilvēks ir totāli brīvs. Viņš vienmēr atrodas brīvas izšķiršanās situācijā; viņš ir atbildīgs zināmā nozīmē pat par savu pagātni. − Šīs idejas ir asā pretstatā ar marksismu, kas ir Sartra otra aizrautība. Tā ir dogma, kas redz indivīdu gandrīz nevarīgu pašnoteiksmei, kā objektu atkarīgu no ārējiem dialektiskiem bezpersonīgiem sociāliem un ekonomiskiem spēkiem, kas viss eliminējot indivīda brīvību un atbildību. − Par spīti tam Sartrs savā Dialektiskā prāta kritikā (La Critique de la raison dialectique I, 1960) pūlas prezentēt marksisma versiju, kas pievieno eksistenciālisma pastāvēšanu − cilvēka individuālo brīvību. Sartrs bija tipisks franču salonkomūnists, kas problēmas patstāvīgi neizdomā līdz galam, bet paradoksālā veidā gribēja apvienot eksistenciālisma uzsvērto brīvību ar totāla komūnisma diktatūru; − Sartra biedrošanās ar komūnistiem sākās Otra pasaules kaŗa laikā pagrīdes aktivitātēs. Lai gan viņš nekad nebija komūnistu partijas biedrs, viņš tai simpatizēja. Kādā avīžu rakstā bija minēts, ka Sartrs vēlāk vairs neesot bijis komūnists. Te laikam Sartrs ir sajaukts ar kādu citu slavenu franču literātu Malro (Andre Malraux). Sartrs tikai asi noraidīja un nosodīja krievu boļševiku šovinistisku imperiālismu − sevišķi pēc invāzijas Ungārijā 1957. g. un liberālā komūnisma režīma apspiešanas Čechoslovakijā 1968. g. − Sartrs gribēja būt pilnīgi neatkarīgs no visādiem institūtiem, tāpēc noraidīja arī Nobela prēmiju literātūrā 1964. g. un pēdējā laikā vairāk simpatizēja maoismam, kas arī nosoda krievu boļševiku imperiālismu. − Sartrs dzimis 1905. g. 21. jūnijā Parīzē kā vienīgais bērns. Tēvs bija kaŗa flotes virsnieks, bet māte A. Šveicere (Schweizer) bija slavenā filozofa, teologa, mūziķa un džungļu ārsta Alberta Šveicera māsīca. Sartrs bija nepilnu gadu vecs, kad nomira tēvs, bet trīs gadu vecumā pazaudēja vienu aci un mūža norietā bija pilnīgi akls. Ievērojot Sartra traģisko dzīvi, mēs labāk sapratīsim viņa no Heidegera nāves baiguma izaugušo nihilistisko eksistenciālismu un viņa teicienu, ka dzīve ir riebums un vēmiena nākšana. Pats Sartrs sevi apraksta kā mazu, neglītu krupīti un puiku bez sava vecuma draugiem. Sartrs arī izteicās, ka viņa tēva un mātes vecāku seklā divzarainā reliģiskā ticība − luteriskā no vectēva, Romas katoļu no vecās mātes − padarījusi viņu cinisku pret reliģiju. − Nevar pievienoties Sartram, kas visus eksistences filozofus sadala kristīgos un ateistos, jo, piem., latviskā Kanta konģeniālais interprets Kārlis Jasperss (Jaspers) nav kristīgs, bet viņš nav arī ateists. Tāpēc, manuprāt, pareizāk ir sadalīt nihilistiskos un transcendentos eksistenciālistos, jo Jasperss savos darbos uzsveŗ Kanta pārjuteklisko transcendenci (sk. J. Ķēniņš, Latviskā Kanta eksēgēta piemiņai, Akadēmiskā Dzīve 12, 1969). − Esmi un neesmi un citas Sartra ķecerīgās grāmatas Vatikāns 1948. g. ierakstīja aizliegto grāmatu sarakstā (Index librorum prohibitorum).
1933. g. Sartrs devās uz Berlīni kā stipendiāts, lai studētu Huserla fainomenoloģiju un Heidegera eksistenciālismu. Atgriezies Francijā, Sartrs mācīja filozofiju divos licejos līdz 1939. g., kad, sākoties II pasaules kaŗam, viņu mobilizēja. 1940. g. sagūstīts, viņš vienu gadu pavadīja Vācijā kā kaŗa gūsteknis. Atgriezies Parīzē, Sartrs piedalījās pretestības kustībā, darbojās līdz pagrīdes publikācijās un mācīja licejā līdz 1944. g., kad viņš sāka veltīt visu laiku rakstīšanai. Sartrs bija maza auguma, glaukomas upuris, dzīvoja vienkārši ar vienīgo mantu − grāmatām mazā dzīvoklī Senas kreisajā krastā. Viņa pakāpeniskā redzes zaudēšana un vājā veselība spieda viņu pēdējos gados atturēties no publiskas uzstāšanās.
Ar Sartra filozofiskiem uzskatiem cieši saistīta viņa literārā darbība. Viņš ir autors vairāk nekā 20 lugām, romāniem un filozofiskām esejām. Savu dzīvi viņš veltīja cīņai pret apspiestību, kur vien viņš to saskatīja. Sartrs noraidīja arī Nobela prēmiju, lai kā domātājs un rakstnieks akcentētu savu radīšanas brīvību.
